Ineta Ziemele: “Konstitucionālais mehānisms ir vieds un notur mūs uz ceļa. Citiem vārdiem, Satversmes vēstījums ir stratēģisks, proti, demokrātiska tiesiska valsts, kas sargā cilvēku pamattiesības, ir vienīgā atbilde krīzes un apdraudējuma situācijās. Ja to neievēro, tad var īstenoties mūsu austrumu kaimiņa scenārijs. Patiesībā pat nav jāskatās kaimiņu virzienā. Arī pašiem savā vēsturē ir pieredze, kas notiek ar valsti, ja turbulentas starptautiskās situācijas ēnā sākam mazināt demokrātijas un brīvību telpu.”
FOTO: Laura Zaula, Saeima.
Krīzes laikā ikvienai sabiedrībai parādās vēlme noslēgties, norobežoties, sašaurināt brīvību telpu. Taču ir ārkārtīgi svarīgi apzināties, ka demokrātijas noturības atslēga slēpjas pretējā reakcijā – tiesību un brīvību nosargāšanā un pat paplašināšanā, sarunā par Satversmi kā tiesību un vērtību orientieri nedrošos laikos atgādina Eiropas Savienības Tiesas tiesnese, bijusī Satversmes tiesas priekšsēdētāja INETA ZIEMELE.
Esat uzsvērusi, ka Satversme īpaši nozīmīga kļūst tieši satricinājumu laikā. Kādas galvenās vadlīnijas tā šobrīd nosaka Latvijai?
Tā tomēr ir laime, ka valsts dibinātāju un neatkarības atjaunotāju izvēle bija demokrātiska, tiesiska valsts iekārta, kas nodrošina cilvēku pamattiesības un brīvības. Brīvība acīmredzami ir cilvēka normālais stāvoklis. Kad dzīve ir mierīga un rit savu ierasto gaitu, uztveram demokrātijas brīvības kā pašsaprotamas, daudz nejautājot, no kurienes tās nāk un kas tās nodrošina. Taču krīzes brīdī, kad sākam izjust apdraudējumu savām tiesībām un brīvībām, kā tas bija kovida pandēmijas laikā un arī tagad, kad jau piekto gadu tuvumā notiek karš un Tuvajos Austrumos izcēlies vēl viens, sākam raudzīties, pie kā pieķerties un kur patverties.
Sadrumstalotai sabiedrībai un katram cilvēkam atsevišķi ir nesalīdzināmi grūtāk izturēt krīzes spriedzi.
Satversme, lai arī tapusi vairāk nekā pirms 100 gadiem, kas to ierindo starp vecākajām spēkā esošajām demokrātiskajām konstitūcijām pasaulē, sniedz ietvaru, kura funkcija ir aptvert katra dažādību un mobilizēt to vienotībā vai vismaz organizētā sabiedrības atbildē uz satricinājumiem. Šo organizētību veido Satversmē ietvertās tautu vienojošās vērtības. Galvenā vadlīnija ir pieturēties pie Satversmes kodola un atbildēt uz satricinājumiem kā organizētai sabiedrībai. Satversme, kuras vārdu Kronvaldu Atis atvasinājis no vārdiem tvert/satvert, norāda, ka mēs pie tās pietveramies īpaši neskaidros brīžos.
Cik vienoti esam atbildēs uz krīzēm, un cik lielā mērā šīs atbildes Saeimas un valdības lēmumos atbilst Satversmei?
Jā, tas ir liels jautājums, pat dzīvojot mierīgos apstākļos. Kā jūs zināt, Satversmes tiesa ik pa brīdim norāda, ka pieņemtās tiesību normas, kurās konkretizējas Saeimas izpratne par sabiedrības vienoto atbildi uz izaicinājumiem, neatbilst Satversmei. Gan Satversmes interpretācija, gan sabiedrībai svarīgas atbildes formulēšana Saeimas vai valdības pieņemtā lēmumā prasa gan dziļu Satversmes izpratni, gan ekspertīzi konkrētajos jautājumos.
Kā uz to raudzīties tagad, kad Satversmei būtu jākalpo arī kā stratēģiskam dokumentam?
