FOTO: Ieva Leiniša, LETA.
Transportlīdzekļa vadīšana vienmēr ir saistīta ar zināmu risku, tādēļ ceļu satiksmē īpaša nozīme ir tam, ka tās dalībnieki ievēro ceļu satiksmes noteikumus. Ceļu satiksmes negadījumi ar nopietnām sekām nereti ir rezultāts situācijas bīstamības uz ceļa nenovērtēšanai. Šajā publikācijā aplūkosim Augstākās tiesas atziņas lietās par būtiskām situācijām ceļu satiksmē un tās dalībnieku pienākumiem.
Ceļu satiksmes likuma 19. panta ceturtajā daļā ir nostiprināts ceļu satiksmē piemērojamais paļaušanās princips: katram ceļu satiksmes dalībniekam ir tiesības uzskatīt, ka arī citas personas ceļu satiksmes norisē izpildīs noteiktās prasības. Saskaņā ar šo principu persona, kura rīkojas atbilstoši noteikumiem, var paļauties, ka arī citi tos ievēros. Vienlaikus šāda paļaušanās nav absolūta un minētais princips nav piemērojams tad, ja persona zina, ka nav pamata paļauties uz citu personu tiesisku rīcību, vai pastāv konkrētas pazīmes, kas liecina, – uz citas personas tiesisku rīcību paļauties nevar.1
Krimināllikuma 260. pantā paredzēta atbildība transportlīdzekļa vadītājam par ceļu satiksmes noteikumu un transportlīdzekļu ekspluatācijas noteikumu pārkāpšanu, ja tā rezultātā cietušajam nodarīts vidēja smaguma miesas bojājums, smags miesas bojājums vai izraisīta cilvēka nāve, izraisīta divu vai vairāku cilvēku nāve.2
Turpinājumā apskatīsim Augstākās tiesas (Senāta) paustās atziņas3 lietās par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem, kā rezultātā iestājušās Krimināllikuma 260. pantā paredzētās sekas.
Kas notika?
Transportlīdzekļa vadītājs, vadot automašīnu pa kreiso malējo brauktuves joslu, pārkāpa ceļu satiksmes noteikumus, laikus nepamanīja gājējus, kuri šķērsoja brauktuvi, kā rezultātā uzbrauca gājējiem, kas diennakts tumšajā laikā neatļautā vietā šķērsoja brauktuvi. Ceļu satiksmes negadījumā divas personas gāja bojā, vienai personai nodarīti smagi miesas bojājumi un vēl vienai personai nodarīti vidēja smaguma miesas bojājumi.
Ko lēma tiesa?
Pirmās un apelācijas instances tiesa uzskatīja, ka apsūdzētā vaina Krimināllikuma 260. panta trešajā daļā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā nav pierādīta, pastāvot šaubām par to, vai apsūdzētajam vajadzēja laikus redzēt cietušos gājējus, kuri neatļautā vietā diennakts tumšajā laikā, vāji apgaismotā vietā un tumšās drēbēs bez atstarojošiem elementiem, šķērsoja brauktuvi.
Savukārt Senāts4, izskatot lietu kasācijas kārtībā, apelācijas instances tiesas lēmumu atcēla pilnībā un nosūtīja lietu jaunai izskatīšanai, uzsverot, ka, izvēloties braukšanas ātrumu, jāņem vērā arī ceļa un meteoroloģiskie apstākļi. Proti, secinot, ka bija slikta redzamība gan apgaismojuma, gan meteoroloģisko apstākļu dēļ, autovadītājam bija jārīkojas atbilstoši Ministru kabineta 2015. gada 2. jūnija noteikumu Nr. 279 “Ceļu satiksmes noteikumi” (CSN) 99. punktā5 norādītajam un jāsamazina braukšanas ātrums.
