Kristīne Zonberga: “Esam spējīgi pilsonisko aktivitāti izrādīt vairāk un būt vienoti, kad centrā ir vērtību jautājumi, krīzes un ir skaidras prioritātes. Tādā individuālā, spontānā un neregulārā līmenī, manuprāt, Latvijas iedzīvotāju pilsoniskā aktivitāte pēdējos gados ir pieaugusi. Tomēr jāmeklē veids, kā iedzīvotājus iesaistīt pilsoniskajās aktivitātēs ilgtermiņā.”
FOTO: Lita Millere, Valsts kanceleja.
Ir zināms pamata līmenis, kurā politiķi gatavi uzturēt sabiedrības līdzdalību lēmumu pieņemšanā, taču vienmēr ir jautājums, cik efektīvi tas notiek, saka biedrības “Latvijas Pilsoniskā alianse” direktore KRISTĪNE ZONBERGA. Apritējuši 20 gadi kopš nevalstisko organizāciju un Ministru kabineta sadarbības memoranda pieņemšanas. Tomēr līdztekus sasniegumiem abu pušu mijiedarbībā organizētajai pilsoniskajai sabiedrībai par valsts atbalstu joprojām nākas cīnīties.
Nevalstisko organizāciju (NVO) un Ministru kabineta (MK) sadarbības memoranda mērķis ir nodrošināt pilsoniskās sabiedrības iesaisti lēmumu pieņemšanas procesos. Cik labi sadarbību ir izdevies īstenot?
20 gados, protams, ir notikušas dažādas pārmaiņas – un ne tikai saistībā ar memoranda padomi. Taču tā vienmēr ir bijusi laba platforma, kur izskatīt dažādus jautājumus, it īpaši, kad tos nav bijis iespējams izdiskutēt nozaru ministrijās. Šogad padomē uzsākts jauns darbības posms, lai stiprinātu pilsonisko dialogu. Papildus izveidotas četras tematiskās darba grupas atsevišķu padomes kompetencē esošo jautājumu izskatīšanai – finanšu un nodokļu, sabiedrības iesaistes, memoranda padomes darbības satura plānošanas, kas vienlaikus izskata arī strīdus un sabiedrības līdzdalības procesu pārkāpumus, un deleģēto pārstāvju darbības koordinācijas jomās.
Lai gan jautājums par NVO pieejamā finansējuma apjomu visus 20 gadus ir bijusi problēma, memoranda padomes darbībā lielākais uzsvars likts publiskā finansējuma plānošanas un izstrādes procesa atklātībai un pilsoniskās sabiedrības iesaistei tajā. Minētajā virzienā pamatā darbosies finanšu jomas un sabiedrības iesaistes darba grupa, meklējot risinājumus, kā uzlabot līdzdalības procesus, jo redzam, ka vēl aizvien tiesiskais regulējums un prakse konkrētajā jomā mēdz būt divas atšķirīgas lietas. Jānodrošina ne tikai labs tiesiskais ietvars līdzdalībai, bet arī efektīvi mehānismi tā ievērošanai.
Kādas tendences vērojamas šajā ziņā?
Diemžēl ir jauna tendence, ka ministrijas Tiesību aktu projektu publiskajā portālā vienlaikus virza tiesību akta publisko apspriešanu un tā saskaņošanu. Tomēr tiem jābūt diviem atsevišķiem procesiem. Tā ir nesaprotama prakse, taču tāda patlaban ir ieviesta. Nupat Valsts kancelejā vērsāmies ar iesniegumu, kurā lūdzām skaidrot, kāpēc tāda situācija ir izveidojusies, nenovēršot pārkāpumus. Par to, cik nopietna ir attiecīgā problēma, liecina fakts, ka tikko izveidotajā satura grupā jau ir iesniegti izskatīšanai vairāki strīdus jautājumi par sabiedrības līdzdalības procesa neievērošanu, tādēļ uz sēdi augustā skaidrot savu rīcību ir uzaicinātas konkrētas ministrijas.
Jānorāda, ka tendence jautājumus izskatīt steidzamā kārtā valsts pārvaldē pastiprinājās pandēmijas laikā, kas vēlāk tika mazināta pēc NVO aizrādījumiem, taču tagad ir parādījusies jau minētā problēma, kas ir pretrunā ar NVO un MK memoranda pamatmērķi jeb valdības apņemšanos nodrošināt sabiedrības līdzdalību lēmumu pieņemšanā.