Latvijas modernajā attīstībā bijušas vairākas epizodes, kas man tomēr ir likušas domāt, ka vēl arvien neesam pilnīgi izzinājuši Satversmes būtību, visus attiecību modeļus starp parlamentu un tautu, starp konstitucionālajiem orgāniem. Varētu teikt, ka līdz galam Satversmi vēl nezinām, tikai mācāmies.
Satversmē ir ielikta tāda ideālā Latvija, uz kuru turpinām virzīties. Tas ir process, kas notiek caur mēģinājumiem un kļūdīšanos. Taču galvenais ir vēlme no kļūdām mācīties un censties Satversmi saprast.
Risinot izaicinājumus, kas saistīti ar lēmumu pieņemšanu un rīcības vektoriem šādos krīzes apstākļos, ir jābūt vēlmei patiesi iedziļināties tajā, ko nosaka Satversme, ar mērķi tajā rast tik ļoti nepieciešamo orientieri. Cik bieži tieši apzināti Satversmē tiek meklēts trūkstošais orientieris, gan nezinu teikt. Taču likumdošanas procesā atbilstoši labas likumdošanas principam ir soļi, kas prasa vērtēt, analizēt konkrēto lēmumu atbilstību Satversmei. Cits jautājums, ka reizēm varbūt īsti nesaprotam, ko tieši vērtēt. Taču mums ir divi konstitucionālie orgāni – Valsts prezidents ar tiesībām nodot likumus otrreizējai caurlūkošanai un Satversmes tiesa, kas sniedz gala vērtējumu par atbilstību Satversmei.
Konstitucionālais mehānisms ir vieds un notur mūs uz ceļa.
Citiem vārdiem, Satversmes vēstījums ir stratēģisks, proti, demokrātiska, tiesiska valsts, kas sargā cilvēku pamattiesības, ir vienīgā atbilde krīzes un apdraudējuma situācijās. Ja to neievēro, tad var īstenoties mūsu austrumu kaimiņa scenārijs. Patiesībā pat nav jāskatās kaimiņu virzienā. Arī pašiem savā vēsturē ir pieredze, kas notiek ar valsti, ja turbulentas starptautiskās situācijas ēnā sākam mazināt demokrātijas un brīvību telpu.
Esat norādījusi, ka demokrātijas nosargāšana ir imperatīva, kategoriski nepieciešama. Kādi šobrīd ir lielākie riski demokrātijai Latvijā? Cik apdraudēta ir pilsoniskā brīvība?
Ir taisnība, ka krīzes laikā ikvienai sabiedrībai parādās vēlme noslēgties, norobežoties, sašaurināt brīvību telpu. Tas lielā mērā ir saistīts ar baiļu elementa pastiprināšanos.
Tā ir cilvēciska reakcija, un arī Latvijā lēmumos saskatu tendenci ar apdraudējuma un nacionālās drošības argumentiem sašaurināt brīvību telpu.
Ir ārkārtīgi svarīgi apzināties, ka demokrātijas noturības atslēga slēpjas pretējā reakcijā, proti, tiesību un brīvību telpas nosargāšanā un pat paplašināšanā. Īpaši tas attiecas uz informācijas, vārda un viedokļu brīvību. Cenzūra nav pieļaujama. Var iebilst, ka šajā milzīgas dezinformācijas laikmetā ir jācīnās pret šādām manipulācijām. Tā tas ir, taču ir jābūt ārkārtīgi uzmanīgiem, lai nesamazinātu mūsu informācijas apmaiņas un viedokļu brīvības telpu, kura ir ļoti svarīga dzīvotspējīgai demokrātijai – īpaši šobrīd.
Demokrātijas nosargāšana tieši tagad, ņemot vērā starptautiskajās attiecībās notiekošo, ir ārkārtīgi svarīga. Tā ir viena no mūsu drošības atslēgām. Kad es runāju par brīvību telpas paplašināšanu, es ar to domāju vismaz tās tiesību jomas, kurās mums visu laiku ir bijušas problēmas nodrošināt cilvēkiem vienlīdzīgas tiesības.
Sabiedrība, kurā cilvēki nevar saņemt pakalpojumus laikus vai valsts atbalstu brīžos, kad tas vajadzīgs, būs neapmierināta un nedroša sabiedrība.
Aizsardzības budžets ir nešaubīgi svarīga lieta, bet efektīva Satversmes 8. nodaļā noteikto pamattiesību aizsardzība ir tas, kas rada vēlmi iesaistīties valsts aizsardzībā, jo tieši šī valsts aizsargā un sniedz iespējas.
