Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Ārlietu ministrija
Šodien, 11. augustā, aprit 100 gadu kopš dienas, kad Latvija un Padomju Krievija parakstīja miera līgumu, ar ko noslēdzās nepilnus divus gadus ilgušais Latvijas Neatkarības karš. Parakstot līgumu, Padomju Krievija “bez ierunām” atzina Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un “uz mūžīgiem laikiem” atteicās no visām suverēnajām tiesībām attiecībā uz Latvijas tautu un zemi. Lai gan līgums nepasargāja Latviju no traģiskā likteņa 1940. gadā, tas kļuva par vienu no pamatiem neatkarīgas Latvijas atjaunošanai 50 gadus vēlāk, jo atbilstoši starptautiskajām tiesībām arvien bija spēkā esošs.
Parakstot miera līgumu, Padomju Krievija bez ierunām atzina Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atteicās no visām suverēnajām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi.
Satversmes sapulcē miera līgums tika ratificēts ātri un neredzētā vienbalsībā 2. septembrī. Neviena balss nebija pret.
Latvijas un Krievijas starpvalstu attiecību pamatu noteicošie principi, kas sakņojas abu valstu parakstītajā 1920. gada 11. augusta miera līgumā, joprojām ir spēkā.
Pamiers starp Latvijas armiju un Padomju Krievijas Sarkano armiju tika noslēgts jau gada sākumā, 30. janvārī. Līdz ar uzvaru Latgales frontē mūsu valsts bruņotie spēki bija panākuši visas Latvijas atbrīvošanu no ienaidniekiem. Priekšā vēl bija sarežģītas miera sarunas ar Austrumu kaimiņu, kuras Latvijas valdība nolēma uzsākt 16. februārī, bet faktiski tās sākās tikai pēc diviem mēnešiem – 16. aprīlī.
Vilcināšanās iemesli bija dažādi un spilgtāk iezīmēja pieaugošās pretrunas Baltijas valstu starpā (Igaunija noslēdza miera līgumu ar Padomju Krieviju jau 2. februārī, nekonsultējoties ar kaimiņiem), kā arī Polijas un Somijas atšķirīgajām interesēm. Tuvredzīga nespēja rast kopīgu valodu ārpolitiskos un drošības jautājumos tās pavadīs visu starpkaru posmu.
Ātrāku sarunu progresu neveicināja arī Latvijas iekšpolitiskās pretrunas un priekšvēlēšanu gaisotne (17.–18. aprīlī notika Satversmes sapulces vēlēšanas). Kārļa Ulmaņa valdības nesaskaņas ar sociāldemokrātiem pārvilka svītru tā brīža ārlietu ministra Zigfrīda A. Meierovica iecerei Latvijas delegācijā iekļaut Frici Menderu. Par Latvijas delegācijas Maskavā vadītāju tika iecelts ārlietu ministra biedrs Aurēlijs Zēbergs, kas, salīdzinot ar izveicīgo sociāldemokrātu, bija vājš diplomāts un ātri vien no intensīvā sarunu maratona smagos apstākļos nogura (tobrīd Maskavā valdīja liels karstums, pārtikas trūkums un tīfa epidēmija. Par slimības upuriem kļuva arī daži Latvijas delegācijas locekļi).
Arī Latvijas ambiciozais plāns panākt, ka Padomju Krievija atlīdzina zaudējumus, kādi Latvijai bija radušies Pirmā pasaules kara un lielinieku valdīšanas laikā, neveicināja ātru sarunu iznākumu. Latvijas puse sarunām gatavojās ārkārtīgi rūpīgi ar mērķi sasniegt maksimāli iespējamo labumu. 6. martā Latvijas valdība izveidoja sešas komisijas, kas izstrādāja Latvijas prasības Padomju Krievijai. Finanšu, koncesiju, reevakuācijas un kara postījumu komisija nodarbojās ar ekonomisko prasību pamatošanu.
“Latvija bija tos aprēķinājusi kopā gluži fantastiskā apjomā – 1,93 miljardi zelta rubļu! Un pat šī summa tika uzskatīta par nepilnīgu,” raksta vēsturnieks Aivars Stranga. Latvijas pamatprincipi paredzēja pieprasīt Latvijas daļu no Krievijas zelta fonda un no Krievijas valsts īpašuma. Tie paredzēja, ka Krievijai tiks piešķirtas tiesības lietot Latvijas ostas un izmantot tranzītu bez muitas nodevām, taču par to no Krievijas bija jāpanāk attiecīga kompensācija un jānoslēdz speciāls, atsevišķs līgums par Latvijas ostu lietošanu.
