Vispirms jāuzsver, ka darba devēju priekšlikums Darba likuma grozījumos nav samazināt virsstundu apmaksas apmēru darbiniekiem, bet gan noteikt likumā saprātīgu un konkurētspējīgu bāzes minimumu 50% apmērā, vienlaikus atstājot pilnīgu brīvību pusēm vienoties par lielāku virsstundu apmaksu bez jebkādiem ierobežojumiem.
No ekonomikas skatupunkta šī nav morāla dilemma. Tā ir izvēle par to, kā regulējums ietekmē izmaksas, elastību un uzņēmējdarbības vidi. Uzņēmumiem un publisko finanšu plānotājiem izšķiroši ir tas, cik prognozējama un pielāgojama ir sistēma, kurā jāstrādā. No šīs izvēles ir atkarīgs, vai ekonomika spēj attīstīties stabili un piesaistīt investīcijas, vai arī pakāpeniski zaudē konkurētspēju un tempu. Pašlaik Latvijas regulējums ir nepārprotams – virsstundu darbs jāapmaksā ar piemaksu, kas nav mazāka par 100% no noteiktās algas likmes. Tas nav izvēles jautājums un nav atkarīgs no situācijas. Tas ir likumā noteikts vispārējs minimums, no kura sākas jebkura aprēķina loģika. Un te sākas problēma: Eiropas valstīs par parastām virsstundām darbadienās visbiežāk paredzēta 50% piemaksa no stundas likmes, un tieši šis līmenis kalpo kā vispārējais minimums lielākajā daļā dalībvalstu. 100% piemaksa kā likumā noteikta vispārēja prasība par parastām virsstundām Eiropā nepastāv. Baltijas salīdzinājums ir īpaši skaidrs, jo gan Igaunijā, gan Lietuvā par parastām virsstundām piemaksa ir 50%, kamēr Latvijā likums paredz 100%. Tas nozīmē, ka par vienu un to pašu papildu darba stundu Latvija piemēro divreiz augstāku obligāto piemaksu nekā tās tiešie konkurenti reģionā.
Ja Latvija grib būt investīcijām atvērta valsts, šī starpība nav sīka nianse. Tā ir rinda investīciju Excel tabulā.
Kāpēc 100% piemaksa nav tikai par virsstundām
100% virsstundu piemaksa nav tikai jautājums par papildu stundas cenu. Tā ietekmē divas lietas - cik dārgi izmaksā uzņēmuma spēja elastīgi palielināt jaudu, reaģējot uz pieprasījuma svārstībām, un cik jutīgs kļūst pamatalgas pieaugums. Pīķa periodos jeb augstas noslodzes periodos virsstundas ir instruments, ar kuru izlīdzina slodzi. Ja citā valstī piemaksa ir 50%, starpība kļūst par tiešu izmaksu atšķirību tieši tajos brīžos, kad uzņēmumam nepieciešama elastība. Taču ietekme ir arī ilgtermiņā. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc Latvijā minimālās algas līmenis Eiropas kontekstā joprojām atpaliek.
Virsstundu piemaksa ir tieši piesaistīta pamatalgai. Ja minimālā alga palielinās par 1 eiro, pie 100% piemaksas katra virsstunda sadārdzinās par 2 eiro. Tas nozīmē, ka jebkurš minimālās algas kāpums automātiski un proporcionāli palielina arī visas papildu darba izmaksas. Rezultāts ir vienkāršs – jo augstāks obligātais virsstundu procents, jo dārgāks kļūst minimālās algas celšanas lēmums. Tas nav teorētisks risks, tā ir tieša izmaksu mehānika, kas padara algu kāpumu smagu un lēnu. Tāpēc šis jautājums nav tikai par virsstundām. Tas ir par uzņēmumu elastību intensīvos darba periodos un par to, cik viegli vai grūti ekonomikā kopumā aug pamatalgas.
Jaunā Eiropas Savienības Tiesas paplašinātā virsstundu uzskaite un Latvijas 100% likme
Pēc Eiropas Savienības Tiesas secinājumiem šis vairs nav jautājums, par kuru var vienkārši vicināt sociālās taisnīguma karogu un teikt, ka 100% piemaksai ir jāpaliek neskartai. Mainās pati uzskaites loģika. Un, ja mainās loģika, mainās arī izmaksu sekas. Eiropas Savienības Tiesa savos spriedumos ir skaidri norādījusi: papildu darba samaksas mehānisms nedrīkst radīt nelabvēlīgāku attieksmi pret nepilna laika darbiniekiem. Tas nozīmē, ka papildu darbs ir jāvērtē jau virs nolīgtā darba laika, nevis tikai virs normālā pilnas slodzes apjoma. Šī interpretācija dalībvalstīm ir saistoša, un nacionālajam regulējumam tai jāatbilst.
