Attēlā četri policisti.
FOTO: Zane Bitere, LETA.
Pirms neilga laika plašu rezonansi guvušie policijas darbinieku pārkāpumi, kā uzsvērts publiskajā komunikācijā, tika izdarīti ārpus darba laika. Vai tas kaut ko maina? Nupat publiski izskanējušie apgalvojumi, ka, iespējams, kāds tiesu varas pārstāvis alkohola reibumā ir izturējies vardarbīgi, liecina, ka problēma ir aktuāla. Šajā publikācijā ar ieskatu tiesu praksē skaidrosim, kādus ierobežojumus brīvā laika pavadīšanā var uzlikt amata statuss. Vai darba devējs ir tiesīgs noteikt uzvedības pamatprincipus ārpus darba laika, un kādas sekas var iestāties par ētikas kodeksa pārkāpumu, strādājot reglamentētā profesijā?
Darba laikā ikviens ir pakļauts darba devēja noteiktajai kārtībai, ārējo un iekšējo normatīvo aktu prasībām un noteikumiem. Tomēr arī darbinieka rīcība ārpus darba var ietekmēt gan viņa paša un darba devēja tēlu, gan tiesības strādāt noteiktā profesijā.
Latvijā ir vairāki amati un profesijas, kurās nodarbinātajiem tiek prasīta nevainojama reputācija, ko veido personas darbību kopums arī ārpus darba laika. Šādiem darbiniekiem un amatpersonām arī brīvajā laikā pieļautie pārkāpumi – atkarībā no to smaguma – var kļūt par iemeslu disciplināratbildībai, darba zaudēšanai vai pat liegtām tiesībām ieņemt noteiktus amatus nākotnē.
Lai gan Latvijas normatīvo aktu sistēmā nav atrodams apkopots saraksts ar profesijām un amatiem, kuros prasīta nevainojama reputācija, visbiežāk tāda tiek sagaidīta no darbiniekiem, kuru darbs ir saistīts ar valsts pārvaldi un drošību, taisnīgumu, izglītību, veselību un dzīvību, piemēram, tādiem speciālistiem kā:
Normatīvajos aktos nav atrodami arī vienoti kritēriji, pēc kuriem reputācija būtu vērtējama.
Skaidrojošajā un sinonīmu vārdnīcā “Tēzaurs” (tezaurs.lv) jēdziens “reputācija” ir skaidrots kā sabiedrībā izplatīts vērtējošs uzskats par cilvēku, tā īpašībām un darbības nozīmīgumu.
Reputāciju parasti vērtē, ņemot vērtā konkrētā amata pienākumus un sabiedrības uzticības līmeni konkrētajai profesijai un personai. Ne mazāk svarīgs faktors ir tas, vai un kā darbinieka rīcība var ietekmēt darba devēja vai visas nozares reputāciju un viņam uzticēto funkciju izpildi.
Daudzās profesijās un amatos prasība pēc nevainojamas reputācijas ir noteikta ārējā tiesību aktā – likumā (piemēram, likumā “Par tiesu varu”, Izglītības likumā u. c.).
Savukārt profesionālās ētikas un uzvedības principus mēdz noteikt ar nozarē pieņemtiem iekšējiem normatīvajiem aktiem, piemēram, ētikas kodeksiem (Tiesnešu ētikas kodekss, Saeimas deputātu ētikas kodekss u. c.).
|
ĪSUMĀ
Daudzām profesijām un amatiem prasība pēc nevainojamas reputācijas ir noteikta ārējā tiesību aktā – likumā, kur lielākoties arī precīzi norādīti faktori, kuru esamība liedz konkrētajai personai pretendēt uz noteiktu amatu (piemēram, kļūt par tiesnesi, izglītības iestādes vadītāju u. c.). Liela daļa šo faktoru ir personas dzīves gājumā individuāli izdarītas izvēles vai kļūdas, kas var arī nebūt saistītas ar tiešajiem darba pienākumiem (piemēram, saskaņā ar Krimināllikumu sodāmas darbības).
|
Publikācijas turpinājumā aplūkosim, kā prasība pēc nevainojamas reputācijas skaidrota vairākos speciālajos likumos, kas nosaka noteiktās reglamentētajās profesijās nodarbināto atlasi, darbību un citus jautājumus.
