Vienmēr jābūt gataviem sevi aizstāvēt
Ar kādām sajūtām vai pārdomām sagaidāt 18. novembri?
1918. gada 18. novembris – tas ir liels brīnums, viens no skaistākajiem brīžiem latviešu tautas vēsturē. Vienlaikus tas atgādina, cik ļoti grūti mazai tautai panākt to, par ko tā vienmēr ir sapņojusi. Taču uzreiz blakus nostājas gan pašreizējais brīdis, gan vēl viens fatāls datums, kas mani vienmēr mocījis, — [1940. gada] 17. jūnijs. Tas ikreiz atgādina, cik trausls ir 18. novembris. Arī šogad, kad turpinās Krievijas iebrukums Ukrainā un hibrīdkarš ar draudiem un provokācijām, 18. novembri sagaidām briesmīgā 17. jūnija draudu ēnā.
Jā, situācija nav gluži tāda, kā 1919. gadā, kad Bermonts stāvēja pie Rīgas durvīm, tomēr atkal viss ir ārkārtīgi sarežģījies.
Manas sajūtas ir divējādas. Bēdīgi, ka tik daudz Latvijas jau tā nelielā budžeta tiek atdots aizsardzībai, turklāt varētu apgalvot – šos līdzekļus būtu iespējams izmantot kaut kam labākam. Vienlaikus saprotu, ka tas ir vajadzīgs, lai neatkārtotos 17. jūnijs, kas sagrāva plaukstošo Latviju, kāda bija radīta tās neatkarības pirmajos 20 gados. Minētie gadi māca, ka maza tauta nevar dzīvot labticībā, paļaujoties, ka Dievs pasargās. Vienmēr jābūt gataviem kara draudiem. Diemžēl pirmajos brīvības gados valsts to neprata darīt.
Tāpēc priecājos, ka šo 18. novembri sagaidām ar lielāku apņēmību aizstāvēties, ar izteiktāku niknumu.
Kaut arī latviešiem piemīt daudz labu īpašību, mums līdz šim pietrūcis niknuma un gatavības aizstāvēties par katru cenu – ar zobiem un nagiem –, kā to darīja somi Ziemas karā. 1939. un 1940. gadā Latvijā notika Padomju Savienības kā draudzīgas valsts slavināšana, virkne nepieļaujamu lietu. Būtībā nācija tika paralizēta. Man bieži nākas domāt par to, ka 31 500 aizsargu 1940. gadā nolika ieročus. 17. jūnijā Latvijā nebija gandrīz neviena šāviena.
Atšķirībā no 1940. gada 17. jūnija tagad Latvijā darbojas parlaments. Nacionālās drošības likums paredz kara gadījumā īstenot visaptverošu valsts aizsardzību – gan iedzīvotāji, gan valsts un pašvaldību institūcijas veic pasākumus valsts militārajai un civilajai aizsardzībai, īsteno bruņotu pretošanos, novērš pilsonisko nepakļaušanos un sadarbošanos ar nelikumīgām pārvaldes institūcijām. Situācija ir citāda gan ārēji, gan iekšpolitiski. Cik droši, jūsuprāt, varam justies?
Tagad Latvija ir NATO. Nešaubos, ka alianses [līguma] 5. pants par kolektīvo aizsardzību tiks iedarbināts, ja kaut kas notiks. Taču pastāv jautājums: vai nācija kam tādam ir gatava iekšēji? Ko valstij kritiskā brīdī darītu blakus esošā krievu kopiena? Man krievu tauta daudzējādā ziņā ir simpātiska. Krievu tautības cilvēki ir ideālistiski, jūtīgi un jauki, diemžēl arī ļoti pakļauti frontālai propagandai.
Mēs nezinām, ko domā kaimiņš kāpņu telpā.
Varbūt viņš ir jauks cilvēks, bet ir pakļauts briesmīgajai Kremļa propagandai. Manuprāt, tā ir krievu tautai raksturīga dīvaina īpatnība – ideālisms un nespēja saskatīt loģiskas lietas, izdarīt secinājumus no faktu kopuma, ļaušanās un gandrīz vēlēšanās nozombēties. Tā ir bīstamība.
Esmu pārliecināts, tagad vairs nebūs tanku kā 17. jūnijā, nevajadzēs skriet uz bumbu patvertnēm, taču jāzina, ko darīt brīdī, kad tiek iedarbināta kāda piektā kolonna.