Pret dezinformāciju ir jācīnās. Drastiskākais līdzeklis ir nepatieso vēstījumu aizliegums. Arī Eiropas Savienības Vispārējā tiesa savā fundamentālajā spriedumā lietā “RT France” konstatēja, ka Padome bija tiesīga pakļaut šo krievu mediju ierobežojošiem pasākumiem: aizliegumam to pārraidīt Eiropas Savienībā, jo dezinformāciju vārda brīvība neaizsargā. Taču vislabākā metode, protams, ir tieši plaša viedokļu apmaiņa un bagātas informācijas sniegšana cilvēkiem, proti, nostāja: “Nu, tad padiskutēsim!”
Satversmes tiesa 30. martā lēma, ka regulējums par Latvijas sabiedriskā medija (LSM) satura veidošanu mazākumtautību valodās neatbilst Satversmei. Likumdevējam līdz nākamā gada sākumam ir jānodrošina tāds regulējums, kas LSM satura veidošanā līdzsvaroti aizsargā gan latviešu valodu, gan Satversmē minētās mazākumtautību tiesības, gan valsts drošību. Kā šīs prasības, jūsuprāt, ir sabalansējamas? Šis jautājums sasaucas ar jūsu jaunākās grāmatas “State Continuity and Nationality: The Baltic States and Russia. Past, Present and Future as Defined by International Law” tematiku, kas vēsta par Baltijas valstu tiesisko nepārtrauktību, padomju laika iebraucēju statusu un pilsonības jautājumiem starptautisko tiesību kontekstā.
Šī ir kārtējā mūsdienu Latvijas dzīves epizode, kas parāda, ka padomju okupācijas stāstu un tā sekas sabiedrībā neesam atrisinājuši.
Divvalodības elementu uzturēšana, kad krievu valoda Latvijā joprojām ir pilnīgi pašpietiekama, ir tā pati situācija, ko pazīstam no padomju okupācijas laika. Es pat nosauktu to par tādu kā Stokholmas sindromu.
Valsts pienākums atbalstīt vēsturiskās mazākumtautības parādās tad, ja ir apdraudēta to identitāte.
Kurā mirklī ir apdraudēta Latvijā dzīvojošo krievu identitāte?
Mazākumtautību definīcija Latvijas konstitucionālajās tiesībās ir samērā precīza. Latvijā ir vēsturiskās mazākumtautības. Pie tām piederīgajām personām ir pilsoņa statuss, jo pilsoņa tiesības visiem pilsoņiem Latvijā tika atjaunotas pēc neatkarības atgūšanas. Latvijā vēsturiskā krievu mazākumtautība principā nav liela, ņemot vērā pirmsokupācijas statistikas datus.
Savukārt viena no būtiskākajām ilgstošās okupācijas sekām ir liela padomju laika iebraucēju kopiena. Tie ir migranti, kas savā starpā pamatā komunicēja krievu valodā. Uz migrantiem nevar attiecināt mazākumtautību tiesības. Uz viņiem tās var attiecināt, ja personai tāda vēlme ir, tikai brīdī, kad persona iegūst Latvijas pilsonību, apliecinot lojalitāti un nokārtojot arī latviešu valodas eksāmenu, tā parādīdama vēlmi tiešām piederēt pie Latvijas politiskās nācijas. Tas viss ir iespējams. Taču atslēgas koncepts ir pilsonības iegūšana, nokārtojot latviešu valodas eksāmenu.
Šādā lietu izpratnē sabiedriskā medija uzturēšana valsts valodā un faktiski tikai vēl krievu valodā (angļu un ukraiņu valodai ir citi pamatojumi) ar atsevišķu saturu konceptuāli neiederas Satversmē. Satversmes tiesas norādītais, ka līdzšinējais regulējums ir pārāk nekonkrēts, pārāk plašs, ir pilnīgi pamatots. Bet jautājums, protams, ir plašāks nekā konkrētās lietas ietvars.
Tas, ka liela daļa krieviski runājošo Latvijas iedzīvotāju vēl šobrīd netiek klāt dialogam par Satversmes vērtībām vai valstij svarīgiem vēstījumiem, neapšaubāmi ir nacionālās drošības jautājums. Divvalodība un divu nošķirtu kopienu pastāvēšana ir liela problēma.