Līdz šim Latvijā virsstundas tika skaitītas kā darbs virs normālā darba laika. Šādu izpratni ir nostiprinājusi arī Augstākās tiesas judikatūra, interpretējot Darba likuma normas. Tas nozīmēja relatīvi skaidru un ierobežotu stundu loku, kam piemērojama 100% piemaksa. Tagad notiek lūzums šajā konstrukcijā. Ja nepilna laika darbiniekam nolīgts strādāt, piemēram, 2 stundas dienā, tad jau trešā stunda nonāk virsstundu darba režīmā. Apmaksājamo virsstundu loks kļūst plašāks nevis tāpēc, ka kāds strādātu vairāk, bet tāpēc, ka mainās kvalifikācijas kritērijs. Tas nav teorētisks risks. Labklājības ministrija jau ir sagatavojusi un Saeimas atbildīgajā komisijā 2. lasījumam iesniegusi grozījumu piedāvājumu, kas paredz darba laika uzskaites pielāgošanu atbilstoši nolīgtajam darba laikam. Latvijai kā dalībvalstij ir jāpielāgo regulējums Eiropas Savienības Tiesas interpretācijai. Šī izmaiņa līdzšinējā uzskaites loģika Latvijā iedarbosies ar dubultu spēku. Valstīs ar 50% piemaksu tas nozīmē izmaksu korekciju. Latvijā ar 100% likmi tas pats tiesību pavērsiens pārtop dubultā izmaksu kāpumā. Plašāks stundu tvērums reiz dubulta likme – iespaids uz Latvijas konkurētspēju būs proporcionāls. Regulējums ar plašāku apmaksājamo stundu loku un augstāko obligāto likmi reģionā iedzen mūsu konkurētspēju stūrī – darbaspēka izmaksu dinamika pie mums kļūst straujāka nekā reģionā.
Šajā brīdī diskusija vairs nav par simboliem vai deklarācijām. Tā ir par to, vai Latvija pielāgo regulējumu jaunajai tiesību realitātei, vai arī apzināti izvēlas izmaksu modeli, kas sašaurina mūsu konkurētspējas telpu. Investori neanalizē politiskos saukļus pirms vēlēšanām, bet vērtē izmaksu struktūru un tās dinamiku. Taču ietekme nav tikai uz nākotnes investīcijām. Tā skar arī esošos uzņēmumus, kuri jau šodien strādā darbaspēka trūkuma apstākļos un izmanto virsstundas nevis kā iegribu, bet kā instrumentu, lai nodrošinātu pasūtījumu izpildi un pakalpojumu nepārtrauktību. Ja regulējums sistemātiski palielina darbaspēka sadārdzinājumu brīdī, kad Baltijā konkurence notiek tieši pa izmaksu līnijām, tas tieši ietekmē gan investīciju lēmumus, gan esošo uzņēmumu spēju augt. Konkurētspēja nav ideoloģija. Tā ir skaitļos izsakāma realitāte.
Ko tas nozīmē skaitļos
Lai konkrētāk saprastu, izmaksu pieaugumu varam modelēt uz konkrēta uzņēmuma bāzes. Piemēram, ir publiska kapitāla uzņēmums A (turpmāk – uzņēmums A), kurā strādā vairāk kā 3 000 darbinieku, no kuriem vairāki simti ir nepilna laika darbinieki. Uzņēmuma A iekšējais aprēķins rāda, ka šī darbinieku grupa faktiski nostrādā vidēji par 32 % vairāk nekā nolīgts. Ja šīs stundas juridiski pāriet virsstundu režīmā ar 100 % piemaksu un nozarē vidējā bruto stundas likme ir ap 10-12 eiro, tas nozīmē, ka katra šī papildu stunda sadārdzinās vēl par pilnu stundas likmi. Šādā mērogā pat konservatīvākais aprēķins rāda, ka papildu izmaksu efekts var mērīties miljonos eiro gadā. Šīs stundas jau šodien tiek nostrādātas - mainās tikai to juridiskais statuss un attiecīgi izmaksas.
Publiskajā sektorā šāds sadārdzinājums nepaliek “uz papīra”. Piemēram, uzņēmums A šīs izmaksas var segt tikai trīs veidos: palielinot budžeta dotāciju, ceļot pakalpojuma cenu vai samazinot pakalpojuma apjomu. Neviena no šīm izvēlēm nepalielina produktivitāti - tās tikai pārdala slogu starp nodokļu maksātājiem un pakalpojuma lietotājiem. Un šī pati loģika tiks piemērota veselības aprūpē, drošībā, pašvaldību pakalpojumos, kas tieši ietekmē valsts budžetu. Nemaz nerunājot par to, kā privātajā sektorā šāda izmaksu dinamika paralēli mazina uzņēmumu konkurētspēju reģionā.
