Agresoram nedrīkst piekāpties. Uzbrukuma paktu un “Baltijas ceļu” atceroties

Pakts, kuru nevaram atļauties aizmirst

1939. gada 23. augustā Maskavā tika parakstīts neuzbrukšanas līgums starp nacistisko Vāciju un PSRS jeb tā dēvētais Hitlera–Staļina pakts. Šo vienošanos nereti dēvē arī par Molotova–Ribentropa paktu, atsaucoties uz tā parakstītājiem – PSRS ārlietu tautas komisāru Vjačeslavu Molotovu un Vācijas ārlietu ministru Joahimu fon Ribentropu. Pakts saturēja slepenus papildprotokolus, kuros PSRS un Vācija vienojās par interešu sfēru sadali Austrumeiropā – Somijā, Igaunijā, Latvijā, Lietuvā, Polijā un Rumānijā. Latvija, Somija un Igaunija tika “iedalīta” PSRS. Vēlāk – 28. septembrī – padomju sfērā nonāca arī Lietuva. Līdz ar šo abu lielvaru vienošanos Vācija 1. septembrī iebruka Polijā, ar ko iesākās Otrais pasaules karš. Tādējādi Padomju Savienības un Vācijas neuzbrukšanas līgumu vēsturnieki nereti dēvē par “uzbrukuma paktu”.

Molotova–Ribentropa pakts tā parakstīšanas brīdī bija pretrunā tolaik spēkā esošajām vispārējām starptautiskajām tiesībām.

Tāpēc viens no Baltijas valstu neatkarības kustības galvenajiem mērķiem bija panākt, lai pakta slepenie protokoli publiski tiktu atzīti par spēkā neesošiem no parakstīšanas brīža.

1989. gada 23. augustā, piecdesmit gadus pēc noziedzīgā pakta parakstīšanas, ap diviem miljoniem Baltijas valstu iedzīvotāju sadevās rokās, izveidojot dzīvu, nepārtrauktu ķēdi 660–670 km garumā no Ģedimina torņa Viļņā līdz Brīvības piemineklim Rīgā un Hermaņa tornim Tallinā. Akcija, kas iegājusi vēsturē kā “Baltijas ceļš”, tika rīkota ar mērķi pievērst pasaules sabiedrības uzmanību Padomju Savienības noziegumiem, Baltijas valstu nelikumīgajai okupācijai un demonstrēt to iedzīvotāju vienotību prasībā pēc pašnoteikšanās un neatkarības.

Ukraina – skarbs atgādinājums par traģiskajām vēstures mācībām

“Salīdzinot šībrīža notikumus un situāciju 1939. gada augustā, atšķirība ir tāda, ka tolaik bija noslēgta Minhenes vienošanās, ar ko Eiropas lielvalstis atļāva Hitleram anektēt Čehoslovākijai piederošo Sudetu apgabalu, ko Vācija izmantoja kā placdarmu tālākai agresijai,” vēstures paralēles vērtē Sandra Kalniete, Eiropas Parlamenta deputāte, kuru tolaik Latvijas Tautas fronte izvirzīja kā atbildīgo par “Baltijas ceļa” norisi. Viņa norāda: “Tagad Eiropa ir nostājusies vēstures pareizajā pusē, saprotot, ka agresoram nedrīkst piekāpties kā tolaik, kad Vācija un PSRS vienojās par sadarbību, kas noveda pie Otrā pasaules kara un Eiropas sadalīšanas.” 

Šoreiz, sevišķi ņemot vērā Eiropas valstu līderu vizīti pirmdien Vašingtonā, kur sarunās ar ASV prezidentu Donaldu Trampu tika apspriestas drošības garantijas Ukrainai, situācija ir mainījusies uz labo pusi – Eiropas valstis ir spējušas apliecināt vienotību, saprotot, ka Ukrainas atbalstīšana ir pašu interesēs, lai apturētu tālāku Krievijas agresiju, uzskata arī Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs laikā no 1988. līdz 1990. gadam Dainis Īvāns. “Baltijas valstis vairs nav vienas, bet ar sabiedrotajiem drošības jomā.

Turklāt esam spējuši iespaidot notiekošo, panākot, ka sabiedrotās valstis, sevišķi tās, kuras ir aizmirsušas Otrā pasaules kara mācības, ieklausās mūsu nostājā. Šajā ziņā esam bijuši uzstājīgi, varbūt apnicīgi.

Taču mums ir svarīgi par to atgādināt, vienlaikus izdarot pretspiedienu tādām valstīm kā Ungārija, kas atbalsta Krievijas intereses,” pauž D. Īvāns.

Lai gan ir bijis pamats bažām, ka, aizejot tiem rietumvalstu politiķiem, kas pieredzējuši Auksto karu, nākamā paaudze varētu pietiekami nenovērtēt 20. gadsimta traģiskās vēstures mācības, karš Ukrainā šajā ziņā visu ir nolicis savā vietā: izpratne par to ES valstīs un institūcijās ir ievērojami palielinājusies, uzskata S. Kalniete. “Padomju masu deportāciju upuru vārdu lasīšana, kas 2021. gadā pie Eiropas Parlamenta aizsākās kā atsevišķu Baltijas valstu deputātu iniciatīva, tagad ir pārtapusi par oficiālu ceremoniju, kuru atklāj parlamenta vadība. Vēstures paralēļu nozīme pieaug arī ideoloģiskajā cīņā,” pauž politiķe.

