FOTO: LV portāls.
Ir nomirusi vecmamma, kuras īpašumā bija dzīvoklis. Nav ne testamenta, ne mantojuma līguma. Vecmammas dēls, kas ir viņas vienīgais bērns, dzīvo šajā dzīvoklī un negatavojas kārtot mantojuma lietu. Savukārt mazmeitai ar tēvu ir sarežģītas attiecības, viņš atsakās kontaktēties, tāpēc viņa apsver iespēju pati doties pie notāra un uzsākt mantojuma lietu. LV portāls skaidro, kā risināt šādas situācijas un kādas ir sekas, ja netiek sākta mantojuma lieta.
Latvijā manta tiek mantota trijos veidos – likumiskā ceļā, kuru nosaka Civillikums, ar testamentu, kurā mantojuma atstājējs pauž savu pēdējo gribu, un ar mantojuma līgumu. Civillikums noteic, kas ir personas mantinieki un kā tiek dalīts mantojums, ja nav ne testamenta, ne mantošanas līguma vai ja tie nav spēkā. Civillikuma 391. pants paredz, ka pēc likuma mantot tiek aicināti: laulātais, radinieki, adoptētie.
Plašāk par tēmu >>
“Ja nav sastādīts ne testaments, ne mantojuma līgums, tad mirušā mantu var mantot tikai likumiskā ceļā,” skaidro zvērināta notāre Zane Ankrava. “Konkrētajā piemērā tēvs nevar kļūt par vienīgo dzīvokļa īpašnieku, ja nevēršas pie notāra, lai uzsāktu mantojuma lietu. Dzīvokļa īpašniece joprojām juridiski būs viņa mirusī māte.”
Kāpēc tēvs nesāk kārtot mantojuma lietu? “Visbiežāk mantojuma lietas netiek kārtotas tad, ja potenciālajam mantiniekam ir parādi un tiesu izpildītāji jau uzsākuši parādu piedziņu. Šie cilvēki zina: tikko kaut ko mantos, uz to tiks vērsta piedziņa,” pieļauj notāre. “Bet var būt arī tā, ka cilvēks principiāli nevēlas kārtot mantojuma lietu vai arī ir izbraucis dzīvot uz citu valsti un ar Latviju viņu nekas vairs nesaista.”
Situāciju, kad mirušās mammas vienīgais dēls dzīvo viņas dzīvoklī un nekārto mantojuma lietu, var risināt divējādi, uzskata Z. Ankrava. Pirmais variants – mantojumu var nekārtot neviens radinieks, to darīt nav obligāti.
Civillikuma 693. pants noteic, ka mantiniekam jāizsaka sava griba pieņemt mantojumu gada laikā, skaitot šo termiņu no mantojuma atklāšanās dienas.
“Dzīvē ir tā – kamēr īpašumam neveidojas parādi, tikmēr šāda situācija, ka īpašums pēc zemesgrāmatas datiem pieder mirušai personai, bet to lieto cits cilvēks, var pastāvēt. Ja dēls turpina dzīvot mirušās mātes dzīvoklī, tad sanāk, ka viņš ir pieņēmis mantojumu, bet nevienam par to nav paziņojis,” uzsver notāre.
Šādus gadījumus regulē Civillikuma 694. pants. Tas nosaka: ja tajā laikā, kad aicina mantot, mantojums atrodas aicinātā faktiskajā valdījumā vai šādu valdījumu viņš iegūst vēlāk un ja viņš līdz iepriekš norādīto termiņu notecējumam nedod par mantojuma pieņemšanu noteiktu atsauksmi, tad atzīstams, ka viņš to pieņēmis.
“Viens Civillikuma pants prasa noteiktu rakstisku gribas izpaudumu, bet otrs pants atzīst mantojumu par pieņemtu arī tad, ja nav rakstiska izpauduma. Problēma ir tā, ka neviens jau nezina, vai mantojums atrodas aicinātā faktiskajā valdījumā,” uzsver Z. Ankrava.
Notāre uzskata, ka dēlam tomēr vajadzētu pie notāra uzsākt mantojuma lietu, lai juridiski visi dokumenti tiktu sakārtoti.