Tomēr cerēt, ka Padomju Krievija kaut kam tādam varētu piekrist, bija naivi. Rūdītais diplomāts, Krievijas delegācijas vadītājs Ādolfs Joffe bija sīksts pretinieks. Divu mēnešu laikā divpusējās sarunās izdevās vienoties tikai par līguma pirmajiem četriem pantiem, kas tomēr bija ārkārtīgi nozīmīgi Latvijai.
Parakstot līgumu, abas puses piekrita, ka no šī miera līguma spēkā nākšanas dienas kara stāvoklis starp Latviju un Krieviju top izbeigts.
Pamatojoties uz tautu pašnoteikšanās tiesībām, miera līguma 2. pantā Padomju Krievija atzina Latvijas neatkarību: “Izejot no Krievijas Sociālistiskās Federatīvās Padomju Republikas pasludinātajām visu tautu tiesībām uz brīvu pašnoteikšanos, neizņemot pat pilnīgu atdalīšanos no valsts, kuras sastāvā viņas ietilpst, un ievērojot Latvijas tautas noteikti izsacīto gribu uz patstāvīgu valsts dzīvi, Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnajām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi kā uz bijušās valsts tiesiskās iekārtas, tā arī uz starptautisko līgumu pamata, kuri še aprādītā nozīmē zaudē savu spēku uz nākošiem laikiem. No agrākās piederības pie Krievijas Latvijas tautai un zemei neizceļas nekādas saistības attiecībā uz Krieviju.”
Līguma 3. pantā Latvija un Padomju Krievija vienojās par kopīgo robežu (kas pievienotajā kartē tika attēlota arī vizuāli) un atrisināja strīdīgos jautājumus par Pitalovas un Drisas apgabalu, kuri atradās Latvijas armijas kontrolē. Pitalova jeb vēlākā Abrene palika Latvijai. Padomju Krievija tobrīd (“sakostiem zobiem”) saprata, ka Latvijas armija no tās neaizies, bet lielinieki sākt jaunu karu par Pitalovu negribēja (tobrīd bija sācies Polijas armijas uzbrukums Ukrainā).
Argumentācija par nepieciešamību Pitalovu pievienot Latvijas teritorijai izrietēja mazāk no etnogrāfiskiem (Pitalova ir sena latgaļu apdzīvota teritorija, kas līdz 1470. gadam piederēja Livonijai, taču 20. gadsimta sākumā vairākums apgabala iedzīvotāju bija nelatvieši)1, cik no ekonomiskajiem apstākļiem, jo tajā atradās svarīgs dzelzceļa mezgls, kas nodrošināja dzelzceļa satiksmi starp Vidzemi un Latgali pa Latvijas teritoriju.
Latviešiem izdevās līguma 4. pantā iekļaut prasību par Latvijai naidīgu organizāciju darbības aizliegšanu Krievijā, lai gan praksē tam nebija nozīmes.
Ekonomiskā ziņā līgums bija mazāk veiksmīgs. “Uz Maskavu braucām ar pārāk lielām ilūzijām, kuras pamazām izgaisa viena pēc otras,” 1920. gada augustā, jau esot sarunu finiša taisnē, atzina Latvijas miera delegācijas vadītājs Jānis Vesmanis (kurš sarunu vidū nomainīja A. Zēbergu).
“Būt piekāpīgiem pret Latviju lieliniekiem nebija nekādas jēgas,” raksta vēsturnieks A. Stranga. Līdz 6. augustam Latvijas delegācija centās panākt, lai krievi atdotu kaut vai izvestās lokomotīves un vagonus. Tas, ko izdevās panākt, ļoti atšķīrās no Latvijas sākotnējām prasībām. Tas bija tikai 110 lokomotīves (vien 38 nebija bojātas) sākotnēji prasīto 553 vietā un tikai 1160 vagoni 14 000 prasīto vietā (no tiem 440 izrādījās bojāti).
7. augustā, atbildot uz krievu delegācijas ziņojumu, ka latvieši vilcinot sarunas ar nepieņemamām prasībām, Padomju Krievijas valdības vadītājs Vladimirs Ļeņins atbildēja – ja Latvija nekavējoties neparakstīs mieru, jānoorganizē lokāls iebrukums Latvijā, pārģērbjot sarkanarmiešus par latviešu “zaļajiem” partizāniem, jāpakar vairāki kulaki, muižnieki un garīdznieki.
