FOTO: Evija Trifanova, LETA.
Tiesību aktu projektu portālā ir izsludināta sabiedriskā apspriešana Ministru kabineta rīkojuma projektam “Par ierobežojuma noteikšanu Latvijas Republikas–Baltkrievijas Republikas un Latvijas Republikas–Krievijas Federācijas robežas šķērsošanai ar autobusiem, veicot starptautiskos pasažieru neregulāros pārvadājumus”, kas no 2025. gada 15. oktobra aizliegtu pasažieru neregulāros pārvadājumus ar autobusiem pāri Latvijas ārējai sauszemes robežai. Autori rakstā analizē, vai Satiksmes ministrija kā rīkojuma projekta autore ir izpildījusi likuma un vispārējo tiesību principu prasības – vai ir pierādīta Latvijas Republikas valsts robežas likuma 35.1 panta pirmajā daļā paredzētās hipotēzes iestāšanās, vai “nesamērīgi lielais” nelikumīgu robežas šķērsojumu vai to mēģinājumu skaits ir konstatēts ticami un vai rīkojuma projekts atzīstams par tiesisku, lai stātos spēkā.
Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Latvijas tiesisko kārtību strukturē un saturiski nosaka tās pamatnorma1 – Latvija ir demokrātiska, tiesiska valsts. Šis suverēna – tautas – gribas akts funkcionē kā tiesību sistēmas kodols, no kura tiek atvasināti vispārējie tiesību principi un institūtu sistēmiskās attiecības. Pamatnorma, skatīta kopsakarā ar vispārējiem tiesību principiem, aizsargā suverēna pamatvērtības un uzliek publiskajai varai pienākumu īstenot pilnvaras mērķtiecīgi, tiesiski un caurskatāmi.2 No tā tieši izriet izpildvaras pienākums, pieņemot vispārējos administratīvos aktus3, ievērot lietderības apsvērumus (nepieciešamību, piemērotību, vajadzību un atbilstību) un pienācīgi motivēt jebkuru iejaukšanos personu tiesībās un tiesiskajās interesēs.
Šajā kontekstā aplūkojams Ministru kabineta rīkojuma projekts “Par ierobežojuma noteikšanu Latvijas Republikas–Baltkrievijas Republikas un Latvijas Republikas–Krievijas Federācijas robežas šķērsošanai ar autobusiem, veicot starptautiskos pasažieru neregulāros pārvadājumus”4, kura anotācijā paredzēts no 2025. gada 15. oktobra aizliegt pasažieru neregulāros pārvadājumus ar autobusiem pāri Latvijas ārējai sauszemes robežai5. Projekta tiešais tiesiskais pamats meklējams Latvijas Republikas valsts robežas likuma 35.1 pantā: pirmajā daļā noteikts normas piemērošanas priekšnoteikums – konstatējot nesamērīgi lielu nelikumīgu valsts robežas šķērsošanas vai šādas šķērsošanas mēģinājumu skaitu, Ministru kabinets drīkst izsludināt pastiprinātas robežapsardzības sistēmas darbības režīmu ar mērķi nodrošināt robežas neaizskaramību un novērst valsts apdraudējumu; otrās daļas 2. punkts pilnvaro šā režīma ietvaros noteikt īpašu transportlīdzekļu kustības kārtību vai tās ierobežojumus; savukārt ceturtā daļa ierobežo režīma ilgumu – līdz sešiem mēnešiem ar iespēju pagarināt līdz apdraudējuma novēršanai.
Rīkojuma projekts pēc savas dabas ir vispārīgs administratīvais akts – tas attiecas uz individuāli nenoteiktu personu loku, kas atrodas konkrētos un identificējamos apstākļos, un rada ārējas tiesiskas sekas noteiktā laikā un vietā.
Šī raksta autori konceptuāli atbalsta šāda veida ierobežojuma noteikšanu, ja tas ir nepieciešams, precīzi mērķēts un tiesiski korekti īstenots, lai aizsargātu valsts drošību un sabiedrisko kārtību. Tomēr mērķa atbalsts neatsver pienākumu ievērot tiesisku un pareizu izpildījumu. Tieši šajā aspektā Satiksmes ministrija kā rīkojuma projekta autore nav izpildījusi likuma un vispārējo tiesību principu prasības: anotācijā nav pierādīta Latvijas Republikas valsts robežas likuma 35.1 panta pirmajā daļā paredzētās hipotēzes iestāšanās (proti, “nesamērīgi liels” nelikumīgu robežas šķērsojumu vai to mēģinājumu skaits), nav veikts pilnvērtīgs lietderības apsvērumu tests un nav nodrošināta atbilstoša motivācija. Līdz ar to šī raksta mērķis ir akadēmiski un juridiski tehniski pārbaudīt, vai anotācijā sniegtais faktiskās situācijas apraksts loģiski un empīriski atbilst Latvijas Republikas valsts robežas likuma 35.1 panta priekšnoteikumam un vai no tā izriet rīkojuma projekta kā vispārīga administratīvā akta tiesiskums Latvijas Republikas Satversmes pamatnormas un izpildvarai saistošo lietderības apsvērumu prasību gaismā. Priekšizvērtējums liecina, ka pašreizējais pamatojums nenodrošina pietiekami ciešu loģisko saikni ar minētās normas hipotēzi, kas savukārt rada nopietnu pamatu secinājumam par iespējamu prettiesiskumu ratione materiae, neraugoties uz to, ka mērķis – valsts drošības aizsardzība – pats par sevi ir atbalstāms.
