“NATO samitu sanāksmes periodiski sniedz NATO dalībvalstu valstu un valdību vadītājiem iespējas apspriest svarīgus jautājumus, ar kuriem saskaras alianse, un noteikt stratēģisku virzienu tās darbībām,” vēstīts organizācijas tīmekļvietnē. Šogad NATO līderu samits notiks Turcijas galvaspilsētā Ankarā 7.–8. jūlijā.
Lai gan svarīgākie NATO lēmumi parasti tiek sagatavoti un saskaņoti jau pirms samita, valstu un valdību vadītāju tikšanās piešķir tiem augstāko politisko leģitimitāti. Samits kalpo ne tikai lēmumu apstiprināšanai, bet arī kā iespēja demonstrēt sabiedroto vienotību, reaģēt uz jaunākajiem drošības izaicinājumiem un noteikt alianses stratēģisko virzienu nākamajiem gadiem.
Tieši šo politisko signālu demonstrēšana bieži vien ir ne mazāk svarīga par pieņemtajiem dokumentiem, jo starptautiskajās attiecībās līderu vēstījumi un uzticamība ir būtiska atturēšanas sastāvdaļa.
NATO samits – sanāksme visaugstākajā līmenī
Ziemeļatlantijas līguma 9. pants nosaka: “Puses izveido Padomi, kurā ikviena no tām ir pārstāvēta, lai apspriestu jautājumus par šā līguma īstenošanu. Padome tiek organizēta tā, lai tā spētu nekavējoties sanākt kopā jebkurā laikā.”
Atkarībā no jautājuma nozīmīguma Ziemeļatlantijas padome – NATO galvenā politisko lēmumu pieņemšanas institūcija – sanāk pastāvīgo pārstāvju (vēstnieku), ārlietu vai aizsardzības ministru, kā arī valstu un valdību vadītāju līmenī – NATO samitos.
Tas nozīmē, ka NATO samits būtībā ir Ziemeļatlantijas padomes sanāksme visaugstākajā – valstu un valdību vadītāju – līmenī. Kad NATO samita noslēgumā tiek publicēta oficiālā deklarācija, tās juridiskais ievads parasti skan šādi: “Mēs, Ziemeļatlantijas padomes sanāksmē sanākušie valstu un valdību vadītāji...”
Samitu rīkošanas biežumu nosaka aktualitātes
NATO samiti nav regulāras sanāksmes. Pirmā reize, kad NATO valstu un valdību vadītāji tikās, bija Ziemeļatlantijas līguma parakstīšanas ceremonijā 1949. gada 4. aprīlī, dalībvalstīm apņemoties sniegt savstarpēju palīdzību agresijas gadījumā. ASV, kuras līdz tam bija atturējušās no iesaistīšanās militārās aliansēs, ar šo soli faktiski uzņēmās pastāvīgu atbildību par Rietumeiropas drošību.
Taču pirmā samita sanāksme notika astoņus gadus vēlāk Parīzē 1957. gadā, laikā, kad alianse saskārās ar būtiskām pārmaiņām drošības vidē – PSRS bija palaidusi zemes orbītā pavadoni “Sputņik 1” un strauji attīstīja kodolbruņojumu. Reaģējot uz to, NATO vienojās izveidot ciešāku politisko, militāro un ekonomisko sadarbību, attīstīt kodolatturēšanas spējas un izvietot ASV vidējā darbības rādiusa kodolraķetes Eiropā. Šajā samitā alianse nostiprināja vairākus principus, kas ir aktuāli arī mūsdienās: regulāras politiskās konsultācijas pirms nozīmīgiem lēmumiem, zinātnes un inovāciju izmantošanu drošības stiprināšanai, kā arī atziņu, ka alianses vienotība ir tikpat svarīga kā tās militārās spējas.
Turpmākās samita sanāksmes tikušas sasauktas tad, kad aliansei vajadzējis pieņemt nozīmīgus politiskus vai stratēģiskus lēmumus, kurus visaugstākajā līmenī apstiprina dalībvalstu līderi.
Vēsturiski samitu biežums bijis nevienmērīgs – dažkārt starp tiem pagājuši vairāki gadi, citkārt, kā tas bijis arī kopš 2021.gada, tie notikuši katru gadu.
