FOTO: Freepik.
Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā jau otro mēnesi norit aktīvs darbs pie likumprojekta “Grozījumi Darba likumā”, lai to virzītu izskatīšanai Saeimas sēdē otrajā lasījumā. Diskusiju centrā šobrīd ir jautājumi par virsstundu darba un darba svētku dienā apmaksu, kur pusēm – darba devējus un darbiniekus pārstāvošajām organizācijām – ir krasi pretējs viedoklis.
Saeimas komisija otrajā lasījumā atbalstīja priekšlikumu, ka piemaksa par virsstundu darbu ir nosakāma ne mazāka kā 50%, bet par darbu svētku dienā – ne mazāka kā 100% – no noteiktās stundas vai dienas algas likmes vai akorddarba izcenojuma par paveiktā darba daudzumu.
Darba likumu pamatoti uzskata par t. s. “jumta likumu”, jo tas regulē darba attiecībās noteiktos principus jebkurā nodarbinātības sektorā.
Darba likums ir viens no TOP 3 normatīvajiem aktiem Latvijas tiesību sistēmā. To apliecina vietnes Likumi.lv rezultatīvie rādītāji. Piemēram, šī gada janvārī atbilstoši starptautiskā pētniecības un tehnoloģiju uzņēmuma Gemius datiem Darba likums vietnē atvērts un skatīts 42 119 reižu, bet februārī – 39 123 reizes. Tas ir otrs skatītākais tiesību akts pēc Krimināllikuma.
Darba likums tā pamatredakcijā stājās spēkā 2002. gada 1. jūnijā. Laikposmā līdz 2026. gadam grozījumi tajā ir veikti 30 reižu. Pēdējie apjomīgie grozījumi Darba likumā parlamenta darba kārtībā nonāca 2024. gada nogalē, kas paredzēja virkni būtisku izmaiņu darba tiesību regulējumā.
Šobrīd rit likumprojekta izskatīšana pirms tā virzīšanas izskatīšanai Saeimā otrajā lasījumā. Tēmas aktualitāti atspoguļo Saeimas datubāzē likumprojektam pievienoto dokumentu daudzums. Tur kopumā atrodami un apskatāmi vairāk nekā 30 iesniedzēju priekšlikumu, kā arī organizāciju vēstules, kurās pausts atbalsts vai izteikts kategorisks noraidījums virzītajiem likuma grozījumiem.
Darba likuma 136. pants, kas nosaka virsstundu darba principus, paredz: virsstundu darbu darbinieks veic virs normālā darba laika, ja ar darba devēju ir rakstveidā parakstīta vienošanās, ka darbinieks piekrīt strādāt virsstundu darbu.
Virsstundās, kā arī svētku un atpūtas dienā nostrādātā darba laika apmaksa noteikta Darba likuma 68. pantā un paredz darbiniekam atlīdzībā izmaksāt 100% piemaksu no viņam noteiktās stundas vai dienas algas likmes, bet, ja nolīgta akorda alga, – piemaksu ne mazāk kā 100% apmērā no akorddarba izcenojuma par paveiktā darba daudzumu. Turklāt likums dod tiesības pusēm vienoties arī par lielāku virsstundu darba apmaksu.
|
Darba likums 136. pants. Virsstundu darbs (1) Virsstundu darbs ir darbs, kuru darbinieks veic virs normālā darba laika. (2) Virsstundu darbs ir pieļaujams, ja darbinieks un darba devējs par to vienojušies rakstveidā. (3) Darba devējam ir tiesības nodarbināt darbinieku virsstundu darbā bez viņa rakstveida piekrišanas šādos izņēmuma gadījumos: 1) ja to prasa sabiedrības visneatliekamākās vajadzības; 2) lai novērstu nepārvaramas varas, nejauša notikuma vai citu ārkārtēju apstākļu izraisītas sekas, kas nelabvēlīgi ietekmē vai var ietekmēt parasto darba gaitu uzņēmumā; 3) steidzama, iepriekš neparedzēta darba pabeigšanai noteiktā laikā. (4) Ja šā panta trešajā daļā minētajos gadījumos virsstundu darbs turpinās ilgāk par sešām dienām pēc kārtas, darba devējam ir nepieciešama Valsts darba inspekcijas atļauja turpmākajam virsstundu darbam, izņemot gadījumus, kad līdzīgu darbu atkārtošanās nav paredzama. (5) Virsstundu darbs nedrīkst pārsniegt 48 stundas četru nedēļu periodā un 200 stundas kalendāra gadā. (6) Aizliegts nodarbināt virsstundu darbā personas, kuras ir jaunākas par 18 gadiem, grūtnieces un sievietes pēcdzemdību periodā līdz vienam gadam, bet, ja sieviete baro bērnu ar krūti, – visā barošanas laikā. 