|
Padomju Savienība piedalījās ANO 1965. gada Konvencijas par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu (turpmāk – konvencija) izstrādē un to ratificēja, bet vienlaikus īstenoja diskriminējošu politiku okupētajās teritorijās, secināts jūsu kopā ar vēsturnieku un demogrāfu Ilmāru Mežu pērn sagatavotajā publikācijā Latvijas Sabiedriskajā medijā. Kā jūs skaidrotu “dubultās morāles” stratēģiju – propaganda, ietekmes instruments starptautiskajā politikā vai kas cits?
Tas ir veids, kā Padomju Savienība komunicēja starptautiskajā vidē un kam ir precīzas paralēles ar to, ko dara Krievijas Federācija, – nekaunīga melošana par to, kas notiek tās kontrolētajā teritorijā, nekaunīga, absurda interpretācija par to, ko tā dara starptautiski, piemēram, karojot Ukrainā.
No mūsu perspektīvas tā ir pārsteidzoša nekaunība, taču tā lielā mērā nostrādā tāpēc, ka daudz kur pietrūcis informētības par to, kas notiek un kā ir patiesībā. Padomju Savienība un Krievija kā tās mantiniece patlaban ļoti veiksmīgi propagandu izmanto. Esam sevi norobežojuši no Krievijas informatīvās ietekmes, tomēr ir pietiekami daudz valstu, kuras Krievija tādā veidā gana veiksmīgi “apstrādā”.
Bija 60. gadi, kad pasaulē notika intensīva dekolonizācija, vairākas valstis ieguva neatkarību, atbrīvojoties no Rietumu kolonizācijas. Padomju Savienība izvilka šo koloniālisma kārti, norobežojoties no tā, ko pati dara, un pateica: “Lūk, šī jūsu kolonizācija ir tā sliktā, pret kuru vajag vērsties.”
Kādas bija ANO iespējas Aukstā kara apstākļos adekvāti reaģēt uz PSRS īstenotajiem konvencijas pārkāpumiem? Kāda ir bijusi reakcija?
Tobrīd, 60. un 70. gados, šādu aspektu Padomju Savienībai neviens nepārmeta, izņemot dažus akadēmiskās vides pārstāvjus no Baltijas valstīm Rietumu universitātēs, kuri terminu “koloniālisms” attiecināja uz Padomju Savienību un to, ko tā darīja Baltijā. Vispārpieņemtajā definīcijā koloniālismu tad saistīja tikai ar tā dēvētajām aizjūras zemēm. Faktiski Krievijas impērijas koloniālisms pirms tam un Padomju Savienības koloniālisms Kazahstānā, Kirgizstānā, Uzbekistānā un citur bija tāds pats kā, piemēram, britu koloniālisms Indijā. Vienkārši krievi uz savām kolonijām brauca pa dzelzceļu, bet briti – pa jūru.
Daudzas valstis tolaik neatzina Baltijas pievienošanu PSRS kā likumīgu un norādīja uz cilvēktiesību pārkāpumiem, taču neiedomājās uz to attiecināt koloniālisma jēdzienu.
Tagad, 21. gadsimtā, kad tik daudz jau ir izpētīts un noskaidrots, vairs nav pamata šādam skatījumam. Tas ir būtiski. Attiecinot koloniālisma jēdzienu uz Padomju Savienības politiku tās pakļautajās valstīs, ir krietni vieglāk sasniegt starptautisko auditoriju, piemēram, smagu koloniālismu piedzīvojušajā Āfrikā, skaidrojot, ka Baltijas valstis un arī Ukraina faktiski bija Padomju Savienības kolonijas un karš Ukrainā ir koloniāls karš, kurā Krievija mēģina atgūt bijušo koloniju.
Līdzīgi būtu, ja, piemēram, Francija tagad iebruktu Alžīrijā un mēģinātu to atgūt kā savu bijušo koloniju.