Civillikuma 403. pants noteic, ka mantojuma atstājēja radinieki manto pēc zināmas kārtas, kas pamatota pa daļai uz radniecības veidu, pa daļai uz tās pakāpju tuvumu. Mantošanas kārtības ziņā izšķir četras likumisko mantinieku šķiras. Zemākas šķiras mantinieks nemanto, ja savu gribu mantot izteicis kāds augstākas šķiras mantinieks.
Ja kādā šķirā atkrīt pirms citiem aicinātais mantinieks, tad mantojums pāriet uz viņa līdzmantiniekiem, kuriem ir tādas pašas mantojuma tiesības.
“Tas nozīmē: situācijā, kad tēvs neuzsāk mantojuma lietu, saskaņā ar Civillikuma 406. pantu to var darīt mazmeita. Aizejot pie notāra, viņa saka: pieņemu mantojumu, bet starp vecmammu un mani vēl ir mūsu tēvs. Iesniegumā mantiniekam ir jānorāda, kas ir citi mantinieki, par ziņu nepatiesumu draud kriminālatbildība,” skaidro notāre.
Ko tālāk dara notārs? Viņš pieņem iesniegumu, uzsāk mantojuma lietu un informē tēvu, ka mazmeita ir pieteikusies mantojumam. Tēvam tiek sūtīta vēstule ar lūgumu informēt, vai viņš pieņems vai nepieņems mantojumu. Ja tēvs neko notāram nepaziņo, tad tiek uzskatīts, ka viņš atraida mantojumu. Šādā gadījumā, beidzoties mantojuma pieteikšanās termiņam, par mantinieci tiek apstiprināta mazmeita.
Ja mantojuma lieta ir atvērta un uz mantojumu piesakās gan tēvs, gan meita, tad visu manto tēvs, jo viņam ir tuvāka radniecības pakāpe ar savu māti. Meita īpašumu likumiskā ceļā mantos tikai pēc tēva nāves.
Taču, ja tēvs nav atraidījis mantojumu un stingri pateicis savu nē, tad viņam saglabājas tiesības piecu gadu laikā tiesā celt mantojuma prasību. To nosaka Civillikuma 685. pants. “Protams, tēvam ir jāpamato, kāpēc viņš neatsaucās uz notāra aicinājumu pieteikties uz mantojumu noteiktajā termiņā,” piebilst Z. Ankrava.
“Līdz ar to mazmeitai tomēr ir riskanti pieteikties uz mantojumu, ja tēvs no tā nav atteicies,” atzīst notāre.
Līdzīgas situācijas mēdz būt arī ar attālākiem radiniekiem. Notāre stāsta, ka nereti mantojumam piesakās māsīcas un brālēni. Viņi zina, ka radiniecei bija dēls, bet vairākus gadus par vīrieti nekas nav nezināms. Kad brālēni vai māsīcas pieņem mantojumu, viņi apzinās šo risku – radinieces dēlam mantojuma prasība noilgst pēc piecu gadu notecējuma, skaitot no tās dienas, kad radušās tiesības šo prasību celt.
“Bieži vien vecāki atraida mantojumu par labu saviem bērniem,” zina teikt Z. Ankrava. “Tad viss ir kārtībā, viss ir skaidrs. Taču, ja tā nav noticis, tēvs nav atnācis pie notāra un atraidījis mantojumu, bet vienošanās ir tikai mutiska, tad piecu gadu laikā mēdz notikt visādi. Tēvam, piemēram, uzrodas draudzene, un tad tikai sākas: sākumā tēvs lemj par labu meitām, bet pēc tam pārdomā un piesakās mantojumam.”
Cik juridiski droši ir nepieņemt mantojumu? “Tas ir absolūti muļķīgi. Ja nepieņem mantojumu, tad ir jāsaprot – tas ir nedroši, ka cilvēkam nekas nepieder. Ābeces patiesība – ja tēvs grib dzīvot īpašumā, bet nepieņem mantojumu, tad īpašums nebūs viņa. Meita ar īpašumu varēs rīkoties, kā grib: pārdot, ieķīlāt, uzdāvināt. Beigās var sanākt, ka tēvam nebūs, kur dzīvot.”