Vairākus gadu desmitus esam ļoti vieglprātīgi izturējušies pret padomju laika sekām, un vienkāršu risinājumu šeit nav.
Esmu atkārtojusi: kamēr ar padomju okupācijas sekām nebūsim tikuši galā, tās uzpeldēs vai tiks uzpeldinātas arvien no jauna, uzturot sabiedrībā spriedzi. Sabiedriskā medija loma ir tikai viens elements lielajā bildē.
Pāreja uz izglītību vienīgi valsts valodā ir otrs šāds imperatīvs solis, bet tas rezultātus vēl tikai nesīs un šai pārejai ir nopietni jāseko līdzi, lai nepieļautu tās kļūdas, kas tika pieļautas, ieviešot tā saukto bilingvālās izglītības modeli, kas acīmredzot veselai paaudzei nav devis motivāciju iemācīties latviešu valodu.
Bet es tiešām nezinu, vai ir citas idejas un plāni, kā Satversmi un latviešu valodu “aiznest” līdz tam sabiedrības segmentam, kuru tās nav sasniegušas. Un, protams, ļoti daudz ir atkarīgs no pašiem latviešiem, proti, tā, kādu valodas vidi mēs veidojam un pieprasām sev apkārt.
Satversmes ievadā teikts, ka Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem, atguva brīvību un nosoda komunistisko un nacistisko totalitāro režīmu un to noziegumus. Kas un kāpēc, jūsuprāt, nav izdarīts okupācijas seku mazināšanai?
Varētu teikt, ka sabiedrības neapmierinātības izpausmes šajā kontekstā jau parāda, kas tai vajadzīgs. Ir sajūta, ka pietrūcis taisnīguma. Piemēram, Dienvidāfrikā pēc aparteīda režīma gāšanas izveidoja tā dēvēto patiesības un izlīguma komisiju kā lustrācijas iespēju. Tie, kuri bija darbojušies iepriekšējā režīmā, varēja nākt un labprātīgi izstāstīt savu stāstu. Te parādās patiesības un izlīguma elements, kas gan neatbrīvo no atbildības par krimināli sodāmiem nodarījumiem, ja tādi ir konstatējami. Latvijā tas nav noticis, un sabiedrībā neizrunātās netaisnības turpina uzturēt spriedzi, kas kā enkurs velk mūs uz leju. Tāpēc šādas komisijas izveidošana joprojām ir nepieciešama un būtu iespējama.
Otra lieta, kas darāma, ņemot vērā, ka Latvijā ir daudz cilvēku un ģimeņu, kuras cietušas no deportācijām un citām režīma represijām, ir padomju okupācijas nodarīto zaudējumu aprēķināšana.
Ar to jau nodarbojas speciāla valdības izveidota komisija vēsturnieka Gata Krūmiņa vadībā.
Jā, viņš ar kolēģiem dara ļoti vērtīgu darbu. Taču ir jābūt konkrētai stratēģijai, kā rīkoties pēc zaudējumu aprēķināšanas, jo tā ir daļa no tikšanas galā ar okupācijas nodarīto traumu. Tas cietušajām ģimenēm, sniedzot jau zināmu gandarījumu, apliecinātu, ka valdība pret šo jautājumu izturas nopietni. Tātad ir divas pamatlietas, ko uzrāda arī pasaules prakse šādos gadījumos: ir jānoskaidro patiesība un jārod veids, kā cietušajiem saņemt gandarījumu.
Satversmes 116. pants nosaka: personas tiesības var ierobežot, “lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību”. Kā raugāties uz šo pantu un tā interpretācijas iespējām?
Satversmes 116. pants ir un jau tiek piemērots visu laiku kopš 1998. gada, neatkarīgi no situācijas starptautiskajā vidē. Arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartā ir līdzīga pieeja. Ir parasta prakse, ja pieņem tiesību normu, ar kuru domāts ierobežot personas pamattiesības atbilstoši kādam no 116. pantā noteiktajiem mērķiem, ka likumdevējs izskaidro un pamato šo leģitīmo mērķi, izsver visus par un pret – pamattiesību ierobežojuma nepieciešamību, alternatīvu trūkumu un samērīgumu. Likumdevējam, ņemot vērā Satversmē nostiprinātās vērtības, vienmēr ir jāatrod līdzsvars starp personas tiesību un brīvību ierobežojuma nepieciešamību un sabiedrības kopējo labumu, kuram acīmredzami no šāda ierobežojuma ir jāgūst lielāks labums. Tikai tad ir tiesības ierobežot personas tiesības.
