Freepik
Sastādot testamentu vai mantojuma līgumu, nereti tiek aizmirsts, ka mantojuma atstājēja tiesības pēc saviem ieskatiem rīkoties ar savu mantu nav absolūtas, jo Civillikums aizsargā neatņemamās daļas tiesīgos. Turpinot skaidrojuma pirmajā daļā aplūkoto tēmu par likumiskās mantošanas tiesībām, šajā LV portāla publikācijā zvērināts advokāts, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes lektors Jānis Lapsa stāsta, kā korekti sagatavot testamentu vai mantojuma līgumu, lai pēc tam nenāktos tiesāties ar neatņemamās daļas tiesīgajiem. Publikācija sagatavota, ņemot vērā arī izmaiņas mantojuma tiesiskajā regulējumā, kas stāsies spēkā 2025. gada 1. janvārī.
“Mantojuma līgums vai testaments ir jāsagatavo tā, lai nākotnē būtu mazāk strīdu. Lai mantas sadalījums būtu taisnīgs, godīgs un tāds, kā grib testators/dāvinātājs. Protams, vienam var atstāt vairāk, otram – mazāk, bet ir jāatceras par neatņemamās daļas tiesīgajiem,” uzsver J. Lapsa.
Civillikuma 425. pants nosaka: “Neatņemamā daļa ir puse no tās mantojuma daļas vērtības, kādu neatņemamās daļas tiesīgais manto pēc likuma. Šo daļu noteic pēc tā mantas sastāva un vērtības, kāds bijis testatora nāves dienā.
Neatņemamajā daļā ieskaita tiklab to, ko testators atstājis mantiniekam kā mantojumu vai legātu, kā arī to, kas saņemts testatora dzīves laikā, ja uz saņemto attiecas pievienojuma pienākums (757. pants un turpmākie panti).
Neatņemamo daļu aprēķina no testatora skaidras mantas, atskaitot visus viņa parādus.”
Civillikuma Mantojumu tiesību daļā skaidrots, ka neatņemamās daļas tiesīgie atbilstoši Civillikuma 422., 423. un 425. pantā noteiktajam ir laulātais un lejupējie, bet, ja nav lejupējo, kas pārdzīvojuši mantojuma atstājēju, tad laulātais un tuvākās pakāpes augšupējie. Lejupējie ir bērni un mazbērni, savukārt augšupējie – vecāki un vecvecāki.
Saskaņā ar Civillikuma 423. panta otro daļu neatņemamās daļas tiesīgajiem ir tikai prasījuma tiesība uz neatņemamās daļas izdošanu naudā (788. pants). Tiesība uz neatņemamo daļu ir mantojama un nododama tālāk.
Atbilstoši Civillikuma 688. pantam neatņemamās daļas tiesīgais savu neatņemamo daļu var izprasīt tikai tad, ja ir izteicis gribu pieņemt mantojumu Civillikuma 693. pantā noteiktajā termiņā.
Ja tiek sagatavots testaments vai noslēgts mantojuma līgums, tad mantošanas kārtība atšķirsies no likumiskās mantošanas.
Testaments ir vienpusējs darījums, to raksta cilvēks, kuram pieder manta. Testamentu var mainīt jebkurā laikā.
Savukārt mantojuma līgums ir vismaz divpusējs darījums starp mantojuma atstājēju un nākamo mantinieku.
Mantojuma līgums var tikt sagatavots arī par daļu mantojuma atstājēja mantas, piemēram, par nekustamo īpašumu, līgumā var tikt iekļauts pretpienākums. Šo līgumu atcelt vai mainīt mantas atstājējs var tikai ar mantinieka piekrišanu.
Gan mantojuma līgums, gan testaments stājas spēkā pēc cilvēka aiziešanas mūžībā.
Civillikuma 422. panta pirmā daļa noteic, ka, taisot testamentu, neatņemamās daļas tiesīgajiem ir atstājamas viņu neatņemamās daļas.
