FOTO: Freepik.
Latvijā ir izveidots daudzslāņains bērnu pārvadāšanas tiesiskais regulējums sabiedriskajā transportā. Tā pamatu veido gan starptautisko tiesību aktu saistības, gan nacionālās tiesību normas, kas kopumā nosaka institucionālos pienākumus, individuālo atbildību un drošības standartus, kuri attiecināmi uz bērnu mobilitāti, izmantojot publisko infrastruktūru. Neskatoties uz detalizēto vairāku līmeņu normatīvo ietvaru, sabiedriskā transporta pakalpojumu īstenošana praksē atklāj vairākus problemātiskus aspektus, kas var apdraudēt bērna drošību.
Bērnu pārvadāšanas kārtība sabiedriskajā transportā Latvijā iekļaujas plašākā starptautisko un nacionālo tiesību aktu sistēmā, kuras centrālo normatīvo un vērtību koordinātu asi veido Apvienoto Nāciju Organizācijas 1989. gada 20. novembra Konvencija par bērna tiesībām. Minētā konvencija nostiprina bērna visaugstāko interešu principu kā universālu vadlīniju, kas jāņem vērā visās politikas un tiesību jomās, kuras skar bērna stāvokli sabiedrībā, tostarp transporta pakalpojumu pieejamību, drošību un izmantošanas noteikumus.
Šī starptautiski saistošā norma uzliek pienākumu dalībvalstīm – arī Latvijai – ieviest atbilstošus tiesiskus un praktiskus mehānismus, kas efektīvi nodrošina bērna drošību, veselību un vispārējo labklājību ikdienas mobilitātes apstākļos, īpaši publiskās infrastruktūras – sabiedriskā transporta – lietošanā. Nacionālā līmenī šie principi konkretizējas vairākos normatīvajos aktos, kas regulē bērnu klātbūtni sabiedriskajā transportā un paredz dažāda veida aizsardzības mehānismus.
Ministru kabineta noteikumi Nr. 599 “Sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanas un izmantošanas kārtība” paredz konkrētus ierobežojumus un pienākumus pirmsskolas vecuma bērnu pārvadāšanā, tostarp pieaugušā pavadoņa klātbūtnes prasību un transporta apkalpes pienākumu sadarboties ar kompetentajām institūcijām bērna tiesību aizsardzības nodrošināšanā. Paralēli tam Bērnu tiesību aizsardzības likuma 24. panta sestā daļa un 50.² panta piektā daļa precizē, kādos apstākļos bērnam ir atļauts atrasties publiskajā telpā bez pilngadīgas personas uzraudzības, tādējādi nosakot tiesisku ietvaru bērna autonomijai sabiedriskajā vidē. Papildus jau minētajam Ministru kabineta noteikumi Nr. 279 “Ceļu satiksmes noteikumi” uzliek pienākumu visiem transportlīdzekļa pasažieriem, tostarp bērniem, izmantot drošības jostu, kā arī nosaka sankcijas par šī pienākuma pārkāpumu.
Neskatoties uz šķietami detalizēto vairāku līmeņu normatīvo ietvaru, sabiedriskā transporta pakalpojumu īstenošana atklāj vairākus problemātiskus aspektus, kas var apdraudēt bērna drošību. Autotransporta direkcijas iniciētās kampaņas “Mazs pasažieris, liels risks”1 vai “Mazs pasažieris – lielāka uzmanība”2 laikā ir identificēti konkrēti gadījumi, kuros bērni sabiedriskajā transportā tikuši atstāti bez pienācīgas uzraudzības, iekāpuši nepareizā maršrutā vai nav saņēmuši palīdzību izkāpšanai paredzētajā pieturā, kas liecina par prakses un tiesību normu atbilstības plaisu. Tāpat ir norādīts uz pieaugušo pavadoņu informētības trūkumu par biļešu iegādi un drošības jostu lietošanas prasībām, kā arī pārvadātāju darbinieku nepietiekamu iniciatīvu preventīvu mehānismu piemērošanā. Minētais liecina par nepieciešamību izstrādāt padziļinātu tiesisko regulējumu un izvērtēt tā piemērošanu praksē. Tā mērķis būtu identificēt riska faktorus un izstrādāt sistēmiski pamatotas rekomendācijas, kas sekmētu bērna drošību sabiedriskajā transportā.
