Publicēts pirms 3 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Nekustamā īpašuma pircējs paļaujas uz Zemesgrāmatas reģistra publisko ticamību. Ja valsts to nav spējusi nodrošināt, tad īpašuma labticīgajam ieguvējam jābūt iespējai saņemt taisnīgu kompensāciju.
FOTO: Freepik
Lai efektīvāk nodrošinātu labticīgā ieguvēja tiesību aizsardzību kriminālprocesa ietvaros, nepieciešami atbilstoši grozījumi Kriminālprocesa likumā – par to vienisprātis ir Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas deputāti.
Rosinātais pagaidu risinājums paredzētu noteikt, ka bezmantinieka manta, kura atzīta par noziedzīgi iegūtu un uz kuru pēc noziedzīga nodarījuma izdarīšanas tās labticīgajam ieguvējam zemesgrāmatā ir nostiprinātas īpašuma tiesības, atstājama labticīgajam ieguvējam. Savukārt no noziedzīgo nodarījumu izdarījušās personas valsts labā jāpiedzen šīs mantas vērtība.
23. februārī, spriežot par labticīgi iegūtas mantas konfiskāciju, ja tā atzīta par noziedzīgi iegūtu, ar šādu priekšlikumu nāca klajā apakškomisijas priekšsēdētājs Andrejs Judins, kuru atbalstīja visi klātesošie apakškomisijas deputāti. Tika pieņemts lēmums rosināt šo priekšlikumu izvērtēt Saeimas Juridiskajā komisijā.
A. Judins gan atzina, ka šāda iespējamā norma, kas papildinātu Kriminālprocesa likuma (KPL) 357. pantu ar pirmo prim daļu, ir šaurs un fokusēts problēmas risinājums, taču šībrīža situācija prasa ātru likumdevēja rīcību.
Tieslietu ministrs Jānis Bordāns piedāvāja risināt situāciju, KPL 360. panta otro prim daļu izsakot šādā redakcijā: “Ja noziedzīgi iegūta manta ir zemesgrāmatā nostiprināts nekustamais īpašums, trešajai personai, kas bija šīs mantas labticīga ieguvēja, valsts izmaksā kompensāciju. Ja šāda manta piekrīt valstij, kompensāciju neizmaksā, bet naudu nodod labticīgajam ieguvējam. Kritērijus un kārtību kompensācijas saņemšanai nosaka Ministru kabinets.”
Deputāti atzinīgi novērtēja ministra iesniegto likuma grozījumu redakciju. Taču, tā kā labticīgi iegūtas mantas konfiskācijas problemātika iezīmē plaši apskatāmu jautājumu loku, tuvākajā laikā būtu jāveido darba grupa, kas izstrādātu sistēmiskus normatīvo aktu grozījumus, aptverot plašāku regulējumu.
Jāatgādina, ka Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa 17. februārī par noziedzīgi iegūtu mantu atzina māksliniekam Aivaram Vilipsonam piederošo dzīvokli. Plašsaziņas līdzekļos vēstīts, ka dzīvoklis, kura īpašniece bija mirusi un uz kuras atstāto mantojumu neviens mantinieks nebija pieteicies, 2011. gadā izkrāpts, viltojot mantošanas dokumentus un pēc tam nelikumīgi atsavinot dzīvokli par labu personām, kurām uz to nebija tiesību. Valsts policijā (VP) kriminālprocess sākts 2014. gadā, bet 2017. gadā, kad A. Vilipsons dzīvokli nopirka, zemesgrāmatā nebija atzīmes, ka dzīvoklis ir saistīts ar kriminālizmeklēšanu.
Civillikuma 416. panta pirmā daļa nosaka: ja pēc mantojuma atstājēja nāves viņam mantinieki nav palikuši vai šie mantinieki likumiskajā termiņā pēc publikācijas par mantojuma atklāšanos nav ieradušies vai nav pierādījuši savas mantojuma tiesības, tad manta piekrīt valstij.