Situācija: Miris tēvs, dēls dzīvo viņa dzīvoklī, nav nokārtojis mantojuma lietu, maksā komunālos maksājumus. Bet nemaksā nekustamā īpašuma nodokli, jo tas tiek adresēts viņa mirušajam tēvam. Dēls domā, ka tas uz viņu neattiecas.
“Šis ir otrs situācijas risinājums, kad mantinieki oficiāli nepieņem mantojumu. Pēc cilvēka nāves visi maksājumi par nekustamo īpašumu jau turpina pastāvēt – nodokļi ir jāmaksā, ūdens tiek piegādāts utt.,” skaidro Z. Ankrava. “Ja rodas parādi par īpašumu, tad mantojuma lietu var uzsākt tas, kuram ir parādā. To var darīt pašvaldība par nekustamā īpašuma nodokļa parādu vai nama pārvaldnieks par komunālo maksājumu parādu, vai elektroenerģijas piegādes uzņēmums par nesamaksāto elektrību.”
Dažreiz, ja lietu uzsācis kreditors, neviens nepiesakās mantojumam. Tad notārs saskaņā ar Civillikuma 416. pantu atzīst, ka tā ir bezmantinieka manta un piekritīga valstij vai pašvaldībai. Šādā gadījumā tiesu izpildītājs bezmantinieka mantu pārdod izsolē.
Taču mēdz būt situācijas, kad kreditors uzsāk mantojuma lietu, potenciālais mantinieks samaksā parādu un sakārto īpašuma dokumentus.
“Lielākoties kreditori parādu atpakaļ nesaņem, taču, izejot noteiktu procesu, dzīvokli pārdod izsolē. Ir jauns īpašnieks, kas par to turpina rūpēties un maksāt visus maksājumus. Namu apsaimniekošanas uzņēmumi pat ir teikuši, ka aktīvāki ir kļuvuši citi dzīvokļu īpašnieki, kas mudina apsaimniekotāju uzsākt mantojuma lietu, ja īpašnieks ir miris un īpašumam krājas parādi,” stāsta zvērināta notāre.
Pašvaldības SIA “Rīgas namu pārvaldnieks” (RNP) Sabiedrisko attiecību un mārketinga nodaļas projektu vadītāja pienākumu izpildītāja Evija Pastalniece atzīst: “Ja pēc dzīvokļa īpašnieka nāves mantinieki nevēršas pie notāra, lai uzsāktu mantojuma lietu, un par dzīvokļa īpašuma pārvaldīšanu un pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu, veidojas parāds, tad RNP kā kreditors vēršas pie zvērināta notāra ar iesniegumu par mantojuma atklāšanās izsludināšanu.”
“Svarīgi ir neveidot parādus, jo tie ietekmē citus dzīvojamās mājas iedzīvotājus,” turpina E. Pastalniece. “Parāds ietekmē gan savlaicīgus norēķinus ar pakalpojumu sniedzējiem, kas var atstāt iespaidu, piemēram, uz apkures pieslēgšanu, remontdarbu uzkrājumu nepieciešamajiem darbiem, kā arī aizdevuma saņemšanu ēkas renovācijai.”
Arī Latvijas namu pārvaldītāju un apsaimniekotāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Ģirts Beikmanis ir saskāries ar situācijām, kad nomirst dzīvokļa īpašnieks, dzīvoklis stāv tukšs, veidojas parādi un neviens tos nemaksā. Lai atgūtu parādus, pārvaldīšanas uzņēmumi pie notāra uzsāk mantojuma lietu.
Bet iespējami arī gadījumi, kad mantinieks oficiāli nav pieņēmis mantojumu, dzīvo nekustamajā īpašumā un nenorēķinās par visiem saņemtajiem pakalpojumiem.
Arī tad pārvaldnieks vērsīsies pie notāra, lai uzsāktu mantojuma lietu un lai īpašums tiktu atzīts par bezmantinieka mantu un to varētu izsolīt.
“Dažreiz pēc tam, kad pārvaldnieks rosina sākt mantojuma lietu, uzrodas mantinieki, taču visbiežāk tomēr viņi nepiesakās un īpašums nonāk izsolē,” zina teikt Ģ. Beikmanis.