Likuma “Par tiesu varu” 51. pantā viens no priekšnoteikumiem personai, lai viņa varētu pretendēt uz savas kandidatūras izvērtēšanu tiesnešu atlasē, ir nevainojama reputācija.
Kā norādījusi Satversmes tiesa, jēdziens “nevainojama reputācija” ir jāvērtē sistēmiski kopsakarā ar citām likuma “Par tiesu varu” normām.
Proti, likuma 55. pantā ir uzskaitīti vairāki faktori, kas nav savienojami ar tiesneša amatu. Piemēram, to vidū – iepriekšēja sodāmība par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, uzsākta kriminālvajāšana, pasludināts fiziskās personas maksātnespējas process (un no tā izbeigšanas dienas nav pagājuši pieci gadi), iegūts parādnieka statuss saskaņā ar Uzturlīdzekļu garantiju fonda likumu u. c.
Vienlaikus, ievērojot Satversmes tiesas 2022. gada 15. decembra spriedumu, šī likuma 55. pants tika papildināts ar normu, kas noteiktos gadījumos pēc individuāla izvērtējuma ļauj personai, kura aiz neuzmanības ir izdarījusi kriminālpārkāpumu vai mazāk smagu noziegumu, piedalīties tiesneša amata kandidātu atlasē.
Izvērtējuma procesā tiek ņemti vērā iespējamie riski un ietekme uz tiesu varas reputāciju un sabiedrības uzticēšanos tiesu varai.
|
Tiesnesim ir jāatbilst augstiem uzvedības standartiem arī privātajā dzīvē
Satversmes tiesa ir secinājusi, ka “tiesneša amatu var pildīt vienīgi augsti kvalificēts un godīgs jurists ar nevainojamu reputāciju (..)”. 2022. gada 15. decembra spriedumā lietā Nr. 2021-41-01 tā atsaucas uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņu, ka tiesneši jau pēc sava veicamā darba rakstura ir tiesiskuma garantētāji valstī, tādēļ to rīcībai pat ārpus savu darba pienākumu veikšanas ir jābūt tādai, lai saglabātu un vairotu sabiedrības uzticēšanos tiesu varai. “Tādējādi tiesnesim ir jāatbilst augstiem uzvedības standartiem gan profesionālajā, gan arī privātajā dzīvē. Ja tiesnesis publiski spriedumā nosoda to, ko pats dara privāti, tad viņš var zaudēt sabiedrības uzticēšanos un tādējādi ietekmēt arī sabiedrības uzticēšanos tiesu varai kopumā. Tas attiecas ne tikai uz personu, kura jau ir tiesneša amatā. Sabiedrības uzticēšanos tiesu varai negatīvā veidā var ietekmēt arī tas, ka par tiesnesi kļūst persona, kura pirms tam izdarījusi noziedzīgu nodarījumu.” No Satversmes tiesas 2022. gada 15. decembra sprieduma lietā Nr. 2021-41-01 17. punkta. |
Līdzīga prasība pēc nevainojamas reputācijas izvirzīta arī prokurora amata kandidātiem (Prokuratūras likuma 33. pants) un zvērinātiem advokātiem (Latvijas Republikas Advokatūras likuma 14. pants). Savukārt Tiesu izpildītāju likumā (13. pants) un Notariāta likumā (10. pants) norādīts, kādas personas nedrīkst kļūt par zvērinātu tiesu izpildītāju un zvērinātu notāru, proti, ir uzskaitīti apstākļi, kas sabiedrībā parasti tiek uztverti kā reputāciju pasliktinoši (piemēram, tiesa atzinusi par maksātnespējīgu parādnieku, sodāmība, uzsākts kriminālprocess u. c.).
Prasība pēc nevainojamas reputācijas tiek attiecināta uz ikvienu, kas pretendē uz darbu Iekšlietu ministrijas sistēmas (Iekšējās drošības biroja, Valsts policijas Valsts robežsardzes, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta) un Ieslodzījuma vietu pārvaldes iestādēs (skat. Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likuma 7. pantu).
