NATO samitā, kurš 11. un 12. jūnijā norisinājās Viļņā, galvenā uzmanība tika pievērsta alianses rīcībai saistībā ar Krievijas sākto karu pret Ukrainu un Ukrainas vēlmei kļūt par NATO dalībvalsti. Līdztekus alianses dalībvalstu sanāksmes dienaskārtībā bija jauno reģionālo aizsardzības plānu pieņemšana, Zviedrijas uzņemšana aliansē, kā arī dalībvalstu aizsardzības izdevumu palielināšana.
Galvenie lēmumi tika izziņoti jau pirms samita sākuma. Lēmumos par Ukrainu ietilpst trīs elementi:
- sniegt turpmāku militāro atbalstu Ukrainai un tās bruņotos spēkus savietot ar NATO standartiem;
- izveidot NATO–Ukrainas padomi;
- neattiecināt uz Ukrainu dalības rīcības plāna prasības, kādas tika piemērotas Austrumeiropas valstīm, iestājoties NATO.
Ukraina saņems uzaicinājumu pievienoties NATO, kad “sabiedrotie varēs vienoties un izpildīsies nosacījumi”, teikts samita komunikē jeb oficiālajā paziņojumā par sarunu rezultātiem. Septiņas industriāli attīstītās lielvalstis (G7) apņēmušās sniegt Ukrainai ilgtermiņa ekonomisko un militāro atbalstu.
Jaunie NATO aizsardzības plāni paredz organizācijas dalībvalstu teritorijas aizsardzību no pirmā konflikta brīža. Baltijas valstīs izvietotās NATO sabiedroto kaujas grupas plānots palielināt līdz brigādes līmenim. Baltijas valstu aizsardzības ministri Viļņā parakstījuši deklarāciju par sadarbību Baltijas gaisa telpā, lai veicinātu NATO aizsardzības, atturēšanas un apmācību uzdevumu izpildi.
Alianses dalībvalstis apņēmušās ieguldīt aizsardzībā vismaz 2% no iekšzemes kopprodukta (IKP) un stiprināt militāro industriju. Turcijas prezidents paziņojis, ka piekrīt Zviedrijas uzņemšanai NATO, pret ko sākotnēji bija iebildumi, taču lēmums vēl jāratificē Turcijas parlamentam, kas varētu notikt oktobrī pēc parlamenta brīvdienām.
LV portāls jautā: Kā vērtējami NATO samita rezultāti saistībā ar Baltijas valstu drošību?
Sigita Struberga
Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre
Publicitātes foto
Uz NATO samitu ir jāraugās nevis kā uz divu dienu sanāksmi, bet gan kā uz pasākumu kopumu ilgākā laika posmā pieņemtiem lēmumiem. Neapšaubāmi pozitīvi vērtējami ir jaunie aizsardzības plāni Baltijas valstīm, kā arī Somijas un gaidāmā Zviedrijas iekļaušanās reģiona aizsardzībā alianses ietvaros, tāpat Kanādas un Itālijas nupat paustā apņemšanās palielināt savu klātbūtni šeit. Kanādas gadījumā – līdz brigādes līmenim.
Pozitīva ir Baltijas valstu otrdien parakstītā vienošanās par sadarbību gaisa telpā. Tas pats sakāms par alianses apņemšanos attīstīt militāro industriju un sasniegt vismaz 2% no IKP aizsardzībai visās dalībvalstīs. Vienlaikus ir pietrūcis konkrētības. Samita komunikē nav noteikti termiņi, cik ilgā laikā šis mērķis sasniedzams.
Pozitīvi vērtējams ir solījums par Ukrainas uzņemšanu aliansē pēc kara. Taču arī šajā ziņā nav definēts, kāds stāvoklis tieši tiks uzskatīts par Ukrainas uzvaru un kara beigām.