Cik, jūsuprāt, Latvijas sabiedrība ir lojāla Satversmes vērtībām un vai ir gatava tās pieņemt, vēl jo vairāk – aizsargāt?
Tas ir jautājums, ar kuru sākām sarunu, – par to, cik lielā mērā izprotam Satversmē nostiprinātās vērtības. Mūsu sabiedrībā par vairākām Satversmes ievadā ietvertajām Latvijas identitāti raksturojošajām vērtībām joprojām pastāv diezgan nopietni strīdi.
Piemēram, ievads vēsta, ka Latvijas identitāti veido vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības. Lai gan domāju, ka šo vērtību starpā pretrunas nepastāv, tomēr citviet sabiedrībā šīs debates turpinās. Tāpat Latvijas iedzīvotāju vidū domas var dalīties par Satversmes ievadā pausto Latvijas vēstures izklāstu un vienu no centrālajiem Satversmes vektoriem, proti, valsts nepārtrauktības principu, kas citstarp ir mana zinātniskā darba tēma – Baltijas valstu nepārtrauktība padomju okupācijas apstākļos. Tas nav pārsteidzoši, paturot prātā mūsu vēsturisko mantojumu un to, ka vēl arvien esam okupācijas radīto seko pārvarēšanas procesā. Taču tieši šādā situācijā jāturpina Satversmes izziņa. Par vērtībām ir jādebatē, lai veidotos kopēja kultūra, kuru raksturo vēlme tās aizsargāt.
Runājot par vērtībām un tiesiskumu arī Eiropas kontekstā, jaunākajā ziņojumā par tiesiskuma stāvokli Eiropas Savienībā, ko publicē Pilsoņu brīvību savienība Eiropai, vēstīts: ES mehānismi tiesiskuma erozijas novēršanai lielā mērā ir neefektīvi. Tajā norādīts, ka atsevišķās valstīs tiek normalizēta ārkārtas, paātrinātas likumdošanas izmantošana, atcelti svarīgi pamattiesību aizsardzības pasākumi un notiek kampaņas pret uzraudzības organizācijām. Kas un kāpēc šo ģeopolitisko satricinājumu laikā notiek ar tiesiskumu Eiropas Savienībā?
Mani šajā ziņojumā paustais nepārsteidz. Ir ļoti vērtīgi mēģināt saprast, kas ir sakne šiem procesiem, no kurienes tie rodas, kāpēc nākas konstatēt, ka notiek tiesību erozija, tiesību aizsardzības institūciju vājināšana, labas likumdošanas principu neievērošana atsevišķās Eiropas Savienības dalībvalstīs.
Kā jau teicu, miera apstākļos cilvēki vienkārši pieņem normālu dzīvi kā pašsaprotamu. Sevišķi tajās valstīs, kurās šāda dzīve ir turpinājusies paaudzēm ilgi. Liekas, ka labklājība tikai iet uz augšu un visas valsts sistēmas, demokrātija pašas par sevi droši darbojas.
Pašapmierinātība diemžēl ir labklājības blakne. Taču patiesībā demokrātija ir jāuztur visu laiku.
Kā paudis pazīstamais vācu sociologs un filozofs Jirgens Hābermāss, demokrātija ir deliberatīva. Proti, tā var pastāvēt tikai tad, ja sabiedrība ir pastāvīgā dialogā par demokrātijas vērtībām. Demokrātija nav pašsaprotama, par to ir jācīnās visu laiku.
Domāju, ka mums arī ir pietrūcis šī deliberatīvā elementa, proti, nerimstošas sarunas par vērtībām. Tam pamatā ir bijuši citi iemesli, kā, piemēram, senajās Eiropas demokrātijās. Demokrātijā tomēr visu laiku ir jādomā par demokrātiju. Katram pilsonim ir jāiestājas par savu demokrātisko valsti, vismaz aizejot uz vēlēšanām, par spīti tam, ko viņš domā par politisko eliti, un atrodot kaut vienu kandidātu visā sarakstā, lai balsij būtu vērtība. Taču līdzdalība vēlēšanās Latvijā ir bijusi zema. Savukārt Ungārijas piemērs parāda to, ko esmu teikusi: dalība vēlēšanās ir izšķirīgi svarīga.