Savukārt likuma “Par policiju” 9. pantā nepārprotami noteikts, ka policista statuss un pienākumi turpinās arī brīvajā laikā: “Jebkura policijas darbinieka pienākums ir visā Latvijas Republikas teritorijā neatkarīgi no viņa ieņemamā amata, atrašanās vietas un laika gadījumā, ja pie viņa griežas personas ar pieteikumu vai ziņojumu par notikumu, kurš apdraud personu un sabiedrības drošību, kā arī pašam konstatējot tādu notikumu, veikt iespējamos pasākumus, lai novērstu likumpārkāpumu, glābtu cilvēkus un sniegtu viņiem palīdzību likumpārkāpumu izdarījušo personu konstatēšanā un aizturēšanā, noskaidrot aculieciniekus, apsargāt notikuma vietu, kā arī paziņot par notikušo tuvākajai policijas iestādei.”
|
AUGSTĀKĀS TIESAS ATZIŅAS
Kolēģa neatturēšana no braukšanas dzērumā privātā pasākumā var maksāt amatu Lasi vairāk →
Arī tiešsaistē savi izteikumi jāpārdomā Izskatot lietu par robežsarga atvaļināšanu pēc tam, kad viņš tiešsaistes diskusiju grupā izplatīja video ar vēstījumu “russkije ne sdajutsja” (“krievi nepadodas”), Senāts atgādināja, ka ikvienam robežsargam, jo īpaši pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos, rūpīgi jāpārdomā savi izteikumi, jāizturas tā, lai nekaitētu Valsts robežsardzes reputācijai, un jārīkojas ētiski un atbilstoši valsts pārvaldes vērtībām. Lasi vairāk → |
Tā kā izglītības jomā tiek vērtēta personas piemērotība darbam ar bērniem, tādi pārkāpumi kā, piemēram, sodāmība par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu vai aizgādības tiesību atņemšana var ierobežot iespēju strādāt par pedagogu (tas, kādas personas nedrīkst strādāt par pedagogu, uzskaitīts Izglītības likuma 50. pantā). Savukārt papildus prasībai pēc nevainojamas izglītības iestādes vadītāja rīcība nedrīkst radīt šaubas par lojalitāti Latvijas Republikai, tās Satversmei, kā arī diskriminācijas un atšķirīgas attieksmes aizlieguma neievērošanu (skat. Izglītības likuma 30. panta ceturto daļu).
|
Pedagoga personība ir svarīga bērnu attieksmju veidošanā
“Pedagoga pienākumi izglītojamo attieksmju veidošanas procesā, ko ietekmē pedagoga personība, ir ne mazāk svarīgi par zināšanu un prasmju nodošanu attiecīgā mācību priekšmeta ietvaros.” (21.3.) “Pedagoga uzdevums audzināšanas darbā ir palīdzēt izglītojamiem veidot tikumus, kas sakņojas iekšējā pārliecībā un ir saskanīgi ar sabiedrības kopējo izpratni par to, kas uzskatāms par morāli pareizu un tiesisku.” (18.2.) (..) liegums veikt pedagoga darbu personai, kurai sodāmība par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu nav dzēsta vai noņemta un tātad kuras rīcība attiecīgajā dzīves posmā nav atbildusi sabiedrības tikumības izpratnei, ir vērsts uz pienācīga audzināšanas darba īstenošanu. (..) pamattiesību ierobežojums ir vērsts uz harmoniskas sabiedrības un tātad arī tās tikumības aizsardzību. No Satversmes tiesas 2024. gada 23. maija sprieduma lietā Nr. 2023-34-01 “Par Izglītības likuma 50. panta pirmās daļas 1. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 106. pantam”. |
Papildu reputācijas pārbaudes tiek veiktas arī personām, kuras vēlas pievienoties militārajam dienestam (plašāk par to, kādus pilsoņus nevar pieņemt militārajā dienestā, skat., piemēram, Militārā dienesta likuma 16. panta otrajā daļā) u. c.
