11. novembris – Lāčplēša diena – ir par Latvijas neatkarību kritušo karavīru piemiņas diena. 1919. gadā šajā datumā Rīgā smagās cīņās Latvijas armija uzveica valsts neatkarībai naidīgo, Pāvela Bermonta vadīto Rietumu brīvprātīgo armiju. Tas bija būtisks pagrieziena punkts Latvijas Neatkarības karā un stiprināja mūsu tautas ticību jaundibinātās neatkarīgās valsts nākotnei.
Varonība spilgti izpaužas karā. Ne velti atceres un atzīmējamo datumu kalendārā iekļauta Varoņu piemiņas diena, 22. jūnijs, kas veltīta citam, ne mazāk izšķirošam Neatkarības kara notikumam – uzvarai Cēsu kaujās.
Taču varonības saknes sniedzas arī dzīvē miera laikā, kurā uzturētie priekšstati par varonību ir ne vien būtiska sabiedrības vērtību sistēmas daļa, bet arī nosaka, vai un kā katrs no mums rīkosies valstij kritiskā brīdī.
Līdz vārdu varonis tagadējā izpratnē 19. gadsimtā latviešu valodā ieviesa Atis Kronvalds, tā vietā lietoja arī citās valodās sastopamo hērojs, kas cēlies no sengrieķu vārda ἥρως (hērōs) – aizstāvis, aizsargs.
Latviešu valodā vārds varonis ietver tādus jēdzienus kā vara un varēt, kas savukārt nozīmē spēku, iespēju šo varu lietot. Tādējādi, kā vispārpieņemts, varonis sargā un ir arī gatavs iet bojā, lai aizstāvētu noteiktas vērtības, ideālus. Vienlaikus varoņu tēli nereti ap sevi saliedē tautu.
Skaidrojošajā un sinonīmu vārdnīcā “Tēzaurs” (tezaurs.lv) par vārdu varonis sniegts šāds apraksts: “Cilvēks, kas sevišķi grūtos apstākļos, briesmās pašaizliedzīgi pilda savu pienākumu, aizstāv kādus ideālus, cīnās par tiem, pat riskējot ar savu veselību, dzīvību vai upurējot to.” Arī “bezbailīgs, drosmīgs cilvēks” un “cilvēks, kas izceļas, arī pievērš sev uzmanību ar savu rīcību, arī ar kādām izdarībām u. tml.”
Ko varonība nozīmē šodien – gan individuāli, gan visiem kopā –, LV portāls Lāčplēša dienā jautāja dažādu profesiju un paaudžu pārstāvjiem.
Ikviens, kas nesavtīgi iesaistās sabiedriskajos un politiskajos procesos, ir varonis
Ieva Bērziņa
Vidzemes Augstskolas asociētā profesore, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas vadošā pētniece
Publicitātes foto
Krievijas–Ukrainas karš uzskatāmi ataino, ka Krievija izmanto militāru spēku savu politisko mērķu sasniegšanai, tāpēc primārā varonības izpratne jau atkal ir tā, kas formulēta Latvijas karavīra zvērestā: “[..] netaupot spēkus, veselību un dzīvību, sargāt Latvijas valsti un tās neatkarību [..].”
Tātad varonība ir gatavība ziedot savu laiku, spēku, talantu, zināšanas un galējā situācijā – arī veselību un dzīvību –, lai Latvijas tauta un valsts pastāvētu jebkādos ģeopolitiskos satricinājumos un transformācijās.
Tomēr šim formulējumam ir gan militāra, gan politiska dimensija.
Militārā aspektā tā neapšaubāmi ir līdzdalība valsts aizsardzībā, profesionāli un brīvprātīgi iesaistoties Zemessardzē un valsts aizsardzības dienestā. Ne mazāk svarīga ir pilsoniskā un politiskā līdzdalība.
