Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
LV portāla infografika
Pirms 30 gadiem notikusī miermīlīgā Baltijas tautu manifestācija bija ne tikai apliecinājums visai pasaulei, ka prasība pēc savas valsts neatkarības atjaunošanas ir Latvijas, Igaunijas un Lietuvas tautas griba, kas pusgadsimtu bijusi noziedzīgi apspiesta, bet arī atgādinājums par Padomju Savienības 50 gadus ilgajiem meliem, noklusējot Hitlera–Staļina pakta esamību. Baltijas tautu neatkarības centieni bija balstīti arī faktā, ka pakts pārkāpa tajā laikā spēkā esošās starptautiskās tiesības.
Baltijas ceļš bija miermīlīga politiska manifestācija, kas notika 1989. gada 23. augustā plkst. 19.00. Tās laikā aptuveni divi miljoni cilvēku sadevās rokās un izveidoja 660–670 km garu dzīvo ķēdi, kas savienoja Lietuvas, Latvijas un Igaunijas galvaspilsētas – no Ģedimina torņa Viļņā līdz Brīvības piemineklim Rīgā un Hermaņa tornim Tallinā.
Akcija tika rīkota ar mērķi pievērst pasaules sabiedrības uzmanību Baltijas valstu nelikumīgajai okupācijai un demonstrēt to iedzīvotāju vienotību prasībā pēc pašnoteikšanās un neatkarības.
Pieaugot nacionālo kustību aktivitātei, pastiprinājās Kremļa organizētā propaganda, kas vērsta pret baltiešu “teroristiem” un “fašistiem” Rietumu presē. “Gorbačovs [PSRS Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētājs] vienmēr kliedza, ka esam ekstrēmistu saujiņa, kas apdraud perestroikas reformas, ka tauta mūs nemūžam neatbalstīs un gāzīs. Viņš Rietumu sabiedrībā tolaik bija ļoti populārs, un nevarētu teikt, ka tur attieksme pret mums būtu bijusi labvēlīga,” atminas Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs Dainis Īvāns.
Tāpēc bija nepieciešams ātri un nepārprotami visai pasaulei pavēstīt, kāds ir patiesais Baltijas tautu noskaņojums. “Iegansts rīkot šādu akciju bija parādīt Kremlim un Rietumu pasaulei, ka aiz mums stāv milzīgas tautu masas,” stāsta D. Īvāns.
Ideju baltiešiem sadoties rokās cauri visām Baltijas Republikām piedāvāja Igaunijas nacionālās kustības Rahvarinne līderis Edgars Savisārs, kuru atbalstīja nacionālās kustības pārējās valstīs – Latvijas Tautas fronte un Sajūdis Lietuvā.
Starptautiskā ziņu aģentūra Reuters ziņoja, ka akcijā piedalījās 700 tūkstoši cilvēku Igaunijā, 500 tūkstoši Latvijā un viens miljons Lietuvā. Savukārt PSRS telegrāfa aģentūras TASS sniegtā oficiālā informācija liecina, ka akcija pulcēja 300 tūkstošus dalībnieku Igaunijā un 500 tūkstošus Lietuvā, Latviju nepieminot. Ņemot vērā akcijas mērogus un dažādos informācijas avotus, precīzu akcijas dalībnieku skaitu noteikt nav iespējams.
Solidaritātes akcijas notika arī citviet pasaulē – Berlīnē, Ļeņingradā, Maskavā, Melburnā, Stokholmā, Tbilisi, Toronto u. c.
Šajā datumā Otrā pasaules kara priekšvakarā, 1939. gadā, Maskavā tika parakstīts neuzbrukšanas līgums starp nacistisko Vāciju un PSRS jeb t. s. Hitlera–Staļina pakts. Šo vienošanos nereti dēvē arī par Molotova–Ribentropa paktu tā parakstītāju – PSRS Ārlietu tautas komisāra Vjačeslava Molotova un Vācijas Ārlietu ministra Joahima fon Ribentropa – dēļ.
Pakts saturēja trīs slepenus papildprotokolus, kuros PSRS un Vācija vienojas par ietekmes sfēru sadali Somijā, Igaunijā, Latvijā, Lietuvā, Polijā un Rumānijā. Šīs vienošanās rezultātā vispirms no PSRS interesējošajām teritorijām tika repatriēti vācu tautības iedzīvotāji, pēc tam sākās abu lielvaru karaspēku pakāpenisks iebrukums.
