Freepik
Ja nav ne sagatavots testaments, ne noslēgts mantojuma līgums, tad mantinieki manto likumiskā ceļā – kā noteikts Civillikumā. Likumiskās mantošanas kārtību skaidro zvērināts advokāts, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes lektors Jānis Lapsa.
Civillikuma 382. pants noteic, ka “mantojums ir kopība, kurā ietilpst visa kustamā un nekustamā manta, kā arī citiem atdodamās tiesības un saistības, kas mirušam vai par mirušu izsludinātam piederējušas viņa patiesās vai tiesiski pieņemamās nāves laikā. Šajā ziņā mirušo vai par mirušu izsludināto sauc par mantojuma atstājēju”.
Latvijā manta tiek mantota trijos veidos – likumiskā ceļā, kuru nosaka Civillikums un kurā mantinieku loks ir skaidrs, ar testamentu, kurā mantojuma atstājējs pauž savu pēdējo gribu, un ar mantojuma līgumu.
Civillikums noteic, kas ir personas mantinieki un kā tiek dalīts mantojums, ja viņš nomirst un nav ne testamenta, ne mantošanas līguma vai ja tie nav spēkā.
Civillikuma 391. pants noteic, ka pēc likuma mantot tiek aicināti:
Atbilstoši Civillikuma 404. pantam izšķir četras likumisko mantinieku šķiras:
Zemākas šķiras mantinieks nemanto, ja savu gribu mantot ir izteicis kāds augstākas šķiras mantinieks.
Savukārt, ja kādā šķirā atkrīt pirms citiem aicinātais mantinieks, tad mantojums pāriet uz viņa līdzmantiniekiem, kuriem ir tādas pašas mantojuma tiesības (Civillikuma 406. un 834. pants).
Pārdzīvojušais laulātais manto no mirušā neatkarīgi no tā, kāds mantisko attiecību veids pastāvējis starp laulātajiem laulības laikā.
Civillikuma 397. pants nosaka: ja laulība šķirta vai atzīta par neesošu, tad bijušie laulātie viens no otra nemanto.
“Mantošanas tiesības ir visai sarežģītas. Visvienkāršāk ir tad, ja mantojuma atstājējam ir tikai sieva vai tikai viens bērns,” saka J. Lapsa.
Civillikums noteic, ka manto lejupējie, t. i., bērni, bet, ja, piemēram, bērns ir miris un viņam ir savi bērni jeb mantojuma atstājēja mazbērni, tad viņi var pretendēt uz daļu mantojuma.
Piemērs. Tēvs ir mantojuma atstājējs. Viņam ir sieva, dēls un meita. Dēlam ir viena meita, bet meitai – divi dēli. Šajā gadījumā uz mantojumu var pretendēt nelaiķa sieva un abi bērni. Bet, ja meita ir mirusi, tad uz viņas tēva mantojumu var pretendēt abi mazdēli. Savukārt, ja arī dēls ir miris, tad uz mantojumu var pretendēt viņa meita. Ja nomirst gan nelaiķa dēls un meita, tad uz mantojumu var pretendēt visi trīs mazbērni.
Civillikuma 393. pants nosaka: laulātais saņem bērna daļu tad, ja gribu mantot izteikušo bērnu skaits ir mazāks par četriem, bet, ja gribu mantot izteikušo bērnu skaits ir četri vai vairāk, – ceturto daļu.
Piemērs. Vīrs ir mantojuma atstājējs, paliek sieva un divi bērni. Katrs manto trešo daļu. Ja paliek sieva un trīs bērni, tad katrs saņem vienu ceturto daļu. Ja paliek sieva un četri bērni, tad sieva manto vienu ceturto daļu, bet visi četri bērni kopā – trīs ceturtās daļas (katrs bērns saņem 3/16 daļas) no mantojuma.
Laulātais mantojuma lietā var arī izprasīt savu daļu.
Civillikuma 397.1 pants nosaka: “Ja mantojuma masas sastāvā ietilpst laulāto kopīga manta, kas nav reģistrēta kā laulāto kopīga manta, tad laulātais savu laulātā kopīgās mantas daļu var prasīt izdalīt saskaņā ar 89. panta otrās daļas un 109. panta otrās daļas noteikumiem. Ja mantinieks ceļ iebildumus par laulātā kopīgās mantas daļas izdalīšanu no mantojuma masas, laulātā kopīgās mantas daļa ir izdalāma prasības kārtībā.”
Piemērs. Vīrs ar sievu dzīvo kopā, viņiem nav savu bērnu. Vīram ir trīs bērni no pirmās laulības, ar kuriem viņam nav kontaktu. Ja vīrs nomirst, tad sieva un trīs bērni katrs manto vienu ceturto daļu. Bet, ja viss mantojums, kas paliek uz mirušā vārda, ir iegūts šīs laulības laikā, tad sieva var prasīt vienu pusi no mantas un arī savu daļu no otras puses mantas, t. i., vienu ceturto daļu (jeb 1/8 no visas mantas). Līdz ar to trīs bērniem no šīs vienas puses paliek trīs ceturtdaļas mantas (jeb 1/8 katram no visas mantas).
Ja sieva prasa izdalīt savu atsevišķo daļu, tad šis prasījums ir jāpierāda, uzsver J. Lapsa.
