FOTO: Freepik.
2025. gada 1. janvārī stāsies spēkā vērienīga mantojuma tiesību reforma. Visās mantojuma lietās, kas tiks uzsāktas pēc attiecīgā datuma, būs piemērojami jaunie tiesību principi. Likumprojektu izstrādātāja – Tieslietu ministrija – kā galveno novitāti izceļ mantinieku ierobežoto atbildību pret mirušā kreditoriem, kā arī to, ka klusējot mantojumu vairs nevarēs pieņemt, ja kāda no ieinteresētajām pusēm būs uzsākusi mantojuma lietu pie notāra.
Izmaiņas mantojuma tiesībās paredz grozījumi trīs likumos, kas stāsies spēkā 2025. gada 1. janvārī:
Tieslietu ministrijas (TM) Civiltiesību departamenta Vispārējo civiltiesību nodaļas vecākais jurists Jānis Bērziņš kā galvenās izmaiņas mantojuma tiesību regulējumā akcentē:
Civillikuma 691. pants šobrīd paredz, ka gribu pieņemt mantojumu var izsacīt vai nu noteikti, mutiski vai rakstiski, vai arī klusējot, ar tādu darbību, kuru attiecīgos apstākļos var iztulkot vienīgi tā, ka zināma persona atzīst sevi par mantinieku.
“Patlaban regulējums atļauj mantiniekam pieņemt mantojumu arī klusējot,” skaidro TM Civiltiesību departamenta direktore Dagnija Palčevska.
“Uz mirušu personu vārda bieži vien reģistros ir reģistrēti īpašumi, un nav skaidrs, vai mirušās personas mantinieki izvairās no īpašumu iegūšanas vai tos slēpj kā pienākošos mantu, vai pastāv citi apsvērumi. Aktīva gribas pieņemšana būs tas, kas ļaus situācijai kļūt noteiktākai, ja tiks ierosinātas mantojuma lietas.”
Piemēram, māte dzīvo dzīvoklī kopā ar dēlu. Māte nomirst, bet dēls neiet pie notāra kārtot mantojuma lietu. Viņš turpina dzīvot dzīvoklī, maksāt visus rēķinus par komunālajiem pakalpojumiem un nekustamā īpašuma nodokli. Konkrētajā situācijā dēls ir pieņēmis mantojumu klusējot.
Jāpiebilst, ka aprakstītajā situācijā atbilstoši ierakstiem zemesgrāmatā dzīvokļa īpašniece joprojām ir mirusī māte. Civillikuma 994. pants noteic, ka par nekustamā īpašuma īpašnieku atzīstams tikai tas, kas par tādu ierakstīts zemesgrāmatās.
“Pēc Civillikuma grozījumiem svarīgi būs apstiprināt īpašuma tiesības pret trešajām personām,” uzsver D. Palčevska. “Ja dēls ir vienīgais likumiskais mantinieks, ja viņš turpinās dzīvot un saimniekot nekustamajā īpašumā, un nedosies pie notāra kārtot mantojuma lietu, tad netiks uzskatīts, ka ir notikusi mantošana pret trešajām personām. Ja persona grib būt droša, ka ir mantojusi, labāk pēc iespējas ātrāk uzsākt mantojuma lietu.”
J. Bērziņš norāda, ka galvenā atšķirība starp pašreizējo un jauno regulējumu ir tāda, ka šobrīd, mantojumu pieņemot klusējot, gribas izteikums tiek uzskatīts par spēkā esošu arī tad, ja paralēli notiek mantojuma lieta pie notāra. Šāds mantinieks var neatsaukties, jo Civillikums pieļauj mantojumu pieņemt klusējot.
Turpretī, stājoties spēkā mantojuma tiesību reformai, pieņemt mantojumu klusējot varēs tik tālu, kamēr kāda ieinteresētā persona nebūs uzsākusi mantojuma lietu.
Civillikuma 693. pants turpmāk noteiks: ja mantinieki ir uzaicināti, mantot aicinātam un mantiniekam, kurš mantojumu pieņēmis klusējot (691. p.), sava griba par mantojuma pieņemšanu jāizteic notāram sludinājumā par mantojuma atklāšanos noteiktajā termiņā.
Ja mantinieks, kurš mantojumu pieņēmis klusējot, nepārtrauc klusēšanu un rakstiski notāram nepauž savu gribu, sludinājumā par mantojuma atklāšanos noteiktajā termiņā nepieteiktās mantinieku tiesības tiks dzēstas.
Tādējādi, lai saglabātu savas tiesības mantot, personai būs jāpārtrauc klusēšana un rakstiski jāpauž sava griba notāram, akcentē J. Bērziņš.
“Ja kreditors vai pašvaldība par nekustamā īpašuma parādu būs ierosinājusi mantojuma lietu, lai nezaudētu iespēju mantot, potenciālajam mantiniekam jāizsaka griba pieņemt mantojumu. Tikai tad viņš varēs kļūt par mantinieku. Turpinot dzīvot konkrētajā īpašumā vai nomaksājot kādu parādu, viņš riskē zaudēt tiesības iegūt dzīvokli īpašumā mantošanas ceļā,” saka D. Palčevska.
Taču jānorāda, ka tiesību zaudēšana neattieksies uz mantiniekiem, kas nezināja vai nevarēja zināt, ka mantojuma atklāšanās bijusi izsludināta. Ja mantinieks klusēšanu nav pārtraucis labā ticībā, tad viņš nezaudē savas iegūtās tiesības un var tās aizstāvēt ar mantojuma prasību tiesā.
