Publicēts pirms gada. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Neapdomīgas darbības, kuru dēļ kāds tiek smagi savainots vai nonāvēts, par laimi, nav ikdiena. Daudz biežāk gados jauni cilvēki, pārkāpjot likumu, labi apzinās potenciālās sekas un vieglprātīgi cer, ka “gan jau nepieķers”. Lai vairotu izpratni par kriminālatbildību un tās sekām, piedāvājam sarunu ar Rīgas pilsētas tiesas tiesnesi Andi Celmu un zvērinātu advokātu Armandu Smanu.
Kriminālatbildība ir smagākais juridiskās atbildības veids – personai valsts vārdā uzlikts piespiedu pienākums atbildēt par pastrādāto noziedzīgo nodarījumu un Krimināllikumā paredzētajos gadījumos izciest piespriesto sodu.
Krimināllikuma 11. pants paredz, ka pie kriminālatbildības ir saucama fiziskā persona, kas līdz noziedzīga nodarījuma izdarīšanas dienai sasniegusi četrpadsmit gadu vecumu. Mazgadīgais, kas nav sasniedzis četrpadsmit gadu vecumu, pie kriminālatbildības nav saucams.
Jautājumi par kriminālatbildības piemērošanu tiek skatīti kriminālprocesuālā kārtībā. Kriminālprocess ietver:
Saskaņā ar Krimināllikuma 1. pantu pie kriminālatbildības ir saucama un sodāma tikai tāda persona, kura ir vainīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, tas ir, kura ar nodomu (tīši) vai aiz neuzmanības izdarījusi Krimināllikumā paredzētu nodarījumu, kam ir visas noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes.
Parasti kriminālprocess noslēdzas ar secinājumu – personas atzīšanu par nevainīgu vai vainīgu –, kā arī soda piemērošanu, ja tiesa par noziedzīga nodarījuma pastrādāšanu ir atzinusi personas vainu.
Atšķirībā no kriminālatbildības civiltiesiskā atbildība iestājas par personas īstenotajām likumā neatļautajām darbībām un rada saistības novērst vai mazināt šo darbību sekas: atlīdzinot zaudējumus, samaksājot mantisku kompensāciju vai dodot citādu apmierinājumu par zaudējumiem. Lai šis pienākums tiktu izpildīts, var tikt piemēroti valsts noteiktie piespiedu līdzekļi. Ja civiltiesisku strīdu nav iespējams atrisināt ārpus tiesas, tad to risina tiesā. Civilprocess parasti noslēdzas ar prasītāja celtās prasības noraidīšanu vai apmierināšanu.
“Civiltiesiskā un krimināltiesiskā atbildība viena otru neizslēdz. Ja neatļauta personas darbība atbilstoši Krimināllikumam netiek klasificēta kā noziedzīgs nodarījums, tad lieta tiek skatīta civilprocesuālā kārtībā. Savukārt, ja neatļauta personas darbība atbilst Krimināllikumā noteiktajām noziedzīga nodarījuma pazīmēm, tad aizskartā persona gan civiltiesiski, gan krimināltiesiski var panākt savu aizskarto tiesību aizsardzību,” norāda zvērināts advokāts Armands Smans.
“Jaunieši, dažkārt kādas personas pamudināti, mēdz iesaistīties šķietami vieglās, taču nelikumīgās darbībās, lai gūtu vieglu naudu un ātru peļņu, nedomājot, ka par šādām darbībām ir paredzēta kriminālatbildība. Galu galā cena par iegūto vieglo naudu ir krietni dārgāka, jo atstāj sekas uz visu turpmāko dzīvi. Tāpēc ikvienam, īpaši jauniem cilvēkiem, ir ieteicams iepazīties ar Krimināllikumu, lai izvairītos no nevajadzīgām kļūdām,” brīdina advokāts A. Smans.
Tiesnesis Andis Celms gan uzskata, ka arī gados jauni cilvēki, veicot prettiesiskas darbības, piemēram, zādzības veikalos, tomēr labi saprot, ko dara un kādas ir potenciālās sekas. Jaunībā, iespējams, ir izteiktāka nesodāmības sajūta, cerība, ka gan jau nepieķers un sods ies secen.
Taču savā tiesneša karjerā A. Celms ir saskāries arī ar traģiskiem atgadījumiem, kad personas rīcība nav bijusi nedz apzināta, nedz plānota. Piemēram, strīds labāko draugu starpā, kas beidzas ar pagrūšanu, kritienu un jaunieša nāvi.
Kriminālatbildība atstāj zīmogu uz visu dzīvi ne tikai notikuma traģisko seku dēļ – arī šķietami nenozīmīga jaunības kļūda, kuras dēļ ir iestājusies kriminālatbildība, var liegt turpmākajā dzīvē strādāt noteiktās profesijās un ieņemt noteiktus amatus.
“Notiesājošs tiesas spriedums vai kriminālprocesa izbeigšana uz nereabilitējoša pamata atstāj sekas uz turpmāko dzīvi, īpaši, kamēr tiek izciests sods.
Tomēr likumdevējs ir devis personai tiesības pēc tam lūgt tiesu viņu atbrīvot no sodāmības.