Apkopojot minētajos likumos noteikto, secināms, ka par nevainojamu reputāciju liecina tāds personas īpašību, rīcības un uzvedības kopums, kas atbilst sabiedrības gaidām, ka persona spēs godprātīgi pildīt konkrētā amata pienākumus. Savukārt uz reputācijas trūkumu norāda konkrēti apstākļi un fakti, kas sabiedrības uzticību šai personai, ja tā ieņemtu attiecīgu amatu, mazinātu.
|
ĪSUMĀ
Profesionālās ētikas un uzvedības principus mēdz noteikt ar nozarē pieņemtiem iekšējiem normatīvajiem aktiem, piemēram, ētikas kodeksiem, kuros nereti tiek īpaši uzsvērta atbildība pret attiecīgās institūcijas vai profesijas reputāciju un prestižu sabiedrībā, ko var ietekmēt arī tās pārstāvja rīcība no darba brīvajā laikā.
|
Uz jautājumu par to, kas ir ētika, atbild Nacionālās enciklopēdijas šķirkļa “ētika” autore – filozofe Skaidrīte Lasmane:
“Ētika ir sociālās dzīves morālā aspekta un individuālu tikumisku priekšstatu teorija. Tā kritiski vērtē, apsver, projektē un pamato, kā labāk un pareizāk izvēlēties, rīkoties un dzīvot dabas, sociālajā un globālajā apkaimē. Ētiku var atzīt par noteiktām vērtībām (godīgums, taisnīgums, atbildība, cieņa, laime, uzticība, uzticamība u. c.) atbilstošu labas, rezultatīvas izvēles, rīcības un dzīves teoriju. Jēdzienos, vērtībās, principos, ieteikumos un noteikumos tajā sistematizēta sociālā, kultūras un individuālā pieredze, kā labāk, kā lietderīgāk rīkoties, kā būt atzītam un laimīgam, dzīvojot sev un citiem – otram, ģimenei, kopienai, organizācijai.”
Jēdzienu “ētika” lieto, arī runājot par atsevišķu profesionālas darbības nozaru tikumisko normu sistēmu. Piemēram, katrs ir dzirdējis par medicīnas ētiku, žurnālistikas ētiku, advokāta ētiku u. c.
Noteiktām profesijām, kā arī organizācijām ir izstrādāti un apstiprināti savi ētikas kodeksi – dokumenti, kuros noteiktas normas un principi, kā konkrētas profesijas vai organizācijas pārstāvjiem jāuzvedas, pildot savus pienākumus, tai skaitā arī ārpus darba, ja viņu rīcība var ietekmēt profesijas vai organizācijas prestižu.
Organizāciju un profesiju ētikas kodeksi tiek publiskoti, tādējādi apliecinot nozares pārstāvju atbilstību sabiedrības gaidām.
Publikācijas turpinājumā ieskatīsimies, kādus ierobežojumus arī no darba brīvajā laikā uzliek dažādās nozarēs pieņemtie ētikas kodeksi.
Piemēram, saskaņā ar Tiesnešu ētikas kodeksu tiesnesim jāuzvedas tā, lai saglabātu sabiedrības uzticību tiesu varas neatkarībai, objektivitātei un godprātībai arī ārpus darba pienākumu pildīšanas. Šis ir viens no galvenajiem tiesnešu profesionālās ētikas principiem, ņemot vērā, ka tiesnešu pienākums ir taisnīgas tiesas un tiesiskuma nodrošināšana. Tiesneša uzvedībai visā savā darbībā jābūt tādai, lai stiprinātu tiesu varas autoritāti.
