Eiropas Savienības noteikto sankciju nezināšana neatbrīvo no atbildības par to pārkāpšanu

Tūrisma firmu un tās darbinieci apsūdz par ES sankciju pārkāpšanu

2014. gada 18. decembrī ES Padome, reaģējot uz Krimas un Sevastopoles nelikumīgo aneksiju, pieņēma regulu1, kas nosaka aizliegumu sniegt pakalpojumus, kuri tieši saistīti ar tūrisma darbībām Krimā un Sevastopolē.

Neievērojot regulā noteikto aizliegumu, Latvijā reģistrētas tūrisma firmas ceļojumu aģente, pildot savus darba pienākumus, 2015. gadā organizēja vairākus tūrisma braucienus no Latvijas uz Krimu (pirmstiesas izmeklēšanas laikā tika veikts speciālais izmeklēšanas eksperiments2, kurā darbiniece arī mēģināja organizēt 15 personu braucienu uz Krimu). Par minētajām darbībām pret tūrisma firmas darbinieci tika celta apsūdzība par Krimināllikuma 84. panta pirmajā daļā3 paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu – starptautisko organizāciju un Latvijas Republikas noteikto sankciju pārkāpšanu.

Pirmās instances tiesa tūrisma firmas darbinieci atzina par nevainīgu, taču apelācijas instances tiesa pirmās instances tiesas spriedumu atcēla un atzina, ka darbiniece ir sodāma par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Tūrisma firmas darbiniecei tika noteikts sods – sabiedriskais darbs uz 100 stundām. Savukārt tūrisma firmai piemērots piespiedu ietekmēšanas līdzeklis – naudas piedziņa 15 minimālo mēnešalgu apmērā (tobrīd – 10 500 eiro).

Par apelācijas instances tiesas spriedumu tūrisma firma un darbiniece iesniedza kasācijas sūdzības.

Tūrisma firma savā aizstāvībā uzsvēra: lietā nav pierādīts, ka firma, slēdzot darījumus, apzinājās vai tai vajadzēja apzināties minētā lieguma esamību.

Tūrisma firmas ieskatā tiesa nebija ņēmusi vērā, ka no Ekonomikas ministrijas, Tūrisma attīstības valsts aģentūras un Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas nebija saņemtas rekomendācijas, paziņojumi vai cita veida informācija par to, ka kopš noteikta laika ir aizliegta tūrisma pakalpojumu tirdzniecība uz Krimu.

Tūrisma firmas vadība bija paļāvusies, ka jebkura svarīga informācija nozarē tiek izplatīta caur valsts atbilstošajām ministrijām vai vismaz nozares aģentūrām. Turpretī tūrisma firmas darbiniece kasācijas sūdzībā norādīja – lietā nav pierādīts, ka viņa zināja par aizliegumu organizēt tūrisma braucienus uz Krimu, kā arī nav zinājusi par darba devēja rīkojuma noziedzīgo raksturu.

Spēkā esošo ES tiesību aktu nezināšana neatbrīvo no atbildības

Latvijas Republikas Senāts, izskatot iesniegtās kasācijas sūdzības4, akcentēja:

• ES regulas ir tieši piemērojamas un saistošas visām fiziskajām un juridiskajām personām ES dalībvalstīs;
• saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 297. pantu ES tiesību aktus publicē “Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī”, kopš 2013. gada 1. jūlija tā elektroniskā versija uzskatāma par autentisku un tai ir juridisks spēks, kā arī ES tiesību akti ir pieejami latviešu valodā. Ārlietu ministrijas mājaslapas sadaļā “Sankcijas” tiek publicēta informācija par sankciju veidiem un režīmiem, kā arī aktuālie sankciju saraksti;
• personas kļūdains priekšstats par to, vai tās darbībā vai bezdarbībā ir vai nav noziedzīga nodarījuma sastāvs, neatbrīvo viņu no atbildības, ja faktiski ir izdarīts noziedzīgs nodarījums. Spēkā esošo normatīvo aktu, t. sk. ES regulas noteikumu, nezināšana vai kļūdains priekšstats par savas rīcības tiesiskumu personu no atbildības neatbrīvo;
• pamatojoties uz lietā esošajiem pierādījumiem (ar speciālā izmeklēšanas eksperimenta laikā ierakstīto sarunu saturu, ziņām par apsūdzētās darbinieces izglītību un darba pieredzi, saraksti starp Latvijas Ārlietu ministrijas Konsulāro departamentu, Latvijas Tūrisma aģentu asociāciju un tās biedriem, t. sk. tūrisma firmu, kurā darbiniece strādāja, liecinieku liecībām), apelācijas instances tiesa pamatoti atzinusi, ka arī tūrisma firmas darbiniece apzinājās savas darbības kaitīgumu un apzināti pārkāpa normatīvos aktus, kuri regulē ES noteikto sankciju darbību Latvijā;
• zināšanas par veicamās darbības prettiesisko raksturu izslēdz Krimināllikuma 34. pantā paredzētā apstākļa, kas izslēdz kriminālatbildību, konstatēšanu, jo noziedzīga rīkojuma izpildīšana personai, kura to izpildījusi, ir attaisnojama tikai tādos gadījumos, kad šī persona nav apzinājusies pavēles vai rīkojuma noziedzīgo raksturu.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Senāts atstāja negrozītu apelācijas instances tiesas spriedumu un kasācijas sūdzības noraidīja.

1 ES Padomes Regula (ES) Nr. 1351/2014 (2014. gada 18. decembris), ar ko groza Regulu (ES) Nr. 692/2014 par ierobežojumiem, reaģējot uz Krimas un Sevastopoles nelikumīgo aneksiju.

2 Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 225. pantu speciālo izmeklēšanas eksperimentu veic, ja, piemēram, ir pamats uzskatīt, ka persona agrāk ir izdarījusi noziedzīgas darbības un gatavojas izdarīt vai ir uzsākusi tādas pašas noziedzīgas darbības. Speciālajā izmeklēšanas eksperimentā rada personas ikdienas darbībai raksturīgu situāciju vai apstākļus, kas veicina noziedzīga nodoma atklāšanos, un fiksē personas rīcību šajos apstākļos, bet ir aizliegts tās rīcību provocēt vai citādi ietekmēt (ar vardarbību, draudiem, šantāžu).

3 Krimināllikuma 84. panta pirmā daļa paredz, ka par ANO, ES, citu starptautisko organizāciju vai Latvijas Republikas noteikto sankciju pārkāpšanu, iegādājoties, realizējot, pārvietojot pāri Latvijas Republikas valsts robežai sankcijām pakļautās preces vai sniedzot starpniecības pakalpojumus, tehniskās palīdzības vai citus ar minētajām precēm saistītus pakalpojumus, vai veicot jebkādas citas aizliegtas darbības ar šīm precēm, ja tas izdarīts ievērojamā apmērā, vai par citu ANO, ES, citu starptautisko organizāciju vai Latvijas Republikas noteikto sankciju pārkāpšanu – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar probācijas uzraudzību, vai ar sabiedrisko darbu, vai ar naudas sodu.

4 Skat. LR Senāta Krimināllietu departamenta 2026. gada 24. februāra lēmumu lietā Nr. SKK‑28/2026.