Pirms vairāk nekā gada Eiropas Universitātē aizstāvēji doktora disertāciju par vienotās tautas jēdzienu Kārļa Ulmaņa režīmā. Tagad esi pievērsies Latvijas sabiedrības radikalizācijai gan labējā, gan kreisajā spārnā un tās izpausmēm ielu kautiņos 20. gados. Vai šīs tēmas ir saistītas?
Runājot par notikumiem Latvijā 1919. gadā, lielākoties zinām to, ko māca skolās. Piemēram, par trīs valdībām – daļa Latvijas bija komunistu Pētera Stučkas rokās, bija Andrieva Niedras valdība, Kārļa Ulmaņa valdība. Tas, par ko īpaši netiek runāts, – ka tā gada pavasarī notika sarkanais un baltais terors. No vienas puses, plašas represijas pret saviem pretiniekam veica latviešu komunisti, nogalinot ap trīsarpus tūkstošiem cilvēku, bet vēl vairākus tūkstošus sasēdinot cietumos. Daudziem tas atstāja paliekošas sekas visa mūža garumā – sabojāta veselība un citas problēmas.
No otras puses, notika baltais terors, ko īstenoja daudz neskaidrāka alianse starp vācbaltiešu spēkiem, kurā piedalījās arī latviešu un ebreju vienības, krievu un poļu karavīri. Viņi arī nogalināja ap divarpus līdz četrus tūkstošus cilvēku.
Īsā laikā tika nogalināts ļoti daudz cilvēku, turklāt vairākums to, kas īstenoja teroru, palika dzīvot Latvijā, liela daļa tā arī nekad netika sodīta.
Šie notikumi atstāja spēcīgu iespaidu uz sabiedrību. Pētot avotus, skatos, kā šie traumatiskie notikumi motivēja cilvēkus atgriezties pie vardarbības 20. gados.
Vai varētu teikt, ka lielā mērā šis vardarbības vilnis, traumatiskā pieredze bija pamudinājums tik lielai tautas daļai 1919. gadā vienoties par atbalstu Ulmaņa valdībai?
Tas ir būtiski. Tā kā Ulmaņa valdība nonāca uz kuģa [“Saratov”, Liepājā], tā nebija iesaistīta lielākajā daļā šo notikumu. Ulmaņa valdībai praktiski nebija nekādas atbildības par šiem noziegumiem, un tai bija diezgan viegli pārņemt varu 1919. gada vasarā. Pat ja Niedras valdība noturētos, pēc tā, kas bija noticis 22. maijā, ko dēvē par Rīgas atbrīvošanas dienu, grūti iedomāties, ka tā saglabātu kādu atbalstu. Tajā dienā Rīgā tika nošauts ap tūkstoš līdz divarpus tūkstošiem cilvēku – gan karagūstekņi, gan vienkārši strādnieki uz ielām, kas to padara par lielāko masu slaktiņu Latvijas vēsturē līdz Rumbulai.
Vai Latvijas sabiedrībā bija izplatīta etniskā vardarbība?
Vēstures literatūrā ir izplatīta ideja, kurai es nepiekrītu, ka tā nosacīti ir Austrumeiropa, kurā valdījis liels etniskais naids, kas izskaidrojot gan holokaustu, gan Dienvidslāvijas karus 90. gados. Rakstot vēsturi, vispār ir tendence iedomāties, ka pagātne runā caur šodienu. Nē, uzskatu, ka lielākā daļa vēstures pavedienu līdz mūsdienām pārtrūkst, paliek tikai daži. Taču ir maldīgi domāt, ka šie daži pavedieni veido pilnīgu priekšstatu par notikušo.
Savos pētījumos secinu, ka etniskā vardarbība Latvijā bija visai maza un epizodiska. Daudz būtiskākas un jūtamākas bija šķiru atšķirības.