Tiesnešu ētikas kodekss paredz, ka “(..) tiesnesis ir pakļauts pastāvīgai sabiedrības uzmanībai, viņam jāpieņem tādi uzvedības ierobežojumi, kas jebkurai citai personai varētu šķist apgrūtinoši. Aizliegums neatbilstoši uzvesties attiecas gan uz tiesneša profesionālo darbību, gan uz privāto dzīvi”.
|
|
Līdzīgas kā tiesnešiem, bet daudz plašāk izklāstītas prasības ir nostiprinātas Latvijas prokuroru ētikas kodeksā. Tajā ir īpaša sadaļa “Ārpusdarba attiecības”, kurā citstarp noteikts, ka “ārpus darba prokurora uzvedība saglabājas tāda, lai neradītu pamatu šaubām par viņa spēju objektīvi veikt savus amata pienākumus. Prokurors arī brīvajā laikā izvairās no tādām situācijām, kas var negatīvi ietekmēt viņa vai prokuratūras reputāciju”. Tāpat prokuroram ir noteikts nelietot aizskarošus vārdus vai žestus, kas var aizskart citas personas godu un cieņu, kā arī sadzīvē ievērot uzvedības un ģērbšanās kultūru.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedumā lietā SKA-571/2020 (A420237517) norādīts, ka prokuroram nevainojama reputācija jāuztur visu amata pildīšanas laiku, proti, laiku, kamēr persona ieņem prokurora amatu.
Valsts policijas ētikas kodekss, līdzīgi kā prokuroru un tiesnešu ētikas kodeksi, ir profesionālās uzvedības un morāles normu kopums. Tas noteic, kā policijas darbiniekiem jārīkojas, pildot dienesta pienākumus, un arī ārpus dienesta, lai saglabātu sabiedrības uzticību policijai.
Ne šajā dokumentā, ne likumā policistam nav izvirzīta prasība pēc nevainojamas reputācijas. Vienlaikus noteikts, ka “nodarbinātais ārpus dienesta pienākumu izpildes (darba) laika izvēlas tādu uzvedības un komunikācijas stilu un saturu, kas nerada šaubas par objektīvu un godprātīgu profesionālo pienākumu pildīšanu un Valsts policijas kā profesionālas un atbildīgas iestādes tēlu sabiedrībā”.
Atsevišķs punkts kodeksā ir veltīts policistu uzvedības kultūrai sociālajos medijos un mikroblogošanas vietnēs: “Nodarbinātais tiešsaistes sociālajos tīklos un mikroblogošanas vietnēs neievieto un nepublicē komentārus, informāciju, attēlus, fotogrāfijas vai video, kas ir pretrunā Valsts policijas vērtībām un ētikas pamatprincipiem, liecina par vispārējās uzvedības normu pārkāpumiem vai nelojālu attieksmi pret Valsts policiju vai valsti.”
Samērā apjomīgs ir Latvijas zvērinātu advokātu ētikas kodekss. Tajā teikts, ka “ikvienam advokātam ir pienākums apzināties, ka katra atsevišķa advokāta rīcība veido Latvijas advokatūras kopējo tēlu sabiedrībā… Kā profesionālajā darbībā, tā privātajā dzīvē advokātam jāatturas no tādas uzvedības vai rīcības, kas var apkaunot viņa profesiju, izsaukt šaubas par viņa cieņu, godīgumu, taisnīgumu un uzticamību… Advokāts ir ieturēts, ievēro pieklājību un izvairās no aizskarošu, ad hominem argumentu, rupju vai necienīgu apzīmējumu, apsvērumu un izteikumu lietošanas un atturas no žestiem, izteiksmes, satura vai saziņas formas, kas var pazemot vai aizskart personas godu un cieņu”.
Par profesionālās ētikas normu pārkāpumu advokātam iestājas disciplinārā atbildība.
Latvijas ārstu ētikas kodeksā ir noteikts, ka ārstam “kā profesionālā darbībā, tā privātā dzīvē jāatturas no tādas uzvedības vai rīcības, kas var apkaunot viņa profesiju vai radīt šaubas par viņa godīgumu. Pašreklamēšanās, citu cilvēku interešu aizskaršana nav savienojamas ar Ārstu ētikas kodeksa principiem”.