Judikatūrā ir nostiprināta atziņa6, ka transportlīdzekļa vadītājam, ja viņam ir objektīva iespēja novērtēt gājēja rīcību kā bīstamu, nekavējoties jāveic nepieciešamās darbības, lai novērstu ceļu satiksmes negadījuma rašanos. Turklāt tam, vai gājējs ir vai nav pārkāpis ceļu satiksmes noteikumus, nav būtiskas nozīmes (piemēram, situācijā, kad gājējs ir mazgadīgs bērns, kura potenciālo tālāko rīcību nav iespējams prognozēt, vai, pamanot gājēju, kurš pārvietojas neadekvāti, iespējams, stiprā alkohola ietekmē7).
Lai secinātu, ka transportlīdzekļa vadītājam bija iespēja novērst ceļu satiksmes negadījumu, piemēram, uzbraukumu gājējam, jākonstatē brīdis, kad transportlīdzekļa vadītājs ieraudzīja (vai viņam vajadzēja ieraudzīt) cietušo gājēju, kura rīcību viņam bija objektīva iespēja novērtēt kā bīstamu. Atbildi par to, vai transportlīdzekļa vadītājam bija tehniska iespēja novērst ceļu satiksmes negadījumu, atbilstoši savai kompetencei var sniegt eksperts, bet tiesai, novērtējot visus lietā esošos pierādījumus to kopumā un savstarpējā sakarībā, jāsniedz atbilde, vai tieši konkrētajam transportlīdzekļa vadītājam attiecīgajā situācijā bija iespēja novērst ceļu satiksmes negadījumu.
Kas notika?
Apsūdzētā, vadot automašīnu apdzīvotā vietā dienas gaišajā laikā, notrieca gājēju, kas šķērsoja ielas braucamo daļu tam neparedzētā vietā. Ceļu satiksmes negadījuma rezultātā gājējai tika nodarīti miesas bojājumi, no kuriem iestājās viņas nāve. Apsūdzētā vietā, kur braukšanas ātrums nedrīkst pārsniegt 50 km/h, vadīja automašīnu ar ātrumu, ne mazāku par 55 km/h.
Ko lēma tiesa?
Apelācijas instances tiesa atstāja negrozītu pirmās instances tiesas spriedumu, ar kuru apsūdzētā atzīta par nevainīgu pret viņu celtajā apsūdzībā un attaisnota, nesaskatot apsūdzētās izdarītajā nodarījumā noziedzīga nodarījuma sastāvu. Taču Senāts8 pilnībā atcēla apelācijas instances tiesas lēmumu, jo Senāta ieskatā apelācijas instances tiesa nepamatoti secināja, ka apsūdzētā, apdzīvotā vietā vadot transportlīdzekli ar ātrumu, ne mazāku par 55 km/h, nav pārkāpusi CSN 99. punktu. Senāts norādīja, ka, pārsniedzot apdzīvotā vietā atļauto braukšanas ātrumu, apsūdzētā neapšaubāmi palielināja ceļu satiksmes negadījuma risku un samazināja savas iespējas laikus pamanīt šķērsli un atbilstoši reaģēt. Tas nozīmē, ka transportlīdzekļa vadītājam jābrauc ar ātrumu, kas atbilst ceļa intensitātei, transportlīdzekļa un kravas īpatnībām un stāvoklim, kā arī ceļa un meteoroloģiskajiem apstākļiem. Vienlaikus transportlīdzekļa vadītājam jāievēro noteiktais ātruma ierobežojums un to nedrīkst pārsniegt arī tajā gadījumā, ja iepriekš minētie apstākļi transportlīdzekļa vadītājam ir maksimāli labvēlīgi.
Apelācijas instances tiesa, atkārtoti izskatījusi lietu apelācijas kārtībā, atzina apsūdzēto par vainīgu Krimināllikuma 260. panta otrajā daļā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā, sodot ar brīvības atņemšanu uz trim gadiem (nosacīti ar pārbaudes laiku), atņemot transportlīdzekļa vadīšanas tiesības uz trim gadiem un piedzenot procesuālos izdevumus 600 eiro apmērā par cietušajam sniegto juridisko palīdzību.