Runājot par cilvēku prātiem, nereti pausts, ka okupācijas radīto mentālo seku pārvarēšanai būs vajadzīgi Bībelē minētie 40 gadi, kam jāpaiet, līdz aiziet verdzību pieredzējusī paaudze. Savulaik esat norādījis, ka Latvijas atkopšanai būs nepieciešami vismaz 50 gadi – tikpat ilgs laiks, cik pagājis okupācijas apstākļos. Kas jums liek šādi secināt?
17. jūnijā sākās latviešu tautas lielā traģēdija, Latvijas sagraušana – deportācijas, lauku cilvēku apziņas un lauksaimniecības iznīcināšana, kolhozu ārprāts, briesmīga nabadzība. Sagrauta tika arī pilsētas dzīve, saceltas milzīgas fabrikas un bezvērtīga apbūve, kas bija vajadzīga tikai tāpēc, lai šeit iepludinātu imigrantus. Tad vēl baismīgā čekas, okupācijas režīma samaitājošā spēja iespiesties cilvēku dvēselē tādā mērā, kādā to nespēja 700 vācu kundzības gadi.
Tāpēc domāju, ka būs vajadzīgi vismaz 50 gadi, lai daudz maz atveseļotos no okupācijas perioda. Tas ir minimums. Turklāt atveseļošanās ir nosacīta, jo daudz kas ir neatgriezeniski sagrauts. To uzskatāmi var redzēt Latvijas laukos, kur bijušo lauku māju vietās rēgojas koku puduri.
Tieši Latvijas lauki, zudusī mūsu valsts lauku struktūra sniedza īsto latvietību, kas ieplūda arī pilsētās.
Latvijas lauki – šis latviešu genofonda radītājs, latviešu tautas pavards – tika sagrauts un joprojām turpina grūt. Vienu pēc otras slēdz mazās lauku skoliņas. Protams, jādodas uz lielākām pilsētas skolām iegūt labāku izglītību, taču tieši mazajās lauku skoliņās, līdzās ģimenes, vecāku, vecvecāku un dzimtas dzīvesvietai un saknēm, veidojas dvēseliskā audzināšana. Šī vide, kas radīja latvietību, izzūd un nekad vairs neatgriezīsies. Tāpēc man 17. jūnijs ir šausmīgs sāpju brīdis.
Atjaunotne būs
Cik stipra, jūsuprāt, Latvijā ir ģimenes un dzimtas piederības izjūta?
Ir ļoti dažādi. Ar lielām skumjām skatos uz šķiršanās skandāliem un tamlīdzīgām ziņām. Stipro ģimeņu ar bērniem nav daudz arī tāpēc, ka 17. jūnijā Latvija tika izrauta no Eiropas. Tagad daudzi ir aizbraukuši uz Angliju, Īriju un citur, jo šeit nav bijis, kur atsperties. Ceru, ka cilvēki atgriezīsies un atradīs pamatu savai dzīvei šeit. Kad aizritēs minētie 50 gadi, kopš beidzies padomju murgs – vislielākais ļaunums, kāds mūs piemeklējis, – viss sakārtosies.
Protams, citādi – vairs nebūs skaisto lauku ar daudzajām lauku sētām, taču atjaunotne būs.
Latviešiem, tostarp pēdējos gados aizbraukušajiem, piemīt brīnišķīga īpašība – spēt ne vien strādāt un izsisties uz augšu, bet arī uzturēt latvietību, korus un svētdienas skoliņas svešumā pat vairākās paaudzēs. Tas viss izskatās cerīgi.
Ja vien pāri nenāks lielāks karš. Kādu redzat Ukrainā notiekošā kara turpinājumu?
Manuprāt, trešais karš jau ir sācies. Es ilgi domāju – kur gan tas kavējas? Vēsturiski kari nākuši kopā ar epidēmijām. Pirmais pasaules karš beidzās ar spāņu gripu, kura prasīja nesalīdzināmi vairāk dzīvību nekā kovids.
Kad parādījās kovids, sapratu, ka tā ir daļa no kombinācijas – epidēmija un karš. Viss jau notiek.
Acīmredzot šoreiz nebūs jaukā fināla, kāds bija 1918. gadā, kad, karam noslēdzoties, krita Vācijas monarhija un 18. novembrī proklamēja Latvijas valsti. Baidos, ka tagadējais būs permanents karš ar ļoti garu krīzes periodu.