Staļina–Hitlera slepenā vienošanās par ietekmes sfēru sadali uz trešo valstu rēķina pārkāpa vairākus starptautisko tiesību aktus, divpusējo līgumu un pat svinīgus PSRS solījumus, tāpēc tā nevarēja būt atklāta un tika turēta slepenībā. PSRS vēl 1989. gadā noliedza slepeno papildprotokolu eksistenci, apgalvojot, ka Baltijas valstis Padomju Savienībā iestājās brīvprātīgi.
Tāpēc 1989. gada 23. augustā, Hitlera–Staļina pakta parakstīšanas 50. gadadienā, rīkojot miermīlīgu politisku akciju, Baltijas valstu iedzīvotāji pieprasīja pakta slepeno protokolu publisku atzīšanu par spēkā neesošiem no parakstīšanas brīža.
No starptautisko tiesību aktiem, kurus pārkāpa Hitlera–Staļina pakts, būtiski pieminēt Tautu Savienības statūtus, kurus Latvija parakstīja 1921. gadā, bet PSRS – 1935. gadā. 1929. gada 9. februārī Latvija un PSRS pievienojās Keloga–Briāna paktam, atsakoties no kara kā nacionālās politikas metodes. 1932. gada 7. janvārī, pieņemot t. s. Stimsona doktrīnu, ASV deklarēja, ka neatzīs nevienu līgumu vai vienošanos, kas panākta ar līdzekļiem, kuri ir pretrunā Keloga–Briāna paktam. Tā paša gada 11. martā tai pievienojās visas Tautu Savienības dalībvalstis, arī Latvija un PSRS.
1933. gada 3. jūlijā Latvija un PSRS bija pievienojusies Londonas konvencijai par agresijas un agresora definīciju, kas paredz, ka ikviena valsts, kura veic bruņotu iebrukumu svešā teritorijā ar kara pieteikumu vai bez tā, ir uzskatāma par agresoru.
Svarīgi pieminēt arī Latvijas–PSRS divpusējos līgumus. Piemēram, 1920. gada 11. augustā parakstot Miera līgumu ar Latviju, Krievijas Sociālistiskā Federatīvā Republika bija apņēmusies uz mūžīgiem laikiem atteikties no jebkādām teritoriālām pretenzijām uz Latvijas tautu un zemi. 1932. gada 5. februārī noslēdzot Latvijas un PSRS neuzbrukšanas līgumu, puses apņēmās nepiedalīties nekādos politiskos vai militāros līgumos, kas vērstas pret otras puses neatkarību, teritoriālo integritāti vai politisko drošību.
Lai pierādītu, ka Baltijas valstu okupācija noritējusi, pārkāpjot starptautiskos tiesību aktus, un tāpēc ir pretlikumīga, bija svarīgi panākt, lai Hitlera un Staļina režīmu vēsturiskās pēcteces atzīst, ka šāda pakta slepenie protokoli bija un ir uzskatāmi par spēkā neesošiem no parakstīšanas brīža.
Jau pirmajā darba sesijā PSRS Tautas deputātu kongresā, kurā 1989. gada 26. marta vēlēšanās no Baltijas ar milzīgu pārsvaru tika ievēlēti nacionālo kustību pārstāvji, arī D. Īvāns, pieprasīja izveidot Hitlera–Staļina pakta izvērtēšanas grupu. “Taču šīs aktivitātes tika nepārtraukti bremzētas, neiekļaujot tās kongresa darba kārtībā,” viņš atminas.
“Baltiešu centienus apgrūtināja fakts, ka pakta oriģināls nebija pieejams – PSRS vadība noliedza tā eksistenci. Vēlāk uzzinājām, ka Gorbačovs bija to lasījis, bet turpināja melot. Diemžēl vāciešiem oriģināla nebija vispār. Tas bija gājis bojā vai pēckara laikā apzināti iznīcināts,” atminas Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs.
Tāpēc bija nepieciešami netieši pierādījumi. To vākšanā lieli nopelni bija Mavrikam Vulfsonam, kurš Vācijā bija uzmeklējis un nofilmējis intervijas ar vēl dzīvajiem pakta parakstīšanas aculieciniekiem. “Šie videomateriāli izraisīja lielu troksni, tomēr šo jautājumu kongresa darba kārtībā neiekļāva. Domājām, ko darīt. Tad arī radās doma par Baltijas ceļu,” stāsta D. Īvāns.