Piemērs: Vīrs atstāj mantojumu, paliek sieva un divi bērni. Likumiskās mantošanas ceļā viņi katrs manto trešdaļu (ja sieva neprasa izdalīt savu atsevišķo daļu). Ja vīrs kādam cilvēkam ar testamentu ir novēlējis visu mantu, tad tam pienākas visa manta, bet sieva un bērni kā neatņemamās daļas tiesīgie var prasīt pusi no tā, ko mantotu likumiskās mantošanas gadījumā, t. i., pa vienai sestdaļai mantiskā izteiksmē.
Ir ļoti tipiskas situācijas, kad mantojuma atstājējam ir viens nekustamais īpašums, visbiežāk – dzīvoklis. Kas šādā gadījumā paliek neatņemamās daļas tiesīgajiem?
Jautājums: Vēlos noskaidrot detalizētāku informāciju saistībā ar testamentu. Manai vecmammai ir dēls, respektīvi, mans tēvs, ar kuru viņai ir sliktas attiecības. Vecmammai pieder nekustamais īpašums, kuru pēc nāves viņa vēlas novēlēt man. Vai, sastādot testamentu, saskaņā ar Civillikumu manam tēvam pienākas neatņemamās daļas?
Atbild zvērināts advokāts J. Lapsa: Vecmamma nekustamo īpašumu var novēlēt mazmeitai, bet tēvs var prasīt savu neatņemamo daļu, respektīvi, pusi no mantas. Civillikuma 788. pants nosaka: ja kāds neatņemamās daļas tiesīgais testamentā palicis neievērots vai bez likumiska iemesla atstumts no mantojuma, viņam ir tiesība prasīt, lai nodala viņa neatņemamo daļu, vai arī, ja viņam novēlēts mazāk par šo daļu, lai to papildina. Citādā ziņā testaments patur savu spēku.
Sakarā ar to, ka atbilstoši Civillikuma 423. panta otrajai daļai neatņemamās daļas tiesīgajiem ir tikai prasījuma tiesība uz neatņemamās daļas izdošanu naudā, mazmeita mantos visu nekustamo īpašumu, bet tēvam, ja viņš to prasīs, būs viņa daļa jāizmaksā naudā.
Ja vecmamma ir uzrakstījusi testamentu, kurā mazmeitai novēl visu mantojumu, piemēram, māju par 50 000 eiro, tad tēvs var prasīt neatņemamo daļu, t. i., 25 000 eiro.
Korekti būtu, ja māte, taisot testamentu, novēlētu pusi mazmeitai un pusi dēlam. Tad dēls nevarētu testamentu apstrīdēt. Šajā gadījumā, divām personām mantojot vienu nekustamo īpašumu, radīsies kopīpašums.
Likumiskajā mantošanas ceļā tēvs saņemtu visu mantojuma masu, bet mazmeitai nepienāktos nekas.
Lai nebūtu strīdu, vecmammai testamentā vajadzētu uzlikt par pienākumu mazmeitai savam tēvam izmaksāt naudā viņa neatņemamo daļu, spriež advokāts.
Ja manta testamentā ir sadalīta netaisnīgi, aizskarot neatņemamās daļas tiesīgā intereses, tad viņš var prasīt, lai pārējie mantinieki to papildina.
Piemērs: Mantojuma atstājējs mantu testamentā ir sadalījis šādi: sievai mašīna plus nauda (9000 eiro plus nauda 1000 eiro), vienam bērnam – vasarnīca (50 000 eiro), otram – dzīvoklis (40 000 eiro). Kopējā mantojuma masa ir 100 000 eiro. Sieva manto 10% no mantojuma masas (10 000 eiro), viens bērns – 50%, bet otrs – 40%. Ja ir testaments, tad katram būtu jāsaņem vismaz viena sestā daļa, t. i., 16,6 tūkstoši eiro. Ar šādu testamentu sieva ir “apdalīta”, un viņa var prasīt mantojuma daļu proporcionāli no abiem bērniem.
Praksē šajā gadījumā, ja mantinieki nevienojas, sieva celtu prasību tiesā, saka advokāts.
