Attēlā: Latvijas karogi un Brīvības piemineklis.
FOTO: Edijs Pālens, LETA.
Kamēr Eiropā atkal notiek karš un autoritārie režīmi cenšas pārrakstīt vēsturi, tā kalpo kā atgādinājums par to, pie kā var novest brīvības zaudēšana, un kā resurss nacionālajai drošībai. Pagājuši 85 gadi kopš pirmās – 1941. gada 14. jūnija – masveida deportācijas.
14. jūnijs kļuvis par padomju okupācijas laika represiju simbolu un atskaites punktu atmodas sākumam, kad cilvēktiesību grupa “Helsinki-86” šajā datumā 1987. gadā, pieminot deportāciju upurus, sarīkoja ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa. 1989. gadā 14. jūnijs kļuva par staļinisko represiju upuru piemiņas dienu, kas patlaban likumā “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām” līdztekus 25. martam – datumam, kad 1949. gadā notika otrā padomju masu deportācija, – ir noteikta kā Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena.
Satversmes ievadā minēts: “Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un atguva brīvību, 1990. gada 4. maijā atjaunojot valstisko neatkarību uz valsts nepārtrauktības pamata. Tā godina savus brīvības cīnītājus, piemin svešo varu upurus, nosoda komunistisko un nacistisko totalitāro režīmu un to noziegumus.”
1940. gada 17. jūnija agrā rītā, pārkāpjot pašas [PSRS] parakstītos miera un neuzbrukšanas līgumus, PSRS bruņotie spēki šķērsoja sauszemes robežu un iebruka Latvijā, iesākot pirmo padomju okupācijas periodu. Tas ilga līdz 1941. gada vasarai, kad to nomainīja nacistiskās Vācijas okupācija. Kārļa Ulmaņa režīms pieņēma lēmumu nepretoties pārspēkam. Iebrucējs uzsāka varas pārņemšanu un sovjetizāciju, valstī darbojās padomju drošības dienesti, notika režīmam nevēlamo cilvēku – politisko līderu, augstākās ierēdniecības, virsnieku u. c. – aresti.
1941. gada masu deportācija sākās naktī no 13. uz 14. jūniju. Tā skāra politisko un sabiedrisko organizāciju biedrus, valsts amatpersonas, virsniekus, aizsargus, kultūras un zinātnes darbiniekus un viņu ģimenes locekļus – kopumā 15 424 personas, kuras izsūtīja nometinājumā uz attāliem PSRS apgabaliem. Bada, slimību un nepanesamu sadzīves apstākļu dēļ daudzi aizgāja bojā. Pavisam ieslodzījuma vietās nomira 3441 cilvēks. Aptuveni 700 personām izpildīja nāvessodu. Ieslodzījumu pārdzīvoja ne vairāk par ceturto daļu arestēto, vēstīts Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklī, kas veltīts 1941. gada 14. jūnija deportācijai.
Deportāciju piemiņa sabiedrībā ilgu laiku uztverta galvenokārt kā cieņas apliecinājums cietušajiem. Taču pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā 2022. gadā vēstures paralēles kļuvušas acīmredzamas. Okupētajās Ukrainas teritorijās starptautiskās organizācijas un valsts amatpersonas dokumentējušas civiliedzīvotāju piespiedu pārvietošanu, tostarp bērnu deportācijas uz Krieviju, vietējo elites pārstāvju vajāšanu un centienus iznīcināt Ukrainas identitāti.
“Nežēlība, ko Krievija realizē karā ar Ukrainu, nav nekas jauns. Krievijas un Padomju Savienības vēsturē bijis raksturīgi, ka tās bruņotie spēki okupētajās teritorijās rīkojas ļoti vardarbīgi un īsteno genocīdu,” secina Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas vadošā pētniece un Vidzemes Augstskolas asociētā profesore Ieva Bērziņa.
Arī Latvijas Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība norāda: “Nežēlība, tai skaitā iedzīvotāju deportācijas, cilvēku nošķiršana no viņu valsts un mērķtiecīga sabiedrības struktūras iznīcināšana, kādu Padomju Savienība īstenoja 20. gadsimtā un Krievija pašlaik realizē okupētajās Ukrainas teritorijās, bijis raksturīgs instruments totalitāro režīmu rokās iekaroto zemju pakļaušanai.”
Vienlaikus, kā spriež militārais vēsturnieks, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins, ne bijušās Padomju Savienības, ne pašreizējās Krievijas Federācijas visi mērķi, īstenojot pakļauto teritoriju iedzīvotāju deportācijas, detalizēti nav zināmi pilnīgas informācijas trūkuma dēļ.
Krievijas iebrukums Ukrainā un kara potenciālā izplešanās aktualizējusi sabiedrības noturību jeb spēju krīzes situācijās saglabāt vienotību, uzticēšanos valstij un gatavību to aizstāvēt. Karam Ukrainā spilgti izgaismojot pagājušā gadsimta 40. gadu represijas Latvijā, vēstures paralēles ļāvušas deportācijas uzlūkot arī kā atgādinājumu nacionālās drošības stiprināšanai. Tās likušas saprast: brīvībai nav alternatīvas; nepretošanās negarantē drošību. Ilūzija par agresora “nomierināšanu” ir nevis risinājums, bet ceļš pretim iznīcībai.
“Liela daļa Baltijas valstu iedzīvotāju Krievijas iebrukumu Ukrainā un agresora tur pastrādātos noziegumus, tostarp pret civiliedzīvotājiem, uztver ļoti personīgi – kā arī pret mums vērstu karu, kurā Ukraina cīnās ne tikai par sevi, bet arī mums,” uzsver I. Bērziņa. Tas, kā pētniece secina, licis Baltijas valstu sabiedrībām gan atbalstīt Ukrainu, gan pašām gatavoties karam.
Karš Ukrainā, atgādina V. Kuzmins, ir motivējis Latviju paātrināti stiprināt savas aizsardzības spējas, tai skaitā pieņemot atbilstošas izmaiņas likumos un tajos ietverot normas, kas vairs nepieļautu agresora ielaišanu valstī bez militāras pretošanās, kā tas notika 1940. gada jūnijā. Savukārt Latvijā izvietotajai NATO daudznacionālajai brigādei dotas pilnvaras iebrukuma gadījumā nekavējoties militāri reaģēt, negaidot politiskos lēmumus un instrukcijas.
“Vēsture nesniedz tiešas atbildes uz jautājumiem, taču palīdz tos noformulēt, runājot par deportāciju vēstures paralēlēm,” saka V. Kuzmins. “Deportāciju vēsture palīdz cilvēkam orientēties vērtību sistēmā, arī uzdodot sev jautājumus par gatavību un spēju upurēties, lai aizstāvētu sevi, ģimeni un valsti kopumā ne tikai domās, bet arī darbos,” rezumē S. Vība, aicinot Okupācijas muzejā iziet “tumsas labirintu” – ekspozīciju, kas ved cauri okupācijas varu noziegumiem, līdz izved gaismā, kura iemieso tautas pretošanos, izturību un ticību savas valsts nākotnei.