Nezināt vēsturi ir bīstami

Eiropa, kā secina S. Kalniete, apzinoties Krievijas radīto apdraudējumu, gan mācās politiskā ziņā, gan nostiprina savu militāro industriju un aizsardzībai tērē arvien vairāk līdzekļu. Vienojoties par 5% IKP atvēlēšanu šim mērķim NATO ietvaros, 1,5% šī apjoma dalībvalstīm būs ļauts novirzīt Ukrainas aizsardzības stiprināšanai. “Taču bīstami patlaban ir tas, ka pašreizējais ASV prezidents Donalds Tramps, pietiekami nepārzinot Austrumeiropas un Krievijas attiecību vēsturi, sarunās ar Putinu var piekrist Kremļa prasībām, kas palielina Eiropas drošības apdraudējumu,” atzīst eiroparlamentāriete.

ASV prezidenta faktoru uzsver arī D. Ivāns. “2015. gadā, kad Donalds Tramps pirmo reizi kandidēja uz prezidenta amatu, šķietami pārsakoties, toreizējam Savienoto Valstu viceprezidentam Džo Baidenam es jautāju, vai mums ir pamats bažām, ka varētu notikt “RibenTrampa” pakts. Viņš atbildēja, ka nav pamata bažām, jo Tramps nezina, ko runā. Tagad redzam, ka Baidenam īsti nebija taisnība.”

“Tramps gan varbūt ne vienmēr zina, ko runā, taču bīstamā 1939. gada tendence turpinās – lielvalstu vadītāji atkal vēlas noteikt mazāku valstu likteni,”

pauž kādreizējais Latvijas Tautas frontes līderis, atzīstot bažas, ka Tramps šajā ziņā varētu spēlēt Čemberlena lomu. Kā zināms, Lielbritānijas premjerministrs Nevils Čemberlens iegājis vēsturē kā tā dēvētās Hitlera nomierināšanas politikas īstenotājs un viens no Minhenes vienošanās parakstītājiem.

Baltijas ceļš – paraugs joprojām

To, ka agresoram nedrīkst piekāpties, apliecinājis arī “Baltijas ceļš”. “Ir jāpiespiež agresoru atzīt savus noziegumus un mainīt pozīciju, kā tas izdevās “Baltijas ceļam” 1989. gadā, kad jau decembrī PSRS Tautas deputātu kongress pieņēma lēmumu, atzīstot Molotova–Ribentropa paktu ar slepenajiem protokoliem par spēkā neesošiem kopš pieņemšanas brīža. Kremlis bija spiests piekāpties,” atceras D. Īvāns.

Savukārt 1990. gada janvārī, sekojot “Baltijas ceļa” piemēram un cilvēkiem sastājoties dzīvā ķēdē no Ļvivas līdz Kijevai, akciju īstenoja ukraiņi.

“Tātad varam teikt, ka esam iedvesmojuši neatkarības kustību Ukrainā, un arī tagad, iestājoties par savām interesēm, mums tas ir jāturpina tikpat apņēmīgi, kā to darījām “Baltijas ceļā”,” secina bijušais Latvijas Tautas frontes vadītājs.

““Baltijas ceļš” bija ļoti ievērojama tautu brīvības manifestācija, kas iegūlusi Eiropas 20. gadsimta vēsturē un vēl joprojām ir aktuāla, arī raugoties uz ukraiņu cīņu par savu valsti. Atšķirībā no ukraiņiem, mums tomēr par to nebija jāsamaksā tik milzīga savu asiņu un atdoto dzīvību cena, kādu tagad maksā ukraiņi, izrādot apbrīnojamu apņēmību un drosmi,” secina S. Kalniete.

Tagad, kā norāda politiķe, ir ļoti svarīgi, lai eiropieši ne tikai tādās valstīs kā Latvija, Lietuva, Igaunija, Polija un Somija patiešām saprot, ka Krievijas iebrukums Ukrainā apdraud viņu pašu un bērnu drošību un kāpēc aizsardzībai pret Krievijas apdraudējumu ir jātērē tik daudz līdzekļu.

Šo uzdevumu sarežģī atšķirīgā pieredze, kādu dažādu sabiedrību kolektīvajā atmiņā atstājis Otrais pasaules karš un tā sekas, ko varētu iedalīt vismaz trīs atšķirīgās izpratnēs par pagātnes notikumiem. Pirmā: Krievijā kara gaitas un iznākuma vērtējumos valda atbrīvotāju mīts. Otrā: Rietumeiropas valstīs, kas saskārās tikai ar vācu iebrukumu, dominē atmiņas par nacismu kā vienīgo ļaunumu. Trešā: Austrumeiropā, arī Baltijā, kas pārdzīvoja gan vācu, gan padomju okupāciju, ir aktuāla divu ļaunumu – nacisma un komunisma – paradigma, kuru Baltijas valstis ir ilgstoši centušās aktualizēt starptautiskajā vidē.