Arī mantojuma līgumos jāievēro noteikumi par neatņemamo daļu, t. i., neatņemamās daļas tiesīgajiem (laulātajam un lejupējiem, bet, ja tādu nav, augšupējiem) ir jāatstāj viņu neatraidāmā daļa – puse no tā, kas viņiem pienāktos pēc likuma. Tomēr tas ir tikai tādā gadījumā, ja neatraidāmie mantinieki paši, piemēram, ar atsevišķu rakstisku vienošanos vai piedaloties līgumā, nav atteikušies no savām tiesībām (Civillikuma 642. pants).
Jautājums: Vīrs visu mantu ar mantojuma līgumu atstāj sievai, kaut gan no pirmās laulības viņam ir divi dēli. Ko šajā gadījumā saņem neatraidāmie mantinieki – dēli?
Atbild zvērināts advokāts J. Lapsa: Jāuzsver, ka pareizs jēdziens ir “neatņemamās daļas tiesīgie”. Mantojuma līguma gadījumā neatņemamās daļas tiesīgajiem – abiem dēliem – pienākas puse no tā, kas viņiem būtu jāsaņem, – 1/6 daļa katram.
Advokāts skaidro, ka praksē mēdz būt gadījumi, kad mantojuma masā ir dažāda manta un to ar mantojuma līgumu var sadalīt starp dažādiem mantojuma saņēmējiem. Tādējādi netiek aizskartas neatņemamās daļas tiesīgo intereses.
Civillikums paredz, ka dāvinātājam dāvinājuma izdarīšanas brīdī ir pienākums rēķināties ar neatraidāmajiem mantiniekiem.
Civillikuma 1922. pants nosaka: “Ja dāvinājums izdarīts tādā apmērā, ka dāvinātāja neatņemamās daļas tiesīgajiem neatliek pat viņu neatņemamās daļas (422. pants un turpmākie panti), tad viņi var prasīt no apdāvinātā, lai izdod viņiem šīs daļas.
Aprēķinot neatņemamo daļu, jāņem par pamatu dāvinātāja mantas stāvoklis dāvināšanas laikā. Bet, ja šī manta vēlāk pavairojusies, tad jāievēro tiklab šis pavairojums, kā arī tas, kas neatņemamās daļas tiesīgajam novēlēts rīkojumā nāves gadījumam.”
Neatņemamā daļa ir puse no tās mantojuma daļas vērtības, kādu neatņemamās daļas tiesīgais (neatraidāmais mantinieks) manto pēc likuma.
Piemērs: Vīrietim ir sieva, meita un dēls, kuram ir vēl mazdēls. Viņš uzdāvināja mazdēlam nekustamo īpašumu 83 ha zemes. Sieva un meita cēla prasību pret dāvinātāju par neatņemamo daļu. Pēc Civillikuma 393. panta noteikumiem katram vajadzēja mantot vienu trešo daļu, bet dāvinājuma rezultātā neatņemamā daļa meitai un sievai katrai bija viena sestā daļa. Tā kā pēc novērtējuma 83 ha maksāja 456 000 eiro, sieva un meita katra saņēma 76 000 eiro.
Dāvinājuma līgumos ir jāievēro, ka nevar neatņemamās daļas tiesīgajam neatstāt neko. Tad radīsies strīdi un lieta nonāks tiesā, norāda J. Lapsa.
Piemērs: Pieņemsim, ka nekustamais īpašums maksā 100 000 eiro. Ja viss piederēja tēvam, tad katrs – sieva un trīs bērni –mantotu vienu ceturto daļu, t. i., 25 000 eiro. Ja ir dāvinājuma līgums, tad viņi manto 12 500 eiro. Persona, kurai īpašums uzdāvināts, manto pusi, t. i., 50 000 eiro.
“Kad tiek dalīta mantojuma masa, tajā ieskaita visu, kas ir dāvināts arī iepriekš, ne tikai dāvinājuma brīdī,” saka J. Lapsa.
Civillikuma 729. pants nosaka: “Iekams sāk mantojumu dalīt, jānoteic dalāmā masa:
Piemērs: Tēvam pieder dzīvoklis, un viņš to uzdāvina vienam bērnam. Otram bērnam viņš pirms kāda laika jau ir uzdāvinājis trīs dzīvokļus. Būtu netaisnīgi, ja otrs bērns pretendētu uz neatņemamo daļu pirmajam bērnam.
