“Uzlieciet uz šo ainu krāsainajiem fotoattēliem melnbaltu filtru un jūs būsiet 1942., nevis 2022. gadā,”1 apritot kara Ukrainā pirmajai gadskārtai un aplūkojot Krievijas iebrukuma radīto postažu Ukrainas pilsētās un ciemos, rakstīja britu vēsturnieks un politiskais komentētājs Timotijs Gārtons Ešs (Timothy Garton Ash). 2022. gada 24. februāris – diena, kad pirms trim gadiem Krievija uzsāka plaša mēroga neizprovocētu iebrukumu Ukrainā, – likusi saprast: pārliecība par nebeidzamu mieru, kādu vismaz Rietumos uzturēja pēc Otrā pasaules kara izveidotā starptautiskā kārtība, bijusi ilūzija. Vēsture tās visatbaidošākajās izpausmēs spēj atkārtoties. Šo iespaidu nupat pastiprinājusi ASV jaunās administrācijas ārpolitika. Tā patlaban liecina par Savienoto Valstu novēršanos no Rietumos gadu desmitiem uzturētās starptautisko attiecību kārtības, sabiedrotajiem Eiropā un virzību uz kara pārtraukšanu ar Ukrainai un Eiropai nelabvēlīgiem, bet Krievijai izdevīgiem nosacījumiem, kuri nozīmētu drīzu, iespējams, plašāka, kara turpināšanos.
“Mums jābūt gataviem jebkuram scenārijam,” pēc februāra vidū Minhenē notikušās drošības konferences, kas saistībā ar minēto situāciju radījusi vairāk jautājumu nekā atbilžu, ziņu aģentūrai LETA atzina Latvijas Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs un aizsardzības ministrs Andris Sprūds.
Cik gatavi kā sabiedrība tam esam, iespējams, ļauj secināt izpratne par pārmaiņām, kas ar mums ir notikušas aizvadīto trīs satricinājumu pilno gadu laikā.
LV portāls jautā: Vai un kā karš Ukrainā ir mainījis Latvijas sabiedrību un kas vēl būtu darāms, lai vairotu tās noturību?
Krievijas informācijas plūsmu ierobežošana ir tikai pirmais solis
Ieva Bērziņa
politoloģe, Nacionālās aizsardzības akadēmijas vadošā pētniece, Vidzemes Augstskolas asociētā profesore
Foto: Alīna Kļaviņa, “Latvijas Vēstnesis”
Krievijas pilna mēroga uzbrukums Ukrainai parādīja, ka tās patiesais nodoms ir iznīcināt kaimiņvalstis un to nacionālās identitātes. Tādēļ Latvija īstenoja vairākus pasākumus, lai ierobežotu Krievijas ietekmi Latvijā, – tika aizliegta Krievijas valsts kontrolēto mediju satura klātbūtne Latvijas informatīvajā telpā, notika pāreja uz mācībām tikai latviešu valodā, tika ieviests Valsts aizsardzības dienests, demontēti padomju laika pieminekļi, samazināta enerģētiskā atkarība no Krievijas.
Gan karš, gan Latvijas reakcija uz to vairākos aspektos ir mainījis Latvijas sabiedrību. Viena no pozitīvajām tendencēm ir tā, ka Latvijas sabiedrībā, tai skaitā starp cilvēkiem, kuri ģimenē lieto krievu valodu, pieaug sapratne par Latvijas kā nacionālas valsts nozīmi un to, ka Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur iespējama latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšana un attīstība.
Otra pozitīvā tendence – Latvijā samazinās Krievijas ietekme, jo sarūk Krievijas patriotu skaits un to cilvēku daudzums, kuri jūt piederību bijušajai PSRS un Krievijai. Nacionālās Aizsardzības akadēmijas veiktie pētījumi arī uzrāda būtisku Krievijas valsts kontrolēto mediju satura klātbūtnes kritumu Latvijas informatīvajā telpā, kā arī ļoti zemus uzticēšanās rādītājus Krievijas mediju saturam, tai skaitā Krievijas opozīcijas medijiem. Vienlaikus konstatējams pieaugums Latvijas mediju patēriņā starp cilvēkiem, kuri ģimenē lieto krievu valodu.