Atšķirībā no iepriekšējiem kariem šis jau no paša sākuma, proti, 2014. gada, ir sadalītais karš, hibrīdkarš. Nav zināms, cik ilgi tas turpināsies, tomēr nedomāju, ka Krievija mums uzbruks ar tankiem un ieņems. Es vienmēr saku, kāpēc mums veidot nožogojumus un prettanku barjeras, ja Krievija jau nez cik ilgi nespēj ieņemt vienu Pokrovsku, nelielu pilsētiņu. Domāt, ka viņi spētu iekarot Viļņu vai Varšavu, ir smieklīgi!
Jā, Krievija draud ar raķetēm, taču, manuprāt, tas ir blefs. Paraugieties, kādas ir proporcijas! Krievijai nav naudas, tās IKP pagājušajā gadā bija divi triljoni dolāru. Amerikai vien tas ir 12 reižu lielāks. Krievija aizvadītajā gadā militārajām vajadzībām atvēlēja 129 miljardus. Pentagona budžets bija 886 miljardi dolāru. Krievija jau ir teju izsmēlusi sava rezerves budžeta uzkrājumus.
Tagad Krievijai atlicis paļauties tikai uz to, ka Rietumi ar demokrātiju un lēmumu pieņemšanu parlamentos būs nevarīgi un nespēs sevi aizsargāt.
Tomēr izskatās, ka Rietumi beidzot ir sapratuši, ka Krievija jāaptur. Tad nāca Trampa faktors – bez tā Krievija jau būtu piežmiegta un viss būtu beidzies.
Kā jūs vērtējat Trampa faktoru?
Es to redzu kā Providences sūtītu pārbaudījumu pasaules kārtībai.
Tramps ar savu milzīgo patmīlību nostājas blakus Nēronam, kurš nomira ar vārdiem: “Tā aiziet bojā liels mākslinieks!”
Es skatos uz Trampu ar apbrīnu – kā uz iespaidīgu performanci, vājprātīgu izrādi, kādu pasaule vēl nav pieredzējusi.
Tas ir brīnumaini, ka viņš sēž pasaulē varenākās valsts tronī tikai tāpēc, ka nesēž uz cietuma lāviņas, – viņam tiesas spriedums ir tikai atlikts, nevis atcelts.
Interesanti, kā tas viss beigsies? Ja Tramps ar savu milzīgo ego beigu beigās sapratīs, ka Putins viņu vazā aiz deguna, Putinam varētu klāties plāni.
Tiek spriests par to, vai Tramps ir cēlonis vai simptoms liberālās demokrātijas krīzei pasaulē un kas notiks pēc Trampa. Vai jums ir atbildes uz šiem jautājumiem?
Demokrātija ir diezgan nevarīga sevi aizstāvēt. To apliecina arī sāpīgais imigrācijas jautājums, kas kļuvis neatgriezenisks. Šī iemesla dēļ daudzas valstis ir iekšēji apdraudētas. Tomēr domāju, ka Eiropa saņemsies un palielinās savus aizsardzības budžetus, neatstājot Krievijai nekādas izredzes.
Taču pašreizējais stāvoklis ir ļoti sarežģīts.
Tas, kas varētu notikt Krievijā, nav nekas labs. Vispirms nācija piedzīvos ārkārtīgi smagu vilšanos. Krievijas ekonomiskais stāvoklis būs traks. Putina monarhija kaut kad kritīs, tomēr, kas nāks tās vietā, nav paredzams. Varam gaidīt nepatīkamas lietas no tā. Arī par Ameriku grūti ko prognozēt. Briesmīgi noskatīties, kā Tramps virza nacionālo gvardi uz vairākām pilsētām tā, it kā notiktu pilsoņu karš. Tāpat arī tarifu kari, ko Amerika izvērš, tās ekonomikai neko labu nesola. Tas viss var slikti beigties.
Esat izteicies par karu cikliskumu kā pastāvīgu cilvēces pavadoni. Vai tam ir kāda dziļāka jēga?
Satricinājumi, pārbaudījumu cikli kā likumsakarības ir ieprogrammēti cilvēces attīstībā jau no vissenākajiem laikiem – senās Ēģiptes un Mezopotāmijas –, tie darbojās Pirmajā un Otrajā pasaules karā un arī tagad.
Par nelaimi, pasaules kari Latviju skāra ārkārtīgi smagi. Vienlaikus Otrais pasaules karš pārveidoja kapitālismu – tas kļuva sociālāks, radīja jaunu demokrātijas formu, tehnoloģijas, apstākļus vidusšķiras izaugsmei un lika bagātniekiem būt pieticīgākiem. Tas radīja citu attieksmi pret lietām.