Tik tālu tomēr nenonāca, taču starptautiskā situācija bija tobrīd lieliniekiem labvēlīga. Uzbrukums Polijai bija veiksmīgs, un šķita, ka ir tikai laika jautājums, kad pēc Polijas sagrāves līdzīgas militāras akcijas varēs tikt vērstas pret Baltijas valstīm (tobrīd tam tomēr vēl nebija lemts notikt, pateicoties “brīnumam pie Vislas”).
Abu pušu pacietība bija izsīkusi, un pēdējās sarunas notika 9. augustā. Tobrīd Latvija samierinājās ar to, ka panāca no Krievijas apņemšanos izsniegt Latvijai avansu zeltā par vērtībām, kuras būtu jāatdod Latvijai (panāktais kompromiss bija 4 miljoni zelta rubļu divu mēnešu laikā pēc miera līguma ratifikācijas, tādēļ Latvijā to nosauca par “apzeltīto mieru”). Tika panākta vienošanās par bēgļu reevakuāciju un par mantas lielumu, kādu Latvijas pilsoņi varēja izvest no Latvijas (praksē šo punktu īstenošana izrādījās problemātiska).
1920. gada 11. augustā pulksten 12.40 tika parakstīts Latvijas Republikas un Padomju Krievijas miera līgums.
Lūk, kā svinīgo miera parakstīšanas brīdi nākamajā dienā aprakstīja laikraksts “Latvijas Sargs”:
“Ārlietu ministrijas priekšā jau no agra rīta stāv ziņkārīgo ļaužu pulki, kuru starpā cītīgi dežurē fotogrāfi ar uzstādītiem aparātiem. Plkst. 11 ministrijas pieņemšanas istaba jau pilna ar žurnālistiem. Tur sastopam visus Latvijas periodisko izdevumu priekšstāvjus, kā arī žurnālistus no Londonas, Berlīnes, Helsingforsas, Varšavas, Amerikas un citurienes, kuri visi dalās par saviem iespaidiem un intervē mūsu delegāciju ar Vesmani priekšgalā. Delegācijas locekļi apskata līgumus, kuri nodrukāti uz pergamenta un iesieti greznos masīvos safjana sējumos. Tādi sējumi divi: viens – priekš Latvijas – teksts pa priekšu latviešu un tad krievu valodā, otrs – priekš Krievijas – otrādi. Katrs sējums parakstīts no 7 miera delegācijas locekļiem (5 no mūsu puses un 2 no Krievijas), cauršņorēts un apstiprināts ar 7 zīmogiem. Katrā sējumā ietilpst sīka robežu karte.
Līguma parakstīšanai speciāli izgatavota zelta spalva, izgreznota dārgakmeņiem un pērli galā. Pulksten 12 ½ dienā ierodas delegācija. Svinīguma iespaids visapkārt. Ap garo galdu apsēžas dienvidu pusē Padomju valdības priekšstāvji, viņiem pretī mūsu delegācija, galda galos ievietojas sekretāri. Miera līgumu pirmais parakstīja Joffe, otrs Vesmanis plkst. 12.45 min dienā un pēc tam pārējie delegāti.
Pēc otrreizējas nofotografēšanās delegāti pieceļas, Dr. Joffe galdam pāri sniedz Vesmanim roku un, stipri spiežot, saka: “Vēlu laimes ar miera stāvokli.”
Plkst. 2 dienā Švarca restorānā krievu miera delegātus godināja ar dineju, uz kuru ieradās arī ārlietu ministrs Meierovics. Dineja ilga līdz plkst. 6 vakarā. Galvas pilsēta, tiklīdz saņēma ziņu par miera parakstīšanu, izgreznojās karogiem. Vakarā pilsētas centrā uz bulvāra spēlēja virspavēlnieka orķestrs. Plkst. 9 vakarā Padomju valdības delegācija aizbrauca uz Maskavu.”
Līguma parakstīšanas brīdis Ārlietu ministrijā.
Satversmes sapulcē miera līgums tika ratificēts ātri un neredzētā vienbalsībā 2. septembrī. Neviena balss nebija pret. Tiesa, vienbalsīgais atbalsts tika nodrošināts, pateicoties pārejas formulai, kura tika iesniegta ratifikācijas procesā un uzlika valdībai par pienākumu atgūt pēc iespējas vairāk no Latvijas izvesto vērtību.