Taču pastāv arī negatīvās tendences. Kaut arī Latvijā ir ļoti augsts patriotisma līmenis – vairāk nekā 80% Latvijas sabiedrības sevi uzskata par Latvijas patriotiem –, nav augusi Latvijas sabiedrības griba aizstāvēt valsti militāra uzbrukuma gadījumā. Aptaujas uzrāda noturīgu tendenci, ka aizstāvēt valsti ar ieročiem rokās būtu gatava tikai aptuveni trešdaļa Latvijas sabiedrības. Tāpat arī tāda rīcība kā “iestāties Zemessardzē un Jaunsardzē un kara gadījumā aizstāvēt Latviju” ir viena no retāk minētajām atbildēm, kad cilvēkiem jautā, kādi darbi vislabāk raksturo patriotisku rīcību Latvijā.
Otra negatīvā tendence – daudzos jautājumos vēl joprojām saglabājusies uzskatu polarizācija atkarībā no ģimenē lietotās valodas, it īpaši tajos, kuri attiecas uz Krievijas–Ukrainas karu un Latvijas rīcību, lai samazinātu Krievijas ietekmi mūsu valstī, kas liek secināt, ka informācijas plūsmu ierobežošana ir tikai pirmais solis, kas jāturpina ar ilgtermiņa un mērķtiecīgu stratēģisko komunikāciju, lai mazinātu atbalstu Krievijas veicinātajiem naratīviem Latvijā.
Datu avots: Valsts kancelejas pētījums par sabiedrības attieksmi pret karu Ukrainā.
Foto: Ilmārs Znotiņš, Valsts prezidenta kanceleja.
Sabiedrībā ir augusi savstarpējās palīdzības kultūra
Raimonds Graube
valsts aizsardzības un patriotisma fonda “Namejs” valdes priekšsēdētājs, Ordeņu kapitula kanclers, bijušais Latvijas Zemessardzes un Latvijas Nacionālo bruņoto spēku komandieris
Foto: Ieva Leiniša, LETA
Latvijas sabiedrība ir kļuvusi patriotiskāka, atbildīgāka, gatavāka reaģēt uz krīzes situācijām.
Militārajā jomā redzam, ka ir palielinājusies interese par dienestu Zemessardzē, valsts aizsardzības dienestā, piedalīties rezervistu apmācībās. Ļoti pozitīvi, ka šādu interesi ar savu piemēru ir apliecinājuši arī sabiedrībā zināmi cilvēki, viedokļu līderi.
Lai gan ir vērojamas pazīmes sabiedrības nogurumam no kara, tā tomēr ir apliecinājusi un joprojām apliecina plašu atbalstu Ukrainai ar ziedojumiem un citādi. Sabiedrībā ir augusi savstarpējās palīdzības kultūra. Līdz šim tā vairāk izpaudās atsevišķu kampaņu veidā, piemēram, uz Ziemassvētkiem, un vienīgā ziedošanas vieta bija vietne Ziedot.lv. Turpretī tagad iedzīvotāju savstarpējo solidaritāti un empātiju redzam pastāvīgi un dažādos veidos.
Tomēr sabiedrību pamatoti satrauc ar civilo aizsardzību saistītie jautājumi, kas attiecas uz valsts un pašvaldību spēju parūpēties par cilvēkiem krīzes situācijā.
Atbildīgajām institūcijām vairāk jādomā par civilo aizsardzību, apzinoties, ka to neveido tikai patvertnes, bet tā ir daudz plašāka joma, kas ir svarīga sabiedrības noturībai.
Kara ietekmē ir būtiski mainījies arī nevalstisko organizāciju sektors
Kristīne Zonberga
Latvijas Pilsoniskās alianses direktore
Publicitātes foto
Krievijas nežēlīgais karš Ukrainā šo trīs gadu laikā ir radījis lielas pārmaiņas Latvijas sabiedrībā – gan emocionāli, gan praktiski. Redzam, kā Latvijas sabiedrības solidaritāte un atbalsts Ukrainai un tās civiliedzīvotājiem kļuvis par vienojošu spēku, – mēs ziedojam un rīkojam ziedojumu vākšanas kampaņas, piedalāmies atbalsta akcijās un esam snieguši patvērumu tiem, kuri bijuši spiesti pamest savas mājas Ukrainā. Vienlaikus karš ir licis vēl skaidrāk apzināties nepieciešamību stiprināt Latvijas drošību un sabiedrības noturību. Notikumi pēdējā nedēļā skaudri apliecina, ka drošības jautājums ir mūsu pašu – primāri Eiropas Savienības – rokās, pilnveidojot savas spējas, nevis gaidot ārēju palīdzību cīņā pret agresoru.