Bērnu pārvadāšanas tiesiskais regulējums sabiedriskajā transportā Latvijā veidojas daudzslāņaini – tā pamatu veido gan starptautisko tiesību aktu saistības, gan nacionālās tiesību normas, kas kopumā nosaka institucionālos pienākumus, individuālo atbildību un drošības standartus, kuri attiecināmi uz bērnu mobilitāti, izmantojot publisko infrastruktūru.
Starptautiskā mērogā būtiskāko normatīvo ietvaru nosaka Apvienoto Nāciju Organizācijas 1989. gada 20. novembra Konvencija par bērna tiesībām, īpaši tās 3. pants, kurā bērna vislabāko interešu princips nostiprināts kā vispārējs tiesību interpretācijas un piemērošanas kritērijs. Šis princips kalpo par vadmotīvu arī sabiedriskā transporta pakalpojumu plānošanā, organizēšanā un uzraudzībā. Papildus tam iepriekšminētās konvencijas 6. pants uzliek dalībvalstīm pozitīvu pienākumu nodrošināt katra bērna tiesības uz dzīvību un attīstību, tostarp drošā un bērna vecumam atbilstošā fiziskajā vidē.
Latvijas nacionālajā tiesību sistēmā par pamata normatīvo aktu bērnu pārvadāšanas jomā sabiedriskajā transportā uzskatāmi Ministru kabineta noteikumi Nr. 599 “Sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanas un izmantošanas kārtība”. Minētie noteikumi konkretizē vairākus būtiskus elementus:
Šie noteikumi nostiprina arī detalizētus drošības un uzraudzības pasākumus. Normatīvā akta 93. un 94. punkts regulē tehniskās drošības prasības, kas jāievēro sabiedriskā transportlīdzekļa aprīkojumā un ekspluatācijā, tostarp attiecībā uz pasažieru iekāpšanas, pārvietošanās un izkāpšanas drošību. Bet noteikumu 128. punkts ietver būtisku sociālās aizsardzības aspektu, nosakot, ka bērnu, kurš nav sasniedzis 15 gadu vecumu, kontrolieris drīkst izsēdināt no sabiedriskā transporta līdzekļa tikai tad, ja bērns tiek nogādāts tuvākajā Valsts policijas iecirknī. Šī norma kalpo kā preventīvs mehānisms bērna fiziskās neaizskaramības un tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai, izslēdzot iespēju nepilngadīgo atstāt bez uzraudzības vai pakļaut viņu papildu riskam publiskajā telpā. Tāpat minēto noteikumu 129. punkts papildina regulējumu, nosakot kontroles kārtību biļešu, atvieglojumu un pasažiera vecuma pārbaudes jomā, tādējādi strukturējot tiesisko ietvaru, kurā kontrolei un sankcijām ir jāpakļaujas bērna interešu prioritātei un proporcionalitātes principam.
Vienlaikus šis regulējums nedrīkst tikt skatīts atrauti no Sabiedriskā transporta pakalpojumu likuma, kas nosaka sabiedriskā transporta pakalpojumu organizēšanas, plānošanas, uzraudzības un finansēšanas pamatprincipus visā valsts teritorijā. Šā likuma sistēmiskais mērķis ir nodrošināt iedzīvotājiem pieejamus sabiedriskā transporta pakalpojumus (2. pants), kas autoru ieskatā ietver valsts un pārvadātāju pienākumu ilgtermiņā nodrošināt sabalansētu, lietotājiem pieejamu un drošu sabiedriskā transporta sistēmu. Minētais mērķis iegūst īpašu nozīmi attiecībā uz sabiedrības neaizsargātākajām grupām, tostarp bērniem.
Būtiski atzīmēt, ka Sabiedriskā transporta pakalpojumu likuma 4. pants noteic valsts un pašvaldību kompetenci sabiedriskā transporta pakalpojumu nodrošināšanā, tai skaitā pakalpojumu kvalitātes un pieejamības garantēšanu.