68. pants. Piemaksa par virsstundu darbu, darbu nedēļas atpūtas laikā vai svētku dienā (1) Darbinieks, kas veic virsstundu darbu, darbu nedēļas atpūtas laikā vai svētku dienā, saņem piemaksu ne mazāk kā 100 procentu apmērā no viņam noteiktās stundas vai dienas algas likmes, bet, ja nolīgta akorda alga, – piemaksu ne mazāk kā 100 procentu apmērā no akorddarba izcenojuma par paveiktā darba daudzumu. (2) Darba koplīgumā vai darba līgumā var noteikt lielāku piemaksu par virsstundu darbu, darbu nedēļas atpūtas laikā vai svētku dienā. (3) Ar ģenerālvienošanos, kas noslēgta atbilstoši šā likuma 18. panta ceturtajai daļai un paredz būtisku valsts noteiktās minimālās darba algas vai stundas algas likmes paaugstināšanu nozarē vismaz 50 procentu apmērā virs valsts noteiktās minimālās darba algas vai stundas algas likmes, piemaksas apmēru par virsstundu darbu var noteikt mazāku par šā panta pirmajā daļā noteikto, bet ne mazāku kā 50 procentu apmērā no darbiniekam noteiktās stundas algas likmes, turklāt, ja ir nolīgta akorda alga, – ne mazāku kā 50 procentu apmērā no noteiktā akorddarba izcenojuma par paveiktā darba daudzumu. (4) Ja valsts nosaka minimālo darba algu vai stundas likmi tādā apmērā, ka spēkā esošas ģenerālvienošanās ietvaros noteiktās minimālās darba algas vai stundas likmes apmērs nozarē vairs neatbilst šā panta trešajā daļā minētajam kritērijam, un ja šīs ģenerālvienošanās ietvaros minētā piemaksa par virsstundām noteikta mazākā apmērā nekā šā panta pirmajā daļā noteiktais apmērs, tad attiecīgās ģenerālvienošanās ietvaros veic grozījumus tā, lai tiktu nodrošināta atbilstība šā panta trešajai daļai. Ja minētie grozījumi netiek veikti, ģenerālvienošanās zaudē spēku gadu pēc neatbilstības iestāšanās dienas. |
Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) jeb darba devēju pārstāvju virzītie, kā arī Ekonomikas ministrijas atbalstītie grozījumi paredz piemaksas apjomu noteikt 50% apmērā.
Kā publiski izplatītajā paziņojumā, atsaucoties uz Eiropas valstu praksi, norāda darba devēji, “Latvijā diskusija par to, vai virsstundu piemaksai jābūt 50% vai 100%, bieži tiek pasniegta kā principiāls vērtību jautājums. Taču patiesībā šī ir izšķiršanās starp ekonomisko realitāti un komforta ilūziju likumā… Vispirms jāuzsver, ka darba devēju priekšlikums Darba likuma grozījumos nav samazināt virsstundu apmaksas apmēru darbiniekiem, bet gan noteikt likumā saprātīgu un konkurētspējīgu bāzes minimumu 50% apmērā, vienlaikus atstājot pilnīgu brīvību pusēm vienoties par lielāku virsstundu apmaksu bez jebkādiem ierobežojumiem. [..]
Eiropas valstīs par parastām virsstundām darbadienās visbiežāk paredzēta 50% piemaksa no stundas likmes, un tieši šis līmenis kalpo kā vispārējais minimums lielākajā daļā dalībvalstu.
100% piemaksa kā likumā noteikta vispārēja prasība par parastām virsstundām Eiropā nepastāv. [..] Eiropas Savienības Tiesa savos spriedumos ir skaidri norādījusi: papildu darba samaksas mehānisms nedrīkst radīt nelabvēlīgāku attieksmi pret nepilna laika darbiniekiem. Tas nozīmē, ka papildu darbs jāvērtē jau virs nolīgtā darba laika, nevis tikai virs normālā pilnas slodzes apjoma. Šī interpretācija dalībvalstīm ir saistoša, un nacionālajam regulējumam tai jāatbilst”.
LDDK ģenerāldirektors Kaspars Gorkšs uzsver: “Latvijā virsstundu regulējums ilgu laiku bijis labs piemērs tam, kā norma var izskatīties ļoti cienīgi uz papīra, bet praksē radīt problēmas, kas samazina uzņēmumu konkurētspēju, kavē pamata algu pieaugumu un nereti veido situāciju, kur darbinieku motivācija tiek balstīta nevis produktivitātē, bet pārslodzē… Darba likuma grozījumi nevis samazina virsstundu apmaksas apjomu, bet nosaka zemāko slieksni, kas neierobežo virsstundu apmaksas apjomu. Proti, 50% nav griesti. Tas ir minimums.”
Savukārt darbiniekus pārstāvošā organizācija – Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS) – piemaksas par virsstundu darbu samazinājumam kategoriski iebilst:
“Virsstundu darba apmaksai Darba likumā jābūt saglabātai 100% apmērā, lai atturētu no tā, ka darbinieki tiek ekspluatēti uz viņu atpūtas un brīvā laika rēķina. Arodbiedrības uzsver, ka virsstundas jāvērtē kā iepriekš neparedzama situācija, nevis nereti jāiekļauj pat darba grafikā, bet virsstundu piemaksa jāskata eiro pirktspējas izteiksmē, nevis vienkārši procentos, bet kontekstā ar dzīves dārdzības līmeni. Turklāt arodbiedrības un darba devēji jau vienojās par kompromisu, pieļaujot koplīgumā vienoties par mazāku virsstundu apmaksu. LBAS atgādina, ka virsstundas nekad nav darbinieku izvēle, to esamību vai neesamību regulē darba devējs, un virsstundām vajadzētu būt tikai ārkārtas gadījumos. Ja Darba likumā tiks veikta šāda tik nozīmīga izmaiņa virsstundu apmaksā, tiks apdraudēta vairāku nozaru normāla funkcionēšana.