No vienas puses, 1919. gada pavasara sarkanā terora apstākļos izveidojās sava veida solidaritāte starp tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri piederēja pie turīgākajām ģimenēm. Jāņem vērā, ka aptuveni pusmiljons bēgļu no Latvijas tad atradās plašajā Padomju Savienībā, kur arī piedzīvoja sarkano un balto teroru. Tā bija līdzīga traumatiska pieredze, kas dažkārt lika turīgākajām latviešu, vācbaltiešu un pat ebreju ģimenēm vismaz šajā jautājumā saprasties daudz labāk nekā turīgākajiem latviešiem ar latviešu strādniekiem.
No otras puses, 1919. gada 22. maija slaktiņš galvenokārt tika vērsts pret strādniekiem. Es domāju, ka gandrīz katrā [Rīgas] strādnieku ģimenē tika nošauts kāds vīrietis. Pilsētā tobrīd bija palikuši mazāk nekā 200 tūkstoši cilvēku.
Līdz ar to abām pusēm bija traumatiska pieredze, kas visu laiku uzturēja sabiedrības plaisu un veicināja radikalizēšanos kreisā vai galēji labējā virzienā.
Vēlāk ielu kautiņos piedalījās jaunieši, kas piesauca 1919. gada pavasara notikumus, kurus paši, iespējams, nemaz nebija piedzīvojuši, bet savā veidā tos turpināja.
Arī šobrīd sabiedrību šķeļ konflikti, kuru pamatā ir notikumi, kas norisinājās pirms vairāk nekā pusgadsimta, ko lielākā daļa no mums nav piedzīvojuši.
Jā. Manuprāt, lai saprastu, kā varēja notika apvērsums 1934. gadā, nedrīkst aizmirst 1919. gada notikumu iespaidu uz sabiedrību. Tiem bija liela nozīme.
Runājot par Ulmaņa apvērsumu, nereti tiek pieminēta t. s. demokrātijas krīze – jaunizveidotā valsts vēl nebija pietiekami nobriedusi, nespēja pārvarēt savstarpējās ķildas utt. Kāds ir tavs viedoklis?
Pamatā var izdalīt divas versijas par apvērsumu. Viena versija priekšplānā izvirza Ulmaņa personiskos apsvērumus, jo viņa popularitāte tobrīd kritās. Ulmanim bija spēcīgi konkurenti pašā Latviešu zemnieku savienībā, kurai arī neklājās viegli spēcīgajā partiju konkurencē, tā zaudēja atbalstu.
Otra daļa vēsturnieku meklē sistēmiskus iemeslus un apgalvo, ka Ulmanis mēģināja kaut ko atrisināt.
Ulmanis pats ļoti bieži apgalvoja, ka viņš mēģina Latviju no kaut kā glābt, kaut ko panākt.
Tas ne vienmēr ir skaidri saprotams, tāpēc daudzi to uztver kā aizbildinājumus. Versijas ir dažādas, tai skaitā tādas, kas notikušo skaidro ar demokrātijas krīzi, ekonomisko krīzi, latviešu sabiedrības vēlmi pēc vadoņa, ārējo apdraudējumu u. c. – virkni sistēmisku iemeslu, kuri noved pie apvērsuma.
Es pats diezgan ilgu laiku biju Ulmaņa personisko apsvērumu nometnē un nepiekritu sistēmiskajiem skaidrojumiem. Vēl arvien esmu skeptisks par lielāko daļu argumentu. Piemēram, uzskatu, ka Latvijā 1934. gadā nebija demokrātijas krīzes, jo valsts tika pārvaldīta pietiekami labi, sistēma nostabilizējās. Izplatītais apgalvojums, ka visu laiku mainījās valdības, nav patiess par pēdējiem diviem Saeimas sasaukumiem. Trešās Saeimas laikā faktiski nostrādā viena [Hugo Celmiņa (Latviešu zemnieku savienība)] valdība, un tikai pašā izskaņā to nomaina [Kārļa Ulmaņa (Latviešu zemnieku savienība) vadītā valdība]. Tāpat ceturtajā sasaukumā bija tikai trīs valdības. Visticamāk, arī piektajā Saeimā strādātu viena vai divas valdības, jo pilsoniskie politiskie spēki spēja panākt kompromisu. Pat ja valdības mainījās, bieži vien ministri palika tie paši pat piecus, septiņus gadus pēc kārtas, ierēdniecība nemainījās. Demokrātiskās krīzes šādā nozīmē nebija.