Manā skatījumā ikviens, kas aktīvi un nesavtīgi iesaistās sabiedriskajos un politiskajos procesos, ir varonis, jo darbojas kopējam labumam un ar savu piemēru rāda, ka mēs paši ļoti daudz varam ietekmēt un mainīt, lai dzīve Latvijā kļūtu labāka.
Vēl viens varonības piemērs ir arī drosme paust un aizstāvēt no vairākuma atšķirīgu viedokli, kas mūsdienu komunikatīvajā telpā prasa augstu psiholoģiskās noturības līmeni.
Varoņi ir cilvēki, kuri traģiskā brīdī izvēlas pārvarēt savas bailes
Sarmīte Cīrule
kara mediķe
FOTO: Edijs Pālens, LETA
Domājot par 11. novembri un varonību, nezinu, vai jaunieši, kuri cīnījās par Latvijas neatkarību, paši uzskatīja: “Es esmu varonis!” Drīzāk viņi gāja un ņēma ieroci rokās, vēloties atgūt savu valsti. Manā gadījumā došanās uz Ukrainu ir izvēle – palīdzēt Ukrainai un arī Latvijai.
Ukraiņi saka: “Slava Ukrainai! Varoņiem slava!” Taču ne velti tieši “varoņiem slava”, jo ne visi var būt varoņi. Varonis ir cilvēks, kurš iet pāri savām spējām.
Tomēr varoņiem jāiet pāri ne tikai savām spējām, zināšanām, bet reizēm arī veselajam saprātam, jo tas, kas notiek Ukrainā, ir ļoti liels ļaunums un traģēdija.
Tāpēc svarīgs ir cilvēciskais faktors. Mēs viens otru mīlam, atbalstām un izdarām izvēli – nepadoties grūtībās!
Kad klājas smagi, būtiski ir atzīt, ka nepieciešama pauze – kaut vai piecas vai piecpadsmit minūtes, pāris dienu vai nedēļu –, kā nu kuram vajadzīgs, bet pēc tam, apzinoties, kur esi bijis, atgriezties.
Teikšu godīgi: šī ir pirmā reize triju gadu laikā, kad esmu bijusi Latvijā, savā glīti izremontētajā dzīvoklītī, savā gultā, un domājusi, ka man no šī skaistuma būs jāatgriežas tādos apstākļos, kādos līdz šim esmu dzīvojusi Ukrainā.
Laikam kaut kur tajā visā ir dullums (pozitīvā nozīmē). Vēlme nolikt malā savas ērtības nevis tāpēc, lai būtu varone, bet tādēļ, ka mani tur gaida un puišiem esmu ļoti vajadzīga. Tas dod spēku turpināt, apzinoties visas briesmas, kas labākajā gadījumā var būt ievainojums.
Man kā kristietei arī jāsaka: pāri visam ir trīsvienības žēlastība, kas dod spēku iet uz priekšu.
Varoņi nav Betmens un Spaidermens, varonība mīt mūsos – cilvēkos, kuri traģiskās situācijās ir izvēlējušies pārvarēt savas bailes. Kaut vai glābjot ledū ielūzušu suni.
Riski, protams, ir jāizvērtē, taču vēlme glābt un uzupurēties ir tas, kas piemīt cilvēkiem, – dzīvība un par dzīvību. Tas motivē doties tālāk, pāri sev – līdz uzvarai, brīvībai un dzīvībai.
Sveiciens Lāčplēša dienā!
Par varoni ikdienā var kļūt ikviens
Kārlis Sils
Dr. hist., vēsturnieks, pēcdoktorantūras pētnieks Sodertornas Universitātē
FOTO no personīgā arhīva
Varoņdarbi, kas līdz šim iegājuši vēstures annālēs, lielākoties ietver ekstrēmu situāciju pārvarēšanu. Vai tas būtu karš, dabas stihija vai negadījums, – klasiska varoņa būtiskākā pazīme ir spēja pārvarēt sevi, saglabāt mieru un gūt drosmi, lai ne vien glābtu sevi, bet arī palīdzētu citiem. Kā mēs katrs rīkotos tādā situācijā, neuzzināsim, ja vien paši nesaskarsimies ar šādu pārbaudījumu.
