Dzīvnieki nav lietas un citas izmaiņas Civillikumā, kas stājas spēkā 11. novembrī

Personai, kura sodīta par nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību vai tās piedraudējumu, noteikts terminēts aizliegums kļūt par adoptētāju

Civillikuma 163. pantā ir ietvertas prasības personai, kura vēlas kļūt par adoptētāju. Minētā tiesību norma iepriekš noteica, ka par adoptētāju nedrīkst būt persona, kura sodīta par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību vai tās piedraudējumu, – neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas.

Tomēr Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2025-01-01 atzina, ka šāds absolūtais ierobežojums attiecībā uz laulātajiem, kas kopīgi iesniedz pieteikumu par tāda bērna adopciju, kurš, dzīvojot viņu ģimenē, atrodas ārpus ģimenes aprūpē un ar kuru tiem abiem ir izveidojušās faktiskas ģimenes attiecības, neatbilst samērīguma principam. Tādēļ likumdevējam tika noteikts pienākums rast saudzējošāku līdzekli attiecībā uz personu, kura vēlas būt adoptētājs bērnam, taču tās iepriekšējās sodāmības dēļ, kas nav dzēsta vai noņemta, nav tiesīga par tādu kļūt.

Lai izpildītu Satversmes tiesas noteikto pienākumu, ar grozījumiem Civillikumā iepriekš paredzētais absolūtais aizliegums aizstāts ar terminētu aizliegumu, proti, turpmāk personai, kura sodīta par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību vai tās piedraudējumu, aizliegts būt par adoptētāju līdz dienai, kad sodāmība dzēsta vai noņemta (skat. Civillikuma 163. panta ceturtās daļas 1. punktu).

Vienlaikus jāņem vērā, ka Civillikuma 163. panta piektā daļa noteic: lai konstatētu piemērotību adopcijai, bāriņtiesa atbilstoši Ministru kabineta noteiktajai adopcijas kārtībai ne ilgāk kā sešus mēnešus veic adoptētāja ģimenes izpēti. Tādējādi arī pēc sodāmības dzēšanas vai noņemšanas bāriņtiesai būs individuāli jāvērtē, vai saistībā ar personas iepriekšējo sodāmību vēl arvien pastāv draudi bērna drošībai.

Stiprina dzīvnieku aizsardzību, nosakot, ka dzīvnieki nav lietas

Ņemot vērā sabiedrībā plaši aktualizēto jautājumu par dzīvnieka tiesisko statusu un nepieciešamību normatīvajā regulējumā skaidrāk nostiprināt dzīvnieku kā dzīvu un justspējīgu būtni (piemēram, portālā ManaBalss.lv rosinātās iedzīvotāju iniciatīvas) un sekojot citu Eiropas valstu tendencēm, ar grozījumiem Civillikumā noteikts, ka dzīvnieki nav lietas un dzīvniekiem piemērojami lietu tiesību noteikumi, ciktāl tie ir savienojami ar dzīvnieka kā dzīvas, justspējīgas būtnes dabu un dzīvnieku aizsardzībai paredzētajiem likumiem (skat. Civillikuma 841. panta otro daļu).

Kā skaidrots likumprojekta “Grozījumi Civillikumā” anotācijā, normas ieviešana stiprinās sabiedrības izpratni par dzīvnieku kā aizsargājamu un justspējīgu būtni, vienlaikus saglabājot civiltiesību sistēmas stabilitāti un īpašuma tiesību institūta pamatus.

Atbilstoši Civillikumam dzīvnieks ir civilo tiesību (mantojuma, lietu un saistību tiesību) objekts, nevis subjekts, jo tam netiek piedēvēta civiltiesiskā tiesībspēja un rīcībspēja. Civillikumā ir regulētas dažādas ar dzīvniekiem saistītas civiltiesiskās attiecības, tostarp jautājumi par valdījumu, īpašuma tiesībām, zaudējumu atlīdzību un atbildību par dzīvnieka radīto kaitējumu. Tomēr atšķirībā no citiem tiesību objektiem (piemēram, kustamām vai nekustamām lietām) dzīvnieka īpašnieka vara pār dzīvnieku nav absolūta, un to ierobežo speciālais regulējums – Dzīvnieku aizsardzības likums.

Dzīvnieku aizsardzības likuma preambula nostiprina dzīvnieku aizsardzības tiesiskā regulējuma pamatā esošos morāli ētiskos principus, paredzot, ka cilvēkam ir morāls pienākums cienīt jebkuru radību, izturēties pret dzīvniekiem ar iejūtīgu sapratni un tos aizsargāt, kā arī noteic, ka dzīvnieks ir vērtība pats par sevi. Tāpat Dzīvnieku aizsardzības likuma 4. pantā nostiprinātie dzīvnieku aizsardzības un labturības principi aizliedz bez pamatota iemesla nogalināt dzīvnieku, nodarīt tam sāpes, radīt ciešanas vai citādi kaitēt. Savukārt 5. pantā paredzēts, ka dzīvnieka īpašniekam ir Civillikumā noteiktā vara pār dzīvnieku, izņemot Dzīvnieku aizsardzības likumā un citos normatīvajos aktos noteiktos gadījumus.

Precizēts, ka atlīdzināms arī personiskais kaitējums, ja to nodarījis dzīvnieks vai ja tas nodarīts dzīvniekam

Ar grozījumiem paplašināts arī Civillikuma 19. nodaļas “Prasījumi no dažādiem pamatiem” ceturtās apakšnodaļas tvērums, kas iepriekš regulēja tikai zaudējumu atlīdzību, ja tos nodarījis dzīvnieks vai ja tie nodarīti dzīvniekam.

Tā kā tiesu praksē šādos gadījumos tiek lemts ne tikai par zaudējumu, bet arī personiskā kaitējuma atlīdzību, turpmāk likumā noteikts, ka atlīdzināmi var būt gan dzīvnieka īpašniekam radītie zaudējumi, gan nemantiskais kaitējums – morālās ciešanas.

Kā paskaidrots likumprojekta “Grozījumi Civillikumā” anotācijā, ar izmaiņām skaidrāk atspoguļota iespējamā emocionālā saikne starp dzīvnieku un tā īpašnieku un tas, ka dzīvnieka nāve vai sakropļošana var radīt ne vien mantisku, bet arī personisku kaitējumu. Minētā pieeja ir īpaši svarīga, piemēram, gadījumos, kad kāds patvaļīgi nogalinājis vai sakropļojis dzīvnieku, nepastāvot nepieciešamās aizstāvēšanās situācijai (skat. Civillikuma 2363., 2364., 2365., 2366., 2367. un 2368. pantu).