Kādi fakti neapstrīdami apliecina, ka PSRS pēc konvencijas ratificēšanas īstenoja etnisko diskrimināciju Baltijā, un kāds bija tās galamērķis?
Uzstādījums bija padomju sabiedrību padarīt par vienotu padomju cilvēku masu, cenšoties mazināt jebkādas atšķirības, tostarp valodu. Padomju Savienībā kā ļoti centralizētā valstī viena no pamatidejām bija, ka nākotnes komunisma valoda ir krievu valoda, kurā jārunā visiem. To apliecina vairāki dokumenti. Viens no tādiem, ko 1983. gadā pēc sākotnējā Maskavas lēmuma apstiprināja arī Voss ar Rubeni,5 bija par krievu valodas pastiprināšanu izglītībā. Secinājumu daļā viņi norādīja, ka tas ir arī ekonomikas un labklājības jautājums, – pāriešana uz krievu valodu valsts pārvaldē un citur palīdzēs sasniegt šajās jomās izvirzītos mērķus.
Dažu desmitgažu laikā tika panākts, ka krievu valodu lieto vairāk. 60. un 70. gados, kā secinājis Ilmārs Mežs, krieviski runājošo un saprotošo skaits Latvijā jau pārsniedza to cilvēku skaitu, kuri runā un saprot latviski. Starpkaru Latvijas laikā krievu minoritāte bija vien nepilni 10%. Etniskās minoritātes tolaik runāja savās valodās, taču padomju rusifikācija ļoti smagi skāra arī tās. Piemēram, baltkrieviem un ukraiņiem nebija nekādu iespēju mācīties baltkrievu vai ukraiņu skolās, un tiem, kuri Latvijā iebrauca kā migranti no Padomju Savienības, vieglāk bija apgūt radniecīgo slāvu, nevis latviešu valodu. Turklāt – kāda gan motivācija mācīties latviešu valodu, ja valsts pārvaldē un valstī saziņa notiek krievu valodā.
Pēc konvencijas pieņemšanas – 70. un 80. gados – jau 90 un vairāk procentu jaunās paaudzes latviešu pilnībā prata krievu valodu, bet krievu vidū latviešu valodas prasme samazinājās. 1989. gada tautas skaitīšanas rezultāti atainoja, ka 93% 20–24 gadus veco latviešu pārvaldīja krievu valodu, savukārt tikai 21% krievu tajā pašā vecuma grupā prata latviešu valodu! Tā bija apzināta politika un tās rezultāts. Ļoti svarīgi, ka tas ir reproduktīvais vecums. Tātad jauktajās ģimenēs, kur viens vecāks bija latvietis, bet otrs – krievs, kurš latviski runāt nemācēja, ģimenes valoda lielākoties bija krievu. Tādējādi krievu valoda arvien vairāk dominēja visās dzīves jomās, arī sadzīvē, ģimenēs. Protams, bija gadījumi, kad jaukto ģimeņu bērni apmeklēja latviešu skolas.
Tomēr, kā izpētījis I. Mežs, krievu valodā jeb t. s. krievu skolās okupācijas periodā vienmēr mācījās lielāks skaits attiecīgā vecuma bērnu, nekā bija reālais etnisko krievu īpatsvars.
Attiecībā uz rusifikāciju pareizi būtu sacīt “latviski nerunājošie”, jo daļa, kuri latviešu valodu neprata, nebija krievi. Tātad valstī veidojās dominējoši liels skaits cilvēku, kuri neprata latviešu valodu.
Runājot par faktiem, kas apliecina padomju koloniālismu Latvijā, jāmin imigrācija no Padomju Savienības jeb cilvēku masveidīga iebraukšana, kuri no citām padomju republikām pārcēlās uz dzīvi šeit. Tas savukārt sekmēja rusifikāciju un bija daļa no koloniālās politikas.
