Stabils enkurs vētrainā pasaulē. Satversmei

Stabils enkurs vētrainā pasaulē. Satversmei – 104

LV portālam: INETA ZIEMELE, profesore, Ph. D. (Cantab), Eiropas Savienības Tiesas tiesnese, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķe, bijusī Satversmes tiesas priekšsēdētāja; SANITA OSIPOVA, Dr. iur., Latvijas Universitātes profesore, Augstākās tiesas senatore, bijusī Satversmes tiesas priekšsēdētāja; JĀNIS PLEPS, Dr. iur., Augstākās tiesas senators, konstitucionālo aktu vēstures pētnieks.

Latvijas Satversme tika radīta kā parlamentāras republikas konstitūcija. Tās centrā ir Saeima kā tautas pārstāvības institūcija un varas dalīšanas princips. Pēc neatkarības atjaunošanas 1990. gadā tieši Satversmes atjaunošana simbolizēja Latvijas valstiskuma nepārtrauktību. Šobrīd, kad Krievijas pilna mēroga karš Ukrainā jau ceturto gadu maina pasaules drošības arhitektūru, Satversmes pirmais pants – “Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika” – skan nevis kā deklarācija, bet gan kā politisks uzdevums.

Lai būtu, kur patverties

Mūsdienās gandrīz visām starptautiski atzītajām valstīm ir sava konstitūcija – likums ar augstāko juridisko spēku konkrētajā tiesiskajā sistēmā, kurā tiek regulēti valsts pārvaldīšanas pamatjautājumi un iedzīvotāju attiecības ar valsti. Latvijas konstitucionālās iekārtas pamatu veido 1922. gada 15. februārī Satversmes sapulces pieņemtā Satversme, kas ir viena no vecākajām konstitūcijām Eiropā.

Jēdziens “konstitūcija” ir cēlies no latīņu vārda “constitutio”, kas nozīmē “uzbūve, iekārtojums, iedibināšana”. Latviešu valodā konstitūcijas apzīmēšanai speciāli radīto vārdu – “satversme” – darinājis viens no jaunlatviešu kustības līderiem Atis Kronvalds, 1869. gadā ierosinot to lietot, jo “cilvēki tādēļ pieņēmuši likumus, lai tiem būtu vajadzīgā laikā, kur patverties, lai tiem būtu tversmes”.

Semantiski Satversmes jēdzienā ir ietverti valsts varas ierobežojumi un personas tiesību garantijas.

Brīva, neatkarīga demokrātiska republika, kurā vara pieder tautai

Satversmes pirmā daļa “Valsts iekārta” gandrīz vienbalsīgi tika pieņemta trešajā lasījumā 1922. gada 15. februārī. Savukārt Satversmes otro daļu “Pamatnoteikumi par pilsoņu tiesībām un pienākumiem” Satversmes sapulce trešajā lasījumā 5. aprīlī noraidīja, jo starp pilsoniskajām partijām un sociāldemokrātiem valdīja pretrunas.

Jaunpieņemtajā Satversmē bija 88 panti, sakārtoti septiņās nodaļās, un tā noteica, ka Latvija ir brīva, neatkarīga demokrātiska republika, kurā vara pieder tautai. Saeimu ievēlēja vispārējās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās uz trim gadiem, un tās rokās tika ieliktas spēcīgas funkcijas – likumdošana, Valsts prezidenta ievēlēšana, valdības un tiesnešu apstiprināšana. Arī Ministru kabinetam bija plašas pilnvaras: tas pārvaldīja valsts iestādes un izstrādāja likumus, kā arī parlamenta sesiju starplaikos varēja pieņemt tiesību aktus ar likuma spēku. Valsts prezidents drīkstēja atlaist Saeimu, taču šādu lēmumu vajadzēja nodot tautas nobalsošanai.

1998. gadā Satversme tika papildināta ar astoto nodaļu “Cilvēka pamattiesības”, valsts pamatos nostiprinot personas pamattiesības kā būtisku konstitucionālo vērtību. 2014. gadā Satversmei tika pievienots ievads jeb preambula, tajā ietverot izvērstu skaidrojumu par Latvijas valstiskuma būtību.

Izstrādājot Latvijas Republikas pamatlikumu – Satversmi, tās autoriem izdevās radīt konstitūciju, kas daudzējādā ziņā ir ne vien unikāla pasaules mērogā un ir nemainīgi aktuāla arī pēc 104 gadiem. Par Satversmes aktualitāti šodien LV portāls lūdza viedokli vairākiem konstitucionālo tiesību ekspertiem.