Pat citkārt pret valdības lēmumiem kritiskais F. Menders Satversmes sapulces debatēs uzsvēra: “11. augustā izdevīgāku līgumu, pēc manas dziļākās pārliecības – un tas ir arī ārlietu komisijas vienbalsīgs konstatējums –, noslēgt nevarēja. [..] Trešais pants nosprauž robežas, kuras visumā sakrīt ar Latvijas etnogrāfiskām robežām un ieslēdz vēl dažus Latvijai izdevīgus dzelzceļa mezglus, kā, piemēram, Pitalovu” (Latvijas Satversmes sapulces I sesijas 28. sēdes stenogramma (1920. gada 2. septembrī)).
Bija noslēdzies nozīmīgs posms mūsu valsts izveides vēsturē. Tobrīd neviens nespēja paredzēt, ka miera līguma 2. pants būs izšķirīgs citu sarunu atskaites punkts pēc 70 gadiem ar PSRS tiesisko mantinieci – Krieviju. 1990. gada 4. maija deklarācijas “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” 9. pantā uzsvērts, ka Latvijas Republikas attiecības ar PSRS tiks veidotas saskaņā ar joprojām spēkā esošo 1920. gada 11. augusta miera līgumu starp Latviju un Krieviju, kurā uz mūžīgiem laikiem ir atzīta Latvijas valsts neatkarība.
"Latvijas valstij un tautai šis līgums bija svarīgs toreiz, pirms gadsimta, un aizvadītā gadsimta laikā tā politiski simboliskā un juridiskā nozīme ir tikai pieaugusi," uzsver Valsts prezidents Egils Levits.
"Miera līgums ar Krieviju 1920. gada 11. augustā nebija parasts starptautiskais līgums. Mums Latvijā tas nozīmēja ļoti daudz – kara beigas, mieru un izcīnītu uzvaru pret neatkarīgas Latvijas valsts idejas pretiniekiem. Vēl lielāku nozīmi Miera līgums ieguva 20 gadus vēlāk, kad Padomju Savienība, pārkāpjot starptautiskās tiesības, lauza šajā līgumā noteikto un okupēja Latviju. Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnā un Latvijas okupācijas neatzīšanas politikā bija svarīga atsauce uz Miera līgumu, uzrādot vienu no starptautiskajiem līgumiem, ko Padomju Savienība nebija ievērojusi. Visus 50 okupācijas gadus mēs atgādinājām par pieļauto starptautisko tiesību pārkāpumu un konsekventi prasījām Latvijas neatkarības atjaunošanu uz valsts nepārtrauktības pamata.
Tādēļ ir tikai dziļi likumsakarīgi, ka 1920. gada 11. augusta Miera līgums ir ietverts arī 1990. gada 4. maija deklarācijā “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu,” savā runā par miera līguma juridisko nozīmi sacīja Valsts prezidents.
"Latvijas un Krievijas starpvalstu attiecību pamatu noteicošie principi, kas sakņojas abu valstu parakstītajā 1920. gada 11. augusta miera līgumā, joprojām ir spēkā,” atgādina arī Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs.
Mūsdienās Latvijas – Krievijas miera līgums ir visvairāk citētais un analizētais Latvijas starptautiskais līgums, kas iekļauts ANO līgumu datu bāzes Tautu savienības līgumu sadaļā.
Plašākai apskatei līguma oriģināls būs pieejams no 12. līdz 28. augustam Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, Brīvības bulvārī 32.
Rakstā izmantotā literatūra:
1 Plašāk šo jautājumu skatījusi arī Satversmes tiesa 2007. gadā lietā Nr. 2007-10-0102 par likuma “Par pilnvarojumu Ministru kabinetam parakstīt 1997. gada 7. augustā parafēto Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma projektu par Latvijas un Krievijas valsts robežu” un likuma “Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu” atbilstību Latvijas PSR Augstākās padomes 1990. gada 4. maija deklarācijas “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” preambulai un 9. punktam un 2007. gada 27. martā parakstītā Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma par Latvijas un Krievijas valsts robežu un likuma “Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 3. pantam.
1922. gada 15. februārī Satversmes sapulce pieņēma Latvijas Republikas pamatlikumu – Satversmi.
Tā stājās spēkā 1922. gada 7. novembrī, uz pirmo sēdi sanākot 1. Saeimai.
Uzzini vairāk >>
Vienkārši par konstitucionālā ranga aktiem >>
Filma "Atver Satversmi"
Žurnāls "Jurista Vārds" – 51 eseja par Latvijas konstitūciju