Kāda bija vietējo amatpersonu loma rusifikācijas īstenošanā Latvijā? Vai viņi bija tikai izpildītāji vai varēja arī ietekmēt procesu?
Konceptuāli skatoties, jebkuri lēmumi, kas tika pieņemti Latvijas teritorijā pēc valsts okupācijas 1940. gada 17. jūnijā un bija pretrunā Latvijas interesēm, nebija saistoši. Atbilstoši starptautiskajām tiesībām tie bija nelikumīgi.
Attiecībā uz rusifikāciju skaidri redzama Maskavas “roka” un iniciatīva; veidojās sava veida lēmumu kaskāde.
Vispirms lēmumus par kārtējo krievu valodas apguves pastiprināšanu skolās pieņēma PSRS centrālās institūcijas, konkrēti norādot, kas republikās jādara.
Tad republiku vadība, atsaucoties uz Maskavas lēmumiem, pieņēma individuālus, tos piemērojot savām teritorijām. Nepildīt šo Maskavas diktātu nebija iespējams, turklāt mums Latvijā bija sava specifiskā pieredze, kas notiek, kad rusifikāciju mēģinām piebremzēt. Te jāatceras tā dēvētā nacionālkomunistu lieta 1959. gadā, kad viens no Maskavas iniciētās vietējās varas maiņas galvenajiem iemesliem bija daļas vietējo latvisko komunistu neveiksmīgais mēģinājums mazināt rusifikāciju, vairāk akcentēt, ka Latvijā jāzina latviešu valoda, un piebremzēt imigrāciju. Vietējie komunisti, jaunās paaudzes pārstāvis Eduards Berklavs un “vecie” – Jānis Kalnbērziņš un Vilis Lācis –, konceptuāli bija Latvijas valsts nodevēji, tomēr pat viņi iestājās pret pārmērībām rusifikācijā un citām nejēdzīgām lietām.
Vērts atgādināt, ka Kalnbērziņš pat mēģināja piebremzēt ar kolektivizāciju un pirmajās konsultācijās ar Maskavu 1948. gadā iebilda pret plānu deportēt uz Sibīriju lielu skaitu iedzīvotāju. Protams, kad Staļins 1949. gadā konkrēti pateica, kas jādara, neviens vairs neiebilda un mums ātri bija gan kolhozi, gan 1949. gada marta deportācija. Jāakcentē, ka arī šajā gadījumā iniciatīvu un spiedienu izdarīja Maskava.
Ir viens spilgts izņēmums – izteiktais staļinists Arvīds Pelše, kura gadījumā, iespējams, arī psihiatriem būtu jāpēta, kāpēc viņš tik ļoti ienīda visu latvisko. Tika atrasts ļoti ilustratīvs viņa citāts, kad, uzstājoties Latvijas Universitātē 1946. gadā, viņš pauda, ka diženā krievu valoda stāv augstāk par jebkuru citu valodu un citādi nemaz nevar būt.
Komunistiskajā partijā latviešu bija ne vairāk kā trešā daļa. Arhīvā ir atrodamas ziņas, ka 1947. gadā kompartijā Latvijā tikai 26% bija etnisko latviešu. Tātad ļoti maz. Turklāt lielākā daļa no tiem nebija kādreizējie Latvijas Republikas pilsoņi.
Valsts pārvaldē vidējos un arī nozīmīgos amatos, lai pārņemtu varu, no Padomju Savienības tika “importēti” t. s. Krievijas latvieši, lai varētu teikt: “Redz, kur valsts amatos ir latviski uzvārdi!”
Bieži tie bija cilvēki, kuri latviešu valodu vairs neprata vai prata vāji, kā arī bija ideoloģiski “apstrādāti”, ļoti lojāli staļiniskajam režīmam, liela daļa laimīgi par to vien, ka bija palikuši dzīvi 1937.–1938. gadā.6
Pēc maniem aprēķiniem 1947.–1948. gadā bijušo Latvijas pilsoņu īpatsvars kompartijā nepārsniedza 10%. Tātad vara pilnībā bija no PSRS iebraukušo cilvēku rokās.
