Šodien aprit 85 gadi kopš briesmīgās vasaras dienas, kad nevainīgi Latvijas iedzīvotāji tika izdzīti no savām mājām un aizvesti prom. Šajā dienā notika arī represijas pret Latvijas armijas karavīriem Gulbenē, Litenē un citviet Latvijā. Vairāki simti Latvijas armijas virsnieki tika apcietināti un deportēti uz Sibīriju. Vairāki no viņiem tika nošauti uz vietas. 1941. gada 14. jūnijā Latvijas pilsētas un ciemi kļuva tukšāki un tumšāki, latviešu dziesmas pieklusa un tautas pašapziņa tika smagi iedragāta.
Masveida deportācija nebija tikai aizvešana prom no mājām. Četri no desmit deportētajiem izsūtījumā gāja bojā. Tie, kas atgriezās Latvijas teritorijā, neatgriezās mājās. Jo viņu mājas bija brīva Latvija, nevis padomju cietums. Viņu sapņi bija iznīcināti, ģimenes salauztas, mērķi un prasmes vairs nebija svarīgi. Padomju varai svarīgi bija tikai tas, ka šie cilvēki bijuši Sibīrijā, tātad – nevēlamie. Un tādi viņi palika līdz pat divdesmitā gadsimta deviņdesmito gadu sākumam, kad Latvija atguva neatkarību.
Daudzi pēc pārdzīvotajām deportācijām par piedzīvoto nav varējuši runāt vispār. Šķiet, šis klusums ir visbaismīgākā liecība par komunistisko teroru. Nav vārdu, lai notikušo padarītu par nebijušu. Taču mums, kuriem ir dāvāta iespēja dzīvot brīvā un neatkarīgā Latvijā, ir jāvelta visa sava enerģija, lai Latvija vienmēr būtu brīva un spēcīga. Lai nevienam nenāktos šādas šausmas piedzīvot mūsdienās.