Es arī nepiekrītu apgalvojumam, ka Latvijas cilvēki kaut kādā brīnumainā kārtā nebija gatavi demokrātiskai pašpārvaldei. Šis viedoklis nāk no vācbaltiešu skaidrojumiem, kuros 50.–60. gados parādās ļoti stereotipiski priekšstati par latviešiem kā zemnieku tautu. Tie ir absurdi apgalvojumi, kas balstās acīmredzamā neizpratnē, ko nozīmēja būt lielsaimniekam Latvijā 19. gadsimta izskaņā, un ignorē to, kā latvieši iekļāvās visdažādākajos līmeņos modernajā un industrializētajā sabiedrībā.
Rakstot disertāciju par Ulmaņa režīma pirmajiem gadiem, man arvien vairāk kļuva skaidrs, ka autoritārā valdība patiešām mēģina risināt kaut kādu krīzi, ko nodēvēju par pēcimperiālo krīzi. Viena lieta ir ekonomiskā krīze, ko nevajadzētu izslēgt, bet, ja paraugās uz procesiem Latvijas sabiedrībā, kas bija veidojusies Krievijas impērijas laikā, tad ir redzams, ka to raksturo izteikta sāncensība dažādos griezumos. No vienas puses, pastāv sāncensība un izkļaujošs nacionālisms starp dažādu tautību – latviešu, vācbaltiešu, ebreju – vidusšķiru. Katrai grupai ir sava riteņbraukšanas biedrība, jahtu biedrība, apdrošināšanas biedrība, prese, pat kapsētas daļa utt. Šīs grupas cita no citas nodalās. Vienlaikus pieaug plaisa starp kreisi un labēji noskaņotajiem latviešiem, kas kļūst izteiktāka starp vidusšķiru un strādniecību. Pieredzētā vardarbība 1919. gada pavasarī meta garu ēnu līdz pat 1940. gadam.
Latvijas parlamentārajai sistēmai patiešām bija grūtības no šīm dažādajām grupām izveidot vienotu pilsoņu kopumu.
Tam visam pa vidu vēl nāca klāt arī Austrumlatvija, kas impērijas politikas dēļ bija ārkārtīgi atpalikusi. Mūsdienās šīs pretrunas tā īsti vairs nevaram iztēloties, taču atšķirības bija pat nacionālo mītu uztverē. Piemēram, katoļticīgajiem latviešiem principā nebija saprotams luterāņu stāsts par Lačplēsi un Melno bruņinieku, jo viņiem katoļu bīskapi, kas ienāca ar krustnešiem, bija svētie, varoņi.
Tātad autoritārā režīma mērķis bija vienot sabiedrību?
Vienotā tauta, vienība – tie ir centrālie ideoloģiskie jēdzieni Ulmaņa autoritārās valdības laikā. Šodien mums tie varēti šķist tukši, triviāli saukļi, propagandas lozungs, bet tos uztvēra ļoti nopietni. Tajos tika ieguldīti milzīgi valsts resursi. Tas nebija tikai Vienības brauciens vai laukuma nosaukšana vienības vārdā. Ir redzams, ka autoritārā valdība mēģināja – ne vienmēr sekmīgi – no šīm ļoti dažādajām iedzīvotāju grupām veidot vienotu pilsonisko sabiedrību.
Tas bija sava veida pilsoniskā nacionālisma projekts, ar ko tika mēģināts iekļaut visas grupas kopējā nācijas veidolā.
Vismaz latviešu daļā šobrīd ir daudz skaidrāka nācijas kopības sajūta un izpratne. 20.–30. gados situācija tāda nebija. Arī plaisa starp Latgali un pārējo Latvija šobrīd ir mazāka nekā jebkad iepriekš. To ir ietekmējusi arī migrācija un citi iemesli, bet latviešu saaugšana sākās Ulmaņa autoritārā režīma laikā.