No jūsu pētījuma izriet, ka 1989. gadā latvieši reproduktīvajā vecumā savā zemē jau bija kļuvuši par minoritāti (46%), bet valsts pārvaldē strādāja vien 28% latviešu. Cik tuvu 1990. gada 4. maijā bijām brīdim, kad latviešu valoda un latvieši kļūtu par margināliju un neatgriezeniski zaudētu iespēju atjaunot valsti?
Tas bija pēdējais brīdis. Mēs pārspējām paši sevi, spējot mobilizēties un panākt, ka par neatkarības atjaunošanu Augstākā padome nobalsoja ar divām trešdaļām balsu. 1990. gada 4. maijā mēs būtībā paveicām neiespējamo.
Kompartija bija totāli nesagatavota. Tai šķita, ka nekas tāds nevar notikt, līdz ar to mēs izrādījāmies spēcīgāki.
Bijām motivētāki, un Tautas fronti konsultēja par to, kas ir modernas vēlēšanas, kā jārīkojas, lai uzvarētu. Kompartija jaunajos demokrātijas apstākļos nespēja sevi pārstāvēt, un arī daļai krievvalodīgo vēlētāju tā bija apnikusi, un viņi nolēma balsot par kaut ko jaunu.
Runājot par 4. maiju, ja turpinātos tāda pati migrācija no Padomju Savienības un viss iepriekšējais, latvieši kļūtu par etnisko minoritāti savā zemē. Līdz tam pietrūka pavisam nedaudz. Pastāv viedoklis, ka, ņemot vērā tos latviešus, kas latviski būtībā nerunāja, un Latvijā dienējošos padomju armijas tūkstošus, latvieši jau bija kļuvuši par minoritāti.
Esmu atradis dokumentu no 1990. gada septembra, tātad tapušu jau pēc 4. maija, kurā Augstākās padomes Rūpniecības komisija informē, ka ir sagatavots likumprojekts par rūpniecības uzņēmumiem un tas tiek pārtulkots latviešu valodā.
Tas nozīmē, ka ierēdņi valsts pārvaldē (šajā gadījumā – Rūpniecības komisijā) vairs nespēja uzrakstīt likumprojektu latviešu valodā.
1990. gadā bija apziņa, saglabājusies vēsturiskā atmiņa, ka mums ir vajadzīga neatkarība, sava valsts, savs karogs, savi simboli, taču milzīgās koloniālisma, rusifikācijas nodarītās sekas 90. gados pilnībā neapzinājāmies. Turklāt laikā, kad centāmies pēc iespējas ātrāk iekļauties Eiropā, Rietumu politiskajās, ekonomiskajās un drošības struktūrās, to pārstāvji nāca ar vēstījumiem: “Jūs tikai nedariet pāri tiem krieviem!” Arī Krievija sāka darboties šajā virzienā. Piemēram, šeit palika Krievijas militārie pensionāri. Turpretī mēs toreiz nespējām tik precīzi valsts līmenī noformulēt, ka ir bijusi koloniālā politika un tā ir dekolonizācija.
Cik lielā mērā šīs sekas ir pārvarētas, un kuras no tām bijušas visnoturīgākās?
Arī tagad, 21. gadsimtā, kā liecina pētījumi, līdz karam Ukrainā starpkultūru komunikācijā Latvijā dominēja krievu valoda. Latvietis, kurš mācēja runāt krieviski, automātiski, instinktīvi pārgāja uz sarunu krievu valodā, ja otrs latviski nerunāja. Spiediens bijis arī uzņēmējdarbības vidē, kur ar klientu cenšas komunicēt tajā valodā, kurā viņš vēlas runāt.