Ar grozījumiem Civillikumā 1922. panta pirmā daļa no 2025. gada 1. janvāra tiek izteikta šādā redakcijā: “Ja pēdējo piecu gadu laikā pirms mantojuma atklāšanās dāvinājums izdarīts tādā apmērā, ka dāvinātāja neatņemamās daļas tiesīgajiem neatliek pat viņu neatņemamās daļas (422. pants un turpmākie panti), tad viņi var prasīt no apdāvinātā, lai izdod viņiem šīs daļas. Prasība rodas no mantojuma atklāšanās brīža un noilgst saskaņā ar 1895. pantu.”
“Tas nozīmē, ka no 2025. gada mantojuma masā nevarēs ieskaitīt dāvinājuma līgumus, kas vecāki par pieciem gadiem,” saka J. Lapsa. “Nepamatoti būtu pētīt dāvinājuma līgumus, kas noslēgti pirms 20, 30 gadiem. Kāds sakars, piemēram, sievai ar šiem līgumiem, ja tajā laikā mantojuma atstājējs ar sievu nebija precējies?”
Civillikuma 423. panta trešā daļa nosaka: “Neatņemamās daļas tiesīgajam ir jāpiesaka sava tiesība uz neatņemamo daļu līdz uzaicinājumā noliktam termiņam. Ja līdz šā termiņa notecējumam viņš savu tiesību nepiesaka, tad atzīstams, ka viņš no tās atteicies.”
J. Lapsa skaidro, ka uzaicinājumā noliktais termiņš ir notāra mantojuma lietas izsludināšanas termiņš, kas parasti ilgst no trīs mēnešiem līdz vienam gadam.
Ar grozījumiem Civillikumā no 2025. gada 1. janvāra 423. panta trešā daļa ir izteikta šādā redakcijā: “Neatņemamās daļas tiesīgajam, ja viņš savas tiesības nav pieteicis kā legatārs vai mantinieks, ir jāpiesaka savas tiesības uz neatņemamo daļu līdz sludinājumā par mantojuma atklāšanos mantiniekiem noteiktā termiņa notecējumam.”
Neatņemamās daļas tiesīgais var arī atteikties no savām tiesībām, norāda advokāts. Civillikuma 423. panta ceturtā daļa nosaka: “Ja neatņemamās daļas tiesīgais, kas pārdzīvojis mantojuma atstājēju, ir atteicies no tiesības uz neatņemamo daļu vai nu pirms, vai pēc mantojuma atklāšanās, tad viņa atteikšanās šajā ziņā saista arī viņa lejupējos.”
Piemērs: Tēvs grib uzdāvināt īres namu Rīgas centrā vienam no trim bērniem. Līdz ar to pārējiem bērniem viņš izmaksā katram 300 000 eiro, un viņi atsakās no neatņemamās daļas.
Civillikuma 427. pants nosaka: “Ar atstumšanu no mantojuma jāsaprot rīkojumā nāves gadījumam izteiktā griba, lai tas, kam ir tiesība mantot pēc likuma, nekļūst par mantinieku. Neatņemamās daļas tiesīgos var atstumt no neatņemamās daļas vienīgi aiz likumā paredzētiem un rīkojumā nāves gadījumam tieši norādītiem patiesībai atbilstošiem iemesliem.”
Civillikuma 428., 429. un 431. pants paredz gadījumus, kad neatņemamās daļas tiesīgos var atstumt no mantojuma. Piemēram, augšupējais var atstumt lejupējo, ja pēdējais izdarījis noziedzīgu nodarījumu pret testatora, viņa laulātā vai viņa augšupējā dzīvību, veselību, brīvību vai godu; dzīvojis izšķērdīgi vai netikumīgi; nav izpildījis viņam ar likumu uzlikto pienākumu uzturēt testatoru vai viņa laulāto u. c.
Ja pirms testamenta taisīšanas mantojuma atstājējs ar savu neatņemamās daļas tiesīgo ir samierinājies vai mantinieks savā dzīvesveidā ir labojies, tad viņu no mantojuma atstumt nevar.