Demokrātija ir kā motors, kurš visu laiku ir jāeļļo. Mēs neesam pietiekami eļļojuši savu demokrātiju.
Savukārt par to, vai Eiropas Savienības instrumenti ir neefektīvi, lai Eiropas līmenī iestātos par kopējām Savienības vērtībām, kā to nosaka Līguma par Eiropas Savienību 2. pants, mana darba pieredze sniedz citu secinājumu. Tie ir efektīvi, bet ir nepieciešama politiskā vienošanās un atbilstošs resurss to darbināšanai. Jāsaprot, ka Eiropas Savienības demokrātijas telpa ir ļoti liela, dažāda, bet tas, ka tā ir un kļūst dziļāka, ir tiešām apbrīnojami.
Vēlēšanu rezultāti vairākās Eiropas valstīs liecina par to, ka vidusslānis, kurš tradicionāli ir bijis lielākais demokrātijas pamats, arvien vairāk sāk atbalstīt autoritārus politiskos spēkus. Kā izskaidrot to, ka šī tendence uzskatāmi ir vērojama arī bijušajās PSRS satelītvalstīs un vismaz daļā bijušo padomju republiku, kuras vairākas desmitgades ir cietušas no demokrātijas trūkuma?
Jājautā, kā jūtas un cik plaša ir šo valstu vidusšķira. Šie skaitļi šajās valstīs varbūt nav tie ievērojamākie. Iespējams, mums arī nav pilnas informācijas par mūsu sabiedrību labklājību, jo, zinot Latvijas datus, ēnu ekonomikas procents Latvijas lielumam ir augsts. Vai mūsu valsts iedzīvotāji veido vidusšķiru?
Katrā ziņā valstis, kas ir izrāvušās no uzspiestā sociālisma modeļa, cieš milzīgas blaknes. To sabiedrības, raugoties uz tā dēvētajām vecajām Eiropas valstīm, ir centušās pēc iespējas ātrāk iegūt labklājību, koncentrējušās uz to.
Taču efektīvas demokrātijas var pastāvēt un darboties tad, ja nauda nav vienīgā vērtība.
Satversmes 8. nodaļa ir nozīmīga tādēļ, ka sniedz pamatu tādam sabiedrības modelim, kurā ikvienam tiek sniegtas iespējas likt lietā savas spējas, proti, tā prasa vienlīdzīgāku un godīgāku sabiedrību. Ja īsteno šo modeli, tad autoritārisma riski tiek mazināti.
Otrkārt, globalizētā kapitālisma apstākļus ir aktīvi izmantojuši dažādi autoritāri oligarhiski režīmi, iespiežoties demokrātiskajās valstīs, iefiltrējot tajās savus biznesa modeļus un konfrontējot naudas varu ar demokrātiskajām vērtībām, kas nepieredzējušajās demokrātijās bijušas gana trauslas.
Esat paudusi, ka Satversme paredz ievērot starptautiskās tiesības. Kā Latvija var palikt uzticīga šim principam situācijā, kad “lielie spēlētāji”, arī mūsu drošības partneris ASV, izvēlas pragmatismu vai pat militāra spēka politiku, tostarp tādu, kurai nav ANO mandāta?
Tik tiešām, runājot par šo tēmu, vajag vismaz teorētiskā līmenī nošķirt spēkā esošās starptautisko tiesību normas un, teiksim, valstu praksi, kas potenciāli var izveidot jaunas starptautisko tiesību normas. Valstu praksē gan Aukstā kara laikā, gan pēc Berlīnes mūra krišanas iebrukumi citu valstu teritorijā vai cita veida suverenitātes apdraudējumi ir notikuši. ANO Statūti šādas darbības aizliedz, ja vien ANO Drošības padome nekonstatē vienīgo pieļaujamo pamatu, proti, pasaules miera un drošības apdraudējumu, un pilnvaro valsti vai valstu grupu šādā situācijā reaģēt.