Savukārt, lai īstenotos ieceres par sabiedroto spēku klātbūtnes palielināšanu un alianses plānu īstenošanu Latvijā, mums ir jārada tam atbilstoši nosacījumi, infrastruktūra, ir jāizveido Sēlijas militārais poligons. Tātad mums pašiem jāveic ievērojami mājasdarbi. Ar labu nodomu paušanu vien ir par maz. Latvijai un arī aliansei kopumā vajag vairāk konkrētības.
Andis Kudors
politologs, Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes katedras pasniedzējs
Foto: Evija Trifanova, LETA
Kopš NATO Velsas samita 2014. gadā, kad Krievija sāka atklātu bruņotu uzbrukumu Ukrainai, Baltijas valstu un NATO austrumu flanga drošība ir nemitīgi pilnveidota. 2016. gadā Varšavas samitā tika lemts par NATO paplašinātās kaujas grupas izvietošanu Baltijas valstīs un Polijā. NATO stratēģija šajā laikā ir būtiski mainījusies – no vienkārši Krievijas atturēšanas un palīdzības sniegšanas pēc jau notikuša iebrukuma uz reālu apturēšanu, tiklīdz tas sāktos, šai pieejai iezīmējoties jau Madrides samitā pērn un tagad tam pieskaņojot konkrētus aizsardzības plānus Baltijas valstīm. Nupat nolemts šeit izvietotās NATO paplašinātās klātbūtnes kaujas grupu palielināt līdz brigādes līmenim.
Baltijas valstu gaisa telpas aizsardzībā vienkārši patrulēšanu nomaina pāreja uz pilnvērtīgu pretgaisa aizsardzību.
Un, protams, drošības situāciju Baltijas jūras reģionā ļoti pastiprina Somijas uzņemšana un Zviedrijas gaidāmā uzņemšana NATO.
Lai arī Ukraina NATO Viļņas samitā nav saņēmusi konkrētu iestāšanās uzaicinājumu aliansē, svarīga ir politiskā dimensija, politiskais lēmums – ka tas notiks, tiklīdz Ukrainā beigsies karadarbība un būs saņemta dalībvalstu piekrišana. Par Ukrainu NATO ir lēmusi faktiski maksimālo, ko tā varēja, rēķinoties ar to, ka Ukrainas uzņemšana aliansē tagad nozīmētu tiešu alianses iesaistīšanos karā ar Krieviju.
Patlaban Ukrainai ir vajadzīgs NATO atbalsts, praktiska militāra palīdzība pietiekamā apjomā, bet NATO – Ukrainas pieredze karā ar Krieviju.
Žaneta Ozoliņa
politoloģe, Latvijas Universitātes Politikas zinātnes nodaļas profesore
Foto: Ieva Leiniša, LETA
NATO Viļņas samita novērtējums lielā mērā ir atkarīgs no tā, kādas kuram bijušas cerības un priekšstati par vēlamo rezultātu.
Abstrahējoties no šauri nacionālu interešu skatījuma, samita rezultāti bijuši nozīmīgi gan Latvijai, gan Baltijas valstīm, gan visai transatlantiskajai aliansei. Ukraina, protams, būtu vēlējusies skaidrāku vēstījumu un NATO dalībvalstu apņemšanos par tās uzņemšanu aliansē. Taču samita vēstījums ir pietiekami spēcīgs – Ukraina ir daļa no NATO, lai gan pagaidām bez alianses līguma 5. panta sniegtajām aizsardzības garantijām.
Baltijas valstīm nozīmīgi ir jaunie aizsardzības plāni, kas pielāgoti šībrīža realitātei. Ievērojami drošību mūsu reģionā stiprinās Somijas un Zviedrijas kļūšana par NATO dalībvalstīm.
Svarīgi bijuši arī visas alianses mērogā pieņemtie lēmumi, tādi kā apņemšanās palielināt dalībvalstu aizsardzības budžetu vismaz līdz 2% no IKP, kā arī ražošanas un inovāciju attīstīšana aizsardzības jomā, kas pozitīvi ietekmēs NATO kopējās spējas, tostarp Baltijas valstu drošību. Viļņas samita lēmumi kopumā bijuši atzīstami un pārliecinoši.