Ko neņem vērā Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība
Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (turpmāk - LBAS) apgalvo, ka, neskatoties uz 100% virsstundu piemaksu, Latvijas virsstunda esot lētākā Baltijā, tostarp salīdzinot pēc pirktspējas paritātes. Taču šis arguments balstās uz vienas stundas cenu, nevis uz regulējuma būtību, lai gan nav skaidrs, vai aprēķinā izmantota tautsaimniecības vidējā stundas likme vai ņemts vērā tas, ka virsstundas praksē koncentrējas nozarēs ar specifisku darba režīmu, kur izmaksu struktūra būtiski atšķiras no vidējā rādītāja. Pieņemsim, ka Latvijā vidējā stundas likme raugoties atsevišķos griezumos var būt zemāka. Bet tas nemaina faktu, ka Latvijā likumā noteiktais virsstundu minimums ir 100%, kamēr Lietuvā un Igaunijā 50%. Tas nozīmē, ka pie slodzes svārstībām un paplašināta virsstundu tvēruma izmaksu pieaugums Latvijā ir sistemātiski straujāks. Vienas stundas salīdzinājums var izskatīties ērti, taču tas neatceļ faktu, ka Latvijā ir vislielākais obligātais virsstundu piemaksas minimums reģionā. Konkurētspēju nosaka nevis viena stunda, bet sistēmas uzvedība brīdī, kad ekonomika sāk kustēties.
LBAS aprēķins no atsevišķiem skatu punktiem var izskatīties labvēlīgi, kamēr tas balstās uz līdzšinējo uzskaites loģiku, kur virsstundas tiek skaitītas kā darbs virs normālā darba laika. Ja papildu darbs turpmāk jāvērtē jau virs nolīgtā darba laika, apmaksājamo stundu loks kļūst plašāks. Tas nozīmē, ka 100% minimuma ietekme kļūs būtiski redzamāka nekā modelī, kas balstīts uz šaurāku uzskaites tvērumu.
Būtiskākie rādītāji ir fakti, ka Latvija ievērojami atpaliek no Lietuvas un Igaunijas IKP uz vienu iedzīvotāju, produktivitātē un ar minimālās algas apmēru. Ekonomikā ar zemāku jaudu lielākais obligātais virsstundu piemaksas minimums reģionā rada lielāku relatīvo slogu.
Virsstundu piemaksa 100% apmērā nav attīstības modelis
Diskusijā par pašvaldību finansējuma reformu valsts atzīst vienu pamata patiesību - nauda rodas tur, kur ir uzņēmējdarbība, investīcijas un radīta pievienotā vērtība. Tā nerodas no deklarācijām. Ja gribam lielāku nodokļu bāzi, stabilāku budžetu un stiprākas pašvaldības, tad ekonomikai ir jāaug. Taču darba tirgus regulējumā mēs reizēm rīkojamies tā, it kā izmaksu struktūra ar šo mērķi nebūtu saistīta. It kā virsstundu piemaksas minimums būtu sociālas taisnīguma deklarācijas jautājums, nevis instruments ekonomikas vadībā. Tā nav. Virsstundu piemaksas apmērs pats par sevi neceļ ne produktivitāti, ne labklājību - to dara investīcijas, prasmes un inovācijas, un uzņēmējdarbību atbalstoša vide.
Arī ja skatāmies no darbinieka perspektīvas, tad virsstundu minimālajam apmēram nav jābūt motivējošam ienākumu avotam. Ilgtspējīgai labklājībai jābalstās konkurētspējīgā pamatalgā, nevis piemaksu sistēmā. Ja obligātais virsstundu minimums padara katru algu kāpuma soli dārgāku un riskantāku, tas tieši kavē pamatalgu celšanu. Rezultātā rodas paradokss, ka aizsargājot piemaksu, tiek bremzēts pamata atalgojuma pieaugums. Un ilgtermiņā tas nozīmē nevis atpūtušos darbinieku, bet sistēmu, kur papildu darbs kļūst par strukturālu nepieciešamību, nevis izņēmumu.
Virsstundu regulējumam jānodrošina godīga kompensācija par papildu slodzi, bet tam nav jākļūst par šķērsli darba tirgus elastībai un investīciju lēmumiem. Konkurētspējīgs minimums nenozīmē mazāku aizsardzību. Tas nozīmē līdzsvaru starp darbinieku interesēm un ekonomikas attīstību. Galu galā šī diskusija nav tikai par procentiem. Tā ir par izvēli, kādu ekonomiku mēs gribam veidot. Ekonomiku, kur ienākumi aug no produktivitātes un investīcijām vai sistēmu, kur mēs cenšamies kompensēt strukturālu atpalicību ar arvien stingrākiem regulējuma simboliem. Virsstundas nav ideoloģija. Tās ir instruments. Un instruments vai nu palīdz ekonomikai augt, vai arī mazina ekonomikas spēju pielāgoties brīdī, kad konkurence notiek visu pirms tepat Baltijā.