Šķita, karš iznīcinās diktatūru. Jā, tas iznīcināja Musolīni, Hitleru, piespieda Franko, taču diemžēl neiznīcināja Staļinu. Kāpēc šim ļaunumam bija jāturpinās? Vienīgais attaisnojums, ko varu rast, – lai pārliecinātos, ka sociālisma sistēmai nav nākotnes, vienpartijas sistēma rada tirāniju un postu.
Kopumā tas ir devis lielus ieguvumus. Jā, Latvija vairs nekad nebūs tāda, kāda tā bija līdz 1940. gadam, tomēr tā atkopās un atdzima citādā formā.
Es uzskatu, ka viss būs labi. Neraugoties uz esošo politisko krīzi, Latvija virzīsies uz priekšu un cilvēki to atkal sakārtos. Turklāt ceru, ka daudzi, nostājušies uz kājām, arī atgriezīsies no ārzemēm.
Ir parādījies pašsaglabāšanās instinkts
Šajā ziņā būtisks ir jautājums, cik lielā mērā ir un būs iespējams samierināties ar sajūtu, kas pielīdzināma dzīvei līdzās vulkānam. Proti, netrūkst cilvēku, kas jau tagad pamet Latviju, nevēloties dzīvot līdzās agresorvalstij. Un arī tie, kuri aizbraukuši, šī iemesla dēļ var nevēlēties atgriezties.
Diemžēl izskatās, ka Krievijā notiekošais ir neatgriezenisks. Krievi redz pasauli mitoloģizēti, pieņemot to, kas viņiem iedēstīts, tai skaitā, ka Ukraina ir briesmīga zeme un ukraiņi ir fašisti. Vienlaikus krieviem piemīt vēlme dievināt savu valdnieku, neskatoties ne uz ko. Nesen bija pat mēģinājums iecelt svēto kārtā caru Ivanu Bargo – pilnīgi patoloģisku personu, piedevām seksuālu sadistu. Arī Putinu viņi redz kā ikonu, dievišķu mesiju, lai gan tauta dzīvo apspiestībā un nabadzībā valstī, kurai, ņemot vērā pieejamos resursus, vajadzētu būt krietni bagātākai, ja vien tā nebūtu izzagta.
Tas ir ārkārtīgi biedējoši un slikti. Krievi ir pasionāra nācija, kas velta sevi ciešanām, kā to parāda arī Dostojevskis, – cik viņi ir plosīti un nelaimīgi. Tomēr es nevaru pieņemt, ka visa nācija, 140 miljoni cilvēku, ir pakļauta kādam konkrētam gēnam, kas to visu nosaka. Pastāv arī informatīvā pārmantojamība, par kuru mēs nezinām, cik paaudzēs tā var pāriet tālāk. Lai vai kā, mums nāksies dzīvot ar šo nāciju kaimiņos.
Ja iepriekšējais Krievijas prezidents Boriss Jeļcins nebūtu iecēlis Putinu par savu pēcteci, vai, jūsuprāt, Krievijas vēsture ievirzītos citādi?
Redziet, Putins personificē ko tādu, kas ir lietu motorismā. Bieži vien saka, ja nebūtu noticis tas, būtu noticis kaut kas cits. Mana dziļākā pārliecība ir, ka nav tāda otra vai cita varianta, – rezultāts ir mehānisks.
Zobratiņu ir tik ļoti daudz, taču tie pagriežas noteiktā veidā, aizķer nākamos, līdz ar to nav citu variantu. Vairāki notikumi nosaka nākamos.
Arī mūsu saruna ir predestinēta, iepriekšnolemta. Jautājums tikai, vai mehānika, kas nosaka tādu figūru kā Putins un Tramps parādīšanos, ir pakļauta kādai augstākai likumsakarībai. Katram ir sava loma. Skatoties, piemēram, uz Hitleru, pret viņu notika Štaufenberga organizētais un arī citi atentāti…
Vēsturnieki lēš, ka pret Hitleru bijuši vismaz 40 atentāta mēģinājumu, kuru neizdošanos viņš uzlūkoja kā augstāku spēku zīmi savas misijas atbalstam.
Jā, un, lai cik neticami tas būtu, neviens no šiem atentātiem neizdevās. Acīmredzot Hitleram vajadzēja novest Vāciju līdz galam. Domāju, ka notikumu motorika ir pakļauta kādam lielākam plānam. Tā visa rezultātā ir kāds pluss, kas nāk caur mīnusiem, un tam kopumā ir kāda lielāka jēga.