Tajos gadījumos, kad ir notikuši suverenitātes pārkāpumi, valstis parasti ir mēģinājušas sniegt argumentus par citiem leģitīmiem mērķiem, kas attaisno šādu pārkāpumu. Irākas okupācija 2003. gadā tika pamatota ar Sadama Huseina kodolieroču iegūšanas programmu. Starp citu, arī Krievija sniedz šādus it kā likumīgus iemeslus, lai uzbruktu Ukrainai. Pasaules prakse tomēr ir bijusi ļoti skeptiska pret šādiem argumentiem, definējusi šos gadījumus kā starptautisko tiesību pārkāpumu, tādējādi pretojoties atsevišķu lielo valstu vēlmēm pārrakstīt starptautisko tiesību normas. Tikai Dienvidslāvijas un Irākas karu kontekstā ANO Drošības padome vēlākās stadijās ir akceptējusi šo uzbrukumu sekas un pārejas perioda pārvaldības modeļus leģitimizējusi. Iebrukt citas valsts teritorijā pat ar vislabākajiem mērķiem nekad nav bijis labs lēmums, kā to jau atkal parāda ASV, Izraēlas un Irānas konflikts. Visprātīgākais ir pieturēties pie spēkā esošajām starptautiskajām tiesībām. Tā ir izvēle, kuru ir izdarījušas Eiropas Savienības dalībvalstis. Absolūts to vairākums ir ļoti negatīvi noskaņots pret ASV un Izraēlas darbībām Irānā, un šīs valstis ir pateikušas, ka ir jāievēro spēkā esošās starptautiskās tiesības.
Eiropas Savienībai šajās nedēļās un mēnešos ir bijuši un būs vairāki testi, kas parāda, kurā vēstures un vērtību pusē tā ir.
Līgumā par Eiropas Savienību ir ierakstīts, ka tā respektē un attīsta starptautiskās tiesības. Latvijai kā Eiropas Savienības dalībvalstij arī ir jābūt šajā vektorā, kuru mūsu Eiropas labākajās konstitucionālajās tradīcijās veidotā Satversme atbalsta. Satversmes ievadā teikts, ka Latvija veicina vienotas Eiropas un pasaules ilgtspējīgu un demokrātisku attīstību. Satversmes pirmajā pantā pausts, ka Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika. Šajā apgalvojumā ietilpst arī tas, ka Latvija ir tiesiska valsts, tostarp tiesiska attiecībā uz starptautiskajām attiecībām. Proti, Latvija respektē starptautiskās tiesības. Šis konstitucionālais pienākums attiecas uz Latvijas starptautisko darbību, arī šobrīd, kad mūsu valsts ir ANO Drošības padomes nepastāvīgā locekle.
Vienlaikus Irāna ir bloķējusi Hormuza jūras šaurumu, taču starptautiskās tiesības noteic, ka kuģošanai šādos šaurumos ir jābūt brīvai, tādējādi Irāna pārkāpj starptautiskās tiesības, un ir saprotams, ka Eiropas Savienība vēlas šo starptautisko tiesību pārkāpumu apturēt. Tādēļ tās iesaistīšanās, ievērojot vairākus starptautisko tiesību principus, lai atjaunotu kustību pa šo šaurumu, būtu saprotama.
Satversmes preambula vēsta, ka “Latvija kā demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts balstās uz cilvēka cieņu un brīvību, atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības”. Visus neatkarības gadus, bet jo sevišķi tagad, kad jaušama kārtējā jostas savilkšana saistībā ar vajadzību kāpināt aizsardzības izdevumus un pārvarēt ekonomiskos satricinājumus, vietā ir jautājums, cik lielā mērā Latvija ir rīkojusies un rīkojas atbilstoši šiem Satversmes principiem veselības aprūpes, sociālā nodrošinājuma, izglītības jomā?
Ja ņemam par atskaites punktu to, no kurienes mēs nākam pēc neatkarības atjaunošanas 1990. gadā, lai nodrošinātu Satversmes 8. nodaļā noteiktās sociālās tiesības, ir paveikts ļoti daudz. Taču piekrītu, ka vēl arvien ir nopietnas problēmas ar efektīvu šo sistēmu darbību un vienlīdzīgu piekļuvi pakalpojumiem neatkarīgi no personas ekonomiskām iespējām, lai gan sistēmu sakārtošanā, arī ar digitālo instrumentu palīdzību, ir ieguldīti ievērojami līdzekļi. Cilvēkiem pirmām kārtām neapmierinātību ar valsti rada tieši pakalpojumu pieejamības problēma. Jāsaprot, vai pie vainas ir politikas sadrumstalotība, valdību un ministriju vadītāju mainīgums vai varbūt, kas arī ticams, dažādā izpratne par atbildību pret apkārtējiem, proti, ka demokrātijā tie, kas atbild par minēto sociālo tiesību nodrošināšanu, atbild arī par kopējo labumu.