Ir saprotams – karš Ukrainā nav tikai militāra cīņa kaujas laukā, tas ir arī informācijas un vērtību karš, kas ik dienu ietekmē arī Latvijas sabiedrību. Karš ir stiprinājis tajā apziņu par demokrātijas un brīvības trauslumu, kas rūpīgi jāsargā, jākopj ar aktīvu rīcību un spēcīgām pilsoniskajām un patriotiskajām vērtībām. Tāpat Latvijā arvien vairāk uzmanības pievēršam dezinformācijas ietekmes mazināšanai.
Akcija “Kopā līdz uzvarai!”, kas 24. februārī notiks pie Brīvības pieminekļa, ir veltīta atbalstam Ukrainai, un vienlaikus tas ir atgādinājums Latvijas sabiedrībai: mēs nedrīkstam palikt vienaldzīgi, nedrīkstam nejust līdzi, nedrīkstam nepalīdzēt. Latvijas iedzīvotāji apliecina, ka viņi ir kopā ar Ukrainu ne tikai vārdos, bet arī darbos. Ukraina cīnās arī par mūsu nākotni – pasauli, kurā valda taisnīgums, brīvība un cilvēktiesības.
Kara ietekme pēdējos trīs gados ir būtiski mainījusi arī nevalstisko organizāciju sektoru. Daudzas organizācijas ir mainījušas prioritātes, lielu daļu darba un resursu veltot Ukrainas atbalstam – gan sniedzot praktisku palīdzību, gan organizējot informatīvas kampaņas, ziedojumu vākšanas iniciatīvas, koordinējot brīvprātīgos, pārstāvot Ukrainas civiliedzīvotāju intereses lēmumu pieņemšanā u. c.
Arvien svarīgāka tēma ir civilā aizsardzība, kas saistīta ar sabiedrības noturības un drošības stiprināšanu Latvijā.
Arī Latvijas Pilsoniskās alianses biedri ir aktīvi reaģējuši, izveidojot civilās aizsardzības darba grupu, lai apvienotu resursus un idejas, kā efektīvi palīdzēt nevalstiskajam sektoram un sabiedrībai kopumā.
Atcerēsimies 1991. gadu – īpaši tagad nedrīkstam nobīties un padoties!
Marina Kosteņecka
rakstniece
Foto: Edijs Pālens, LETA
Sabiedrība Latvijā joprojām ir sašķelta, primāri latviešu daļā un krievu daļā. Turklāt krievu daļu pēdējie trīs gadi ir ļoti sašķēluši vēl atsevišķi gan labā, gan sliktā nozīmē. Ir tādi, kuri jau kopš pirmās kara dienas nostājās pret to, ir ar abām kājām Ukrainas pusē, pauž nosodījumu iebrucējiem un izjūt kaunu par to, ko dara Krievija, viņu tauta, iebrūkot Ukrainā – miermīlīgā, nevienam neko sliktu nenodarījušā valstī. Mani šis karš ir nolicis kā starp divām ugunīm. Mana māte ir krieviete, bet tēvs – ukrainis.
Vēl viena daļa krievu Latvijā saprot, ka karš no Krievijas puses ir netaisnīgs, taču baidās to atklāti paust. Diemžēl ļoti liela daļa ir arī tādu, kuri skaidri nostājas Putina pusē, uzskata, ka viss, ko viņš dara, ir pareizi, un gaida, kad Ukraina tiks sagrauta, bet pēc tam Putins nāks atbrīvot Latviju no fašistiem, ieviest šeit kārtību. Pirms kara krievvalodīgo kopiena bija salīdzinoši amorfa. Tagad tā šķeļas, vienai daļai radikalizējoties nevēlamā virzienā, kas daļēji ir pateicoties arī bieži vien nepārdomātajai visa krieviskā izspiešanai no publiskās telpas. Tiesa, tie lielākoties ir vecākās, aizejošās paaudzes cilvēki, kuru uzskatus vairs nekas nespēs mainīt.
Citādi ir ar jauniešiem, cilvēkiem, kuri izglītību ieguvuši pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Viņi labāk izprot vēsturi, pasaulē notiekošo, prot latviešu un citas valodas. Tas, protams, pats par sevi vēl nenozīmē lojalitāti Latvijai, tomēr rada pieeju daudz pilnīgākam informācijas lokam. Domājams, arī vairums vidējās paaudzes krievu visumā objektīvi izprot pašreiz Ukrainā notiekošo. Būtībā jebkurš morāli vesels cilvēks saprot, ka Krievija pret Ukrainu īsteno noziedzīgu karu.