Piemēram, likt Eiropai saliedēties kara un ASV politikas izmaiņu priekšā. Kas, jūsuprāt, notiek ar Eiropu?
Eiropai šis satricinājums jau ir daudz devis. Pasaules vēsture liecina, ka, tiklīdz ir ilgstoša stagnācija, obligāti nāk karš un epidēmija. Eiropas Savienība bija stagnācijā. Eiropas patērētājsabiedrība, tās domāšana – mazāk strādāt, vairāk izklaidēties –, ko pavadīja ideālu trūkums, bija viens no stagnācijas iemesliem.
Karš Eiropas sabiedrību ir atmodinājis un apvienojis.
Ir atdzīvojusies nacionālā ideja. Pirmo reizi sākts skaidri runāt par Eiropas tautu atšķaidīšanos pārmērīgas migrācijas rezultātā, kas devusi pamatu arī daudzām Krievijai draudzīgām populistu partijām. Tagad arī centriskās partijas beidzot ir sapratušas, ka migrācija jāierobežo. Eiropā ir parādījies pašsaglabāšanās instinkts. Karš ir iemācījis, ka nevar nolaist savu armiju un paļauties tikai uz Ameriku. Vienlaikus karš, protams, licis saprast, kas ir Krievija un kas slēpjas aiz tās kultūras.
Dots arī trieciens Eiropas birokrātijai un tās izšķērdībai. Kad Lagardas kundze, kura vēlāk bija Starptautiskā Valūtas fonda vadītāja, savulaik kādā ēkā lika nomainīt marmora plāksnes, kuras viņai nepatika, sapratu, ka ar Eiropas birokrātiju kaut kas nav kārtībā.
Arī uz Orbānu Ungārijā un Fico Slovākijā raugos kā uz providences sūtītiem pārbaudījumiem Eiropai.
Cik iedarbīgs, jūsuprāt, ir populisms Latvijā?
Nevaru teikt, ka man patiktu tas, ko redzu. Populismam, kā izrādās, ir bezgala daudz piekritēju.
Nebiju gaidījis, ka sabiedrība tik ļoti pakļaujas dažādām iestāstīšanām un nepildāmiem solījumiem, kas neatbilst valsts budžeta reālajām iespējām.
Tāpat man nepatīk tas, kas notiek ap Stambulas konvenciju. Valsts un sabiedrība tiek izprovocēta, sašķelta, nostādīta izšķiršanās priekšā faktiski tikai tādēļ, ka dažām partijām ir savi populistiskie uzstādījumi, spēle uz noteiktu elektorātu. Ja ir vairākas partijas, kuras šī mērķa dēļ ir gatavas mesties kopā ar “Stabilitāti”, un tāda kombinācija ir pieņemama arī daudziem it kā cienījamiem cilvēkiem, tad ir pavisam slikti. Es saprotu, ka politikā, lai sasniegtu kādu rezultātu, var būt nepieciešami kompromisi, taču tas man ir pilnīgi nepieņemami un licis vilties gan partijās, gan valdībā.
Pēc neatkarības atjaunošanas par valsts mērķi kļuva iekļaušanās Rietumu struktūrās. Pēc tam, kad tas sasniegts, nereti norāda, ka valstij nav skaidra attīstības mērķa un varbūt arī ideālu, uz ko tiekties. Vai jūs tādus saskatāt?
Šeit es negribētu piekrist. Kad Latvija pirms [Otrā pasaules] kara strauji attīstījās, tas notika ne jau tāpēc, ka visi skatītos, kādus mērķus un ideālus kāds noteica Rīgā. Nē, attīstības pamatā bija cilvēks, katra ģimene veidoja savu mazo šūniņu, no kuras radās valsts. Tā bija latviešu zemnieku fanātiskā griba pēc sava stūrīša zemes un spēja to iekopt, pašaizliedzīgi strādājot.
Arī tagad, ja kaut kas man šajā ziņā rada aizkustinājumu un cieņu, tad tās ir ģimenes laukos, kas patlaban dara to pašu, atrodot tajā savas dzīves jēgu.
Tas pats pilsētā – cilvēks izveido savu mazo biznesu, kopj savu māju, ģimeni, dzimtu. Tas ir valsts pamatā, nevis lielie patriotiskie uzstādījumi. Vēl ir ļoti svarīgi tā vai citādi atrast prieku dzīvē, nevis zūdīties.