Savu disertāciju rakstīji Eiropas Universitātē Florencē starptautiski atzīta Centrālās Eiropas, Austroungārijas impērijas un mūsdienu nacionālisma vēsturnieka, profesora Pītera Džadsona (Pieter M. Judson) vadībā. Ko nozīmē Latvijas vēstures pētniecība šādā starptautiskā vidē?
Tā kā Latvijas vēsture ir ļoti maz pētīta un par to ir maz zināms, pētnieki līdz tai nonāk drīzāk kaut kādas nejaušības dēļ, piemēram, rakstot disertāciju, nevis tādēļ, ka ir bijusi apzināta un mērķtiecīga vēlme kaut ko uzzināt vairāk par Latviju.
Bieži vien pētniekiem ārzemēs ir grūti izprast Latvijas vēstures kontekstu.
Taču, manuprāt, ar Latvijas vēsturi ir iespējams pateikt daudz jaunu lietu par Eiropas vēsturi kopumā, jo šeit sastopas virkne notikumu un naratīvu, kas ļauj dziļāk izprast procesus arī plašākā mērogā. Pētot Latvijas vēsturi, ir iespējams formulēt pētījumu problēmas Eiropas mēroga skaidrojumiem.
Piemēram, Rīga 19. gadsimta otrā pusē un 20. gadsimta sākumā bija viena no visstraujāk augošajām Eiropas pilsētām, viens no industrijas centriem – šeit bija lielākā koku osta pasaulē, otra lielākā gumijas ražotne pasaulē. Bet gumija bija viens no galvenajiem kolonizācijas un modernizācijas dzinuļiem 19. gadsimta nogalē. Eiropas koloniālisma vēsture nav pilnīga, ja nezinām, kas notika vienā no gumijas ražošanas centriem.
Mans pasniedzējs profesors Džadsons teica, ka ir divas pieejas. Vai nu es eiropeizēju Latviju, proti, parādu, kā šeit notika Eiropas mēroga procesi, vai latviskoju Eiropu. Proti, mēģinu rast jaunu skaidrojumu Eiropas vēsturei caur notikumiem Latvijā, parādot, ka šeit norisinājās Eiropas mēroga procesi. Es izvēlējos iet šo otru ceļu, jo tas ir interesantāks. Mani argumenti par pēcimperiālo krīzi var tikt izmantoti arī Čehoslovākijas, Ungārijas, Vācijas, niansētākā veidā arī Somijas vēsturē.
Tas, ko vēlos uzsvērt: šeit notika ārkārtīgi interesanti procesi, caur kuriem no jauna skatpunkta ir iespējams paraudzīties uz norisēm arī citur Eiropā.
Savas disertācijas nobeigumā tu atsaucies uz Ulmaņa paša rakstīto savas dzīves nogalē 1940. gada rudenī: “Mērķis bija visas tautas materiālā stāvokļa un kultūras dzīves pacelšana, bet trūkums bija tāds, ka līdz zināmam laikam viss tika paveikts no augšas, bez pašas tautas [..]. Tāds stāvoklis apgrūtināja darbu, jo cilvēki nevēlas, lai tos aplaimo no augšas, bet grib paši būt savas dzīves uzlabošanas aktīvi dalībnieki.” Cik liels bija tautas atbalsts Ulmaņa režīmam tolaik, pirms okupācijas šausmām?