Civillikuma 396. pants nosaka: “Ja mirušam laulātam nepaliek ne lejupējo, ne adoptēto vai ja minētās personas atkrīt, pārdzīvojušais laulātais saņem pusi no mantojuma un bez tam dzīvokļa iekārtu.
Ja mirušam laulātam nepaliek ne lejupējo, ne adoptēto, ne augšupējo, ne īsto brāļu vai māsu vai to bērnu, ne pusbrāļu vai pusmāsu vai to bērnu vai ja minētās personas atkrīt, tad visu mantojumu dabū pārdzīvojušais laulātais.”
Piemērs. Vīram ir sieva, bet bērnu viņam nav. Vīrs atstāj mantojuma masu. Laulātais šādā gadījumā saņem pusi. Otru pusi mantas saņem vīra vecāki. Savukārt, ja augšupējie ir miruši, tad sieva manto visu mantojumu.
Ar grozījumiem Civillikumā, kas stāsies spēkā 2025. gada 1. janvārī, ir mainīta 396. panta redakcija, akcentējot mantošanas kārtību atbilstoši šķirām.
Civillikuma 396. pants tiek izteikts šādā redakcijā: “Ja mirušam laulātam nepaliek pirmās šķiras mantinieku vai ja tie atkrīt, pārdzīvojušais laulātais saņem pusi no mantojuma un bez tam dzīvokļa iekārtu. Ja mirušam laulātam nepaliek pirmās, otrās vai trešās šķiras mantinieku vai ja tie atkrīt, visu mantojumu dabū pārdzīvojušais laulātais.”
Kādas ir problēmas likumiskās mantošanas procesā? J. Lapsa uzsver, ka visgrūtāk ir vienoties par kompensāciju, ja tiek dalīts mantojums, jo nekustamo īpašumu vērtības ir dažādas un vairāki mantinieki parasti katrs saņem vai nu dzīvokli, vai māju, vai zemi.
Piemērs. Vīram ir sieva un divi bērni. Vīrs nomirst, un mantojuma sastāvā ir vasarnīca (50 00 eiro vērtībā), dzīvoklis (40 000 eiro), mašīna (9000 eiro) un 1000 eiro skaidrā naudā. Katrs likumiski manto vienu trešo daļu no mantojuma masas. Mantiniekiem būtu jāvienojas par mantojuma sadali atbilstoši mantojuma masas vērtībai. Piemēram, ja mašīnu manto sieva, bet abus nekustamos īpašumus – bērni, tad viņiem būtu jākompensē atraitnei īpašumu vērtības starpība.
Personai, kurai ir tiesības mantot (laulātajam, radiniekiem, adoptētajam), jāpiesakās mantojumam pie notāra, kad pēc mantojuma atstājēja nāves tiek izsludināta pieteikšanās mantojumam. Ja persona nepiesakās mantojumam, tad tā atbilstoši Civillikuma 389. un 416. pantā noteiktajam neko nemanto.
Civillikuma 693. pants nosaka: “Ja mantojuma pieņemšanai mantojuma atstājējs noteicis zināmu termiņu, tad ieceltam mantiniekam tas jāievēro.
Ja tāds termiņš nav noteikts, bet mantinieki ir uzaicināti, tad mantot aicinātam sava griba par mantojuma pieņemšanu jāizteic līdz uzaicinājumā noliktam termiņam.
Ja uzaicinājuma nav bijis, tad mantiniekam jāizsaka sava griba pieņemt mantojumu gada laikā, skaitot šo termiņu no mantojuma atklāšanās dienas, ja mantojums atrodas viņa faktiskā valdījumā (692. panta 2. daļa), bet pretējā gadījumā – no ziņu saņemšanas laika par to, ka mantojums atklājies.”
Jāpiebilst, ka no 2025. gada 1. janvāra tiek īstenota vērienīga mantojuma tiesību reforma. Turpmāk pieņemt mantojumu klusējot varēs tik tālu, kamēr ieinteresētā persona nav uzsākusi mantojuma lietu.
Patlaban regulējums pieļauj mantojumu pieņemt klusējot, tāpēc daļa nekustamo īpašumu ilgstoši ir reģistrēti uz mirušu personu vārda.
Civillikuma 693. pants no 2025. gada 1. janvāra noteiks: “Ja mantinieki ir uzaicināti, mantot aicinātam un mantiniekam, kurš mantojumu pieņēmis klusējot (691. pants), sava griba par mantojuma pieņemšanu jāizteic notāram sludinājumā par mantojuma atklāšanos noteiktajā termiņā.
Sludinājumā par mantojuma atklāšanos noteiktajā termiņā nepieteiktās mantinieku tiesības dzēš. Tas neattiecas uz mantiniekiem, kas nezināja vai nevarēja zināt, ka mantojuma atklāšanās ir bijusi izsludināta.”
Tātad, ja mantinieks, kurš mantojumu pieņēmis klusējot, nepārtrauc klusēšanu un rakstiski notāram nepauž savu gribu, tad sludinājumā par mantojuma atklāšanos noteiktajā termiņā nepieteiktās mantinieku tiesības tiks dzēstas.
Tādējādi, lai saglabātu savas tiesības mantot, personai būs jāpārtrauc klusēšana un rakstiski jāpauž sava griba notāram.
Vairāk par tēmu >>
Skaidrojuma otrajā daļā – par to, kā korekti sastādīt testamentu vai mantojuma līgumu, lai pēc tam nenāktos tiesāties ar neatņemamās daļas tiesīgajiem.
