Eiropas Komisija (EK) ieteikusi uzsākt sarunas ar Ukrainu un Moldovu par iestāšanos ES. Gruzijai rekomendēts piešķirt kandidātvalsts statusu. Savukārt pievienošanās sarunas ar Bosniju un Hercegovinu varētu notikt, tiklīdz tā būs sasniegusi atbilstošu progresu. EK 8. novembrī pieņēma dokumentu paketi, kurā sniegts detalizēts novērtējums par pašreizējo stāvokli un panākumiem, kurus ceļā uz pievienošanos ES sasniegušas Albānija, Bosnija un Hercegovina, Kosova, Melnkalne, Ziemeļmaķedonija, Serbija, Turcija, Moldova, Gruzija, kā arī Ukraina, kurā patlaban notiek karš.
Turpretī 13. novembrī ES un Rietumbalkānu valstu ārlietu ministru sanāksmē Briselē pārrunāta Rietumbalkānu valstu – Albānijas, Melnkalnes, Ziemeļmaķedonijas, Bosnijas un Hercegovinas, Serbijas un Kosovas –tuvināšanās ES kopējai ārējai un drošības politikai, tādējādi padziļinot ES un Rietumbalkānu sadarbību. “Vienmēr esam atbalstījuši Rietumbalkānu valstis to centienos integrēties ES un atzinīgi vērtējam Rietumbalkānu tuvināšanos ES vērtībām,” saistībā ar šo tikšanos paudis Latvijas ārlietu ministrs Krišjānis Kariņš.
Jāatbilst kritērijiem un jāsaņem dalībvalstu piekrišana
Saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienību jebkura valsts, kas respektē “cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesības, tostarp minoritāšu tiesības”, var iesniegt lūgumu par uzņemšanu ES, ja tā atbilst dalības kritērijiem, kas pazīstami kā Kopenhāgenas kritēriji:
- stabilas iestādes, kas garantē demokrātiju, tiesiskumu, cilvēktiesības un minoritāšu tiesību ievērošanu un aizsardzību;
- funkcionējoša tirgus ekonomika un spēja izturēt konkurences spiedienu un tirgus apstākļus ES;
- spēja uzņemties dalībvalsts pienākumus, tostarp efektīvi piemērot noteikumus, standartus un politiku, kas veido ES tiesību aktu kopumu, un politiskās, ekonomiskās un monetārās savienības mērķu ievērošana.
Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 49. pantu pieteikumu par pievienošanos ES iesniedz ES Padomei – galvenajai ES lēmējinstitūcijai, kurā pārstāvēti dalībvalstu valdību ministri. Savukārt ES Padome aicina Eiropas Komisiju kā ES izpildvaru novērtēt konkrētās valsts atbilstību pievienošanās kritērijiem. Pēc tam tiek lemts par kandidātvalsts statusa piešķiršanu. To piešķir ES Padome, kad no Eiropas Komisijas saņemts labvēlīgs atzinums un to ir izskatījusi Eiropadome, kurā pārstāvēti dalībvalstu vai to valdību vadītāji.
Ukraina un Moldova par ES kandidātvalstīm kļuva 2022. gada jūnijā.
Pēc tam valsts var sākt oficiālas sarunas ar Eiropas Savienību par 35 sadaļām, kas aptver dažādas politikas jomas, kurās kandidātvalstij jāsasniedz atbilstība uzņemšanas ES nosacījumiem. Kad sarunas pabeigtas un ir veiktas nepieciešamās reformas, tiek noslēgts pievienošanās līgums, kas jāratificē gan kandidātvalstij, gan visām ES dalībvalstīm.
Par iestāšanās sarunu uzsākšanu ar Ukrainu un Moldovu, pamatojoties uz EK ziņojumu, galīgo lēmumu pieņems dalībvalstu līderi decembrī paredzētajā Eiropadomes sanāksmē. Ņemot vērā Ungārijas un Slovākijas atturīgo attieksmi pret Ukrainas pievienošanos ES, nav zināms, vai dalībvalstis spēs pieņemt vienbalsīgu lēmumu. Līdztekus pievienošanās sarunām norisinās arī izvērtēšanas process, kas noslēdzas ar pievienošanās līgumu, ko paraksta un ratificē katra ES dalībvalsts, kā arī valsts, kas pretendē uz dalību ES.
Sarunas par iestāšanos ES patlaban notiek ar Albāniju, Melnkalni, Serbiju, Turciju un Ziemeļmaķedoniju. Bosnijai un Hercegovinai ir piešķirts kandidātvalsts statuss, bet iestāšanās sarunas vēl ir gaidāmas. Savukārt uzņemšanas pieteikumus ir iesniegušas Gruzija un Kosova.
LV portāls jautā: Kā vērtējama jaunu dalībvalstu uzņemšana Eiropas Savienībā?
