Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze!
Ļoti cienījamā Ministru prezidentes kundze!
Godātā Satversmes tiesas priekšsēdētājas kundze!
Godātie prezidenti!
4. maija deklarācijas kluba dalībnieki!
Dāmas un kungi!
Zemgales līdzenums. Franču grupa. Pilis un muižas. Heraldika. Glezniecība. Zudušā skaistuma meklētājs un atjaunotājs. Dorotejas apburtais. Aizrautība. Intelekts. Vieglums un avangards. Tie ir vārdi, kas nāk prātā, runājot par šī gada Valstiskuma balvas saņēmēju. Un kurš gan cits tas būtu, ja ne Imants Lancmanis.
Valstiskuma balva ik gadu tiek pasniegta cilvēkam, kurš ap sevis spējis pulcināt un noturēt cilvēkus, kas gatavi iet uz mērķi. Uz mērķi, kas sākotnēji var šķist mazliet nereāls, pat fantastisks. Šī gada Valstiskuma balvas saņēmējs ir izņēmums. Jo viņš ap sevi ir spējis pulcēt cilvēkus nevis mazliet neprātīga, bet, patiesību sakot, tajā brīdī daudziem absolūti nereāla mērķa vārdā.
Lancmaņa kungs vienmēr ir spējis saskatīt mērogu. Un arī to, kas ir aiz horizonta. Un pacelties tam pāri. Viņš ir spējis saredzēt kontekstus. Viņš ir spējis saskatīt bieži vien mūsu pašu mājās līdz galam nenovērtētus, kultūras mantojuma dārgumus. Eiropas un pasaules mēroga kultūras mantojuma pērles. Pārlaicīgas vērtības. Viņa dzīves un profesionālā kaislība, un uzdrošinos teikt, arī nolemtība savā ziņā, ir saistīta ar divu šo Latvijas dārgumu, divu mūsu valstij nozīmīgu celtņu – Rundāles un Rīgas pils likteni.
Esmu pārliecināts, ka par pirmo, Rundāles pili, mēs šodien daudz dzirdēsim. Taču ne mazāk nozīmīgu darbu un pūles šī gada Valstiskuma balvas saņēmējs ir veltījis vienam no Latvijas valstikuma simboliem – Rīgas pils atjaunošanai. Katra Rīgas pils telpa, katra Rīgas pilī redzamā glezna un interjera priekšmets nav nejaušība, bet tā ir Imanta Lancmaņa prasmīgi vadīta un iekārtota likumsakarība. Vēlos sacīt lielu paldies Lancmaņa kungam par darbu Rīgas pilī un prasmi saredzēt vēsturisko mērogu, kas salāgots ar šodienas pasauli. Paldies Jums par to!
Dāmas un kungi!
Divdesmitā gadsimta sešdesmito gadu sākumā, kad Latvija slīga dziļā padomijas tumsā, Lancmaņa kungs praktiski sabrukušajā Rundāles pilī ieraudzīja to, kas Rundāles pils patiesi ir. Greznu un mājīgu Eiropas līmeņa arhitektūras pieminekli, kuru apbrīno viesi no tuvām un tālām zemēm. Pili, kurā notiek izsmalcinātas balles, iespaidīgi koncerti un tiek filmētas filmas. Rundāles pili, kuras dārzos var noreibt no ziedu smaržām. Tolaik vietējie cilvēki, pavisam praktiski lauku ļaudis būdami, te ieradušos mākslinieku un restauratoru pulciņu uzskatīja par trakiem pilsētniekiem. Tā parasti [ar pilsētniekiem laukos domā. Par pilsētniekiem, kas noteikti drīz vien aizbrauks uz savu Rīgu. Bet tā nenotika.
Imants Lancmanis stingri nolēma, ka Rundāles pilij atkal ir jābūt pilij. Un ļoti labi apzinājās, ka tas ir gandrīz nereāli. Bet “gandrīz” neskaitās. Jau bērnībā māksla un kultūra viņu interesēja vairāk nekā pieklātos mazam puišelim. Liela loma viņa izaugsmē bijusi Mākslas akadēmijas “Franču grupai” – Bruno Vasiļevskim, Maijai Tabakai, Jānim Krievam, Jurim Pudānam un, protams, Ievai Šmitei, kas vēlāk kļuva par Imanta Lancmaņa sievu, kolēģi, atbalsta plecu un uzticamības personu. Šī mākslinieku grupa viens otrā ieraudzīja labāko un skaistāko. Un viņi visi kopīgi noticēja, ka skaistumam ir nozīme.
Godātais Lancmaņa kungs!
Jūs esat sacījis, ka Jums ir alerģija no atcerēšanās. Toties mums nav. Tāpēc mēs atceramies, ka Rīgas pili un Rundāles pili mums ir dāvājusi Jūsu apņēmība, Jūsu spēja pulcēt zinošus un aizrautīgus cilvēkus un Jūsu patiesā mīlestība pret skaisto.
Jūs esat izredzēts, bet Jūs esat pieticīgs. Bet šī izredzētība neslēpjas tikai Jūsos. Šī izredzētība ir gājusi kopā ar Jūsu dzīvesbiedri. Ar Jūsu sievu Ievu Lancmani. Vēlāk Rundāles domas un gribas aparātam pievienojās Jūsu māsa Lauma Lancmane. Un tad katrai problēmai radās risinājums. Katrai detaļai – savs cilvēks. Varbūt tā bija nejaušība, ka īstie cilvēki nonāca Rundāles pilī īstajā laikā. Bet es drīzāk ticētu tam, ka Jūs spējāt šos īstos cilvēkus ieraudzīt un pārliecināt par savu tālaika nereālo mērķi.
Šī gada Valstiskuma balva ir arī balva visiem cilvēkiem, kas bijuši klāt īstajā brīdī, īstajā vietā Rundālē. Un nav gājuši prom tad, kad kļuvis grūtāk. Taču Imantam Lancmanim tās nav tikai pilis Rīgā un Rundālē. Tā ir arī dziļa erudīcija mākslas un heraldikas jomā. Tas ir gleznotāja talants un domātāja dziļums.
Lancmaņa kungs!
Jūs reiz arī teicāt, ka: “Pilis un baznīcas nav tikai ēkas, tās ir garīguma čaulas, kurās mīt skaistums un gudrība. Un pils ir arī sapņa čaula.”
Mums visiem es novēlu iemācīties savas sapņu pilis pārvērst īstenībā. Gluži kā tas sanāca Imantam Lancmanim.
Paldies Jums par paveikto!
