Patriotismam nav vienotas definīcijas. Aplūkojot neskaitāmas monogrāfijas, kas veltītas patriotisma tēmai, redzams, ka šo vārdu izmanto, lai raksturotu gan lokālo, gan nacionālo vai etnisko patriotismu. Literatūrā sastopami arī tādi jēdzieni kā pilsoniskais patriotisms, ekonomiskais patriotisms, konstitucionālais patriotisms, parādes patriotisms u. c. Pēdējam latviešu sarunvalodā pat ir savs apzīmējums – urrāpatriotisms. Patriotisma izpausmes, tāpat kā cilvēki, var būt dažādas – ne tikai cēlas un pašaizliedzīgas, bet arī nepatiesas un uzspēlētas (pseidopatriotisms).
Šis vārds ir cēlies no grieķu valodas πατριώτης (patriōtēs) – līdzpilsonis –, kas savukārt radies no vārda πατρίς (patris): dzimtene, tēvzeme. Latviešu valodas literārajā vārdnīcā patriotisms ir skaidrots kā savas dzimtenes, tautas mīlestība, uzticība savai dzimtenei, tautai, gatavība pašaizliedzīgi darboties to labā.
Ar vārdu patriotisms lielākoties, patiesi, tiek saprasta mīlestība pret savu valsti, dzimto vietu. Tā “šķietami ir vienkārša formula, tomēr dziļāks ieskats šī jēdziena dažādajās interpretācijās un vēsturiskajā attīstībā rāda tā sarežģīto un pretrunīgo būtību”, secina Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētniece Dr. sc. pol. Ieva Bērziņa.
Pētījumā par patriotismu Latvijas sabiedrībā1 I. Bērziņa vērš uzmanību uz pretrunām, kas nodarbinājušas daudzus izcilus domātājus, – universālu morālo vērtību nonākšanu konfliktā ar lojalitāti pret noteiktu politisko kopienu, patriotisma un nacionālisma mijiedarbību etniski daudzveidīgās sabiedrībās, centieniem salāgot patriotisko sentimentalitāti un kritisko domāšanu izglītības sistēmā u. c. Viņa norāda: “Daudzi no šiem jautājumiem ir tādi, uz kuriem ir neiespējami sniegt vienu pareizo atbildi.”
Tomēr, apkopojot dažādās patriotisma teorijas, ir iespējams izdalīt vairākas vienojošas tā sastāvdaļas: radošas jūtas (spēcīgas emocijas), pašaizliedzīgs darbs valsts labā, pienākums pret valsti kā kopīgu projektu, pilsonisks tikums, kā arī personiska identitāte, jo visus minētos patriotisma aspektus caurvij ideja, ka patriotisma objekts ir nevis kāda abstrakta valsts, bet gan tieši “mana valsts”, secina I. Bērziņa.
Patriotisma jēdziens un tā izpausmes ir ārkārtīgi plašas un pieļauj dažādību, ko ietekmē gan individuālā pagātnes atmiņa, gan tagadnes pieredze, piemēram, ģimenes vēsture, izglītība un profesionālā darbības joma. Tomēr tai lielākoties ir kaut kas netverami vienojošs, vienkāršiem vārdiem – “mūsējais”, ko, iespējams, var arī saukt par nacionālo identitāti.
LV portāls jautā: Ko jums nozīmē būt patriotam? Kādi dzīves notikumi ir ietekmējuši nonākšanu pie tieši šādām atziņām?
Man ir tuvs Hābermāsa konstitucionālā patriotisma motīvs
Jānis Pleps
Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes docents, Latvijas Augstākās tiesas tiesnesis
Foto: Ilmārs Znotiņš, Valsts prezidenta kanceleja
Mans ceļš uz svētku sajūtu novembrī ir vedis caur aizrautību ar Latvijas valsts vēsturi un Satversmes studijām. Bez ticības Latvijas valstij un Satversmei un bez optimisma par Latvijas valsts nākotnes izredzēm nav iespējams tiesībnieka ceļš.