Tolaik Latvijas Tautas fronte bija iesniegusi notu Vācijas Federatīvās Republikas Bundestāgā, cerot, ka tās locekļi atsauksies uz nevalstiskās organizācijas aicinājumu oficiāli deklarēt, ka Hitlera–Staļina pakts nav spēkā. “Nebijām oficiāla vara, bet cerējām, ka vismaz Vācija denonsēs paktu, kas būtu vēl viens atspēriena punkts tālākajā darbībā,” viņš atminas.
Daudzi nezināja, ka atzinumu par Hitlera–Staļina pakta juridisko statusu pēc VFR valdības lūguma tolaik sagatavoja Vācijas Bundestāga Zinātniskā dienesta Starptautiskās tiesību nodaļas darbinieks, tagad Latvijas Valsts prezidents Egils Levits. “Mans atzinums bija tāds, ka pakts nav bijis spēkā no parakstīšanas brīža. Tāda pēc tam bija arī valdības oficiālā pozīcija,” atminas E. Levits.
Īsi pēc Baltijas ceļa, 1989. gada 1. septembrī, Vācijas Federatīvā Republika oficiāli atzina, ka Hitlera–Staļina pakta slepenie protokoli nekad nav bijuši spēkā, un nodeva tās rīcībā esošos dokumentus PSRS Tautas deputātu kongresa Hitlera–Staļina pakta izvērtēšanas grupai.
24. decembrī arī PSRS Tautas deputātu kongresa vairākums apstiprināja, ka slepenie protokoli ir īsti, noziedzīgi un denonsējami. Vismaz juridiski tas nozīmēja, ka Baltijas atrašanās PSRS sastāvā ir pretlikumīga.
Juridiskā ziņā nozīmīgas PSRS darbības pret Latviju 1940. gadā uzskaitītas arī 1990. gada 4. maija deklarācijas “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” preambulā. Tādā veidā pamatots, ka Latvijas iekļaušanas PSRS sastāvā no starptautisko tiesību viedokļa nav spēkā un Latvijas Republika joprojām de jure pastāv kā starptautisko tiesību subjekts, ko arvien atzīst vairāk nekā 50 pasaules valstis.
Norādot uz starptautisko tiesību pamatprincipu prioritāti pār valsts tiesību normām, Neatkarības deklarācijā uzsvērts Molotova–Ribentropa 1939. gada 23. augusta vienošanās un to seku prettiesiskums un spēkā neesamība, līdz ar ko atjaunojama 1922. gada 15. februāra Latvijas Republikas Satversmes darbība.
Latvijas izvēlētais valsts nepārtrauktības ceļš (nevis otrās republikas scenārijs) nebija vieglāk īstenojamais, bet saskanēja ar starptautiskajās tiesībās sniegtajām iespējām, kuras 50 okupācijas gados bija pat nostiprinājušās.
2008. gadā Eiropas Parlaments pieņēma deklarāciju, pasludinot 23. augustu par Eiropas piemiņas dienu staļinisma un nacisma upuriem. Tajā uzsvērts, ka masu deportācijas, slepkavības un noziegumi, kas izdarīti saistībā ar agresiju staļinisma un nacisma režīmā, ir kara noziegumi un noziegumi pret cilvēci.
2009. gadā Baltijas ceļš tika iekļauts UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” starptautiskajā reģistrā, kas apliecina notikuma nozīmīgumu pasaules mērogā.
Kangers K. Latvijas Okupācija: starptautiski tiesiskie aspekti // Otrais pasaules karš un Latvija: notikumi un sekas. 20. gadsimta 40.–60. gadi. (Latvijas vēsturnieku komisijas raksti. 27. sējums) – Rīga: Zinātne, 2011.
Ēlerte S., Īvāns D., Zeibārte A., Gaisa L., Bika I. Baltijas ceļš 30. Kultūras ministrijas Latvijas valsts simtgades birojs, 2019.
Levits E. 4. maija Deklarācija Latvijas tiesību sistēmā // 4. maijs. Rakstu, atmiņu un dokumentu krājums par Neatkarības deklarāciju. – Fonds Latvijas Vēsture, 2000.