Zvērināta notāre atklāj, ka tiesās šobrīd tiek izskatītas vairākas lietas, kurās mantinieki skaidro, ka ir pieņēmuši mantojumu, lai gan pie notāra nav kārtota mantojuma lieta. Mantinieks apgalvo, ka faktiski mantojumu ir pieņēmis – paņēmis daļu mirušā mantu, samaksājis dažus pirmos rēķinus.
“Kreditors ir uzsācis mantojuma lietu, mantinieki noteiktajā termiņā nav pieteikušies, lieta ir nosūtīta tiesu izpildītājam, kurš jau ir uzsācis izsoli, un dažos gadījumos nekustamo īpašumu pat ir nopircis jauns pircējs. Taču pēkšņi uzrodas mantinieks, sakot: pieteikšanās termiņu “nogulēju”, biju depresijā, nezināju, bet mantojumu neatraidīju, lūdzu, atdodiet atpakaļ manu īpašumu. Tā ir – dokumenta par to, ka viņš atraida mantojumu, jau nav,” norāda Z. Ankrava.
Ko lemj tiesas? Tās atceļ notāru aktus par to, ka tā ir bezmantinieka manta, un apstiprina mantojuma tiesības tām personām, kas ir cēlušas prasību tiesā.
“Tieši tagad man ir viena lieta, kurā potenciālais mantinieks ir cēlis prasību tiesā, bet jaunais īpašnieks jau ir nopircis dzīvokli izsolē kā bezmantinieka mantu. Tiesas sēde ir nozīmēta vasarā. Nezinu, ko tiesa izlems. Parasti šādos gadījumos vienmēr ir bijis tā, ka mantinieki “pamodās” krietni ātrāk – kad kreditors sāka mantojuma lietu,” saka notāre.
“Pircējs ir godīgi paļāvies uz tiesiskumu. Ir izdota notāra apliecība, īpašums atzīts par bezmantinieka mantu, tiesu izpildītājs ir izsludinājis izsoli – tātad visa procedūra izieta. Kur vēl ticamāk?” uz nepilnībām regulējumā norāda Z. Ankrava.
|
UZZIŅAI
Saeimā uz trešo lasījumu tiek gatavoti vairāki likumprojekti, ar kuriem plānots īstenot vērienīgu mantojuma tiesību reformu. Viens no tās mērķiem ir motivēt mantiniekus pieņemt mantojumu, ieviešot ierobežotu mantinieka atbildību par mantojuma atstājēja parādsaistībām. Ar izmaiņām iecerēts risināt arī problēmu, kad mantinieki pieņem mantojumu klusējot, kā to pieļauj Civillikuma regulējums. Proti, ar grozījumiem plānots precizēt gribas izteikšanas formu un noteikt, ka mantojuma pieņemšanai turpmāk būs tikai viens termiņš – tas, ko sludinājumā par mantojuma atklāšanos noteicis zvērināts notārs, kurš ved mantojuma lietu. Saeimā otrajā lasījumā atbalstītā likumprojekta “Grozījumi Civillikumā” redakcija paredz arī izmaiņas Civillikuma 693. un 694. pantā, nosakot: “ja mantinieki ir uzaicināti, mantot aicinātam un mantiniekam, kurš mantojumu pieņēmis klusējot (691. pants), sava griba par mantojuma pieņemšanu jāizteic notāram sludinājumā par mantojuma atklāšanos noteiktajā termiņā. Sludinājumā par mantojuma atklāšanos noteiktajā termiņā nepieteiktās mantinieku tiesības dzēš. Minētais neattiecas uz mantiniekiem, kas nezināja vai nevarēja zināt, ka mantojuma atklāšanās ir bijusi izsludināta”. Savukārt, ja mantinieks, kurš līdz mantojuma izsludināšanai pieņēmis mantojumu klusējot, palaiž garām nolikto termiņu, noteikti neizsakot savu gribu pie notāra, tad viņa jau iegūtās tiesības tiek dzēstas (693. panta 2. daļa). Plašāk par tēmu >> |