Novembrī simboliski mēs svinam ne vien valsts proklamēšanu un noturēšanu Brīvības cīņās, bet arī tiesisko noformēšanu – 1918. gada 18. novembrī tika formulēta Latvijas tiesiskās sistēmas pamatnorma, un atbilstoši tai izstrādātā vienīgā Latvijas Satversme stājās spēkā 1922. gada 7. novembrī.
Ikvienam tiesībniekam, arī man, ir tuvs un saprotams Jirgena Hābermāsa konstitucionālā patriotisma – uzticības konstitūcijai – motīvs. Satversme nosaka galvenās pamatvērtības, kas mūs visus vieno vienā valstī, par spīti katra dažādībai, un mums tās ir jāaizsargā un jānodrošina. Atbilstoši Satversmei Latvijai ir jābūt demokrātiskai tiesiskai valstij, kurā svarīga ikviena cilvēka cieņa un pamattiesības. Latvijas valstij jātiek labi un prasmīgi pārvaldītai, sekmējot nacionālās kultūras attīstību, kopējo labumu un sabiedrības labklājību.
Novembrī īpaši jāapzinās, ka Latvijas valsts bija gados jaunu cilvēku politiski izdomāta, tiesiski īstenota un militāri izcīnīta.
Latvijas valsti nesa jauni cilvēki – skolēni, studenti, arī teiksmainie valsts dibinātāji nemaz nebija tik veci. Tādēļ Latvijas valsts ideja vienmēr ir jauna – jo doma par savu valsti radikālismā un kategoriskumā ir jaunu cilvēku doma. Latvija nekad nevar tapt veca, un mums jābūt jauniem valsts veidošanā un attīstībā.
Jaunības maksimālisms valstslietās vajadzīgs arī ikdienā. Mēs nevaram samierināties ar neizdošanos, viduvējību un pelēcīgumu. Satversme prasa ne vien to, ka Latvijas valstij ir jābūt, bet arī to, ka tai ir jābūt sekmīgai, arvien augošai un vērstai uz izcilību. Būt patriotam nozīmē apzināties – katram atsevišķi un mums visiem kopā jāspēj vairāk un labāk.
Patriotisma veidošanās pamatā ir arī liela mistērija
Raimonds Graube
valsts aizsardzības un patriotisma fonda “Namejs” valdes priekšsēdētājs, Ordeņu kapitula kanclers, bijušais Latvijas Zemessardzes un Latvijas Nacionālo bruņoto spēku komandieris
Foto: Evija Trifanova, LETA
Tas ir dziļi filozofisks jautājums. Patriotismam var būt visdažādākās izpausmes, tajā skaitā kultūrā un citur. Taču kā karavīram patriotisma visaugstākā pakāpe man ir gatavība un spēja ziedoties savai valstij, ja nepieciešams, upurējot tai visdārgāko – veselību un dzīvību. Ir dažādas patriotisma definīcijas, taču tajās visās ir uzsvērts tieši šis komponents – gatavība upurēt dzīvību par dzimteni.
Patriotisma veidošanās pamatā, manuprāt, ir arī liela mistērija – iespējams, kaut kas mūsos ar mātes pienu uzņemts, paaudzēs pārmantots, ģenētiski iekodēts, kā Lielvārdes jostā ieausts, kas kaut kādā mirklī cilvēkā parādās, uzzied.
Manā ģimenē par patriotismu daudz nerunāja, taču vienā brīdī, 1991. gada barikāžu laikā un pat jau iepriekš, tas manī atraisījās, it kā uzplauka. 1991. gada augustā, uzreiz pēc puča izgāšanās, kad tika pieņemts lēmums par Latvijas Republikas Zemessardzes izveidošanu, man piezvanīja Roberts Millers, kurš barikāžu laikā bija Zaķusalas aizsardzības štāba priekšnieks, un piedāvāja izvēli – iet vai nu uz Zemessardzi, vai Robežsardzi. Citu variantu nebija.