Samiti tiek izmantoti, piemēram, lai ieviestu jaunu politiku, uzaicinātu jaunus dalībniekus aliansē, uzsāktu nozīmīgas iniciatīvas un stiprinātu partnerības.
Pirmais samits pēc Aukstā kara notika Londonā 1990. gadā, un tajā tika izklāstīti priekšlikumi attiecību attīstībai ar Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm. Gadu vēlāk Romā NATO valstu un valdību vadītāji publicēja stratēģisko koncepciju, kas atspoguļoja jauno drošības vidi. Šī bija pirmā reize, kad alianses stratēģiskā koncepcija tika publicēta kā publisks dokuments.
No Rīgas līdz Ankarai
Baltijas reģionam un arī aliansei kopumā vairāki samiti bijuši sevišķi nozīmīgi, norāda Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors Toms Rostoks. Tāds bijis 2004. gada Stambulas samits, kad NATO oficiāli uzņēma septiņas Baltijas valstis, Bulgāriju, Rumāniju, Slovākiju un Slovēniju. Tāpat arī 2006. gada Rīgas samits, kas vēlreiz simboliski apliecināja alianses klātbūtni mūsu reģionā. 2016. gadā Varšavā tika pieņemti tādi pasākumi kā daudznacionālo grupu izvietošana Igaunijā, Latvijā, Lietuvā un Polijā. 2014. gadā Velsā sabiedrotie lēma atcelt aizsardzības budžeta samazinājumu un vienojās par reaģēšanas plānu, kas paredz nostiprināt sabiedroto klātbūtni gar alianses austrumu robežām.
2022. gadā Madridē, pirmajā samitā pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, sabiedrotie vienojās par Baltijas valstīs izvietoto kaujas grupu paplašināšanu līdz brigāžu līmenim, kā arī oficiāli uzaicināja Somiju un Zviedriju pievienoties NATO. Tika pieņemta jauna stratēģiskā koncepcija, ņemot vērā drošības situācijas izmaiņas pasaulē. Krievija tajā atzīta par galveno draudu eiroatlantiskajai drošībai, mieram un stabilitātei. Viļņas samitā 2023. gadā alianse pastiprināja NATO atturēšanas un aizsardzības spējas, apstiprinot jaunus reģionālos plānus, lai cīnītos pret diviem galvenajiem alianses draudiem – Krieviju un terorismu. Šie plāni paredz dalībvalstu teritoriju aizsargāšanu jau “no pirmā centimetra”. Tāpat tika atjaunota dalībvalstu apņemšanās katru gadu aizsardzībā ieguldīt vismaz 2% no iekšzemes kopprodukta.
Savukārt 2025. gadā Hāgā dalībvalstis apņēmās līdz 2035. gadam katru gadu aizsardzībai atvēlēt 5% no iekšzemes kopprodukta – 3,5% sabiedroto bruņoto spēku pamatprasībām aizsardzībā un 1,5% ar aizsardzību un drošību saistītiem izdevumiem tādās jomās kā kritiskās infrastruktūras aizsardzība.
Ko nesīs samits Ankarā
NATO Ankaras samita uzmanības centrā būs alianses iepriekš pieņemto lēmumu īstenošana un pielāgošanās jaunajai drošības realitātei. Tādējādi, kā norāda T. Rostoks un S. Struberga, sagaidāms, ka samitā izvērtēs sabiedroto virzību uz mērķi novirzīt aizsardzībai 5% no iekšzemes kopprodukta. Savukārt tieši Baltijas valstu kontekstā sagaidāms progresa izvērtējums reģionālo aizsardzības plānu īstenošanā.
Viens no būtiskākajiem samita politiskajiem vēstījumiem būs skaidrs Krievijas radītā apdraudējuma novērtējums, informē Aizsardzības ministrija (AM).
“Krievija arī turpmāk tiks uzskatīta par tiešāko un nopietnāko draudu Eiropas un transatlantiskajai drošībai, tādēļ samitā īpaša nozīme būs NATO atturēšanas un aizsardzības spēju stiprināšanai, īpaši austrumu flangā. Samits politiskā līmenī skaidri demonstrēs NATO vienotību, gatavību un spēju aizstāvēt katru alianses teritorijas centimetru, raidot nepārprotamu signālu Maskavai, ka jebkāds apdraudējums NATO dalībvalstīm sastapsies ar vienotu un izlēmīgu atbildi,” pauž AM.