Pievēršoties valsts varai, norādāms, ka savs ētikas kodekss ir Saeimas deputātiem. Tas ir pieņemts kā likumdošanas akts un pieejams kā Saeimas kārtības ruļļa pielikums. Dokumentā nav atrodamas deputātam izvirzītas nevainojamas reputācijas prasības, tāpat likums Saeimas deputātam neizvirza šādu prasību kā priekšnoteikumu mandāta iegūšanai. Tajā ir noteikti deputātu profesionālās ētikas principi un normas, kuras attiecināmas uz deputātu rīcību darbā, savstarpējā saskarsmē, attiecībās ar valsts institūcijām un sabiedrību. Saeimas deputātu ētikas kodeksa ievērošanu uzrauga Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija.
Atsevišķa ētikas kodeksa šobrīd nav ne Ministru kabinetam (ministriem), ne Valsts prezidentam. Valsts prezidentam izvirzītās ētikas prasības izriet no Satversmē un likumā par Valsts prezidenta darbības nodrošināšanu noteiktajiem konstitucionālajiem principiem, politiskās atbildības un sabiedrības gaidām attiecībā uz valsts augstāko amatpersonu. Savukārt ministru prezidentam un ministriem līdz šim šāda ranga dokumenta nav bijis. Tomēr, lai Latvijā ieviestu ētikas prasību kopumu izpildvaras augstākajām politiskajām amatpersonām, kas noteiktu ētikas un uzvedības principus, kuri būtu saistoši Ministru prezidentam, ministriem, to parlamentārajiem sekretāriem un padomniekiem, kā arī kārtību šo amatpersonu rīcības izvērtēšanai, Valsts kanceleja 2026. gadā ir izstrādājusi un nodevusi izvērtēšanai Ministru kabineta ētikas kodeksa projektu.
Profesionālās ētikas normas, kas ir nostiprinātas likumā vai uz likuma pamata izdotā normatīvajā aktā, kļūst saistošas no normatīvajā aktā noteiktā spēkā stāšanās brīža. Tādējādi ikvienam, kas strādā attiecīgajā profesijā, ir pienākums ievērot likumā noteikto bez īpaša dokumentāla apstiprinājuma, piemēram, paraksta par iepazīšanos ar likumā noteikto.
Savukārt, ja ētikas kodeksu pieņem profesionālā organizācija vai pašpārvaldes institūcija, tad tas kļūst saistošs personai brīdī, kad viņa ieņem attiecīgo amatu vai iegūst profesijas statusu. Līdzīgi kā ar darba kārtības noteikumiem, jauno kolēģi ar ētikas kodeksu iepazīstina.
Publikācijas turpinājumā aplūkosim, kādas sankcijas iespējamas par profesionālās ētikas pārkāpumiem un kādas atziņas paudusi tiesa.
Šobrīd spēkā esošais Tiesnešu ētikas kodekss ir pieņemts 2021. gadā tiesnešu konferencē. Ja tiesnesis neievēro Tiesnešu ētikas kodeksā minētos ētikas principus, tad viņu atbilstoši Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma 1. panta pirmajai daļai par necienīgu rīcību vai Tiesnešu ētikas kodeksa normu rupju pārkāpumu var saukt pie disciplināratbildības, ierosinot disciplinārlietu.
Būtiski atzīmēt, ka ne katrs ētikas kodeksa pārkāpums tiek sodīts. Tiesnešu ētikas komisija vērtē, vai pārkāpums vispār ir noticis, vai tas ir rupjš pārkāpums, kā arī kādi ir pārkāpuma apstākļi un sekas. Ja pēc saņemtās sūdzības izvērtēšanas tiek ierosināta disciplinārlieta, to izskata Tiesnešu disciplinārkolēģija. Tā atbilstoši Tiesnešu disciplinātaltbildības likuma 7. panta ceturtajai daļai var tiesnesim piemērot disciplinārsodu – izteikt piezīmi, rājienu, noteikt amatalgas samazināšana uz laiku līdz vienam gadam, ieturot līdz 20% no amatalgas.