Patriotismam piederas arī sašutums
Maija Kūle
filozofe, emeritētā profesore, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta direktore
Foto: Toms Grīnbergs, Latvijas Universitātes Komunikācijas un inovāciju departaments
Vārds “patriotisms” ir kreņķīgs vārds, jo zinām, ka pret to būtu jāizturas ar sajūsmu, tas jāapliecina un ir visai riskanti atzīties, ka neesi patriotisks. Tas pieder pie jābūtības vārdiem, pie nacionālās valsts diskursa, ko māca skolās valsts aizsardzības mācībā, skandē mediji un savās runās iepin politiķi.
Sadzīvē parasti tik augsta ranga vārdus nelieto, vienīgi strīdoties vai piesaucot urrāpatriotismu, tas ir – “kurš no mums labāks”! Vārds ir piesātināts ar augstām ideoloģiskām prasībām, un to pavada emocionāla spriedze. Kā teiksi, ka – nē, neesi patriots?
Šķiet, tādēļ socioloģiskajās aptaujās Latvijā tik liels procents respondentu pasludina sevi par patriotiem. Bet, kad nāksies to pierādīt rīcībā kādā kataklizmā, dižķibelē vai karastāvoklī, vai procenti nebūs citādi? Uz to skaidri pašlaik atbildēt nevar, jo tikai eksistenciālos stāvokļos rīcība parāda, kas un kāds esi.
Patriotismu sauc par Dzimtenes, Tēvzemes mīlestību. Lai būtu! Tikai vārds “mīlestība” latviski tiek izjusts daudz liriskāk, sirsnīgāk, jo tas apzīmē starppersonu attiecības, kas dod laimi. Kā labas ģimenes attiecības. Valsts varas spiediens uz patriotismu īsti mīlestību nerada. Krieviski vārdu “mīlestība” gan izmanto sadzīviski skaudrāk – es “mīlu” skābu kāpostu zupu. Latviski mīl ar dvēseli, nevis ar muti.
Sociologi apraksta to, ka cilvēki patriotismu saskata piederībā. Vietā filosofiskā nozīmē, toposā, ētosā. Skaistā dabā, savā pilsētā, “pie mammas”, pie senču kapiem, savā valodā utt. Man tas liekas diži un patiesi – tieši šīs piederības ētiski estētiskās emocijas, kas reizēm atdzīvina pragmatiski ideoloģisko patriotismu.
Kad manas vecmammas draudzene pēc Otrā pasaules kara emigrēja uz Austrāliju, dabūja labu darbu, uzcēla māju, viņa omei rakstīja – viss, ko mūžā es vēl gribu, tos Latvijas baltos bērzus, tās puķes kapos, kur gulēt. Nacionālais romantisms? Jā. Nepiepildītas sajūtas no tālienes? Jā. Bet bez tā nav dvēseliskā patriotisma par savu Zemi, Tautu un Likteni.
Vai ar sajūtām pārņemtais patriotisms drīkst kritizēt savu valsti? Patriotisms izpaužas arī kā dusmas, nemiers, rūpes, bailes. Protams, ka drīkst, jo patriotismam piederas arī sašutums, piemēram, par “Rail Baltica” projekta izgāšanu, par politisko liekulību, netaisnīgumu, pārbirokratizēšanos utt.
Patriotisma oficiāli augstākā forma būtu “atdot savu dzīvību par Latvijas valsti”. Pretī uz to dzirdu jautājumu: atdot dzīvību arī par oligarhu īpašumiem? Oficiāli – jā, jo tie radušies no šīs iekārtas likumiem par privātīpašumu. Bet no taisnīguma, tā saucamās Dzimtenes mīlestības viedokļa?