Es domāju, ka jautājums par tautas atbalstu ir niansēts. Parasti atbalsts kaut kam ir situatīvs, proti, ja politiskā iekārta strādā tavā labā, tu esi apmierināts, savukārt, ja dzīve pasliktinās – režīms strādā pret tevi –, tas rada zināmu neapmierinātību. Taču apmierinātību nevajadzētu sasaistīt ar spēcīgu ideoloģisku atbalstu, tāpat kā neapmierinātību – ar lielu noraidījumu pastāvošajai iekārtai. Piemēram, 2014. gadā Ukrainā bija milzīga neapmierinātība ar pastāvošo varu, taču vienlaikus cilvēki spēja mobilizēties savas valsts aizsardzībai. Ulmaņa autoritārās valdības gadi cilvēkiem šķita pozitīvi tādā nozīmē, ka ekonomiskā situācija bija laba, nevienlīdzība mazinājās, vidusšķira paplašinājās. Latvija bija sakārtota valsts, kurā vairāk vai mazāk viss pietiekami labi strādāja. Nebija tā, ka parlamentārisma periodā kaut kas nebūtu strādājis, bet cilvēkiem bija loģisks un saprotams iemesls tos saukt par labajiem ulmaņlaikiem. Sevišķi pēc tam, kas notika padomju okupācijas laikā.
Kāpēc, tavuprāt, ik pa brīdim uzpeld šis arguments, ka Latvijai vajadzīgs saimnieks, īpaši priekšvēlēšanu laikā?
Es neesmu drošs, ka tā ir izplatīta vēlme. Tas vairāk bija raksturīgi 90. gadiem. Ko mēs tā laika apstākļos būtu dabūjuši? Visticamāk, Lukašenko tipa vadītāju. Kādus piecpadsmit gadus, manuprāt, tas vairs nav aktuāli.
Tagad varbūt esam iebraukuši otrā grāvī – ja pasaka, ka Ulmanis izdarīja kaut ko labu, atkal slikti.
Es īpaši neatbalstu vēstures analoģijas. Vismaz pagaidām man šķiet, ka situācija Latvijā ir daudz veselīgāka nekā Francijā, Lielbritānijā, Vācijā vai ASV.
Neuzskatu, ka arī šobrīd Latvijā būtu demokrātijas krīze. Politiskā sistēma manā skatījumā funkcionē daudz labāk, nekā cilvēki to novērtē. Ir daudz problēmu, taču to cēlonis nav Saeima, partiju sistēma vai vēlēšanu sistēma. Iespējams, ir jārunā par citām problēmām. Piemēram, 90. gados, kad Krievijai radās iespēja transportēt naftu caur Latviju, šeit, atšķirībā no Igaunijas un Lietuvas, tika iegrūsts nesamērīgi liels naudas apjoms politiskās sistēmas korumpēšanai.
Vai šodien ir nepieciešams diskutēt par 1934. gada 15. maiju, un kādi Ulmaņa apvērsuma aspekti būtu īpaši aktuāli pašreizējā politiskajā situācijā?
Domāju, ka par to noteikti ir jārunā. Šim jautājumam, manuprāt, ir divas būtiskas daļas.
Pirmā – ir jāatsakās no versijas, ka tauta esot ļoti gaidījusi lauku saimnieka atnākšanu. Ik pa laikam kaut kas tāds uzpeld, taču tas ir absurds apgalvojums. Lai gan režīma propagandisti veidoja Ulmaņa kā saimnieka tēlu, viņš pats sevi tā nekad nav saucis. Ulmanis bija akadēmiski izglītots eksperts lopkopībā un politiķis. Viņš slavēja un augsti vērtēja saimniekus, bet tas ir kaut kas cits.
Tātad nevajag domāt par latviešiem kā nespējīgiem sevi pārvaldīt vai pārvarēt savstarpējās ķildas, kas esot novedušas līdz apvērsumam. Tas tā nav!
Tolaik bija citas dažāda līmeņa strukturālas problēmas un ekonomiskā krīze, kas pavēra ceļu apvērsumam. Tam nav saistības ar kaut kādām latviešu rakstura īpatnībām, bet plašākiem vēsturiskajiem procesiem. Tāpat nevajadzētu pilnībā izslēgt arī Ulmaņa personiskās ambīcijas.
Otra lieta – runājot par to, vai Ulmaņa apvērsums bija attaisnojams. Mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem ar šiem skaidrojumiem. No vienas puses, apvērsums nav attaisnojams, taču ir svarīgi nenonākt līdz tam, ka runājam par Ulmani un viņa autoritāro valdību kā par neleģitīmu režīmu. Tā mēs ļoti ātri varam nonākt līdz tam, ka 1940. gadā tikām atbrīvoti. Atbalsts Latvijas valstij tautā bija milzīgs. Jā, autoritārai valdībai atbalsts bija mazāks, bet, neraugoties uz to, cilvēki uztvēra Ulmaņa valdību kā savējo.