Savukārt, ja disciplinārlieta pret tiesnesi ierosināta par pārkāpumu, kas nav savienojams ar tiesneša statusu, tad tiesnešu disciplinārkolēģija pēc savas iniciatīvas vai disciplinārlietas ierosinātāja priekšlikuma var atstādināt tiesnesi no amata pienākumu pildīšanas (likuma “Par tiesu varu” 84. pants).
|
Prokuroru ētikas normas, kas ietvertas Latvijas Prokuroru ētikas kodeksā, ir spēkā kopš 2021. gada decembra. Kodeksā norādīts, ka “disciplinārās lietas ierosināšana un iespējamā atbildība par Kodeksa pārkāpumiem ir atkarīga no neatbilstošas rīcības pazīmju esības, neatbilstošās rīcības smaguma pakāpes, sekām, kuras iestājušās citām personām vai prokuratūrai, prokurora nodoma, kā arī citiem apstākļiem. Lietas par Kodeksa pārkāpumiem izskata Prokuroru atestācijas komisija”. Arī prokuroru, līdzīgi kā tiesnesi, par ētikas kodeksa neievērošanu atbilstoši Prokuratūras likuma 43. panta piektajai daļai var saukt pie disciplinārās atbildības.
Lai izvērtētu Prokuroru ētikas kodeksa normu iespējamu neievērošanu saistībā ar administratīvā pārkāpuma izdarīšanu, ģenerālprokurora noteiktajā kārtībā ne retāk kā reizi sešos mēnešos no Sodu reģistra tiek pieprasīta šāda informācija par prokurora izdarīto administratīvo pārkāpumu. Savukārt likuma 44. pantā ir noteikti iespējamie disciplinārsodi par visiem 43. pantā noteiktajiem pārkāpumiem – piezīme, rājiens, prokurora mēneša algas samazināšana līdz 20% uz laiku, kas nav ilgāks par sešiem mēnešiem, pazemināšana amatā, atlaišana no amata –, kas tiek piemēroti atkarībā no izdarītā pārkāpuma.
Saskaņā ar Prokuratūras likuma 40. panta otrās daļas 2. punktu par apkaunojošu nodarījumu, kas nav savienojams ar prokurora amatu, prokuroru var atlaist.
|
Plašāk par tēmu → |
Atkarībā no izdarītā pārkāpuma smaguma policistu Ētikas kodeksa pārkāpumi var kļūt par pamatu disciplinārlietai, administratīvajam pārkāpumam vai kriminālprocesam. Valsts policijā sūdzības par policijas darbinieku rīcību izvērtē Valsts policijas Iekšējās kontroles birojs. Ētikas jautājumus atbilstoši komisijas nolikumam izvērtē Valsts policijas Ētikas komisija, bet, ja pastāv aizdomas par noziedzīgu nodarījumu, tad iesaistās Iekšējās drošības birojs, kura kompetencē ir izmeklēt policijas amatpersonu izdarītus noziedzīgus nodarījumus.
Izskatot sūdzību, tiek pārbaudīts, vai amatpersona ir pārkāpusi Ētikas kodeksā noteiktos principus.
Policista rīcība tiek vērtēta ne tikai dienesta pienākumu izpildes laikā, bet arī ārpus darba, īpaši, ja tā grauj policijas reputāciju vai sabiedrības uzticību policijai.
Par pārkāpumu atkarībā no tā smaguma, rakstura, nodarītā kaitējuma policijas reputācijai, paša policista attieksmes pret pārkāpumu u. c. lietas apstākļiem tiek piemēroti disciplinārsodi.
Senāts Administratīvo lietu departamenta lēmumā lietā Nr. A420260522, SKA-281/2024 ir atzinis, ka gadījumos, kad policijas amatpersonas rīcība būtiski diskreditē policiju un mazina sabiedrības uzticību, samērīgs var būt pat vissmagākais disciplinārsods – atvaļināšana no dienesta.
|
Plašāk par tēmu → |
Advokātu profesionālās ētikas kodeksa pārkāpums var kļūt par pamatu disciplināratbildībai. Zvērinātu advokātu disciplinārlietas atbilstoši Latvijas Republikas Advokatūras likuma 38.1 pantam izskata Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijas Disciplinārlietu komisija. Likuma 71. panta pirmā daļa paredz, ka disciplinārlietu var ierosināt Latvijas Zvērinātu advokātu padome pēc tiesas vai prokurora priekšlikuma, personu sūdzībām vai pēc pašas iniciatīvas par likumu un citu normatīvo aktu, Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijas statūtu, zvērinātu advokātu darbību regulējošo instrukciju un zvērinātu advokātu profesionālās ētikas normu pārkāpšanu, nosūtot lietas materiālus izskatīšanai disciplinārlietu komisijai.