Savukārt latvieši ir ļoti skaidri vairākumā nostājušies Ukrainas pusē, ne vien saprotot, ka tā izcīna taisnīgu karu, bet arī apzinoties, ka ukraiņi šobrīd ar savām dzīvībām maksā arī par mūsu brīvību. Faktiski Ukraina cīnās ne tikai par Latvijas, bet arī Eiropas un plašākā nozīmē – pasaules – nākotni.
Tagad, kad izskatās, ka ASV varētu pamest Eiropu un ienaidnieki vēlas mūs sašķelt vēl vairāk, mums visiem ir svarīgi nenobīties un neatkāpties – turpināt atbalstīt Ukrainu visos iespējamos veidos, sākot no finansiālā atbalsta un beidzot ar maskēšanās tīklu pīšanu un bērnu zīmējumu sūtīšanu uz fronti. Nedrīkstam nobīties un padoties. Savi plāni varbūt ir Putinam un Trampam, taču tādi ir arī Dievam. Atcerēsimies, kas notika 1991. gada augustā jeb brīdī, kad likās, ka jau tūlīt uzvarēs mūsu neatkarības ienaidnieki. Tomēr pagāja vien dažas dienas un sabruka viņi paši.
Patērētājsabiedrības baudas un postmodernisma prieki jāpievalda stingras aizsardzības labad
Maija Kūle
filosofe, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle, emeritētā profesore
Foto: Ieva Čīka, LETA
Trīs gadi, vērojot Ukrainā notiekošo, ir pagājuši nevis kā hronoloģiski precīzi gadi, bet laikposmi, cilvēkos radot izjūtu kopumu un daudzos – vēlmi rīkoties.
DUSMAS. 2022. gada 24. februāra nakts. Es ilgi neaizmigu. Nez kāpēc, pretēji analītiķu spriedumiem, man šķita, ka krievi tomēr uzbruks. Notikumu loģika izskatījās tāda. Pēc skaudrās ziņas pulksten piecos manī parādījās pretīguma sajūta un aizvainojums, kā Kremlis var tik iracionāli rīkoties, jo neredz karam jēgu, – nacistu taču Kijivā nav, un Krievijai uz kaimiņvalsti nav tiesību! Sajūta par vēstures netaisnīgo, iracionālo gaitu. Šāda sajūta Latvijā un ne tikai šeit radās daudziem – satraucoša, raižu un apjukuma pilna. Reāls karš!
CERĪBA. Pirmais gads pagāja darbojoties – palīdzēt Ukrainai ar cerīgu sajūtu, ka Ukrainā top NĀCIJA, kas noteikti uzvarēs. Ticība, ka nav iespējama Ukrainas uzvara “pa pusei”. Visam jānotiek līdz galam, Krievijai jāzaudē. Liela daļa Latvijas sabiedrības iesaistījās palīdzības nodrošināšanā, ziedoja, sāka strādāt “Tviterkonvojs”, atbalsta centri, valdība.
VILŠANĀS UN NESKAIDRĪBA – Ukrainas armijas lielais pretuzbrukums 2023. gadā un turpmāk neizdevās. Tam bija dažādi ārēji apstākļi, taču to pavadīja sajūta, ka nav pietiekama, fundamentālos spēkos sakņota internacionāla atbalsta. Vārdos it kā būtu, bet realitātē nav. Vai tie bija meli, nevērība, vēstures spēles? Daļa Latvijas sabiedrības vairs nesaprata: vai tiešām Ukraina uzvarēs? Tomēr mūsu palīdzība nesaruka.
SAŠUTUMS. Otrajā kara gadā mediji sāka arvien vairāk vēstīt, ka Ukrainā ir dziļa korupcija, uzdarbojas spiegi, nodevēji, notiek atpirkšanās no frontes utt. Nācijas kā ideālformas nav. NOŽĒLA par cilvēku iedabas sīkmanību un alkatību visos laikos un, kas vēl šausmīgāk, kara laikā. Sabiedrības ziedojumi mazinājās, taču cerība un pārliecība par atbalstu palika. Valdības stingrā nostāja būt Ukrainas pusē arī.