Ņemot vērā, cik smagi un traumatiski var būt varoņdarbi, es novēlu gan sev, gan lasītājiem nekad nenonākt situācijā, lai uzzinātu atbildi uz šo jautājumu. Apspēlējot labi zināmu teicienu par “interesantajiem laikiem”, ļoti ceru, ka mums Latvijā izdosies nodzīvot savas dzīves no vēsturnieku viedokļa ļoti garlaicīgā laika periodā.
Tomēr arī garlaicīgā laikmetā, manuprāt, ir gana daudz vietas varonībai – tikai šajā gadījumā tā ir ikdienišķa.
Par varoni ikdienā var kļūt ikviens. Tikai jāvelta laiks un uzmanība savai ģimenei, draugiem un plašākai sabiedrībai.
Arī šeit iespējams atrast veidu, kā palīdzēt tiem, kam iet grūtāk, atrast mazas nebūšanas, ko izlabot, un kopt pilsonisko garu. Runājot Jura Alunāna vārdiem: “Ja ikviens tik zemē sētu vienu graudu veselu, kas tad izskaitīt gan spētu zelta kviešu krājumu.” Līdz ar to svētku nedēļā novēlu mums visiem kļūt par varoņiem ik dienu un darīt visu, lai valsts un tauta kļūst par zelta kviešu krājumu!
Pārvarēt sevi un tiekties uz labāko rezultātu arī vienkāršās lietās
Imants Lancmanis
mākslas vēsturnieks, gleznotājs
FOTO: Paula Čurkste, LETA
Vienīgā, īstā varonība ir cilvēka cīņa ar sevi pašu. Tā sākas ar pavisam vienkāršu lietu – spēju pārvarēt grūtības, kādas parādās jau bērnībā, jaunībā, meklējot savu ceļu dzīvē.
Es uzskatu, ka nav cilvēka, kuram nebūtu iespējas atrast veidu kā sevi realizēt. Pat ja cilvēks neko īpašu nesasniedz karjerā, viņš var, piemēram, nodibināt ģimeni, izaudzināt brīnišķīgus bērnus, pašaizliedzīgi rūpējoties par viņu izglītošanu, ieaudzinot bērnos mīlestību pret tuvākajiem, dzimtu un upurējot tam visu savu dzīvi. Ar to jau ir paveikts ļoti daudz.
Vēlēšanās dzīvē kaut ko sasniegt ir saistīta ar pašcieņu, sevis izkopšanu. Tā ir varonība – strādāt, lai kaut ko sasniegtu. Arī es pēc dabas varbūt esmu diezgan laisks cilvēks. Bērnībā domāju, cik patīkami ir vairāk atpūsties. Taču dzīve mani piespieda strādāt, neprātīgi strādāt. Arī tagad es nevaru nestrādāt, es nemeklēju atpūtu. Darbs, tikai un vienīgi nemitīgs darbs dod cilvēkam īstu gandarījumu, ko, pārvarot sevi, var panākt arī necilā darba jomā.
Varonība var sastāvēt no nelielām lietām, izvēloties iet grūtāko ceļu un sasniegt labāko rezultātu.
Nav lielāka gandarījuma kā mirklī, kad cilvēks sev pierāda, – es to varēju iepriekš, varu šodien un man jāvar arī rīt, nevis, gaidot brīdi, kad varēs iziet pretī tankiem.