Patlaban beidzot notikusi pāreja uz latviešu valodu skolās, tomēr tam bija jānotiek krietni agrāk. Mums starptautiski ļoti jāskaidro, ka tas nav noticis tāpēc, ka mēs vēršamies pret krievu minoritāti un latviski nerunājošiem cilvēkiem, viņus sodot par karu Ukrainā, jo Krievija ir naidīga valsts. Krievija to tieši tā interpretē. Taču Latvijai kā nacionālai valstij nav citu iespēju, kā atjaunot normālu, samērīgu valodu lietojumu, latviešu valodai ierādot tādu lomu, kāda tai nacionālā valstī pienākas. Saprotams – karš Ukrainā mūs pasteidzināja to darīt, tomēr tas būtu jāpaveic jebkurā gadījumā.
Ne tikai valoda, bet arī neskaitāmi padomju laika pieminekļi ir kolonizācijas sekas, par kurām karš mums beidzot atvēra acis. PSRS laika t. s. vēstures pieminekļu sarakstā trešā daļa – vairāk nekā 300 – ir Otrā pasaules kara Sarkanās armijas pusē karojušo brāļu kapi. Agrāk mums likās normāli, ka neskaitāmās mazpilsētās, kur nav ne apbedījumu, ne kā cita, bija pilns ar šādām piemiņas vietām, kas tika mākslīgi veidotas. Absurdi, ka 1983. gadā Latgalē, vienā otrā rajonā, nebija neviena cita valstiski atzīta vēstures pieminekļa, izņemot Ļeņina pieminekli un Otrajā pasaules karā kritušo kapus.
Jūs vadāt PSRS okupācijas radīto zaudējumu aprēķināšanas komisiju.7 Augustā būs trīs gadi, kopš kļuvāt par komisijas vadītāju un noteicāt piecu gadu termiņu, kurā jāsasniedz konkrēti mērķi. Kā pašlaik, kad esat pusē, virzās izpēte?
Aizvadītajā gadā varējām strādāt intensīvāk. Tagad diezgan strauji virzāmies uz priekšu. Vai viss būs galā piecos gados? Esmu diezgan piesardzīgs to solīt, jo tik daudz resursu, cik mums vajadzētu un kādi bija paredzēti piedāvātajā darba plānā, pagaidām nav. Pērn to parādījās vairāk, un mēs pietiekami labi dodamies uz priekšu. Es teiktu, ka pieci gadi joprojām ir reālistisks termiņš, bet tad tam jābūt ar citu resursu intensitāti. Šobrīd man ir sajūta, ka politiski komisijas darbs tiek izprasts un novērtēts.
Priecājos, ka ir izveidojusies spēcīga starpdisciplināra zinātniskā grupa, kuras kodols bāzēts Vidzemes Augstskolā, vienlaikus, protams, sadarbojamies ar visiem ieinteresētajiem. Savu zinātnisko kapacitāti esam apliecinājuši arī starptautiski, strādājot kopā ar igauņiem, lietuviešiem un norvēģiem. Maija beigās piedalīsimies nozīmīgā konferencē ASV, kur mūsu sesijā uzstāsies arī Egils Levits. Runāsim par padomju koloniālismu Baltijā, mēģinot tam pievērst starptautisku uzmanību.
Vai ir skaidrs mehānisms, metodoloģija, pēc kāda zaudējumus aprēķināt?
Ir jomas, kurās tas ir skaidrs, un arī nozares, kurās būtu jāpiestrādā pie metodoloģijas. Vēl viena joma, kuru nepieminēju saistībā ar koloniālismu, ir ekonomiskā un finanšu politika. Okupācijas kontekstā tas nozīmē būtiski kavētu valsts attīstību. Piemēram, Latviju brutāli izlaupīja caur PSRS budžetu. Liela daļa Latvijā saražotās pievienotās vērtības aizgāja ārpus Latvijas.