Jāsaprot, cik gan daudz lietu mūsu valstī vēl jāsakārto, lai nonāktu pie jūtu patriotisma, lai tas būtu spējīgs savienoties ar oficiālo, valstisko, kaut vai ar pilsonisko patriotismu! Iesim uz to, ja dzīvosim patiesi!
Patriotisms man pirmām kārtām saistās ar paša padarīto valsts labā
Deniss Miglāns
četru bērnu tēvs, bijušais Latvijas armijas instruktors, zemessargs
Foto no personīgā arhīva
Patriotisms ir tāda savdabīga, privāta lieta. Neuzskatu, ka to var speciāli iemācīt vai ieaudzināt.
Tā ir īpaša sajūta, kas katram izveidojas noteiktu apstākļu, ģimenes, skolas, draugu vai notikumu ietekmē. Vai arī neizveidojas.
Reizēm cilvēki patriotismu uzskata par zaudētu līdz ar lojalitātes zaudēšanu valdībai, politiķiem. Es nedomāju, ka patriotisms nozīmē obligātu lojalitāti valsts varai. Tomēr pašreizējie notikumi pasaulē ikvienu savā veidā “sapurina” un liek aizdomāties, cik svarīga ir piederības sajūta savai valstij un patriotisms.
Sen kādā mācību grāmatā es izlasīju ASV prezidenta Džona Kenedija teikto, kas man uz visiem laikiem ir iespiedies atmiņā. Galvenā doma skan apmēram šādi: “Neprasi, ko valsts var dot tev, bet pajautā sev, ko tu vari dot valstij.”
Tā kā ikvienu valsti veido cilvēki, katrs no mums ir atbildīgs par to, lai valsts kļūtu arvien labāka. Tādēļ patriotisms man pirmām kārtām saistās ar manis paša padarīto valsts labā. Tas arī nozīmē valsts labā darīt to, kas ne vienmēr patīk.
Es nevaru prasīt valstij, lai tā ir sakopta, ja mans pagalms ir nesakopts.
Es nevaru gribēt, lai valsts ir turīga un labklājīga, ja pats nestrādāju vai nemaksāju nodokļus. Es nevaru prasīt, lai manā valstī ir droši, ja pats nekādi nepiedalos drošības vairošanā. Šobrīd es vairs neesmu aktīvajā Latvijas valsts karadienestā, taču darbojos Zemessardzē, jo apzinos, ka tā varu stiprināt mūsu valsti.
Pirmo apzināto patriotisma sajūtu piedzīvoju 1993. gadā. Tolaik bija 15 gadus vecs, un tas ir saistīts ar manu vecāku ģimeni. Mans tēvs bija padomju armijas virsnieks, un tēva dienesta dēļ mūsu ģimene mainīja dzīvesvietas, līdz ar to es mācījos dažādās skolās, mainījās draugi. Kādu laiku mēs dzīvojām Igaunijā, un es atceros, ka šo valsti nejutu kā savu Dzimteni. Kad tēvs devās izdienas pensijā, mēs pārcēlāmies uz pastāvīgu dzīvi Latvijā, taču mans vecākais brālis palika dzīvot Igaunijā. Reiz, atgriežoties mājās pēc ciemošanās pie brāļa, mēs tuvojāmies Igaunijas–Latvijas robežai. Atceros, kā pa mašīnas logu ieraudzīju Latvijas valsts robežu, uzrakstu “Latvijas Republika” un robežstabu ar valsts ģerboni un mani pārņēma svinīga un pacilāta sajūta – es atgriežos Dzimtenē! Pateicu to brālim, un viņš pasmaidīja. Manuprāt, tā ir liela laime un privilēģija – dzīvot savā dzimtajā zemē –, ne visiem tāda ir dota.