“Nebūtu samērīgi iekļaut likumā normu, ka, nepārtraucot klusēšanu, persona pilnībā zaudē tiesības uz mantojumu. Jāatstāj iespēja risināt likumā nenoteiktos gadījumus, kad persona var pierādīt, ka nezināja par mantojuma atklāšanās izsludināšanu. Likumdevēja mērķis nav kādam atņemt mantojumu,” skaidro J. Bērziņš.
“Tas kā atvērts jēdziens ir speciāli atstāts likumā. Tiesa, lietu skatot, vērtēs, vai persona nokavēja sludinājuma termiņu labā ticībā vai citādi.”
Piemēram, attiecīgā situācija varētu izveidoties, kad ir nomirusi persona, kurai ir vairāki bērni, kas dzīvo dažādās valstīs. Pēc Iedzīvotāju reģistra datiem var redzēt lejupējos mantiniekus Latvijā, tomēr arī mirušās personas bērni ārzemēs var pretendēt tajā pašā mantošanas šķirā kā Latvijā dzīvojošie bērni. Tā kā atbilstoši Iedzīvotāju reģistra datiem viņi nav zināmi, notāram trūkst informācijas, kā sasniegt potenciālos mantiniekus ārzemēs. Ja mantinieki, kas atrodas Latvijā, ar viņiem nesazinās, mantojuma atstājēja bērni ārzemēs par mantojuma atklāšanos var uzzināt novēloti – pēc sludinājuma termiņa beigām. Tādā gadījumā viņiem jāvēršas tiesā un jālūdz sevi atzīt par mantiniekiem, kaut arī konkrētās personas sludinājuma par mantojuma atklāšanos termiņā nebija paudušas gribu.
“Tiesai būs jāvērtē fakti, kāpēc notāra sludinājums netika ievērots. Ja tas noticis labā ticībā, tiesai var būt pamats atzīt šādas personas par mantiniekiem,” piebilst J. Bērziņš.
Vienlaikus viņš prognozē, ka minēto gadījumu, kad tiesās tiks skatītas lietas par personu atzīšanu par mantiniekiem, jo tās objektīvu iemeslu dēļ nezināja par mantojuma atklāšanos un tādējādi pie notāra nepauda gribu pieņemt mantojumu, būs maz.
Patlaban, lai mantotu, mantiniekiem ir ļoti būtiski veikt pirmo soli – aiziet uz zvērināta notāra biroju un uzrakstīt mantošanas iesniegumu. Zvērināti notāri nemeklē mirušā cilvēka potenciālos mantiniekus. Tas nozīmē, ka mantinieks vai cita mantojumā ieinteresētā persona ir tā, kura ierodas pie zvērināta notāra, un tikai pēc viņas rakstiska noteiktā kārtībā apliecināta iesnieguma saņemšanas zvērināts notārs ir tiesīgs uzsākt mantojuma lietu.
Attiecīgā kārtība netiek mainīta, taču grozījumi Notariāta likumā paredz, ka turpmāk notāram, ja kāda ieinteresētā persona uzsāks mantojuma lietu, būs jāpaziņo par mantojuma atklāšanos potenciālajiem mantiniekiem/tuvākajiem radiniekiem, nosūtot elektroniski parakstītu vēstuli, ja ir aktivizēta oficiālā elektroniskā adrese, kā arī nosūtot vēstuli uz deklarēto dzīvesvietas un citu mantojuma lietā zināmo adresi.
“Tātad notārs potenciālos mantiniekus, kas nav bijuši iniciatori mantojuma lietas uzsākšanai pie notāra, aicinās paust gribu par mantojuma pieņemšanu. Ja vēlaties mantot, piesakieties!” akcentē J. Bērziņš.
Kāds būs potenciālo mantinieku loks, kuriem tiks izsūtītas vēstules? Notāram būs pienākums potenciālos mantiniekus noskaidrot līdz trešajai šķirai, t. i., lejupējos, augšupējos un sānu radiniekus.
Uzsākot mantojuma lietu, zvērināts notārs izsludina mantojuma atklāšanos oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis”, norādot pieteikšanās termiņu. Parasti minētais termiņš ir trīs mēneši; ja sarežģīta mantojuma lieta – seši mēneši vai gads. Mantojuma pieņemšanas termiņi ir noteikti Civillikuma 693. pantā.
Mantojuma atstājējs arī pats var noteikt termiņu, kādā pieteikties mantojuma pieņemšanai.
Piemēram, testamenta atstājējs ir noteicis savā testamentā, ka visiem mantiniekiem jāpiesakās divu gadu laikā.
“Tā ir norma, kas praksē reti tiek izmantota,” saka J. Bērziņš. Tāpēc grozījumi Civillikumā noteic, ka konkrētās iespējas – mantojuma atstājējam noteikt pieteikšanās mantojuma pieņemšanai termiņu – vairs nebūs.
Turpmāk būs tikai viens sludinājuma termiņš, proti, notāra noteiktais sludinājuma par mantojuma atklāšanos termiņš.
Minimālais termiņš mantiniekiem būs ne mazāks kā trīs mēneši, bet kreditoriem – divi mēneši.
Ja mantojuma lieta ir sarežģīta, pieteikšanās mantojumam iespējama 12 mēnešus.
Jāpiebilst, ka mantošanas iesniegumu mantinieks iesniedz zvērinātam notāram, kurš praktizē apgabaltiesas darbības teritorijā, kur bija mantojuma atstājēja pēdējā deklarētā dzīvesvieta, bet, ja tā nav zināma, – pēc mantojamās mantas vai tās galvenās daļas atrašanās vietas.
***
Skaidrojuma otrajā daļā – par mantinieku ierobežoto atbildību pret mirušā kreditoriem, mantojuma saraksta sastādīšanu, kreditoru pretenziju iesniegšanas termiņu un mantojuma aizgādnību.