Latvijai un NATO austrumu flangam būtiskākie ir lēmumi, kas stiprina praktisku militāro gatavību reģionā. “Mūsu prioritāte ir stipra un uzticama atturēšana un aizsardzība, kas balstās ne tikai deklarācijās, bet arī reālā kaujas gatavībā, sabiedroto klātbūtnē, iepriekš izvietotā ekipējumā un spējā ātri pastiprināt reģiona aizsardzību krīzes gadījumā,” norāda AM.
Īpaši būtiska Latvijai ir pretgaisa aizsardzības stiprināšana, kā arī dronu, pretdronu un munīcijas spēju attīstība. Tāpat Latvija sagaida, ka Eiropas sabiedrotie uzņemsies lielāku atbildību par kontinenta drošību, vienlaikus saglabājot ASV kā neaizstājamu NATO drošības stūrakmeni.
Paredzams, ka samitā varētu tikt paziņoti jauni aizsardzības iepirkumi, investīcijas munīcijas krājumu papildināšanā, pretgaisa aizsardzībā, dronu un pretdronu spējās, kā arī militārās mobilitātes uzlabošanā, informē AM. Tikpat svarīgs būs jautājums par aizsardzības industrijas ražošanas jaudu palielināšanu.
Tostarp, kā spriež T. Rostoks, tiek sagaidīta arī lielāka skaidrība par ASV iespējām saražot un piegādāt bruņojumu, ko alianses Eiropas valstis iepērk gan savu, gan Ukrainas aizsardzības vajadzību nodrošināšanai.
Austrumu flangam īpaši nozīmīga ir arī Ukrainas kara pieredzes integrēšana NATO plānošanā, sevišķi attiecībā uz droniem, elektronisko karadarbību un pretdronu risinājumiem. Vienlaikus samitā nozīmīgs būs jautājums par turpmāku un koordinētu atbalstu Ukrainai, tostarp gaisa aizsardzības spēju nodrošināšanu un taisnīgāku atbildības sadali starp sabiedrotajiem, norāda ministrijā.
Pilnīgi ticams, ka ASV prezidents Donalds Tramps Ankarā kārtējo reizi paudīs neapmierinātību, uzstājot, ka alianses Eiropas dalībvalstis joprojām par maz atvēl savai aizsardzībai, lēš S. Struberga un T. Rostoks.
Samits sastāvēs no oficiālas līderu sanāksmes un paralēla aizsardzības nozares foruma.
Iespējams, samiti turpmāk notiks retāk
Kopš 2021. gada un turpinoties Krievijas pilna mēroga iebrukumam Ukrainā, NATO samiti notikuši ik gadu. Taču, kā vēstījusi ziņu aģentūra “Reuters”, atsaucoties uz vairākiem diplomātiskiem avotiem, aliansē tiek apspriesta iespēja atteikties no pēdējos gados ieviestās prakses rīkot samitu katru gadu.
Tiek minēti vairāki iemesli:
- samiti vēsturiski nekad nav bijuši obligāti ikgadēji;
- nozīmīgu lēmumu sagatavošanai nepieciešams ilgāks laiks;
- pārāk biežas līderu tikšanās ne vienmēr rada būtiskus jaunus rezultātus;
- retāki samiti ļautu koncentrēties uz saturiski nozīmīgākiem lēmumiem, nevis simbolisku politisku demonstrāciju.
Diskusijas ietekmējušas arī sarežģītās politiskās attiecības ar ASV prezidentu Donaldu Trampu, kura asā kritika sabiedrotajiem draud padarīt NATO samitus politiski saspringtus. Turklāt 2028. gada vēlēšanas ASV, iespējams, šo problēmu saasinās vēl vairāk. Tādējādi jūlijā Ankarā gaidāmais 36. alianses samits var manīt jau ierasto NATO darba kārtību. Nākamgad alianses līderu samits plānots Albānijas galvaspilsētā Tirānā.
NATO līderu samiti – svarīgi, bet ir alternatīvas
NATO samiti ir nozīmi kā visaugstākā līmeņa alianses politisko vēstījumu izteicēji visplašākajai auditorijai, taču tie nav neaizstājami un to sasaukšana retāk alianses darbību būtiski neietekmētu, skaidro eksperti.