Šis princips nozīmē, ka bērna pārvadāšanas drošības aspekti nav tikai pārvadātāja pienākums, bet arī valsts institucionālās atbildības sastāvdaļa.
Šī likuma normas papildina iepriekš minēto noteikumu saturu augstāka juridiskā spēka līmenī, nostiprinot to, ka bērna drošība sabiedriskajā transportā šaurākā nozīmē ir gan patstāvīgi nodrošināma prasība, gan pakalpojuma kvalitātes un sabiedriskās funkcijas elements, kuram jāatbilst sabiedrības interesēm kopumā. Tādējādi Sabiedriskā transporta pakalpojumu likums kalpo kā strukturāls ietvars, kurā bērna interešu aizsardzība sabiedriskā transporta izmantošanas laikā tiek institucionalizēta caur valsts politikas un normatīvās uzraudzības mehānismiem.
Šāda likumu un noteikumu saskaņotība pēc mērķa un funkcijas ir būtisks priekšnoteikums tam, lai bērna intereses tiktu nodrošinātas ne tikai deklaratīvi, bet arī praktiski – ar konsekventu institucionālo sadarbību, drošības standartiem un preventīvo rīcību reālā laikā. Bērnu tiesību aizsardzības likums paplašina iepriekšminēto regulējumu, uzsverot valsts pozitīvo pienākumu nodrošināt bērna uzraudzību un drošību visā publiskajā telpā. Saskaņā ar šī likuma 24. panta sesto daļu bērns līdz septiņu gadu vecumam nedrīkst atrasties sabiedriskajā telpā bez pilngadīgas vai vismaz 13 gadus vecas personas klātbūtnes. Turklāt minētā likuma 50.² panta piektā daļa ierobežo bērna atrašanos sabiedriskajā vidē nakts stundās, akcentējot nepieciešamību pēc pieaugušā uzraudzības laikā no plkst. 22.00 līdz 6.00. Šīs normas tieši ietekmē arī sabiedriskā transporta izmantošanas iespējas un nosacījumus.
Ministru kabineta noteikumi Nr. 279 “Ceļu satiksmes noteikumi” papildina iepriekš minēto ar normu, kas uzliek pienākumu visiem transportlīdzekļa pasažieriem izmantot drošības jostas, tostarp skolēniem un pirmsskolas vecuma bērniem, un paredz administratīvas sankcijas par šī pienākuma pārkāpumu. Līdz ar to tiek nodrošināta kopējā drošības sistēma, kas aptver arī pārvietošanās aspektus sabiedriskā transporta ietvaros.
Lai gan normatīvais ietvars šķiet vispusīgs un daudzdimensiju, akadēmiskajā literatūrā (īpaši transporta drošības un bērnu tiesību kontekstā)3 uzsvērts, ka tā praktiskajā piemērošanā pastāv būtiskas atšķirības starp transporta veidiem, maršrutu veidiem (piemēram, pilsētas un starppilsētu) un reģionālajām pašvaldībām. Tādējādi izstrādātais tiesiskais ietvars, lai arī strukturāli izsvērts, nav pašpietiekams bez kontekstuālas izvērtēšanas un pastāvīgas uzraudzības mehānismu pilnveides.
Uz Latvijas normatīvā regulējuma formāli nodrošinātā detalizētā un daudzslāņainā tiesiskā ietvara praksē ir novērojami vairāki būtiski trūkumi, kas var ietekmēt bērna drošību sabiedriskajā transportā.
Pirmkārt, Ministru kabineta noteikumu Nr. 599 “Sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanas un izmantošanas kārtība” normas transporta nozarē nereti tiek interpretētas kā tehniskas instrukcijas, nepietiekamu vērību pievēršot pasažieru, tostarp bērnu, drošības jautājumu regulējumam. Šāda formāla pieeja sekmē normu nevienveidīgu piemērošanu, kas savukārt var radīt situācijas, kurās bērna drošība un aprūpe netiek pietiekami nodrošināta. Atsevišķi prakses piemēri liecina, ka transporta līdzekļa apkalpes locekļu izpratne par šī regulējuma saturu bieži vien nav pietiekama, un tā interpretācija ir atkarīga no individuālās izpratnes.