Satversmē ir skaidri teikts, ka ikviens rūpējas ne tikai par sevi, bet arī par kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem un nākamajām paaudzēm.
Cik liela problēma, jūsuprāt, ir tā dēvētās ekspertīzes kapacitātes trūkums likumdevēju darbā, ņemot vērā, ka Saeimas Analītiskajam dienestam un Juridiskajam birojam ir visai ierobežot resursi? Arī savulaik jūsu un Egila Levita rosinātā Valsts padome, konstitucionāla institūcija, kas konsultētu parlamentu likumdošanas kvalitātes jomā, ir palikusi tikai idejas līmenī.
Jā, arī jūsu pieminētajā ziņojumā par tiesiskuma stāvokli Eiropas Savienībā ļoti pamatoti ir norādīts uz likumdošanas sasteigtību –būtiski lēmumi tiek “izdzīti cauri” paātrinātā kārtībā. Tā tik tiešām ir problēma. Kad savulaik Satversmes tiesā spriedām un definējām, kas ir laba likumdošana, ļoti detalizēti izstāstījām, ko sevī ietver labas likumdošanas principa ievērošana. Tā tiešām nozīmē analīzi, ekspertu iesaistīšanu, patiesu sarunu ar industriju, ar sociālajiem partneriem konkrētu lēmumu pieņemšanā. Patlaban, protams, nav labākais laiks turpināt sarunu par Valsts padomes ideju, taču šā brīža apstākļos problēma nekļūst mazāka. Tieši otrādi, vairāk nekā jebkad krīžu laiks prasa labu un efektīvu lēmumu pieņemšanu. Vajadzība pēc labas un efektīvas likumdošanas tikai pieaugs, un instrumenti tam būs jārod, citādi valsts attīstība tiek traucēta.
7. aprīlī valdībā tika izskatīts ikgadējais ziņojums par Latvijas dalību Eiropas Savienības Tiesas lietās. 2025. gadā Latvija ir piedalījusies 54 lietu izskatīšanā par sev būtiskiem jautājumiem. Kuri tie, jūsuprāt, ir, un kādu Latvijai būtisku jautājumu izskatīšana gaidāma tuvākajā laikā?
Vispirms būtu jāuzsver, ka šāds ikgadējais ziņojums ir ļoti svarīga valdības prakse. Es varētu vienīgi aicināt sabiedrību sniegt vairāk informācijas par Eiropas Savienības Tiesā skatītajām lietām, kas valdības vērtējumā ir nozīmīgas. Eiropas Savienības Tiesa ir Eiropas Savienības pilsoņu tiesa, un ES tiesiskuma vērtības īstenošanai jānotiek, pēc iespējas plaši par tiesvedībām informējot ES pilsoņus. Latvijas pilsoņi ir arī ES pilsoņi.
Es, protams, nerunāju par to, ka būtu jāizpauž valdības pozīcija konkrētā tiesvedībā. Kopš 2020. gada oktobrī stājos Eiropas Savienības Tiesas tiesneses amatā un sāku padziļināti pievērst uzmanību arī sabiedrības informētībai par to, kas notiek šajā tiesā, esmu konstatējusi, ka mēs par šo tematiku runājam samērā maz, bet tā arī ir daļa no tā, kas veido Latvijas demokrātiju un tās noturību.
Interesanti, ka šis ziņojums medijos tika publicēts biznesa ziņu sadaļā, taču Eiropas Savienība jau sen vairs nav tikai vienotais tirgus.
Šobrīd būtiskākie Eiropas Savienības Tiesas nolēmumi ir saistīti tieši ar demokrātijas un tiesiskuma regresa riskiem dalībvalstīs.
Mums ir daudz nolēmumu par trešo valstu pilsoņu uzturēšanos Eiropas Savienībā. Domāju, tā ir tēma, kas interesē Latvijas sabiedrību. Sabiedrībai būtu vērtīgi zināt, vai Latvijas valdība iesaistās šādās lietās.