NOGURUMS. Sajūta, ka “mazais cilvēks” neko nevar. Kas pasaulē ir sācies aplam, tas iet aplamu gaitu. Ļaunumam piemīt spēks. Ukrainai pasaulē nav laimējies un, iespējams, būs vēl citi, kam var nelaimēties. Pastiprinājās raizes, kas notiks ar Baltiju, ja esam blakus agresīvajai kaimiņvalstij.
RAIZES. Trešais kara gads. Sabiedrību tracināja jautājumi: vai uzbrucējs nepārkāps NATO robežas? Kur ir Eiropas militārā savienība un tautu kopība? Vai neesam vīlušies rietumnieciskās civilizācijas spēkā? Ko nozīmē ASV jaunā politika? Tas nenozīmēja atteikšanos no atrašanās Ukrainas pusē, bet gan kara nozīmes paplašināšanu – pat globālā mērogā. To saprata gan lieli, gan mazi, gan Latvijā, gan ārpus tās. Notiek kas globālāks, nekā sākumā licies.
IR JĀVAR! Trešo gadu rezumējot. Redzams, ka ir sācies Gribas laikmets, kad jārunā jābūtības vārdos un jānotur spēkā mūsu valstsgriba. Patērētājsabiedrības baudas un postmodernisma prieki jāpievalda stingras aizsardzības labad. Likmes ir augstākas par karu Ukrainā – tās ir par to, kas pastāvēs vai tiks iznīcināts.
Datu avots: Valsts kancelejas pētījums par sabiedrības attieksmi pret karu Ukrainā.
Foto: Ilmārs Znotiņš, Valsts prezidenta kanceleja.
Latvijā nav izmantota iespēja izveidot saliedētu nāciju
Deniss Hanovs
kultūrpētnieks
Foto: Paula Čurkste, LETA
Mani novērojumi medijos, publiskajā telpā, ikdienā liek izdarīt secinājumus stipri tumšos toņos. Sabiedrības sociālais audums ir saplīsis vairākos gabalos. Ir notikusi mazākumtautību strauja atstumšana no Latvijas idejas. Nacionālistiskais diskurss ir kļuvis agresīvāks. Izpausmes formas, kādas publiskajā telpā ienesa agresīvā atkrieviskošanas kampaņa, ir vairojusi izstumšanu, naidu un ksenofobiju. Turklāt, it īpaši nepatīkami, ka Latvijas intelektuālajā vidē nebija nekādas reakcijas pret šādu uzbrukumu daļai Latvijas sabiedrības – valsts pilsoņiem, nepilsoņiem, vienkārši līdzcilvēkiem. Biju gaidījis Latvijas intelektuālās kolektīvās sirdsapziņas pretreakciju, taču tādas nebija.
Pasaule, kā liecina notikumi pēdējās nedēļās, ir nonākusi līdz jaunam Molotova–Ribentropa paktam, kas faktiski pat netiek slēpts. No Eiropas acīmredzami sāk novērsties tās drošības līdzšinējais garants ASV, bet Eiropas diplomātija izrāda apjukumu un bezspēcību diktatoru priekšā. Tādā situācijā mūsu politiķi, sabiedrības elite, tā vietā, lai sabiedrību atgrieztu uz saliedētības ceļa, pretstatot vienu otrai mūsu sabiedrības daļas, jautrā prātā dodas pretējā virzienā – uz purvu. Tā ir milzīga, principiāla kļūda. Ja pēdējo 30 gadu laikā, jo sevišķi pēdējos trīs gados, Latvijā nav izmantota iespēja izveidot saliedētu nāciju, nebūtu jābrīnās, ka te netrūks tādu, kuri agresora tankus atkal sagaidīs ar ziediem. Tieši nācijas saliedētība ir spēks, pateicoties kuram, Ukraina joprojām spēj turēties pretī iebrucējam.
Uzskatu, ka Latvijai šajos draudīgajos apstākļos steidzami ir vajadzīgs jauns sabiedriski politiskais konsensus, jauna koncepcija, kas ļautu izveidot vienotāku, iekļaujošāku un stiprāku nāciju.
Datu avots: Valsts kancelejas pētījums par sabiedrības attieksmi pret karu Ukrainā.
Foto: Edijs Pālens, LETA.