Kāda ir bijusi politiķu izpratne par sabiedrības līdzdalību lēmumu pieņemšanā?
Lielākoties tā ir atkarīga no cilvēkiem gan ierēdniecībā, gan politiskajā līmenī.
Pamatprincipi tiek ievēroti, tomēr allaž ir jautājums – vai process tiek organizēts jēgpilni.
Par to liecina arī minētā tendence saistībā ar tiesību aktu projektiem.
Solis uz priekšu ir kopš aizvadītā gada īstenotā prakse, kad memoranda padomes sēdēs, kur iepriekš divas reizes gadā piedalījās premjerministrs, pašlaik vismaz reizi gadā piedalās arī nozaru ministri. Tas ir labs signāls, ka ministri lēmumu pieņemšanas procesā iet un diskutē ne tikai ar sociālajiem, bet arī pilsoniskā dialoga partneriem, NVO.
Vienlaikus, protams, mēs sagaidām, ka ministru sagatavošanās memoranda padomes sēdēm būtu līdzvērtīgā līmenī, kāds ir Nacionālajā trīspusējās sadarbības padomē, kur notiek dialogs starp darba devēju organizācijām, valsts institūcijām un arodbiedrībām.
Jāpiebilst, ka sēdē 18. jūnijā finanšu ministrs apsolīja, ka diskusijas par valsts budžetu būs arī ar pilsoniskā dialoga partneriem. Esam to piefiksējuši un sagaidām, ka minētais tiks ievērots. Līdz šim diskusija nav notikusi, un par to esam atgādinājuši.
Runājot par pašvaldību līmeni, nule sarunu festivālā “Lampa” biedrība “Sabiedrība par atklātību – “Delna” ” aktualizēja jautājumu par biedrošanās brīvību Latvijas reģionos, vēršot uzmanību darbībām, kas grauj pilsoniskās līdzdalības pamatus, – prettiesiskiem un neskaidriem politiskajiem lēmumiem, sabiedrības līdzdalības formālai kavēšanai, aktīvo iedzīvotāju iebiedēšanai un viņu vārda brīvības ierobežošanai. Cik liela ir šī problēma?
Latvijā lielas cerības lika uz jauno Pašvaldību likumu, ar kuru tika iedibināti jauni līdzdalības mehānismi, noteikta pamatbāze, kas pašvaldībām šajā ziņā jāievēro. Pateicoties attiecīgajam likumam, Latvijai Eiropas Komisijas ziņojumā par tiesiskumu tika atzīmēts, ka ir izpildīta rekomendācija uzlabot sabiedrības līdzdalības ievērošanu pašvaldībās. Vienlaikus redzam publiskus paziņojumus, kuros vietējie aktīvisti vai organizācijas norāda uz līdzdalības nodrošināšanas ļoti formālu ievērošanu un iedzīvotāju iebildumu neuzklausīšanu pašvaldībās. Proti, par situācijām, kas liecina, – ievērojamas pārmaiņas līdzdalības jomā nav notikušas.
Runājot par tādiem jaunajiem līdzdalības mehānismiem kā iedzīvotāju padomes, jāsecina, ka daudzās pašvaldībās sabiedrības pārstāvjiem ir jācīnās, pirmkārt, lai tās patiešām tiktu izveidotas, otrkārt, lai nolikumi ļautu pietiekami brīvi iesaistīties un paust savu viedokli. Diemžēl pašvaldības mēdz viena no otras pārņemt arī negatīvo praksi.
Tāpat, kā to apliecināja arī minētā diskusija, nav skaidrs, ko NVO var darīt, kur vērsties, ja pašvaldība pārkāpj labas pārvaldības principus, rīkojas, iespējams, prettiesiski vai kavē pilsonisko līdzdalību, bet pašvaldības pārraugošā Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) nav gatava aktīvi iesaistīties problēmas risināšanā, norādot, ka tas neietilpst tās kompetencē.
Galvenā problēma ir nespēja novērst, ka NVO darbības un pilsoniskās līdzdalības ierobežošana draud kļūt sistemātiska.
VARAM rosina tādos gadījumos vērsties tiesā.