Otrkārt, Bērnu tiesību aizsardzības likuma un Ministru kabineta noteikumu Nr. 599 “Sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanas un izmantošanas kārtība” normas atsevišķos gadījumos nav pietiekami saskaņotas, īpaši attiecībā uz preventīvo pienākumu saturu un to adresātu skaidru noteikšanu. Piemēram, minēto noteikumu 94. punkts paredz transporta līdzekļa apkalpes pienākumu sagatavot pavadāmo bērnu sarakstu, ja vienas personas pavadībā ir pārsniegts pirmsskolas vecuma bērnu noteiktais skaits. Tomēr nav precizēts, kāda rīcība sagaidāma no transporta līdzekļa apkalpes situācijās, kad pavadošā persona šādu informāciju atsakās sniegt vai nav spējīga to nodrošināt.
Tiesiskā regulējuma piemērošanas nepilnības īpaši izceļas situācijās, kurās likumdevējs nav paredzējis skaidru rīcības modeli. Piemēram, nav skaidri noteikts, kā rīkoties, ja pasažieris brauciena laikā atsakās lietot drošības jostu, ja pasažieru skaits pārsniedz transportlīdzekļa ietilpību un rodas jautājums par bērna uzņemšanas atteikumu vai ja bērns nespēj samaksāt par braucienu, lai gan tiesiskais regulējums nosaka viņam šādu pienākumu. Šādos gadījumos redzama tiesību normu robeža: ne visas iespējamās dzīves situācijas var izsmeļoši ietvert tiesību normās.
Tādēļ nepieciešama kompleksa, teleoloģiska pieeja, kurā lēmumu pieņemšana balstīta uz bērna tiesību aizsardzības principu kā interpretācijas atskaites punktu.
Šādas nostājas īstenošana prasa saskaņotu rīcību visos līmeņos: no vecāku un pavadoņu atbildības ikdienas situācijās līdz pārvadātāju profesionālajai praksei un konsekventai uzraudzības iestāžu reakcijai.
Jāatgādina, ka saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 73. panta pirmo daļu ikvienai personai ir pienākums ziņot kompetentajai institūcijai, ja ir aizdomas par apstākļiem, kas var apdraudēt bērna dzīvību vai veselību. Tikai šādi iespējams panākt, lai bērna drošība sabiedriskajā transportā būtu nevis deklarācija, bet gan praktiski nodrošināts standarts. Bērna drošību var sekmēt ne tikai tiesiskā regulējuma kvalitāte un piemērošanas standarti, bet arī mūsdienu tehnoloģiju izmantošana. Sabiedriskā transporta kontekstā arvien nozīmīgāku lomu ieņem tehnoloģiskās inovācijas, kas spēj papildināt normatīvo regulējumu ar praktiskiem risinājumiem bērna tiesību aizsardzībā. T. s. “lietu interneta” (IoT) tehnoloģijas un mākslīgā intelekta (MI) analītiskie moduļi sniedz iespēju reāllaikā uzraudzīt pārvadājuma norisi un identificēt potenciālus drošības riskus. Piemēram, transportlīdzekļu aprīkošana ar sēdekļu sensoriem, kas spēj konstatēt bērna klātbūtni un brīdināt par neparastām situācijām – piemēram, bērna neizkāpšanu paredzētajā pieturā –, būtiski mazinātu cilvēkfaktora kļūdas. Vienlaikus šādu tehnoloģiju ieviešana prasa pārskatīt personas datu apstrādes tiesisko regulējumu, nodrošinot atbilstību datu minimizācijas un bērna privātuma aizsardzības principiem, kā arī veidojot normatīvu pienākumu pārvadātājiem investēt drošības infrastruktūrā, kas atbilst gan topošajai Eiropas Savienības Mākslīgā intelekta regulai, gan Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērna tiesību konvencijas 3. pantā nostiprinātajam bērna interešu prioritātes principam.