Esam indikatīvi aprēķinājuši, ka neiegūtais iekšzemes kopprodukts (IKP), ja salīdzinām ar to, kā attīstījās Somija, ir vairāk nekā 800 miljardi mūsdienu eiro.
Tā ir viena no starptautiski atzītām metodēm – salīdzināt attīstības tendences ar valstīm, ar kurām bijām ļoti līdzīgās pozīcijās pirms okupācijas. Aplūkojot demogrāfiskos rādītājus, statistika apliecina, ka pirms okupācijas cilvēki Latvijā dzīvoja ilgāk nekā somi. Savukārt okupācijas beigās somi jau bija piecus gadus mums priekšā. IKP uz vienu iedzīvotāju Somijā 1939. gadā bija tikai par procentiem 10 lielāks. Abas valstis toreiz bija ļoti līdzīgas, turklāt tautsaimniecības nozaru struktūra Latvijā norādīja pat uz augstāku attīstības potenciālu.
Pirmā lieta ir apkopot faktus, un tad var veikt aprēķinu naudas izteiksmē. Metodoloģijas jautājumā (atkal to akcentēju) būtiska ir starptautiskā sadarbība un prakse. Svarīgi ir vienoties par kopīgu pieeju ar citiem, kas strādā pie līdzīgiem jautājumiem, piemēram, Polijā. Mūsu darbs noteikti palīdzēs novērtēt Krievijas nodarītos zaudējumus Ukrainai.
Varētu jautāt, kāda gan jēga ieguldīt resursus zaudējumu aprēķināšanā, ja nekas patlaban neliecina par izredzēm tos piedzīt no Krievijas kā Padomju Savienības mantinieces?
Es nebūtu tik pesimistisks. Šobrīd, kad pamatoti apsveram pat sliežu ceļu demontāžu, tas varētu šķist pilnīgi nereāli. Taču lietas pasaulē mainās. Vai kāds paredzēja, ka 1991. gadā sabruks PSRS? Vai kāds varēja paredzēt, ka Krievija piedzīvos tik milzīgu militāro izgāšanos Ukrainā? Pašlaik daudzi izsaka pieņēmumus, ka starptautiskās tiesības ir mirušas, tomēr cilvēce pēc ģeopolitiskiem satricinājumiem glābiņu regulāri meklē regulētā lietu kārtībā. Tad parasti kāds tiek saukts pie atbildības. Vai Krievijai izdosies no tā izvairīties? Ļoti ceru, ka ne.
Ne mazāk svarīga ir morālā dimensija. Apzināt okupācijas nodarītos zaudējumus ir mūsu pienākums pret visiem, kas no tās dažādos veidos cieta. Par to jāzina gan mūsu jaunajai paaudzei, gan cilvēkiem visā pasaulē. Lai nekas tāds nekad vairs neatkārtotos.
1 Konvencijas pilns teksts latviešu valodā pieejams LR Tiesībsarga biroja tīmekļvietnē: Starptautiskā konvencija par visa veida rasu diskriminācijas izskaušanu.
2 Turpat, 1. daļas 1. pants.
3 Turpat, 1. daļas 5. pants.
4 Turpat, 1. daļas 4. pants.
5Augusts Voss (1919–1994) – Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas pirmais sekretārs (1966–1984), pazīstams ar stingru Maskavas kursa un rusifikācijas īstenošanu. Jurijs Rubenis (1925–2004) – LPSR Ministru padomes priekšsēdētājs (1970–1988).
6 Masveida politiskās represijas, sauktas par “lielo teroru”, Padomju Savienībā 1937.–1938. gadā, kas skāra arī Komunistiskās partijas biedrus, tostarp daudzus latviešus.
7 Komisija izveidota, lai noteiktu PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma upuru skaitu un masu kapu vietas, apkopotu informāciju par represijām un masveida deportācijām un aprēķinātu Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarītos zaudējumus.