Vidzemes priekšpilsētas tiesa secināja, ka saskaņā ar šobrīd spēkā esošo Kriminālprocesa likumu noziedzīgi iegūtais dzīvoklis ir atdodams pēc piederības likumīgajam valdītājam, t. i., valstij. Savukārt labticīgais mantas ieguvējs var civilprocesa kārtībā iesniegt prasību, lai viņam atlīdzinātu zaudējumus.
Šāda Kriminālprocesa likumā noteiktā kārtība saskaņā ar Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta spriedumu lietā Nr. 2016-07-01 ir atzīta par atbilstošu Satversmei.
Toreiz Satversmes tiesa izskatīja “DNB bankas” pieteikumu par to, ka banka 2011. gada 7. februārī izsolē iegādājās nekustamo īpašumu, kas vēlāk tika nostiprināts zemesgrāmatā uz tās vārda. Tomēr jau 2008. gadā uzsākts kriminālprocess par šā nekustamā īpašuma izkrāpšanas faktu, par ko pieteikuma iesniedzēja nav zinājusi. 2011. gada 24. novembrī kriminālprocesa ietvaros pieņemts lēmums par aresta uzlikšanu šim nekustamajam īpašumam, un par to izdarīts ieraksts zemesgrāmatā. Savukārt pieteikuma iesniedzējai šajā kriminālprocesā noteikts trešās personas statuss.
2015. gada 15. jūlijā vienlaikus ar procesa virzītāja lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu pieteikuma iesniedzējai piederošais nekustamais īpašums tika atzīts par noziedzīgi iegūtu mantu, tādēļ, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 360. panta pirmo daļu, to nolemts atdot pēc piederības īpašniekam, kas šo nekustamo īpašumu zaudējis noziedzīga nodarījuma dēļ.
Prasības pieteicējas ieskatā Kriminālprocesa likuma 360. panta otrajā daļā paredzētās tiesības civilprocesuālā kārtībā iesniegt prasību par zaudējumu atlīdzināšanu nevar tikt uzskatītas par efektīvu līdzekli pieteikuma iesniedzējas pamattiesību aizskāruma novēršanai. Likumdevējs neesot izvērtējis alternatīvus līdzekļus, kas varētu nodrošināt labticīgo trešo personu aizsardzību. Valstij, atņemot īpašumu trešajām personām, kuras paļaujas uz zemesgrāmatu ierakstu ticamību, būtu jānodrošina, ka trešās personas, kas ir labticīgas nekustamā īpašuma ieguvējas, saņem taisnīgu kompensāciju. Tā varētu būt zaudējumu kompensācija no valsts budžeta līdzekļiem.
Raksturojot situāciju ar A. Vilipsona dzīvokli, A. Judins norādīja, ka šajā gadījumā, kad VP notiek izmeklēšana, labticīgajam īpašuma ieguvējam nav iespējams saņemt kompensāciju vai aizsargāt savas tiesības: “Piedzīt zaudējumus nevar – kriminālprocess joprojām ir VP, krāpniekiem nav uzrādīta apsūdzība, un viņi nav notiesāti. Nevar teikt, ka labticīgais mantas ieguvējs var mēģināt tiesāties un kaut ko piedzīt. Tāpēc ir svarīgi meklēt risinājumus, lai kriminālprocesa regulējums būtu efektīvs.”
Arī Tiesībsargs Juris Jansons aicināja pilnveidojot normatīvos aktus, lai tiktu novērsti pamattiesību aizskārumi un pilnveidota Latvijas tiesību sistēma. Tiesībsargs apakškomisijai norādīja, ka par šī jautājuma risināšanas nepieciešamību ir zināms jau kopš 2017. gada. Proti, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2017. gada 26. janvāra spriedumā lietā “Dzirnis pret Latviju” pēc būtības tika atzīts, ka “labticīgajam īpašuma ieguvējam kompensācijas vai tiesību aizsardzības mehānismi ir neiespējamā misija”.