Patriotisms man liek arī pretdarboties savtīgai un īstermiņa domāšanai
Elīna Treija
Latvijas Daudzbērnu ģimeņu apvienības valdes priekšsēdētāja
Publicitātes foto
Manas patriotisma sajūtas ir augušas līdz ar mani. Tās nostiprinājušās, piedzīvojot atmiņā paliekošus, saviļņojošus, pozitīvus dzīves mirkļus. Tās attīstījušās no lokālpatriotisma līdz mūsu valsts pamatvērtību izpratnei un stiprai vēlmei tās aizstāvēt.
Bērnībā burtiski uzaugu Valmieras Viesturskolā [Viestura vidusskolā], kura atšķīrās no pārējām, tādēļ līdz matu galiņiem kļuvu par skolas patriotu.
Tad nāca Atmodas periods ar satraukumu par to, vai, izstieptās rokās turot tautisko jostu galus, izdosies vienots Baltijas ceļš, un 4. maijs, kad, nevarot izturēt vecmāmiņas saviļņojuma asaras pie televizora, aizslēpos aiz istabas stūra un pati apraudājos.
Patriotismu noteikti ir stiprinājusi piedalīšanās tautas lielpasākumos, sajūtot blakus tik daudzus, kuriem svarīgas tās pašas vērtības, kas man.
Mans šodienas patriotisms signalizē par apdraudējumu mūsu valstij un tās ģimenēm.
Pret ārējo ienaidnieku manās iespējās ir paust tikai atklātu, negatīvu attieksmi, bet pret iekšējo ienaidnieku – pašu nolaidību un savtīgu īstermiņa domāšanu un rīcību – mans patriotisms liek pretdarboties!
Mani fascinē Latvijas brīvības cīnītāju fenomens
Normunds Štefenhagens
divu bērnu tēvs, precējies, uzņēmējs un mūziķis
Foto: Gints Albužis, festivāls “Zāģis 22”
Patriotisms man nozīmē ne vien būt fiziski un juridiski, bet arī justies kā Latvijas valsts daļai.
Latviju pārstāv un veido tās tauta – tie esam mēs, katrs cilvēks. Ikviens valsts iedzīvotājs ir vērtība – kā gabaliņš no puzles.
Katram, kas sevi jūt kā patriotu, manā izpratnē ir īpaši izteikta vēlme kādā veidā pārstāvēt valsti, kurā viņš dzīvo, strādā, mācās. Tas ir pienākums un misija vienlaikus.
Esot piederīgam Latvijai, tev ir jāveido sava vide, līdz ar to tu uzlabosi valsts vidi.
Manuprāt, etniskā un reliģiskā piederība, nacionalitāte patriotisma kontekstā nav izšķirīgas.
Manu patriotisma sajūtu ir ietekmējuši daudzi notikumi. Vecāki bija patriotiski. Mana ģimene ir patriotiska, tādi ir arī mani draugi. Es mīlu katru Latvijas smilgu, putekli, smilšu graudu… Mani saista katrs smalkums valstī.
Vienlaikus es redzu arī cilvēkus, kurus tas viss tracina. Citus kaitina tas, ka mums ir sava vēsture, kultūra, savas paražas. Ja cilvēks ir atvērts, tad es esmu gatavs skaidrot savu pozīciju, skaidrot, kas ir manas latvietības būtība. Man ir daudz krievu tautības draugu – krievu cilvēki ir droši un pašpārliecināti, mums, latviešiem, šādas īpašības nereti pietrūkst. Ja tu esi spēcīgs, tad tu esi saimnieks, un saimniecībai jābūt labi pārvaldītai.
Mani fascinē Latvijas brīvības cīnītāju – latviešu strēlnieku – fenomens. Pats esmu mūziķis, un apstākļos, kad kovida dēļ nebija iespējas tikties dzīvajos koncertos, 2021. gada 4. maijā grupa “URBIX” ar lepnumu un prieku prezentēja savu videoklipu dziesmai “Mirdzot šķēpiem”. Šī dziesma ir izpildīta dažādās versijās, bet roka aranžijā – pirmo reizi. Vēl pirms gada par godu Latvijas 102. gadadienā ierakstījām “Div' Dūjiņas gaisā skrēja”. Abas dziesmas ir no albuma “Laika dzeloņdrātīs” – grupas dāvana Latvijai, ikvienam no mums.