Tas ir absurdi, jo ir skaidrs, ka aktīvistiem un vietējām pilsoniskās sabiedrības organizācijām pietrūkst kapacitātes, lai tiesātos. Turklāt aicinājums pilsoniskajai sabiedrībai tiesāties ar pašvaldību principā nav pareizs problēmas risinājums. Tā vietā vajadzētu rast iespējas, lai tiesāšanās nebūtu nepieciešama.
Jāuzsver, ka Latvija nav unikāla šajā ziņā. Eiropas Komisija darba kārtībā šajā gadā ir iekļāvusi pilsoniskās sabiedrības stratēģijas izstrādāšanu. Viens no blokiem ir par pilsoniskās sabiedrības aizsardzību, kuru dalībvalstīm vajadzēs ieviest. Tātad Eiropas Komisija ir sadzirdējusi pilsonisko sabiedrību un Latvijai agrāk vai vēlāk nāksies izstrādāt atbilstošus mehānismus tās interešu ievērošanai. Esam par to runājuši ar Kultūras ministriju, kura ir apņēmusies sagatavot pilsoniskās sabiedrības stratēģiju Latvijā, un ceram, ka tajā tiks ietverta pilsoniskās telpas aizsardzība, kas šobrīd netiek risināts nevienā politikas plānošanas dokumentā.
Kādas ir Pilsoniskās alianses iespējas jau tūlītēji rīkoties situācijas uzlabošanai?
Mēs varam konsultēt, norādīt uz pārkāpumiem, meklēt risinājumus memoranda padomē un darba grupās, izveidot ieteikumus un iesniegumus, tomēr mūsu kā nevalstiskās organizācijas viedokļi un ierosinājumi lēmumu pieņēmējiem nav juridiski saistoši. Risinājumi pirmām kārtām jāmeklē VARAM. Protams, raugāmies arī tiesībsarga virzienā, kura kompetencē ir labas pārvaldības principu aizsargāšana.
Kādas tendences ir vērojamas attiecībā uz NVO attīstību un to iespējām nodrošināt atbilstošu kapacitāti?
Man šķiet, ka NVO sektors kopumā ir audzis un arī profesionāli mainījies, jo krīzes pēdējos gados ir likušas arī mainīt prioritātes un apgūt jaunas jomas un prasmes, it īpaši attiecībā uz gatavību ārkārtējām situācijām un palīdzību mazāk aizsargātajiem. Vairāku organizāciju vadītāji Eiropā ir teikuši, ka pirms 2020. gada nespēja iedomāties, ka būs tik liels uzsvars civilajai aizsardzībai un pirmajai palīdzībai, jo bijām pieraduši dzīvot miera apstākļos.
Kad sākās karš Ukrainā, bija vairākas koordinētas programmas, kas palīdzēja organizācijām pilnvērtīgi iesaistīties palīdzības sniegšanā. Taču redzam – gan starptautisko donoru, gan valstu sniegtais atbalsts specifiskajām programmām mazinās. Vienlaikus, ņemot vērā, kāda loma šajās krīzēs bija nevalstiskajām organizācijām, politiskajā līmenī izveidojās diezgan skaidra izpratne, kāpēc ir nepieciešams stabils nevalstiskais sektors, cilvēki, kas krīzes brīdī palīdzēs, mobilizēs citus iesaistīties. Diemžēl šogad dzirdami politiskie izteikumi, ka jāmazina atbalsts pilsoniskajai sabiedrībai.
9. jūlijā Pilsoniskā alianse saistībā ar to nosūtīja Ministru kabinetam vairāk nekā 110 nevalstisko organizāciju parakstītu vēstuli pilsoniskās sabiedrības atbalstam. Par ko ir bažas, un kādus risinājumus jūs saskatāt?
Mūsu bažas ir saistītas ar gaidāmo valsts budžetu pašreizējā situācijā, kad tiek meklēts, kur var ietaupīt. Kā minēju iepriekš, dialogs ar pilsonisko sabiedrību nav noticis. Uzskatām, ka nav pieļaujams ietaupījumus veikt, samazinot sociālo atbalstu mazāk aizsargātajiem iedzīvotājiem un ieguldījumu pilsoniskajā sabiedrībā, kas ir daļa no iekšējās drošības un jau līdz šim saņēmusi nelielu finansējumu, kaut arī ir paveikusi ļoti daudz.
