FOTO: Zane Bitere, LETA.
Izskanot satraucošai informācijai dzimumnoziedznieka Džefrija Epstīna lietā, arī Valsts policija uzsākusi kriminālprocesu par iespējamu Latvijas Republikas valstspiederīgo vervēšanu uz ASV seksuālai izmantošanai ekspluatācijas nolūkā.* Vienlaikus Saeimā tiek izskatīti grozījumi, ar kuriem plānots pagarināt noilguma termiņu lietās, kas saistītas ar noziedzīgiem nodarījumiem pret nepilngadīgajiem. Aplūkojam, par cik seniem noziedzīgiem nodarījumiem personu var saukt pie kriminālatbildības un kādas izmaiņas iecerētas.
|
Pētījumos secināts, ka noziegumi, kas vērsti pret nepilngadīgas personas tikumību un dzimumneaizskaramību, rada ilgstošas fiziskas, psiholoģiskas un emocionālas sekas, tādēļ cietušajiem ir nepieciešams ilgs laiks, lai sāktu runāt par savu traumatisko pieredzi. Vidējais vecums, kad cietušie ir gatavi atklāt pagātnē piedzīvoto vardarbīgo pieredzi un izvirzīt apsūdzības, ir aptuveni 52 gadi.1 Taču var gadīties, ka brīdī, kad cietušais ir gatavs rīkoties, panākt taisnīgumu liedz normatīvais regulējums, proti, iestājies noilgums vainīgās personas saukšanai pie kriminālatbildības.
Latvijā kriminālatbildības noilgums par izdarītu noziedzīgu nodarījumu var iestāties, taču to, vai un kad tas iestāsies, nosaka, ņemot vērā, kā konkrētais noziedzīgais nodarījums tiek klasificēts un kāds sods par to ir paredzēts.
Noziedzīgu nodarījumu klasifikācija ir iekļauta Krimināllikuma 7. pantā, saskaņā ar kuru noziedzīgi nodarījumi tiek iedalīti atbilstoši personas vai sabiedrības interešu apdraudējuma raksturam un kaitīgumam:
Piemēram, saskaņā ar Krimināllikuma 159. panta trešo daļu personas, kura nav sasniegusi sešpadsmit gadu vecumu, izvarošana uzskatāma par sevišķi smagu noziegumu, jo par to paredzēts sodīt ar mūža ieslodzījumu vai ar brīvības atņemšanu uz laiku no desmit līdz divdesmit gadiem.
Savukārt saskaņā ar Krimināllikuma 162.1 panta pirmo daļu sešpadsmit gadu vecumu nesasniegušas personas pamudināšana iesaistīties seksuālās darbībās vai šādas personas pamudināšana tikties ar mērķi izdarīt seksuālas darbības vai stāties dzimumattiecībās, izmantojot informācijas vai komunikācijas tehnoloģijas vai citu saziņas veidu, ja to izdarījusi pilngadīga persona, atzīstama par smagu noziegumu, par ko paredzēta brīvības atņemšana uz laiku līdz četriem gadiem.
Krimināllikuma 56. pants regulē kriminālatbildības noilgumu un paredz, ka personu nevar saukt pie kriminālatbildības, ja no dienas, kad tā izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, pagājis šāds laiks:
Savukārt par noilguma piemērošanu personai, kas izdarījusi noziegumu, par kuru var piespriest mūža ieslodzījumu, lemj tiesa, ja no nozieguma izdarīšanas dienas vai no dienas, kad noziegumā, kas vērsts pret nepilngadīgās personas tikumību un dzimumneaizskaramību, cietusī persona sasniegusi astoņpadsmit gadu vecumu, pagājuši trīsdesmit gadi.
Noilguma termiņu aprēķina no:
līdz:
Noilgums tiek pārtraukts, ja līdz noilguma termiņa izbeigšanās brīdim persona, kas izdarījusi noziedzīgo nodarījumu, izdara jaunu noziedzīgu nodarījumu. Šajā gadījumā noilguma laiku, kas paredzēts par smagāko izdarīto noziedzīgo nodarījumu, sāk skaitīt no jaunā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīža.