Es aicinātu cilvēkus negaidīt no valsts brīnumus un labumus. Viss sākas ar sevi pašu.
Patriotisms ir paplašināšanās, piederība kaut kam lielam
Jānis Kļaviņš
biznesa konsultants, raidījuma “Tava darīšana” vadītājs
Foto no personīgā arhīva
Man patriotisms nenozīmē kaut ko, kā dēļ būtu vērts mirt. Man tas vairāk ir domu, viedokļu, rīcību un interešu kopums, kuram jābūt tik vērtīgam, lai es to vēlētos nodot tālāk nākamajām paaudzēm.
Dažreiz liekas, ka mani cenšas ielikt mazā kastītē, jo tie esam mēs, mums te ir jābūt, un izkāpt no tās kastītes nedrīkst. Sēžam dubļos un esam priecīgi par to.
Neskatoties uz to, ka šobrīd dzīvoju Cēsīs, es sevi vairāk uzskatu par urbāno Eiropas patriotu, jo Eiropa kā nāciju kopums, iespējams, ir labākais, kas pasaulē noticis, un es kā latvietis esmu sastāvdaļa no tā. Ja Latvija nebūtu NATO un Eiropas Savienībā, tad es diez vai būtu patriots.
Manuprāt, patriotisms ir paplašināšanās, piederība kaut kam lielam, nevis piesaiste konkrētai teritorijai, zemei.
Ja man apkārt ir labi cilvēki, tad man būs vienalga, kur es ar šiem cilvēkiem pavadu laiku, jo viņi man rada šo patriotisma sajūtu, nevis, piemēram, bērzs, kas aug mežmalā.
Jau no agra vecuma mani piesaistīja Jaunsardze
Mārcis Lauciņš-Veiners
students
Foto no personīgā arhīva
Man patriotisms nozīmē savas tautas mīlēšanu, cienīšanu un atbalstīšanu.
Manuprāt, cilvēki par patriotiem nepiedzimst, bet gan kļūst par tādiem savas dzīves laikā.
Patiotismu sevī palīdz izprast skola, ģimene un mūsu valsts svētki.
Taču būšana par patriotu ir svarīga ne tikai svētkos, bet arī ikdienā. Mums visiem ir jābūt saticīgiem, jāmīl un jāciena sava valsts, apzinoties, ka mēs esam tie, kas veido Latviju.
Es sevi noteikti uzskatu par Latvijas patriotu. Jau kopš bērnības esmu mīlējis savu valsti un tās dabu. Tāpat manā ģimenē tika stāstīts par Latvijas sāpīgo vēsturi.
Jau no agra vecuma mani piesaistīja Jaunsardze, kurā nostiprināju savas domas par Latviju un iemācījos vēl vairāk mīlēt un cienīt šo zemi.
Pirms daudziem gadiem, kad pirmo reizi 11. novembrī gāju lāpu gājienā kā jaunsargs, es sapratu, kas ir patriotisms un ko tas man nozīmē.
Patriotismam ir jābūt darbības vārdam – piedzīvot savu valsti
Inese Tauriņa
biedrības “Sabiedrība par atklātību – Delna” direktore, zemessardze
Foto: Paula Čurkste, LETA.
Kā lai izskaidro to, kas man ir pašsaprotams? Tas būtu līdzīgi, kā skaidrot – ko man nozīmē elpot, svaigs, brīvas dabas gaiss.
