Stājas spēkā grozījumi Kriminālprocesa likumā – papildu aizsardzība labticīgajiem ieguvējiem, kuri nezinādami iegādājušies izkrāptus īpašumus

Gan līdz šim, gan tagad atbilstoši Kriminālprocesa likuma (KPL) 360. panta pirmajai daļai, ja noziedzīgi iegūta manta atrasta pie trešās personas, tā atdodama pēc piederības īpašniekam vai likumīgajam valdītājam. Šādos gadījumos saskaņā ar minētā panta otro daļu trešajai personai, kas bija šīs mantas labticīga ieguvēja vai labticīga ķīlas ņēmēja, ir tiesības Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā iesniegt prasību par zaudējuma atlīdzināšanu, tai skaitā pret apsūdzēto vai notiesāto personu.

KPL 360. pants tika pilnveidots jau 2021. gadā, proti, tas tika papildināts ar 2.¹ daļu, kura noteic: ja noziedzīgi iegūta manta ir nekustamais īpašums, kas ir piekritīgs valstij, tad to atstāj trešās personas īpašumā, ja tā ir šīs mantas labticīga ieguvēja un tās īpašuma tiesības ir nostiprinātas publiskā reģistrā. No noziedzīgo nodarījumu izdarījušās personas valsts labā piedzen šīs mantas vērtību Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā.

Kā paskaidrojusi tieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere, KPL 360. pants jau tad tika pilnveidots, jo attiecīgās normas imperatīvais formulējums praksē radīja neskaidrības par to, vai netipiskajās situācijās, kurās normas piemērošana noved pie acīmredzami netaisnīga iznākuma, ir pieļaujams tiesību normas nepilnības atrisināt tiesību piemērošanas ceļā (to metodoloģiski korekti pamatojot):

“Tādējādi likumā skaidri norādīts, ka 360. panta pirmā daļa nav absolūti imperatīva tiesību norma, bet gan pamatprincips, no kura ir iespējams atkāpties, ja netipisku faktisko apstākļu sakritības dēļ mantas atstāšana cietušajam, nevis labticīgajam ieguvējam nenoved pie KPL 1. pantā noteiktā mērķa – taisnīga krimināltiesisko attiecību noregulējuma.”

Izņēmuma gadījumos tiesa nekustamo īpašumu varēs atstāt labticīgajam mantas ieguvējam

Ņemot vērā, ka joprojām ir nepieciešams stiprināt labticīgā ieguvēja mantisko interešu aizsardzību, vienlaikus nostiprinot jau KPL 360. panta 2.¹ daļā ietverto leģitīmo mērķi, grozījumi KPL papildina 360. panta pirmo daļu ar teikumu:

“Izņēmuma gadījumā, ja noziedzīgi iegūta manta ir nekustamais īpašums un ar tās atdošanu cietušajam nav iespējams panākt krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu attiecībā uz trešo personu, kas ir labticīga mantas ieguvēja, tiesa minēto mantu, īpaši pamatojot, var atstāt trešās personas īpašumā, ja tās īpašuma tiesības ir nostiprinātas publiskā reģistrā.”

Kā iepriekš norādījusi I. Lībiņa-Egnere, tiesas tiesības būs īstenojamas tikai izņēmuma gadījumā, ja manta ir nekustamais īpašums, un īpaši pamatojot, kāpēc ar noziedzīgi iegūtas mantas atdošanu cietušajam nav iespējams panākt taisnīgu krimināltiesisko attiecību noregulējumu attiecībā uz trešo personu, kā arī konkretizējot lietas netipiskos faktiskos apstākļus:

“Primārais labticīgā guvēja tiesību aizsardzības līdzeklis ir zaudējumu atprasīšana no apsūdzētās vai notiesātās personas. Situācijas, kurās ir jāizšķiras par mantas atstāšanu cietušajam vai labticīgajam ieguvējam, rodas noziedzīga nodarījuma izdarīšanas dēļ. Atbildība par noziedzīgā nodarījuma sekām pilnībā jāuzņemas nozieguma izdarītājam. To expressis verbis noteic arī KPL 360. panta otrā daļa, paredzot civilprocesa kārtībā tiesības iesniegt prasību par zaudējuma atlīdzināšanu, tai skaitā pret apsūdzēto vai notiesāto personu.”

Valsts nekompensēs nozieguma mantiskās sekas labticīgajam ieguvējam

Ar grozījumiem izslēgts KPL pārejas noteikumu 84. punkts, atbilstoši kuram Ministru kabinetam jāizstrādā un jāiesniedz Saeimai likumprojekts, kas paredz regulējumu publiskā reģistrā reģistrētas mantas labticīgā ieguvēja mantisko interešu aizsardzībai.

Tieslietu ministrija iepriekš gatavoja likumprojektu, kas paredzētu kompensācijas izmaksu labticīgajam ieguvējam no valsts budžeta, taču ar grozījumiem pati ministrija tomēr rosināja izslēgt KPL pārejas noteikumu 84. punktu, uzsverot, ka primārais labticīgā ieguvēja tiesību aizsardzības līdzeklis ir zaudējumu atprasīšana no apsūdzētās vai notiesātās personas.

“Publiskajos reģistros reģistrētās mantas veids un vērtība, kā arī apstākļi, kādos noticis noziedzīgs notikums, var būtiski atšķirties. Valsts budžeta iespējas kompensēt nozieguma mantiskās sekas ir ierobežotas, tādēļ valsts nevar uzņemties risku un garantēt atlīdzību par visiem zaudējumiem. Atbildība par nozieguma radītajiem mantiskajiem zaudējumiem ir jāuzņemas nozieguma izdarītājam, nevis visai sabiedrībai,” norādījusi I. Lībiņa-Egnere.

Tieslietu ministre atsaucās arī uz Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta spriedumu lietā Nr. 2016-07-01, kurā norādīts, ka likumdevējam nav pienākuma pieņemt tādu normatīvo regulējumu, kas paredzētu no valsts budžeta kompensēt jebkuru risku, ko personas uzņemas, iesaistoties privāttiesiskajās attiecībās:

“Par saudzējošāku leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekli nevar tikt uzskatīts tāds līdzeklis, kas no valsts prasa papildu finanšu resursus (skat., piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 7. jūlija sprieduma lietā Nr. 2013-17-01 28.3. punktu). Līdz ar to zaudējumu atprasīšana no valsts budžeta nevar tikt uzskatīta par alternatīvu leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekli. Pretējā gadījumā šāds pienākums aptvertu arī citus noziegumus pret īpašumu (zādzība, laupīšana, krāpšana, piesavināšanās, izspiešana u. c.).

Grozījumi ir samērīgi pasākumi labticīgo ieguvēju tiesību aizsardzības stiprināšanai. Turklāt paplašinātā KPL 360. panta pirmā daļa turpmāk ļaus tiesai vēl taisnīgāk noregulēt konkrētās situācijas.”