Satversme paģēr aktīvu Latvijas darbību demokrātijas aizsardzībā

Ineta Ziemele

profesore, Ph. D. (Cantab), Eiropas Savienības Tiesas tiesnese, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķe, bijusī Satversmes tiesas priekšsēdētāja

Foto: Zane Bitere, LETA

Laikā, kad pasaulē notiek būtiskas politiskās pārgrupēšanās, demokrātiju un autokrātiju cīņa, kā arī tiek mests izaicinājums cilvēka brīvībai un cieņai, Satversme ar tajā ietverto vērtību vektoru turpina noteikt Latvijas izvēles gan ārpolitikā, gan iekšpolitikā, un pie tās ir strikti jāturas, tostarp amatpersonām apzinoties, ka politika nav vienkārši politika, bet var iestāties Satversmē noteiktā atbildība, kā arī starptautiskajās tiesībās paredzētā valsts atbildība. Satversmes ievadā definētā Latvijas identitāte Eiropas kultūrtelpā un iestāšanās par ilgtspējīgu un demokrātisku Eiropas un pasaules attīstību uzliek lielu atbildību uz Latvijas valsts pleciem, it īpaši šobrīd. Satversme paģēr aktīvu Latvijas darbību demokrātijas aizsardzībā.

Svarīgi nepieļaut Satversmes pakļaušanu populistiskajām manipulācijām

Sanita Osipova

Dr. iur., Latvijas Universitātes profesore, Augstākās tiesas senatore, bijusī Satversmes tiesas priekšsēdētāja

Foto: Edijs Pālens, LETA

Dzīvojam sarežģītā laikā, kad arvien grūtāk ir nošķirt patiesību no meliem un labo no ļaunā. Piemērs tam ir absolūti netaisnīgā Ukraiņu skeletonista diskvalificēšana Olimpiskajās spēlēs par to, ka viņš atteicās mainīt ķiveri, uz kuras attēloti ukraiņu sportisti un treneri, kas nogalināti Krievijas uzsāktajā karā. Ir ārkārtīgi svarīgi, ka šādā pasaulē Latvijas iedzīvotājiem ir stabils enkurs – Satversme, kurā nostiprinātie principi ļauj arī mums nošķirt labo no ļaunā.

Satversme joprojām ir dzīvs spēks, kas mūs no atsevišķiem indivīdiem izveidoja par nāciju ar kopīgiem mērķiem, iedodot instrumentālo pamatu, kā veidot savu valsti. Satversme, jo īpaši ar nodaļu par cilvēka pamattiesībām, vienlaikus aizsargā ikvienu atsevišķu indivīdu un dod katram iespējas piedalīties valsts veidošanā. Savukārt Satversmes ievads nostiprina un veido nācijas vēsturisko atmiņu un identitāti.

Pasaulē, kurā tiek apšaubītas un grūst tradicionālās vērtības, tagad ir ļoti svarīgi nepieļaut Satversmes pakļaušanu iespējamajām populistiskajām manipulācijām, jo sevišķi mūsu pamatlikuma kodola, kuru veido konstitūcijas pirmie panti, šķobīšanu, kā tas diemžēl jau ir noticis.

Satversmei ir jābūt atvērtai nākotnei

Jānis Pleps

Dr. iur., Augstākās tiesas senators, konstitucionālo aktu vēstures pētnieks

Foto: Ieva Leiniša, LETA

Lai arī Satversme tika pieņemta pirms vairāk nekā simts gadiem, tā nav kļuvusi veca un nederīga. Satversmes tēvu un māšu gudrība bija tajā, ka viņi saprata – ar Satversmi nevar izlemt visu nākamo paaudžu vietā.

Satversmei ir jābūt atvērtai nākotnei un jādod iespēja katrai nākamajai paaudzei pašai lemt par tai būtisko.

Satversme nosaka nevis visas pareizās atbildes uz jebkuriem jautājumiem, kas varētu rasties, bet gan ietvaru, kā šīs atbildes pilsoņiem vajadzētu pareizi atrast. Ja pilsoņi ir zinoši un prasīgi, tad arī Satversme ir sekmīga un ilgtspējīga. Pat par spīti tam, ka vēsturiskajā 1922. gada tekstā varam atrast arī pretrunas un neveiklības, toreiz panāktie kompromisi daudzus joprojām neapmierina un jaunu Satversmju vai vismaz kādu to daļu rakstīšana vai pārrakstīšana ir gandrīz vai latviešu juristu nacionālais sporta veids.