Ikdienas skrējienā, arī paceļot papīru uz ielas vai klājot valsts svētku vakariņu galdu, es zinu, kādēļ es to daru. Lai pati justos labāk, jo man ir svarīga sakārtota un droša vide. Lai parūpētos par ģimeni, draugiem un varbūt arī svešiniekiem – lai viņi varētu īstenot savus sapņus. Lai es varētu realizēt idejas, kā padarīt savu pasauli labāku. Tā ir mana pasaule – ģimene, cilvēki un mana Latvija.
Mūsu visu atbildība un uzdevums ir kopt Latvijas brīvību. Ik dienu. Līdzīgi kā elpot. Tādēļ patriotismam ir jābūt darbības vārdam – piedzīvot savu valsti. Būt atbildīgam par savu valsti. Jeb, citiem vārdiem, ikdienā atcerēties par zemessargu radīto vadmotīvu – “Mana Latvija. Mana atbildība”.
Pirms vairāk nekā diviem gadiem es iestājos Zemessardzē. Kopš 2022. gada vasaras, reizi mēnesī dodoties uz mācībām, man ir iespēja atkal sev jautāt – kādēļ es to daru? Vai tad nav cita veida, kā pavadīt nedēļas nogali? Taču man ir pašsaprotami, ka vismaz 30 dienas gadā es veltu patriotismam arī šādā veidā. Protams, ka nav viegli! Bieži, esot Zemessardzes mācībās, kādā piekusuma brīdī domāju – kāpēc man tas vispār vajadzīgs, ir taču tik grūti? Bet tad padzeros un eju tālāk!
Viss ir atkarīgs no attieksmes. Kurš teica, ka skriet maratonu ir viegli? Kurš teica, ka naktīs celties un mierināt mazos bērnus ir viegli? Arī gatavot valsts svētku vakariņas ģimenei un draugiem reizēm var būt ļoti nogurdinoši. Bet vai tad tas mums nedod gandarījumu un apziņu, ka esam izdarījuši kaut ko vērtīgu? Ne tikai sev, bet arī citiem. Un, ja mēs vēl apzināmies vai atgādinām sev, ka šie labie darbi ir vērtīgi arī tādēļ, lai mēs dzīvotu stiprā un brīvā Latvijā, tad ir daudz skaidrāks, kas tas ir par darbības vārdu – patriotisms.
Tas ir drusku arī tāds dullums
Elīna Kursīte
fotogrāfe un sociālantropoloģe
Foto: Zane Bitere, LETA
Pirmā reize, kad es sāku apzināties patriotismu, bija tad, kad aizbraucu no Latvijas un vienu gadu dzīvoju Dānijā. Man tolaik bija 15 gadi. Tas bija tāds laiks, kad patiešām sapratu, ka jūtos kā latviete, esmu latviete un man ir svarīgs viss latviskais. Sapratu, ka mēs esam citādāki.
Bet to, kāda ir Latvija, es patiesi izjutu tad, kad sāku braukt ekspedīcijās pa Latvijas laukiem.
Viens ir dzīvot Rīgā, būt savā draugu lokā, rudenī aizbraukt uz Siguldu apskatīties, cik Latvija ir skaista, bet pavisam kaut kas cits – izbraukāt visus novembra dubļus, dodoties pie ļaudīm, kas dzīvo tik dažādos Latvijas nostūros. Tikai tad es sapratu, kādēļ un cik ļoti mīlu Latviju.
Vai es to sauktu par patriotismu? Laikam jā. Neesmu domājusi, kā precīzi definēt šīs sajūtas. Tā ir mīlestība un cieņa pret sevi, apkārtējiem un šo zemi. Un tas ir drusku arī tāds dullums apzināties, cik daudz tomēr esi gatavs šī visa dēļ – Latvijas dēļ – darīt.
1 Bērziņa Ieva. Patriotisms Latvijas jauniešu vidū un sabiedrībā. Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centrs. 2018. Pieejams: https://www.naa.mil.lv/sites/naa/files/document/PETIJUMS_PATRIOTISMS.pdf.