Patlaban esam tādā ģeopolitiskajā situācijā, kādā esam, un mūsu kaimiņš nemainīsies. Tādēļ ir skaidrs, ka arvien vairāk jāstrādā, lai iedzīvotāji būtu saliedēti un gatavi vajadzības gadījumā savu valsti aizstāvēt. Izteikumi, ar kuriem esošajā situācijā tiek apšaubīta jēga ieguldīt pilsoniskās sabiedrības attīstībā, noteikti nenāk par labu.
Valsts drošība ir atkarīga ne tikai no infrastruktūras un tankiem, bet arī sabiedrības noturības, saliedētības un vienotām vērtībām. To apliecina arī Ukrainas pieredze.
Viņi bija daudz ieguldījuši pilsoniskās sabiedrības stiprināšanā, tādu tīklu veidošanā, kas sekmē to, ka cilvēki viens otru pazīst un ir gatavi līdzdarboties. Mums ir ļoti liels satraukums, ka, strauji samazinot atbalstu pilsoniskajai sabiedrībai, faktiski tiks iznīcināts tas, kas gadiem ilgi ar mazo finansējumu ir izveidots.
Kas ir paudis minētos izteikumus, kas apšauba ieguldījumu jēgu pilsoniskās sabiedrības stiprināšanā?
Šajā ziņā var norādīt uz ekonomikas ministra rosinājumu jau gada sākumā pārskatīt, vai ir vajadzīgs Sabiedrības integrācijas fonds (SIF). Zināms, ka jautājums saistībā ar Sabiedrības integrācijas fonda finansējumu tika apskatīts arī koalīcijas sadarbības sēdē. Jūlijā SIF organizēja tikšanos ar Latvijas Darba devēju konfederācijas un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras pārstāvjiem, kur uzņēmējus pārstāvošo organizāciju biedri aicināja pārskatīt SIF pārvaldību un programmas. Tas rada pamatu bažām, ka varētu tikt apšaubīta nepieciešamība ieguldīt pilsoniskajā sektorā. Tomēr mēs aicinām šo jautājumu aplūkot no otras puses, proti, ko varētu paveikt sabiedrības saliedētības, noturības, aktīvas līdzdalības jomā, ja iepriekš būtu bijis un nākotnē būtu sistemātisks atbalsts, kā tas ir citās valstīs.
Attiecībā uz NVO iesaistīto iedzīvotāju skaitu pilsoniskā aktivitāte Latvijā pastāvīgi bijusi zema. Kādas tendences ir redzamas?
Gaidām jaunākos datus. Latvijas Universitātē regulāri veic Eiropas Sociālo pētījumu, kurā iekļauti dati par iedzīvotāju iesaisti biedrībās, aktivitātēs utt. Taču arī bez tiem redzam, ka Latvijā cilvēki pilsoniskajās aktivitātēs joprojām labprāt izvēlas iesaistīties kā atbalstītāji, nevis oficiālie biedri kādā organizācijā. Arī vēlēšanās līdzdalība nav augsta. Tie gan nav vienīgie kritēriji.
Eiropas līmenī atbilstoši statistikas datiem par pilsonisko līdzdalību nemainīgi atrodamies zemās pozīcijās, taču redzam, ka tad, kad ir nepieciešams mobilizēties, iziet ielās, kad izskan aicinājumi kādam palīdzēt, veikt brīvprātīgo darbu vai piedalīties ziedošanā, iedzīvotāju aktivitāte ir samērā augsta. Pēdējos gados gandrīz katrs bija atradis veidu, kā palīdzēt Ukrainai.
Tas liecina, ka esam spējīgi pilsonisko aktivitāti izrādīt vairāk un būt vienoti, kad centrā ir vērtību jautājumi, krīzes un ir skaidras prioritātes.
Tādā individuālā, spontānā un neregulārā līmenī, manuprāt, Latvijas iedzīvotāju pilsoniskā aktivitāte pēdējos gados ir pieaugusi. Tomēr jāmeklē veids, kā iedzīvotājus iesaistīt pilsoniskajās aktivitātēs ilgtermiņā.
Kā vērtēt faktu, ka organizētās pilsoniskajās struktūrās un biedrībās Latvijas iedzīvotāji iesaistās salīdzinoši kūtri?
