Testamentam ir priekšroka attiecībā pret likumisko mantošanu. Tas nozīmē, ka vispirms tiek vērtēts testaments un tikai tad, ja kādu iemeslu dēļ to nevar atzīt par nākušu spēkā, notiek mantošana pēc likuma. 

Apstrīdēt testamentu var jebkurš tuvākais radinieks vai ar citu testamentu iecelts mantinieks, bet tā ir tiesas kompetence, un vienmēr ir jāizvērtē, vai tādu prasību vispār ir pamats celt. Pie notāra taisītu testamentu var apstrīdēt vienīgi tad, ja mantinieki uzskata vai viņiem ir pamatoti pierādījumi, ka pats testators pie notāra nemaz nav bijis, bet ar viltotu testatora pasi to izdarījusi kāda cita persona. Praksē mēdz gadīties, ka tuvinieki testamentu apstrīd, uzskatot, ka mantojuma atstājējs tādu testamentu nemaz negribēja taisīt vai nebija rīcībspējīgs, taču tādā gadījumā jebkurš apgalvojums ir jāpierāda tiesas procesā. 

Proti, ja testaments ir bijis jūsu onkuļa griba un ja nav pamata domāt, ka tas ir, piemēram, viltots vai onkuli kāds piespieda taisīt testamentu u. tml., tad īsti nav jēgas mēģināt to apstrīdēt. Respektīvi, mantojuma atstājējam ir tiesības atstāt savu mantu testamentā norādītajai personai, kaimiņam, draugam, kolēģim u. c. 

Civillikuma 636. pants noteic: katru testamentu, kas neatbilst kādam likuma noteikumam, ieinteresētās personas var apstrīdēt. Testamentu apstrīdēt var tikai tie, kas iecelti par mantiniekiem kādā citā pēdējās gribas rīkojumā vai kas testatora miršanas brīdī bijuši viņa tuvākie likumiskie mantinieki (637. panta pirmā daļa). 

Jānorāda, ka šādos gadījumos, kad testamentā manta atstāta svešam cilvēkam, nevis radiniekiem, tikai neatņemamās daļas tiesīgajiem ir prasījuma tiesība uz neatņemamās daļas izdošanu naudā. 

Civillikuma Mantojumu tiesību daļā skaidrots, ka neatņemamās daļas tiesīgie atbilstoši Civillikuma 422., 423. un 425. pantā noteiktajam ir laulātais un lejupējie, bet, ja nav lejupējo, kas pārdzīvojuši mantojuma atstājēju, tad laulātais un tuvākās pakāpes augšupējie. Lejupējie ir bērni un mazbērni, savukārt augšupējie – vecāki un vecvecāki.  

Saskaņā ar Civillikuma 423. panta otro daļu neatņemamās daļas tiesīgajiem ir tikai prasījuma tiesība uz neatņemamās daļas izdošanu naudā (788. pants). Tiesība uz neatņemamo daļu ir mantojama un nododama tālāk.  

Atbilstoši Civillikuma 688. pantam neatņemamās daļas tiesīgais savu neatņemamo daļu var izprasīt tikai tad, ja ir izteicis gribu pieņemt mantojumu Civillikuma 693. pantā noteiktajā termiņā. 

Plašāka informācija pieejama LV portāla publikācijā “Sagatavojot testamentu vai mantojuma līgumu, jāatceras par neatņemamās daļas tiesīgajiem”.