Ņemot vērā samitos izziņoto alianses lēmumu nozīmīgumu, tos dalībvalstu pārstāvji izstrādā un saskaņo jau krietni iepriekš, sevišķi pašlaik saspringtajos ģeopolitiskajos apstākļos, skaidro S. Struberga. Viņa atgādina: līdztekus tradicionālajiem lielajiem alianses līderu samitiem NATO darbojas un pieņem lēmumus gan rutīnas sadarbībā dalībvalstu pārstāvju un plašāku publicitāti iemantojušo ministru sanāksmju līmenī, gan tādos starptautiskos diskusiju formātos kā ikgadējā Minhenes Drošības konference, kurai pievērsta visaptveroša starptautiska uzmanība. Arī NATO ģenerālsekretāra Marka Rutes starptautiskās vizītes – jūnijā viņš tikās ar ASV prezidentu Donaldu Trampu – piesaista plašu uzmanību un ļauj nodot būtiskus vēstījumus. “Arī tā ir NATO augsta līmeņa komunikācija, pat ja tajā izskan kādas domstarpības,” spriež eksperte.
Lai gan NATO līderu samiti ir nozīmīgi kā alianses vienotības un nodomu paudēji, to ikgadējai rīkošanai ir arī ēnas puses, norāda T. Rostoks, atgādinot, ka samiti Aukstā kara laikā un arī pēc tam nav notikuši ik gadu. “Tas, ka līderi bieži tiekas, rada spiedienu apsolīt to, ko vēlāk nevar izpildīt. 2023. gada samitā izskanēja solījums, ka Ukraina būs NATO. Tagad redzam, ka vismaz tik drīz tas nenotiks,” pauž eksperts. Kaut arī šīs līderu sanāksmes sniedz iespēju aliansei plaši apliecināt savu spēku un gatavību nodrošināt dalībvalstu kolektīvo aizsardzību, to gan partneriem, gan nedraugiem iespējams paust arī citādi – praktiski stiprinot savas aizsardzības spējas un attīstot militāro industriju, norāda T. Rostoks.
NATO samiti vēsturiski ir veidojuši globālo drošību, pielāgojot aliansi drošības situācijas izmaiņām pasaulē, tostarp pēc Aukstā kara. Vairākos samitos ticis lemts par paplašināšanos, finansējuma apmēru, stratēģijas maiņu:
1997. gada Madrides samits: Čehija, Ungārija un Polija uzaicinātas kļūt par pirmajām bijušajām Varšavas pakta valstīm, kas pievienojās NATO, vienlaikus izveidojot pamatpartnerības ar Krieviju un Ukrainu. NATO atvērto durvju politikas atkārtota apstiprināšana.
2002. gada Prāgas samits: Bulgārija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Rumānija, Slovākija un Slovēnija uzaicinātas sākt pievienošanās sarunas. Pieņemta militārā koncepcija aizsardzībai pret terorismu, ko aktualizēja teroristu organizācijas “Al-Qaeda” uzbrukumi ASV 2001. gada 11. septembrī.
2004. gada Stambulas samits: tika ievērojami paplašināta alianses ietekme, oficiāli uzņemot septiņas Austrumeiropas valstis – Bulgāriju, Igauniju, Latviju, Lietuvu, Rumāniju, Slovākiju un Slovēniju.
2016. gada Varšavas samits: kritisks pagrieziena punkts, reaģējot uz Krievijas veikto Krimas aneksiju. Sabiedrotie vienojās izveidot pastiprinātu klātbūtni Igaunijā, Latvijā, Lietuvā un Polijā.
2022. gada Madrides samits: pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā NATO oficiāli uzaicināja Somiju un Zviedriju pievienoties un apstiprināja jauno stratēģisko koncepciju, oficiāli nosakot Krieviju par nozīmīgāko un tiešāko draudu sabiedroto drošībai un pieņemot jaunu stratēģisko koncepciju.
2025. gada Hāgas samits: sabiedrotie atkārtoti apņēmās atbalstīt Ukrainu un vienojās par aizsardzības izdevumu saistībām, kas sasniedz 5% no dalībvalstu IKP.