Augstākā tiesas Administratīvo lietu departamenta spriedumā lietā Nr. A420341114, SKA-1168/2016 ir atzīts: lai konstatētu profesionālās ētikas pārkāpumu, nav obligāti jāpierāda reālas kaitīgās sekas. Pietiek konstatēt, ka advokāta rīcība ir pretrunā advokāta profesijas ētikas standartiem. Savukārt pārkāpuma sekas un smagums ir nozīmīgi, lemjot par soda veidu.
|
Būtiska ir personas vērtību izpratne
Augstākā tiesa ir norādījusi, ka “ne tikai personiskās, bet arī profesionālās ētikas kontekstā būtiska ir personas vērtību sistēma, šajā gadījumā zvērināta advokāta izpratne par advokāta tiesībām un pienākumiem šaurākā nozīmē, kā arī par šīs profesijas lomu plašākā, tiesiskas valsts funkcionēšanas, kontekstā. Rīcība, kas tiek vērtēta no ētikas standartu viedokļa, vispilnīgāk atklāj personas fundamentālu izpratni par šiem jautājumiem. Līdz ar to, lai atzītu ētikas normu pārkāpumu, nav nepieciešams konstatēt faktiskās sekas, kuras izraisījusi advokāta neētiska rīcība. Neētiska rīcība, kas atklāj neizpratni par vērtībām zvērināta advokāta profesijā, ir pārkāpums pats par sevi. Rīcības sekas ir novērtējamas, apsverot jautājumu par sodu”. |
Saskaņā ar Advokatūras likuma 73. pantu zvērinātam advokātam disciplinārlietu komisija var piemērot piezīmi, rājienu, noteikt citu prakses vietu vai aizliegt praktizēt noteiktā vietā uz laiku līdz trim gadiem, aizliegt izpildīt advokāta pienākumus uz laiku, ne ilgāku par gadu, bet par rupju Zvērinātu advokātu ētikas kodeksa normu pārkāpumu var tikt piemērota arī izslēgšana no zvērinātu advokātu skaita.
Atšķirībā no tiesnešiem vai policistiem, ārstu profesionālās ētikas pārkāpumus pēc personu iesniegtajām sūdzībām vērtē Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) Ētikas komisija. Ja tiek konstatēts pārkāpums, tad ārstam izsaka aizrādījumu, nosodījumu, tai skaitā publiski paužot nosodījumu vai atzinumu par pārkāpumu, kā arī var rosināt izvērtēt ārsta profesionālo darbību citās institūcijās.
Saskaņā ar Izglītības likumu pedagogam ir pienākums ievērot profesionālās ētikas normas. Vienlaikus, atšķirībā no visiem iepriekšminētajiem amatiem, Latvijā nav vienota pedagogu ētikas kodeksa, taču izglītības iestādēs var būt pieņemtas savas ētikas normas. Tādēļ pedagogu ētikas pārkāpumus parasti izskata izglītības iestādes vadītājs, nepieciešamības gadījumā piesaistot pašvaldību. Ja pieļauts pārkāpums, tad iestādes vadītājs var piemērot Darba likumā paredzētos darba tiesiskos pasākumus.
Uz vienota pedagogu ētikas kodeksa trūkumu ir norādījis arī tiesībsargs. Vērtējot pedagogu rīcību, tiek piemēroti atšķirīgi principi un radīta nevienāda attieksme. Tiesībsargs aicinājis Izglītības likumā nostiprināt pedagogu pienākumu ievērot Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) izstrādāto pedagogu profesionālās ētikas kodeksu un vienotu ētikas normu pārkāpumu izskatīšanas kārtību.
Skaidrojuma otrajā daļā – par uzvedības un ētikas prasībām citiem darbiniekiem nereglamentētajās profesijās.