Papildus tehnoloģiskajiem aspektiem uzvedības ekonomikas instrumenti, jo īpaši t. s. “nudge” pieejas, piedāvā efektīvus risinājumus bērna aktīvās līdzdalības veicināšanai drošības procesos. Vides pielāgošana bērna uztverei – piemēram, interaktīvu paneļu izvietošana pieturvietās, kas aicina signalizēt par izkāpšanas nodomu, vai automātiski atkārtoti atskaņoti audiopaziņojumi, piemēram, jautājums “vai esi gatavs izkāpt šeit?”, kalpo kā preventīvi mehānismi, kas papildina formālās drošības prasības ar bērna uztverei atbilstošiem signāliem. Šāda pieeja būtu normatīvi nostiprināma, paredzot, ka katrs reģionālais sabiedriskā transporta maršruts īsteno vismaz vienu uzvedības stimulēšanas līmeņa risinājumu. Savukārt virtuālās realitātes (VR) un simulāciju tehnoloģiju integrācija transporta darbinieku profesionālajā sagatavošanā piedāvā būtisku pievienoto vērtību, jo tās spēj ne vien attīstīt intuitīvo reaģēšanas spēju, bet arī strukturēt racionālās izvēles lēmumu situācijās ar augstu stresa līmeni.
Kopumā var secināt, ka bērna drošība, kas ir viens no bērna labāko interešu elementiem, sabiedriskā transporta pakalpojumu sistēmā nav tikai normatīvās harmonizācijas jautājums, bet prasa kompleksu un daudzslāņainu pieeju, kura apvieno juridiski saistošus pienākumus, tehnoloģiskos risinājumus, profesionālās izglītības reformas un uzvedības modifikācijas mehānismus, vienlaikus stingri pieturoties pie bērna labāko interešu principa kā vispārējas normas piemērošanas kritērija.
Bērnu pārvadāšana sabiedriskajā transportā nav vien tehnisks jautājums par piekļuvi pakalpojumam, bet gan būtiska bērna tiesību īstenošanas joma, kurā mijiedarbojas starptautiski, Eiropas un nacionāli tiesību avoti. Latvijas normatīvais regulējums piedāvā samērā detalizētu ietvaru bērna klātbūtnei un uzraudzībai sabiedriskajā telpā, tomēr praksē šī sistēma saskaras ar nopietniem izaicinājumiem. Bērna labāko interešu princips, kas būtu jāinterpretē kā obligāta rīcības vadlīnija katrā lēmumu pieņemšanas līmenī, šobrīd funkcionē fragmentāri.
Noslēgumā jāuzsver, ka bērna drošība nav sekundārs aspekts transporta politikā – tas ir kritērijs, pēc kura vērtējama valsts spēja nodrošināt savas vismazāk aizsargātās sabiedrības daļas tiesības. Tādēļ bērna labāko interešu princips nedrīkst palikt deklaratīvs: tam jāizpaužas kā faktiski īstenotai, pārbaudāmai un no atbildīgajām personām prasāmai rīcībai katrā pārvadājuma posmā.
1Par mazajiem pasažieriem ir jārūpējas. LV portāls, 31.10.2019. Pieejams: https://lvportals.lv/norises/309947-par-mazajiem-pasazieriem-ir-jarupejas-2019 [aplūkots 07.08.2025.].
2Šonedēļ norisināsies “Bērniem drošas pārvietošanās diena”. 2024. Pieejams: https://www.atd.lv/lv/jaunumi/%C5%A1oned%C4%93%C4%BC-norisin%C4%81sies-%E2%80%9Cb%C4%93rniem-dro%C5%A1as-p%C4%81rvieto%C5%A1an%C4%81s-diena%E2%80%9D [aplūkots 07.08.2025.].
3 The EU Strategy on the Rights of the Child and the European Child Guarantee. 2025. Pieejams: https://commission.europa.eu/strategy-and-policy/policies/justice-and-fundamental-rights/rights-child/eu-strategy-rights-child-and-european-child-guarantee_en [aplūkots 07.08.2025.].