No sprieduma izriet: ja labticīgie īpašuma ieguvēji paļāvušies uz zemesgrāmatas publisko ticamību, tad viņiem jāsaņem tūlītēja un atbilstoša atlīdzība vai cita veida atlīdzinājums.
Tiesībsarga ieskatā ir nepieciešams normatīvi nostiprināt, ka visi darījumi, kuri ierakstāmi zemesgrāmatā, ir notariāli jāapliecina. Paralēli jārisina jautājums par samērīgām notāra pakalpojuma izmaksām.
Pēc 17. februāra tiesas sprieduma satraukumu par šo situāciju pauda iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens: “Likumdošanā jābūt skaidram risinājumam šāda veida situācijām, lai nodrošinātu valsts reģistru publisko ticamību.”
Arī Latvijas Zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs Saeimas apakškomisijas sēdē atzina, ka valsts ir pārkāpusi Zemesgrāmatu likuma pirmo pantu, kas nosaka: zemesgrāmatas ir visiem pieejamas, un to ierakstiem ir publiska ticamība.
Ja valsts nespēj nodrošināt Zemesgrāmatas reģistra publisko ticamību, tad tai arī būtu jāuzņemas atbildība.
“Valsts nespēj nodrošināt Zemesgrāmatas reģistra publisko ticamību. Par šo pārkāpumu valstij arī būtu jāuzņemas atbildība,” tā J. Rozenbergs.
Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes lektors, zvērināts advokāts Jānis Lapsa norādīja: “Jāvērtē, kas ir ne tikai bezmantinieka, bet arī bezsaimnieka manta. Jaunais regulējums par bezmantinieka/bezsaimnieka mantu būtu jāparedz ne tikai par nekustamajiem īpašumiem, bet arī citām lietām (kustamās lietas, tiesības).”
Viņaprāt, bez ievērības nevar palikt fakts, ka personai, kurai nav mantinieku, tie var pēkšņi uzrasties. Atbilstoši Civillikuma 685. panta noteikumiem mantojuma prasība noilgst pēc piecu gadu notecējuma, skaitot no tās dienas, kad radusies tiesība šo prasību celt.
“Runājot par nekustamajiem īpašumiem, jāatceras, ka dažos gadījumos var būt noslēgts darījums, piemēram, pirkuma līgums, nauda samaksāta, bet īpašums zemesgrāmatā nav nostiprināts. Visbeidzot, neatbildēti paliek arī citi jautājumi: kas notiek ar testamentiem un noslēgtajiem darījumiem (pirkums, dāvinājums u. tml.) konfiskācijas gadījumā – vai tie tiek atcelti un atzīstami par spēkā neesošiem. Kas notiek, ja kriminālprocess tiek izbeigts, vainīgo personu nav, bet manta jau konfiscēta?” plašo jautājumu loku iezīmē J. Lapsa.
S. Ģirģens uzskata: ja izrādās, ka iegūtais nekustamais īpašums kriminālprocesā tiek atzīts par noziedzīgi iegūtu mantu un tiek atsavināts valsts vai trešo personu labā, tad valstij jānodrošina īpašuma labticīgajiem ieguvējiem iespējas visīsākajā laika termiņā atgūt zaudējumus vai saņemt kompensāciju. Viņaprāt, nepieciešams tiesiskais regulējums īpaša fonda izveidei vai arī valstī jāievieš apdrošināšana šādiem gadījumiem.
Arī ģenerālprokuros Juris Stukāns un Finanšu nozares asociācijas juridiskais padomnieks Edgars Pastars iestājās par fonda izveidi, no kura izmaksāt kompensācijas.
Saeimas apakškomisijas sēdē izskanēja arī pieļāvums, ka kompensācijas varētu izmaksāt no noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskācijas fonda.
Savukārt Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietniece tiesību politikas jautājumos Laila Medina norādīja, ka konfiskācijas fondā atsevišķos gadījumos var nebūt pietiekami daudz līdzekļu, un ieteica šādas kompensācijas segt no valsts budžeta programmas “Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem”.