Ir tautas, kas prasmīgas kaujas laukā, bet nekā daudz nespēj izdarīt ikdienā. Latvieši ir ļoti sīksti šajā ziņā. Pat Sibīrijā viņi ātri attapās, iekopa savu zemesgabaliņu, audzēja puķes, kļuva arī pārtikuši un parādīja visiem, kā jākopj lauki. Tāpēc ir viegli aicināt latviešus uz varonības veidu, kāds mums jau ir bijis. Es apbrīnoju Latvijas zemnieku, kurš varēja, kad 1920. gadā viņam iedalīja 24 hektārus zemes, uzbūvēt tur māju un citas ēkas, sagādāt lauksaimniecības mašīnas, iekopt zemi un izskolot bērnus. Tā bija mazā cilvēka varonība ikdienā, varonība, kas veidoja skaisto Latviju, ko iznīcināja 1940. gada 17. jūnijā.
Varonis ar savu piemēru rāda ceļu
Alens Aleksandrs Čerņa
Latvijas Studentu apvienības prezidents
FOTO no personīgā arhīva
Man šķiet traģiski, ka arī šodien, 21. gadsimtā, joprojām ir vajadzīgi varoņi kaujas laukā. Tas, ka mums kaimiņos, Ukrainā, cilvēki ir spiesti aizstāvēt savu brīvību un dzīvības, atgādina, cik trausla joprojām ir drošība un miers. Šie cilvēki ir īstie varoņi – tie, kuri nesavtīgi nostājas pret netaisnību un riskē ar visu, lai pasargātu citus. Viņu drosme atgādina, ka varonība nemīt tikai vēstures lappusēs, tā ir dzīva un elpojoša realitāte tepat Eiropā.
Taču es ticu, ka varonība nebeidzas pie frontes līnijas. Mūsdienās varonība bieži vien slēpjas ikdienā – klusos, bet nozīmīgos darbos. Tā ir spēja noticēt cilvēkam, pat ja to ir grūti izdarīt. Tā ir gatavība neklusēt, kad redzi netaisnību, un vēlme rīkoties, nevis tikai vērot. Varonība ir pieņemt neērtus, bet vajadzīgus lēmumus, strādāt sabiedrības labā arī tad, kad tas neprasa aplausus vai pateicības vārdus.
Mūsu laikmeta varoņi ir skolotāji, kuri iedvesmo un notur ticību zināšanām. Tie ir mediķi, kas noguruši turpina glābt dzīvības. Tie ir brīvprātīgie, kuri palīdz, negaidot neko pretī. Tie ir vecāki, vecmāmiņas un vectēvi, kas ar mīlestību un pacietību audzina nākamo paaudzi.
Tā ir klusa, vienlaikus noturīga varonība, kas veido sabiedrības mugurkaulu.
Man varonība nozīmē spēju ne tikai pastāvēt par savām vērtībām, bet arī palīdzēt to darīt citiem – iedvesmot, sargāt un radīt telpu drosmei. Tā ir gatavība uzņemties atbildību, nevis gaidīt, ka cits to izdarīs tavā vietā. Patiesais varonis, manuprāt, ir nevis tas, kurš stāv uzmanības centrā, bet tas, kas ar savu piemēru rāda ceļu.
Varonis nebaidās būt upuris – tāda ir augstākā likme
Maija Kūle
filozofe, Latvijas Universitātes profesore un Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle
FOTO: Ieva Čīka, LETA
Pajautāju mākslīgajam intelektam – kas ir varonis šodien? Atbilde ir neoliberālā stilā, proti, visi ir varoņi, kas apzinīgi dara savu darbu: ārsti, lidotāji, politiķi. Nudien, nepareizi! Tie ir nevis varoņi, bet godprātīgi cilvēki.
Jāatbild citādi: varonis vai varone ir tas, kurš pārvar pats sevi, virza procesus un nebēg no tā, ka var kļūt par upuri. Varonībai ir visaugstākās likmes pasaulē – pārspēt sevi pašu, pavērst procesus vēlamajā virzienā, aizraut tautu, nāciju, cilvēci, nežēlot sevi, ja mirsi. Būt gudram, saudzīgam un vērīgam, kļūdīties, bet iespējami maz, jo jāspēj sajust, kāda būs nākotne.