Žaneta Ozoliņa
politoloģe, Latvijas Universitātes Politikas zinātnes nodaļas profesore
FOTO: Ieva Leiniša, LETA
Šis jautājums jāvērtē no vairākiem skatpunktiem. Pirmkārt, tas, kas notiek ES saistībā ar vienošanos par tālāku paplašināšanos. EK ziņojums ir vēstījums dalībvalstīm par to, ka savienības paplašināšanās turpinās un valstīm, kuras pilda uzņemšanas nosacījumus, durvis ir vaļā.
Otrkārt, jāņem vērā kandidātvalstu un valstu, ar kurām ir uzsāktas iestāšanās sarunas, stāvoklis. Nepieciešamo reformu ātrums un to paveiktais ir atšķirīgs, taču visas attiecīgās valstis vēl ir diezgan tālu no galamērķa – dalības ES. Ziņojumā aktualizētas problēmas ar tiesu neatkarību, korupciju, organizēto noziedzību, oligarhu varu, kā arī fonā pastāv karš.
Runājot par Rietumbalkānu valstīm, viena no problēmām ir Krievijas ietekme Serbijā.
Kamēr nebūs pārliecības par atteikšanos no tās, Serbijas ceļš uz ES nebūs ātrs un veiksmīgs. Katras valsts gatavība uzņemšanai ES vērtējama atsevišķi, tomēr, ņemot vērā iepriekšējo paplašināšanās pieredzi, ES ir daudz mācījusies un nav gaidāmas politiski motivētas piekāpšanās, bet būs stingra analīze un izvērtējums pat Ukrainas gadījumā, kuras eiropeizācijas process tajā notiekošā kara dēļ ir īpašs. Ziņojumā ir virkne būtisku norāžu, kas Ukrainai vēl ir jāpaveic.
Ģeopolitiski ES ir skaidri definējusi, ka uz dalību savienībā pretendējošās valstis, kas izpilda iestāšanās nosacījumus, ir jāuzņem demokrātisko valstu blokā, tās atbrīvojot no Krievijas ietekmes zonas. Tam ir gan morāli, gan ekonomiski apsvērumi. Kaut arī šo valstu pievienošanās sākotnēji var radīt sarežģījumus, ilgtermiņā no ES paplašināšanās un jaunu valstu pievienošanās kopējam tirgum tiek sagaidīts pozitīvs pienesums. Turklāt šajā laikā, kad dominē spēka demonstrācija, ES ir svarīgi apliecināt spēju tikt skaidrībā ar iekšējiem jautājumiem, tai skaitā par paplašināšanos, jo pretējais liecinātu par tās mazspēju un starptautiskās ietekmes vājināšanos.
Andis Kudors
politologs, Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes katedras pasniedzējs
FOTO: Paula Čurkste, LETA
EK ziņojumā, izvērtējot progresu katrā no valstīm, kas pretendē uz iestāšanos ES, visplašāk tiek iztirzāti likuma varas, tiesu neatkarības, korupcijas, labas pārvaldības jautājumi, kuros bieži ietvertas tādas frāzes kā “limitēts progress” un “progress”, kas tomēr nenozīmē, ka viss ir sasniegts. Ukraina un Moldova ir izvirzījušās priekšplānā.
Gruzija sāka atpalikt, kad pēc prezidenta Mihaila Saakašvili iesāktajām reformām tajā pie varas nāca uz Krieviju orientētais Bidzina Ivanišvili.
Tomēr šīs valstis, turpinot reformas, ir pelnījušas būt daļa no ES.
Pēc paplašināšanās 2004. gadā, kad ES tika uzņemtas 10 valstis, tostarp Baltijas valstis, sākās runas par “paplašināšanās nogurumu”. Tagad šis laiks ir pagājis, tā vietā parādījusies politiskā griba, kas lielā mērā ir Krievijas uzsāktā kara Ukrainā dēļ. Tas ir raisījis lielas, tektoniskas ģeopolitiskas pārmaiņas Eiropas valstu, īpaši Vācijas, kura galvenokārt nosaka bloka ārpolitiku, attieksmē pret Krieviju, to nosodot un atbalstot Ukrainu. Vienlaikus karš pamudinājis arī Ukrainu veikt pārkārtojumus, kas to tuvina dalībai ES un integrācijai Rietumos. Turklāt ņemot vērā sankcionētu iejaukšanos jeb Ukrainas akceptētu iejaukšanos tās iekšējās norisēs no to valstu puses, kuras Ukrainai sniedz militāru atbalstu, paralēli īstenojot un pieprasot palīdzības izlietojuma kontroli atbilstoši paredzētajiem mērķiem. Iestāšanās sarunas dalībai ES ir stimuls nepieciešamajām reformām Ukrainā.
Rietumbalkānu valstis nav viendabīgas. Serbijai līdzi nāk Krievijas ēna un arī sarūgtinājums par ES pozīciju Kosovas jautājumā, to nodalot no Serbijas, kas Kosovu uzskata par savu. Tomēr iestāšanās process ES sekmēs arī konkrēto valstu un sabiedrību gatavību pievienoties blokam. Domājams, tas ir tikai laika jautājums, kad tās tiks uzņemtas. Parasti ES lēmumus pieņem, par tiem spriežot lielākoties normatīvi, birokrātiski, nevis stratēģiski. Arī par paplašināšanos. Tagad karš ir piespiedis lemt stratēģiski, it īpaši, ja ES vēlas būt globāls spēlētājs.