Ar ko mūsu Satversme ir unikāla un ievērības cienīga: 10 iemesli

(Informāciju atlasīja Dr. iur. Jānis Pleps)

I. Vecums

Satversme ir viena no vecākajām konstitūcijām Eiropā. Starp republikām vecākas konstitūcijas ir tikai Sanmarīno un Austrijai. Konstitūcijas vidējais mūžs ir ap 25–30 gadiem, Satversme ir spēkā kopš 1922. gada 7. novembra.

II. “Atgriešanās”

Satversme ir viena no retajām konstitūcijām, kuras darbība tikusi atjaunota. Parasti raksta jaunas konstitūcijas, nevis meklē vecos tekstus. Unikāli, ka Satversmes darbība atjaunota pēc vairāk nekā pusgadsimta – tik liels pārtraukums nav bijis nevienai konstitūcijai.

III. Trīs reizes – kā pasakā

Par Satversmes atjaunošanu netika izlemts uzreiz, tam vajadzēja trīs balsojumus. Augstākā padome par Satversmes atjaunošanu lēma 1990. gada 4. maijā un 1991. gada 21. augustā, bet punktu šim jautājumam pielika 5. Saeima 1993. gada 6. jūlijā.

IV. Pašiem savs vārds

Latviešu valodā konstitūcijas apzīmēšanai ir izveidots speciāls vārds. Kronvaldu Atis 1869. gadā ierosināja konstitūciju dēvēt par Satversmi.

V. Nezināja, ka ir pieņemta

1922. gada 15. februārī neviens nezināja, ka tā būs Satversmes pieņemšanas diena. Tika pieņemtas pirmās septiņas Satversmes nodaļas, bet darbs turpinājās pie Satversmes daļas par cilvēka tiesībām un pienākumiem. To gan nespēja pieņemt – trešajā lasījumā 1922. gada 5. aprīlī pietrūka balsu un kļuva skaidrs, ka Satversme jau pieņemta. Nepabeigta.

VI. Nav viena autora

Satversmes tekstu neuzrakstīja viens cilvēks vai neliela autoru grupa. To parlamentārā likumdošanas procesā kopīgi veidoja gandrīz visa Satversmes sapulce. Satversme netipiski daudz tika grozīta un pārveidota gan Satversmes komisijas debatēs, gan lasījumos Satversmes sapulces kopsēdēs, daudzus principiālus jautājumus galīgi izlemjot tikai otrajā vai trešajā lasījumā.

VII. Paldies Ulmanim

Satversmes atjaunošanas iespējamību pēc neatkarības atjaunošanas noteica tas, ka tā bija vienīgā valsts konstitūcija. Ulmaņa autoritārais režīms tā arī nespēja izveidot savu konstitūciju, un mums bija iespēja atjaunot Satversmi. Lietuvā un Igaunijā tika rakstītas jaunas konstitūcijas, jo beidzamās pirms okupācijas bija nedemokrātiskas (autoritāro režīmu) konstitūcijas.

VIII. Samērā maz grozīta

Lai gan Satversme ir tikusi mainīta, šie grozījumi maz skāruši 1922. gadā noteikto valsts iekārtu. Valsts varas orgānus un viņu pilnvaras joprojām nosaka Satversmes sapulces izvēles, kas atspoguļo starpkaru perioda konstitucionālo romantismu, kuru esam atjaunojuši.

IX. Oriģināli risinājumi

Satversmē ir ietverti regulējumi, kas nav tipiski citu valstu konstitūcijās un tādēļ ir interesanti citiem: Saeimas atlaišana, Saeimas atsaukšana, tautas nobalsošanas un likumu ierosināšana u. c.

X. Konstitūcijas mīts

Spēkā esības laikā Satversme ir kļuvusi par vienu no valstiskuma simboliem. Satversmi atzīst par viedu un izcilu konstitūciju, kuru radījuši teiksmainie Satversmes tēvi un mātes. Veca un sekmīga konstitūcija ir viens no iemesliem, kādēļ varam lepoties ar savu tiesisko sistēmu.