Te jāatgādina, ka Ulmanis bija faktiski vienīgais autoritārais valsts vadītājs Eiropā, kurš pēc apvērsuma neatcēla valsts konstitūciju – Satversmi. Akta par Satversmes darbības apturēšanu nebija. Toties bija 18. maija valdības deklarācija par to, ka līdz Satversmes reformai Saeimas pilnvaras izpilda Ministru kabinets. Formāli Satversme palika spēkā, ierobežotā apmērā. Tas vēlāk pavēra iespēju atjaunot Satversmes kā vienīgās Latvijas konstitūcijas darbību.
Satversmi lielā mērā izglāba Ulmaņa pārmērīgās ambīcijas un skaidrības trūkums par to īstenošanas niansēm. Sākotnēji Ulmaņa iecere bija aizlienēt kameru sistēmu no Itālijas, kurā fašisti teicās esam ieviesuši modernu un efektīvu valsts pārvaldes modeli. Praksē kameru sistēma Itālija bija tik disfunkcionāla un samudžināta, ka pat mūsdienās reti kurš autors spēj izskaidrot, kā tā darbojās trīsdesmito gadu sākumā.
Kad Latvijas ierēdņi, sekojot Ulmaņa rīkojumiem, mēģināja šo sistēmu adaptēt, viņi uzsāka ļoti haotisku administratīvu procesu. Visapkaunojošākais bija Darba kameras gadījums. 1936. gadā kameras atklāšanu nosvinēja ar lielu pompu, Ulmanim personīgi kļūstot par tās patronu. Pavisam drīz izrādījās, ka paša Ulmaņa iedomātais kameras darbības finansēšanas modelis nestrādā, un pirmos divus gadus kamera atradās uz bankrota robežas, ievērojami kavējot vienu no ideoloģiskajām prioritātēm – strādniecības iekļaušanu nācijā. Kādu laiku vai nu pats Ulmanis nevēlējās redzēt problēmu, vai arī tās apmēru no viņa slēpa padotie, bet situācijai bija jākļūst īpaši kritiskai, lai valdība pārskatītu kameras finansēšanas modeli.
Mazākas un mazāk kompromitējošas pašam Ulmanim, bet līdzīgas problēmas pavadīja arī citu kameru izveidošanas procesu. Pat pēc šo nebūšanu novēršanas līdz 1940. gadam Latvijā tā arī nevienam, ieskaitot pašu Ulmani, nebija pilnībā skaidrs, kā tad šai sistēmai būtu jāfunkcionē. Vienlaikus arvien uzskatāmāki sāka kļūt dažādi citi defekti, kurus rada autoritārā vara. Rezultātā Ulmanis tā arī nenonāca pie skaidras idejas par jauno konstitucionālo ietvaru, jo viņa sākotnējie priekšstati par vēlamo valsts iekārtu tik uzskatāmi pierādījās kā kļūdaini.
Šeit arī mēs nonākam pie, manuprāt, viena no būtiskākajiem secinājumiem par autoritāriem režīmiem kopumā. Ja mēs rūpīgāk sekojam līdzi procesiem, tad ieraugām, ka šo režīmu it kā izslavētā efektivitāte salīdzinājumā ar demokrātiju visbiežāk izrādās tikai mīts. Šādu mītu ir arī iespējams uzturēt, tikai pateicoties preses cenzūrai, kas neļauj žurnālistiem ziņot par valsts pārvaldes kļūdām, neizdarību un korupciju – negatīvām parādībām, kuras zeļ un plaukst ikvienā autoritārā iekārtā. Tikmēr, jo ilgāk šādi režīmi atrodas pie varas, jo efektīvāki tie kļūst tikai vienam mērķim – autoritārā vadoņa noturēšanai pie varas.