Rihards Kols
Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs
FOTO: Zane Bitere, LETA
Latvija ir viena no tām valstīm, kas atbalsta ES paplašināšanās politiku, jo mēs apzināmies, kādu pienesumu tas dod demokrātijas, tiesiskuma, labklājības pieaugumam valstīs, kuras ir gatavas pievienoties ES. Vienlaikus jāuzsver, ka paplašināšanās un uzņemšana ES nav akla rīcība. Tā notiek, pamatojoties uz konkrētu kritēriju, atbilstības rādītāju izpildi, kam var būt nepieciešams ilgāks laiks. Savukārt uzņemšana – pēc dalībvalstu konsensusa principa.
Attiecībā uz Gruziju situācija ir ne līdz galam skaidra saistībā ar reformu veikšanu un tās attieksmi pret Krievijas agresiju Ukrainā, un atbalstu pret Krieviju vērstajām sankcijām. Rietumbalkānu, īpaši Serbijas, gadījumā jābūt pilnīgai pārliecībai par atbalstu ES kopējai ārējai un drošības politikai. Ukrainas gadījumā par to nav šaubu, un šajā valstī jau notiek pielāgošanās uzņemšanas ES nosacījumiem. Tomēr iestāšanās sarunu uzsākšana ar kādu no valstīm ir posms, kurā vajadzīga nopietnāka diskusija, kam atsevišķos gadījumos var būt nepieciešami pat vairāki gadi.
Andris Gobiņš
biedrības “Eiropas kustība Latvijā” prezidents
FOTO: Paula Čurkste, LETA
Paplašinoties ES rīkojas pareizi. Tā ir vitāla nepieciešamība. Jāraugās globālā kontekstā. ES, salīdzinot ar tādām valstīm kā Indija, Ķīna, ASV, ir neliela, tās ģeopolitiskais svars – nepietiekams. Paplašināšanās, it īpaši uzņemot Ukrainu, palielinās ES lomu pasaulē gan ekonomiski, gan politiski. Ņemot vērā, ka neesam pilnīgi droši par ASV nākotni saistībā ar izmaiņām, kuras var radīt vēlēšanas, Ukraina ar savu karā gūto pieredzi ilgtermiņā varētu būt arī militārs ieguvums ES.
Jā, paplašināšanās nozīmē arī riskus. Tomēr potenciālie ieguvumi būs lielāki par zaudējumiem.
Ukrainas kā teritoriāli un skaitliski lielas valsts uzņemšana ES ir sarežģīta. Valstī joprojām pastāv problēmas saistībā ar korupciju un oligarhiem. Taču svarīgākais ir sabiedrības noskaņojums.
Ukrainas sabiedrība atkārtoti – gan ar Maidanu, pašcieņas revolūciju, gan pretošanos Krievijai karā – ir sevi apliecinājusi kā proeiropeisku, uz Rietumiem orientētu. Jautājums, kas raisa bažas, ir ES pusē, proti, cik gatava tā būs mainīt savu lauksaimniecības politiku, ņemot vērā, ka Ukraina šajā jomā ir daudz konkurētspējīgāka. Francijas, Polijas un arī citu valstu lauksaimniekiem tas būs izaicinājums.
Ar Moldovu un Rietumbalkānu valstīm būs vienkāršāk ekonomiskās integrācijas aspektā, jo tās ir nelielas. Problemātisks ir jautājums par šo valstu sabiedrības noskaņojumu, tās gatavību iekļauties ES, jo ne visur tā ir demokrātiski un pilsoniski orientēta. Turklāt Serbijā valda prokrievisks noskaņojums, un tās valdība ne vien vārdos, bet arī rīcībā to apliecina. Tāpat jāņem vērā Serbijas un Kosovas konflikts, kas vēl nupat bija aktuāla problēma. Saistībā ar Moldovu problemātisks ir Piedņestras apgabals, kuru faktiski kontrolē Krievija.
Vienlaikus ES rīcībā ir mehānismi, kā ar paplašināšanos saistītos riskus mazināt. Iestāšanās sarunas ar kandidātvalstīm notiek posmos, atsevišķās tematiskajās sadaļās. Nav šaubu, ka ES konkrēto valstu gatavību, it īpaši attiecībā uz demokrātijas attīstību un drošības riskiem, vērtēs ļoti stingri.
Ja radīsies šaubas, attiecīgā sarunu sadaļa netiks noslēgta, pasakot: piedodiet, bet jūs vēl neesat gatavi. Kandidātvalstu uzņemšana ES notiek pēc vienbalsības principa. Tātad, ja kādai valstij, tai skaitā Latvijai, ir nopietnas šaubas par kandidātvalsts gatavību pievienoties ES, tai ir iespēja to apturēt.
* Piecas ES valstis – Grieķija, Kipra, Rumānija, Slovākija un Spānija – Kosovas neatkarību neatzīst.