Tas nozīmē, ka izciestā sodāmība personas biogrāfijā vairs neparādīsies un viņa iegūs nesodītas personas statusu,” stāsta A. Celms.
Taču arī dzēsta sodāmība var liegt pretendēt uz darbu vairākās profesijās.
Plašāk >> Dzēsta sodāmība saglabājas Sodu reģistrā
|
Krimināllikums 63. pants. Sodāmības dzēšana un noņemšana (1) Sodāmība ir noziedzīgu nodarījumu izdarījušas personas notiesāšanas vai soda noteikšanas juridiskās sekas, kas ir spēkā tiesas vai prokurora priekšrakstā par sodu noteiktajā soda izciešanas laikā, kā arī pēc tam līdz sodāmības dzēšanai vai noņemšanai likumā noteiktajā kārtībā. (2) Persona uzskatāma par sodītu no notiesājoša sprieduma spēkā stāšanās brīža vai prokurora priekšraksta par sodu spēkā stāšanās dienas. (3) Par nesodītām atzīstamas: 1) personas, kas atbrīvotas no soda ar tiesas spriedumu vai attaisnotas; 2) personas, kurām iestājies likumā paredzētais notiesājoša sprieduma izpildīšanas noilgums; 3) nosacīti notiesātas personas – gadu pēc pārbaudes laika beigām, bet papildsoda piemērošanas gadījumā – gadu pēc papildsoda izciešanas laika beigām. Ja nosacīti notiesātajai personai tiek izpildīts piespriestais sods, sodāmības dzēšanas termiņu aprēķina, ņemot vērā faktiski izciesto sodu; 4) pēc viena gada – personas, kas izcietušas īslaicīgu brīvības atņemšanu, sabiedrisko darbu vai naudas sodu; 5) pēc diviem gadiem – personas, kas izcietušas brīvības atņemšanas sodu, ne ilgāku par trim gadiem, vai probācijas uzraudzību; 6) pēc pieciem gadiem – personas, kas izcietušas brīvības atņemšanas sodu, ilgāku par trim gadiem, bet ne ilgāku par pieciem gadiem; 7) pēc astoņiem gadiem – personas, kas izcietušas brīvības atņemšanas sodu, ilgāku par pieciem gadiem, bet ne ilgāku par desmit gadiem; 8) pēc desmit gadiem – personas, kas izcietušas brīvības atņemšanas sodu, ilgāku par desmit gadiem. (4) Sodāmības dzēšanas termiņu skaita no dienas, kad persona pilnībā izcietusi pamatsodu un papildsodu. Papildsoda – mantas konfiskācija – izpilde neietekmē sodāmības dzēšanas termiņa skaitīšanu. (5) Ja persona likumā noteiktajā kārtībā pirms termiņa atbrīvota no soda, sodāmības dzēšanas termiņu skaita no dienas, kad tā atbrīvota no soda izciešanas, ievērojot soda faktiskās izciešanas laiku. [..] (7) Ja persona, kas notiesāta ar brīvības atņemšanu, pēc soda izciešanas ar priekšzīmīgu uzvedību un godīgu attieksmi pret darbu pierādījusi savu labošanos, tiesa var noņemt tai sodāmību pirms šajā pantā norādīto termiņu izbeigšanās. (8) Sodāmību var noņemt apžēlošanas vai amnestijas kārtībā. (9) Sodāmības dzēšana un noņemšana anulē visas izdarītā noziedzīgā nodarījuma krimināltiesiskās sekas, izņemot tās, kuras likumā paredzētas, ja pirms sodāmības dzēšanas vai noņemšanas izdarīts jauns noziedzīgs nodarījums. |
Vērtējot tiesvedības ietekmi gan uz apsūdzētā, gan cietušā turpmāko dzīvi, tiesnesis A. Celms ne bez pamata norāda uz izlīgumu kā pušu iespēju: “Izlīgums vienmēr ir labāks par jebkuru spriedumu, jo izlīguma būtība ir radīt gandarījumu abām pusēm. Izlīgumu puses var noslēgt procesa laikā, kamēr nav sākušās tiesu debates.”
Krimināllikuma 13. pants noteic, ka pie kriminālatbildības nav saucama persona, kas nodarījuma izdarīšanas laikā atradusies nepieskaitāmības stāvoklī, tas ir, psihisko traucējumu vai garīgās atpalicības dēļ nav varējusi saprast savu darbību vai to vadīt.
Tiesnesis A. Celms atzīst, ka apsūdzētie nereti mēģina šo likuma normu izmantot. “Dažos gadījumos tiesa ir spiesta pētīt personas veselības stāvokli. Lai cilvēkam, kas slimo ar kādu garīgu slimību, tiesa nepiemērotu sodu, tiek nozīmēta tiesu psihiatriskā ekspertīze. No pieredzes varu teikt, ka simulēt garīgu saslimšanu ir ļoti, ļoti grūti, jo šādos gadījumos personu vērtē vairāki pieredzējuši psihiatri.”
Jautājumus par kriminālatbildību un kriminālprocesu vai jebkuru citu tiesību jomu, kurus, jūsuprāt, būtu vērts skaidrot raidierakstā “Kā likums!”, aicinām sūtīt, rakstot uz e-pasta adresi lvportals@lv.lv.