Latvija ir apguvusi taisnīgas palīdzēšanas vērtību un savas mājas sakārtošanu
Vita Zelče
vēsturniece, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesore
Foto: Edijs Pālens, LETA
Trīs kara gadi Ukrainā karu no vēstures ir pārcēluši tagadnes plaknē. Pēdējo reizi karadarbība Latvijas teritorijā norisinājās Otrā pasaules kara laikā 20. gs. 40. gados, un tās sekas bija milzīgi cilvēku zaudējumi, Latvijas valstiskuma liegums uz teju pusgadsimtu, iekarotājvalsts militāro spēku un bāzu klātbūtne un pēckara dzīve totalitārā, cilvēku tiesības ignorējošā un nabadzīgā valstī.
Lai gan pasaulē arī pēc Otrā pasaules kara bija notikuši asiņaini militārie konflikti, tomēr ģeogrāfiskās, kultūras un kolektīvās atmiņas distances uz tiem ļāva raudzīties no attāluma ar personiskās drošības izjūtu, ka tie mūs neskar. Jau pirms kāda laika mūžībā aizgāja paaudze, kas uz saviem pleciem iznesa Otrā pasaules kara smagumu. Arī tas kara pieredzi šķietami pārcēla uz vēsturi – uz pētījumiem, reprezentācijām filmās, seriālos, spēlēs, literatūrā un mākslā. Lielā daļā sabiedrības (arī man) jau bija nostiprinājusies pārliecība, ka Eiropā karu vairs nebūs, tie nav iespējami un esošā dzīves kārtība ir uzskatāma par dabisku.
Iebrukuma trešajā gadadienā varu ieteikt izlasīt vai pārlasīt Česlava Miloša “Sagūstīto prātu”, it īpaši otro nodaļu, kas sākas ar tik bieži uzdoto jautājumu: “Vai amerikāņi patiešām ir tik briesmīgi stulbi?” Tas ir labs refleksiju impulsa avots par neseno pagātni un arī nākotni, Austrumiem, Rietumiem, Ameriku un it kā attālo pasaules daļu neizbēgamo sasaisti jeb savienoto trauku principiem, kā arī karu, krīžu, nelaimju, izdzīvošanas, pielāgošanās un pretošanās sagrautajām, iepriekš pastāvējušajām vērtībām un no jauna tapušajām vērtībām, patikām un nepatikām, iespējamībām un nepieciešamībām.
Mediji un sociālās tīklošanās vietnes ir ļāvušas sekot Ukrainā notiekošā kara norisei. Ļoti daudz ko ieraudzīt pietuvinājumā. Šo trīs gadu laikā nav bijusi neviena diena, kad Latvijas informatīvajā telpā nebūtu nonākuši jaunumi no Ukrainas un likuši apzināties, ka Ukraina ir tepat blakus. Šķiet, ka attiecīgais laiks vismaz daļai sabiedrības ir radījis informatīvo rūdījumu, kas nozīmē prasmi izvēlēties drošticamas informācijas avotus un neļauties dezinformācijas straumēm.
Manuprāt, Latvija šajos trīs gados ir apguvusi divas būtiskas lietas – taisnīgas palīdzēšanas vērtību un savas mājas sakārtošanu. Latvijas cilvēku palīdzība Ukrainai, kas cīnās par suverenitāti un nācijas pastāvēšanu, ir bijusi devīga un patiesa. Cerams, ka tā pagurumā neapsīks. Tā ir ļāvusi gan valsts, gan individuālā līmenī apgūt jaunu – dāsna devēja – lomu. Tāpat arī saprast, ka palīdzība, ziedojot naudu, lietas, pārtiku, ir ikvienam Latvijas iedzīvotājam pieejamais instruments, lai iestātos par taisnīgumu un cilvēciskumu.
Dāsnuma galvenais spēks allaž ir cilvēka paša vērtību sistēmā, kas arī nosaka Latvijas kā valsts vērtības.
Iebrukums Ukrainā arī lika rūpīgāk paskatīties uz savu zemi un ieraudzīt tās vājās vietas ne tikai militārajā un aizsardzības jomā, bet arī izglītībā, zināšanās un prasmēs, patvertņu trūkumā pilsētās, informācijas sistēmā, kultūras lietošanā, ekonomikā, sadarbības partneru izvēlē, gatavībā krīzēm. Un vājumu novērst. Šajos trijos gados Latvija kā valsts ir tapusi spēcīgāka un arī drosmīgāka, un atbildīgāka.
1 Gārtons Ešs, T. Tēvzemes. Personīga Eiropas vēsture. Rīga: Jānis Roze, 2023, 315. lpp.