Manās acīs šobrīd tas ir cilvēks, kas ir mums tuvu, un tas ir Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, kurš ar minētajām nostādnēm veido nākotni.
Citi valstsvīri un sievas, vadoņi, līderi spēj vadīt, bet neredzu, ka viņi spētu upurēt sevi. Varonis nebaidās būt upuris – tāda ir augstākā likme. Ukraina upurējas, lai izdzīvotu paši un dzīvotu citi. Tas ir dzīves maksimums, un tā ir varonība.
Īstiem varoņiem par citu spriedumu nav daļas
Dr. Uģis Nastevičs
Latvijas Dievturu sadraudzes valdes vadītājs
FOTO: Lita Millere, LETA
“Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai, un svētīts tas, kas drošs par viņu krīt. Lai mūžu mūžos zelt un plaukt Dievs ļauj tai un Saulei liek pār mūsu druvām līt!” “Laima, par mums lemi, sargā mūsu zemi! Viena mēle, viena dvēs’le, viena zeme mūsu.” Šie dievturu dižgaru sarūpēto dziesmu vārdi ierasti skan svinīgās reizēs, godinot tautas varoņu veikumu. Gana daudz kas mūsu tautā labi pazīstams un iemīļots, nemaz nenojaušot, ka nācis no dievturiem.
Īstiem varoņiem par citu spriedumu nav daļas. Viņi redz un jūt tikai savu ideālu un visu, kas ar to saistīts.
Šis ideāls rada tieksmi pašaizliedzīgi mesties nesaudzīgā cīņā, pārvarēt visus šķēršļus, kaut arī pašam būtu jāiet bojā.
Varonību, kas arī mūsdienās turpina iedvesmot, pierāda gan pie Daugmales deviņtūkstoš iebrucēju sakāvušie zemgaļi, Indriķa hronikā minētais “lets Veko (Veķis), kas, atspiedies pret koku, ļoti ilgi cīnījās viens pret deviņiem krieviem, beigās, ievainots no mugurpuses, krita” un Garoziņu Pēteris Piņķos.
To pierāda arī latviešu strēlnieki Ziemassvētku kaujās, Mirjamas, Matīsa, Beilas, Ādama, Tamāras un citu Latvijas jūdu glābējs, Latvijas aizstāvji Kurzemes cietoksnī un mežabrāļi, kā arī Brastiņu Ernests, Freimaņu Gunārs, Cālīšu Ints un citi komunistu represētie dievturi, no kuriem 24 nonāvēti joprojām dus nezināmā vietā.
Nacionālās pretošanās varoņi ir arī godprātīgie bibliotēkas specfonda darbinieki, kuri, spītējot čekistu represiju draudiem, riskēdami ar savu drošību, izsniedza uz nakti pārrakstīt LPSR aizliegto dievturu literatūru un brīvvalsts laika “Labiešus”. Pateicoties tam, 1989. gadā Freimaņu Gunārs un Mekšu Pēteris pagrīdē atsāka izdot un slepeni – caur atjautīgu tīklojumu patriotu starpā – izplatīt “Dievturu Vēstnesi”, kas latviešos sekmē pārliecību par savas tautas garu, drosmi un valstsgribu, veicinot dievturības uzplaukumu neatkarīgajā Latvijā. Dievturu veikums ceļ latviešu pašapziņu, ka “viņiem ir sava, no aizmūžiem nākoša Dieva atskārsme, sava, ne no viena nepatapināta reliģija”.
“Tumšs laukā, tumšs laukā, Kur bij’ ņemt ceļa draugu? Dievs bij’ man ceļa draugs, Laima – ceļa rādītāja.”
Tautai, Dievam, Tēvzemei – latviskās Latvijas labad. Lai top!