Ja persona ir izdarījusi noziegumu pret cilvēci, noziegumu pret mieru, kara noziegumu vai piedalījusies genocīdā (skat. Krimināllikuma IX nodaļu), tad kriminālatbildības noilgums neiestājas un persona ir sodāma neatkarīgi no šī nozieguma izdarīšanas laika.
Pašreizējais tiesiskais regulējums paredz, ka personu nevar saukt pie kriminālatbildības, ja no dienas, kad noziedzīgajā nodarījumā, kurš vērsts pret nepilngadīgas personas tikumību un dzimumneaizskaramību vai ar kuru nodarīti smagi miesas bojājumi, kas saistīti ar dzimumorgānu kropļošanu vai reproduktīvo spēju zaudējumu, vai cilvēku tirdzniecībā, vai piespiešanā veikt abortu cietusī persona sasniegusi astoņpadsmit gadu vecumu, ir pagājuši divdesmit gadi, izņemot noziegumu, par kuru saskaņā ar likumu var piespriest mūža ieslodzījumu.
Tieslietu ministrija ir uzsvērusi, ka starptautiskās tiesību normas, tostarp Apvienoto Nāciju organizācijas Bērnu tiesību konvencija, noteic valstij pienākumu nodrošināt bērniem efektīvu aizsardzību un piekļuvi taisnīgumam, taču, tā kā vardarbības sekas var tikt atklātas tikai vēlāk pieaugušā vecumā, Krimināllikuma regulējums var nesasniegt mērķi, proti, nodrošināt taisnīgumu vardarbības upuriem.
Lai smagi nepilngadīgās personas aizskāruma gadījumi nepaliktu nesodīti, Tieslietu ministrija ir rosinājusi grozīt Krimināllikuma 56. panta 1.1 daļu, paredzot, ka noziegumos pret nepilngadīgas personas tikumību un dzimumneaizskaramību noilguma termiņš ir 35 gadi pēc cietušā pilngadības sasniegšanas (līdzšinējo 20 gadu vietā).
Attiecīgi rosināts arī no 30 uz 40 gadiem pagarināt noilguma termiņu noziegumiem, par kuriem var piespriest mūža ieslodzījumu (Krimināllikuma 56. panta ceturtā daļa).
Vienlaikus ministrija uzsvērusi: diskutējot par Eiropas Padomes Konvencijas par bērnu aizsardzību pret seksuālu izmantošanu un seksuālu vardarbību regulējumu, visas Eiropas Savienības dalībvalstis ir paudušas atbalstu noilguma pagarināšanai šādos noziegumos. Savukārt Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 2025. gada 14. septembra rezolūcijā un ziņojumā uzsvērts, ka noilgums seksuāliem noziegumiem pret nepilngadīgajiem būtu atceļams, tādēļ arī Tieslietu ministrijas ieskatā jāapsver iespēja vispār atcelt noilgumu noziedzīgiem nodarījumiem pret nepilngadīgu personu tikumību un dzimumneaizskaramību, kā arī atteikties no noilguma par noziedzīgiem nodarījumiem, par kuriem var piespriest mūža ieslodzījumu.
Līdztekus noilguma termiņu pagarināšanas iecerēm Saeimā tiek izskatīti arī citi Krimināllikuma grozījumi, kas:
Minētie grozījumi Krimināllikumā atbalstīti otrajā lasījumā, bet, lai izmaiņas stātos spēkā, tās Saeimai jāizskata vēl trešajā lasījumā.
1 Plašāk skat.: Spröber, N., Schneider, T., Rassenhofer, M. et al. Child sexual abuse in religiously affiliated and secular institutions: a retrospective descriptive analysis of data provided by victims in a government-sponsored reappraisal program in Germany. BMC Public Health 14, 282 (2014). Pieejams: https://doi.org/10.1186/1471-2458-14-282.