Visskaļāk par to ir runājušas pasažieru transporta, veselības aprūpes un enerģētikas nozares darbiniekus pārstāvošās arodbiedrības.
Protams, uzņēmumu konkurētspēja ir svarīga, bet to nekādā ziņā nedrīkst veicināt uz darbinieku darba samaksas un sociālo garantiju rēķina, devalvējot darbinieku ieguldījumu kopīgi veidotajā pievienotajā vērtībā!”
Latvijā likuma “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām” izpratnē kopumā ir 15, bet gadā, kad ir Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki, – 16 – svētku dienas.
Latvijā ir viens no lielākajiem svētku dienu rādītājiem Eiropā.
Pamatā darbinieki atbilstoši Darba likuma 144. panta regulējumam likumā noteiktajās svētku dienās netiek nodarbināti. Vienlaikus, ja uzņēmumā nepieciešams nodrošināt nepārtrauktu darba gaitu, darbinieku svētku dienā ir atļauts nodarbināt, piešķirot viņam atpūtu citā nedēļas dienā vai izmaksājot atbilstošu atlīdzību. Darba likums no tā spēkā stāšanās laika 2002. gadā kā atbilstošu atlīdzību par darbu svētku dienā paredz piemaksu 100% apmērā.
Gan atsevišķi deputāti, gan ekonomikas ministrs rosinājuši piemaksas apmēru turpmāk samazināt attiecīgi līdz 75% vai 50%. Tas ir jauns priekšlikums, kas pēc LBAS paustā nevienā diskusijā līdz šim nav apspriests.
Lai grozījumus attiecībā uz piemaksu apmēra par virsstundu darbu un darbu svētku dienā samazināšanu apturētu, portālā Manabalss.lv 7. martā tika reģistrēta arodbiedrību iniciatīva.
Ņemot vērā, ka daudzās nozarēs strādājošie realitātē saskaras ar virsstundu darbu, iniciatīvas atbalstam pāris dienu laikā tika savākti vairāk nekā desmit tūkstoši parakstu, un to skaits arvien turpina pieaugt, šī raksta publicēšanas brīdī sasniedzot vairāk nekā 20 tūkstošus parakstu.
Par likumprojektu atbildīgās Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēdē 10. martā Saeimas Juridiskā biroja pārstāve akcentēja: “Kā izriet no starptautisko tiesību normām, darbam svētku dienā ir izņēmuma raksturs. Arī ANO Ekonomisko un sociālo lietu padome secinājusi, ka ikvienam nodarbinātajam darbs svētku dienā jākompensē gan publiskajā, gan privātajā sektorā, turklāt valstīm ir zināma rīcības brīvība izvēlēties svētku dienā veiktā darba kompensēšanas veidus. Kompensāciju papildus svētku dienā nopelnītajai algai var piešķirt kā piemaksu šīs algas apmērā vai divkāršu atpūtas laiku. Tādējādi darba apmaksai svētku dienā jāpilda ne vien paveikto darbu atlīdzinoša, bet arī kompensējoša funkcija.”
Pēc Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas balsojuma otrajam lasījumam Saeimā tiks virzīta šāda redakcija regulējumam par virsstundu darba un darba svētku dienā apmaksu:
(1) Darbinieks, kas veic virsstundu darbu, saņem piemaksu ne mazāk kā 50 procentu apmērā no viņam noteiktās stundas vai dienas algas likmes, bet, ja nolīgta akorda alga, – ne mazāk kā 50 procentu apmērā no akorddarba izcenojuma par paveiktā darba daudzumu.
(11) Darbinieks, kas veic virsstundu darbu svētku dienā, saņem piemaksu ne mazāk kā 75 procentu apmērā no viņam noteiktās stundas vai dienas algas likmes, bet, ja nolīgta akorda alga, – ne mazāk kā 75 procentu apmērā no akorddarba izcenojuma par paveiktā darba daudzumu.
(12) Darbinieks, kas veic darbu svētku dienā, saņem piemaksu ne mazāk kā 100 procentu apmērā no viņam noteiktās stundas vai dienas algas likmes, bet, ja nolīgta akorda alga, – ne mazāk kā 100 procentu apmērā no akorddarba izcenojuma par paveiktā darba daudzumu.
Kā atzina komisijas priekšsēdētājs Andris Bērziņš, grozījumi Darba likumā būs viens no tiem likumprojektiem, kam pēc apstiprināšanas Saeimā otrajā lasījumā komisija skatīs precizējumus, tāpat paredzamas arī ilgas diskusijas un jauni priekšlikumi.