Ir jautājums, vai vienmēr, lai kaut ko paveiktu, jābūt organizācijas oficiālajam biedram. Cilvēki labam mērķim var vienoties arī bez tā.
Pašvaldībām šādos gadījumos nebūtu allaž jāprasa: kādu organizāciju jūs pārstāvat? Liels formālisms ne vienmēr ir vajadzīgs.
Arī citur pasaulē, īpaši noturīgās sabiedrībās, arvien vairāk runā par cilvēku un dažādu kopienu tīklošanos kopīgiem mērķiem neformālos veidos. Tomēr tādu līdzdalību ir grūti atainot statistikā.
Latvijā pietrūkst nevalstisko organizāciju, kuras darbojas līdzdalības jomā un interešu pārstāvībā gan pašvaldībās, gan nacionālajā līmenī. Minēto var saprast, jo tas ir laikietilpīgs un sarežģīts brīvprātīgais process, kas lielākoties tiek organizēts darba laikā. Taču ceram, ka pakāpeniski attiecīgo organizāciju īpatsvars pieaugs. Pamatā interešu pārstāvība organizācijām ir kā papildu aktivitāte mērķu sasniegšanai, piemēram, vides jomā tiek organizētas izglītojošas kampaņas, bet, lai nodrošinātu sistemātisku un ilgtermiņa darbību, dabas aizsardzības principus ir nepieciešams nostiprināt tiesiskajā regulējumā.
Domnīca “Providus” ir veikusi pētījumu par ukraiņu NVO Latvijā. Kā tās ir spējušas iekļauties mūsu valsts NVO sistēmā?
Jā, kā tas tika atspoguļots arī konkrētajā pētījumā, ukraiņiem salīdzinoši ātri pienāca brīdis, kad bija jādibina organizācijas, lai pilnvērtīgāk pārstāvētu savas intereses. Kā atklāj ukraiņu pieredze, dibināt biedrības citā valstī, mēģinot izprast un iekļauties tās tiesiskajā ietvarā, kas pat vietējiem ir sarežģīti, bijis visai grūti. Vēl viena problēma, kā to atklāj secinājumi pētījumā, ir valodas barjera. Lai gan liela daļa ukraiņu jau runā latviski, birokrātiskās valodas sarežģītība viņiem joprojām rada grūtības, kas ir saprotami.
Taču varu apliecināt, ka ukraiņu biedrības ir aktīvas interešu pārstāvībā. Piemēram, nesen tika organizētas konsultācijas ar ministrijām par Eiropas Ekonomikas zonas un Norvēģijas finansējumu. Klātesoši bija arī ukraiņi, jo runājām par noturības jautājumiem, kuros viņi var dalīties savā pieredzē. Patiesībā ukraiņi ir spējuši iekļauties NVO sektora aktivitātēs. Mums pašiem tikai jāatceras, ka vajag viņus īpaši mudināt pievienoties, lai labāk izprastu Latvijas sistēmas. Piemēram, Latvijas Pilsoniskā alianse, palīdzot ukraiņu biedrībām iesaistīties sektorā, ir tulkojusi seminārus par finanšu piesaisti, organizācijas vadības jautājumiem un citām aktualitātēm. Ukraiņi ir ļoti atvērti mācīties un iesaistīties.
Ar ko Latvijai ir svarīgas ukraiņu NVO?
Latvijai ir nozīmīgi, ka šeit darbojas aktīvas ukraiņu biedrības, jo tas liecina, ka esam spējuši sniegt viņiem iedrošinājumu būt daļai no mūsu sabiedrības, kā arī tas ataino viņu vēlmi pašorganizēties, lai palīdzētu savai tautai un viens otram. Tāpēc tas simbolizē augstu pilsonisko atbildību un solidaritāti. Turklāt šīs biedrības ir atvērtas sadarbībai – tās ir gatavas ar Latviju dalīties savā pieredzē, tādējādi bagātinot mūsu sabiedrību ar zināšanām, prasmēm un kultūru. Daudzi ukraiņi Latvijā aktīvi iesaistās brīvprātīgajā darbā, strādā dažādās nozarēs, palīdz citiem, neprasot pretim vairāk, kā paši iegulda. Gatavība būt līdzdalīgiem un dot kopienai, kurā viņi dzīvo, padara ukraiņu biedrības par vērtīgu Latvijas pilsoniskās sabiedrības daļu.