Kas notika?
Apsūdzētais, vadot autobusu, uz neregulējamas gājēju pārejas notrieca gājējus, kā rezultātā vienam no gājējiem tika nodarīti vidēja smaguma miesas bojājumi. Tā kā gājēji atteicās no piedāvājuma izsaukt neatliekamo medicīnisko palīdzību un apsūdzētajam šķita, ka cietušo ceļu satiksmes negadījumā nav, apsūdzētais atstāja notikuma vietu.
Ko lēma tiesa?
Pirmās un apelācijas instances tiesa atzina apsūdzēto par vainīgu Krimināllikuma 260. panta 1.1 daļā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā (cietušajam nodarīts vidēja smaguma miesas bojājums) un Krimināllikuma 262.1 panta otrajā daļā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā (par ceļu satiksmes negadījuma vietas atstāšanu pēc ceļu satiksmes negadījuma). Apsūdzētais ar cietušo bija iecerējis noslēgt izlīgumu, taču tiesvedībā konstatēts, ka apsūdzētais faktiski neatzīst lietas apstākļus, apšaubot miesas bojājumu esamību cietušajam laikā, kad viņš atstāja ceļu satiksmes negadījuma vietu.
Šajā lietā Senāts9 norādīja, ka vainīguma atzīšana kriminālprocesā nozīmē, ka apsūdzētais piekrīt apsūdzībā norādītajiem faktiskajiem apstākļiem un to juridiskajai kvalifikācijai, tādējādi apliecinot pilnīgu atbildības uzņemšanos par izdarīto noziedzīgo nodarījumu. Turpretī vainīguma daļēja atzīšana nevar būt pamats kriminālprocesa izbeigšanai uz izlīguma pamata10.
1 2025. gada 16. decembra Senāta Krimināllietu departamenta senatoru kopsapulces lēmums par Krimināllikuma 260. panta piemērošanu.
2 Līdz 2020. gada 5. jūlijam Krimināllikuma 260. panta pirmajā daļā bija paredzēta atbildība transportlīdzekļa vadītājam arī par ceļu satiksmes noteikumu un transportlīdzekļu ekspluatācijas noteikumu pārkāpšanas rezultātā cietušajam nodarītu vieglu miesas bojājumu.
3 Plašāk skat. tiesu prakses apkopojumu “Senāta atziņas lietās par ceļu satiksmes noteikumu un transportlīdzekļu ekspluatācijas noteikumu pārkāpšanu (Krimināllikuma 260. pants) (2020. gads–2025. gada jūlijs)”.
4 Skat. Senāta 2024. gada 3. aprīļa lēmumu lietā Nr. SKK‑75/2024 (tiesvedība lietā vēl nav noslēgusies).
5 CSN 99. punkts paredz, ka transportlīdzekļa vadītājam jābrauc ar ātrumu, kas nepārsniedz noteiktos ierobežojumus, ņemot vērā ceļu satiksmes intensitāti, transportlīdzekļa un kravas īpatnības un stāvokli, kā arī ceļa un meteoroloģiskos apstākļus (īpaši redzamību braukšanas virzienā).
6 Skat. Senāta 2022. gada [..] lēmumu lietā Nr. SKK‑[G]/2022 (slēgtas lietas statuss).
7 Skat. Senāta 2025. gada 9. aprīļa lēmumu lietā Nr. SKK‑56/2025.
8 Skat. Senāta 2022. gada 13. aprīļa lēmumu lietā Nr. SKK-25/2022.
9 Skat. Senāta 2025. gada 30. jūnija lēmumu lietā Nr. SKK-50/2025.
10 Saskaņā ar Ministru kabineta 2018. gada 19. jūnija noteikumu Nr. 347 “Izlīguma procesa noteikumi” 3. punktu vainīguma atzīšana ir viens no izlīguma priekšnoteikumiem.