|
Vairāk par šo tēmu LV portālā: |
Latvijas Republikas valsts robežas likuma 35.1 panta pirmajā daļā ir skaidri noteikts normas piemērošanas priekšnoteikums: konstatējot nesamērīgi lielu nelikumīgu valsts robežas šķērsošanas vai šādas šķērsošanas mēģinājumu skaitu, Ministru kabinets drīkst izsludināt pastiprinātas robežapsardzības sistēmas darbības režīmu ar mērķi nodrošināt valsts robežas neaizskaramību un novērst valsts apdraudējumu. Tātad normas hipotēzes iestāšanās ir saistāma tieši ar nelikumības fenomena kvantitatīvu intensitāti, nevis ar vispārīgi paaugstinātiem drošības riskiem. Normas mērķis ir robežas neaizskaramības aizsardzība, bet tās dispozīcija kļūst piemērojama tikai tad, ja ir iestājies minētais faktiskās situācijas sastāvs.
Anotācijā uzsvērtie apstākļi – neregulāro autobusu plūsmas pieaugums robežšķērsošanas vietās, robežkontroles infrastruktūras noslodze un izlūkošanas/vervēšanas riski organizētām tūristu grupām – raksturo likumīgas robežšķērsošanas formas un vispārēju iekšējās drošības situāciju. Tie neidentificē un neapliecina iepriekš minētā likuma 35.1 panta pirmajā daļā prasīto nelikumīgo šķērsojumu vai to mēģinājumu nesamērīgumu.
Līdz ar to nav pierādīta normas hipotēzes iestāšanās, un attiecīgi nav pamatota šīs speciālās dispozīcijas piemērojamība.
Pretējā gadījumā rodas kvalifikācijas kļūda: ar aprakstu, kas centrēts uz “likumību”, tiek mēģināts attaisnot režīmu, kura piemērošanas priekšnoteikums ir “nelikumības” intensifikācija.
Ja iestāde rīcības brīvību izmanto citiem mērķiem nekā tie, kuriem šī brīvība ir piešķirta, vai arī to izmanto nepamatoti, tad iestādes rīcība kvalificējama kā ļaunprātīga 6. Tas nozīmē, ka iestādēm, t. sk. Ministru kabinetam, ir pienākums rīkoties mērķim atbilstoši, ar pienācīgu pamatojumu un ierobežojot personas tiesības tikai tādā apjomā, kāds nepieciešams leģitīmā mērķa sasniegšanai.
Lietderības apsvērumu tests sistemātiski aptver četrus savstarpēji saistītus elementus: pirmkārt, nepieciešamību, otrkārt, piemērotību, treškārt, vajadzību, ceturtkārt, atbilstību.7 “Nepieciešamība” šaurākā nozīmē attiecas uz jautājumu, vai vispār ir pamatota vajadzība izdot attiecīgo administratīvo aktu, ņemot vērā leģitīmā mērķa esamību; “piemērotība” – vai izvēlētais līdzeklis pēc sava rakstura spēj veicināt mērķa sasniegšanu; “vajadzība” – vai nepastāv tikpat efektīvs, bet pamattiesības mazāk apgrūtinošs līdzeklis; “atbilstība” – vai iejaukšanās intensitāte ir saprātīgā līdzsvarā ar sasniedzamo sabiedrisko labumu, un vai pasākums atbilst pilnvarojuma mērķim un tiesību sistēmas pamatprincipiem.8 Savukārt, ja iestāde nespēj kumulatīvi un pārliecinoši pamatot visus minētos elementus, tad attiecīgais administratīvais akts nav uzskatāms par lietderīgu un tiesiski pamatotu un ir atceļams kā mērķim neatbilstošs vai pārmērīgas iejaukšanās rezultāts.
Iestādei vispirms jāizvērtē plānotā administratīvā akta nepieciešamība leģitīma mērķa sasniegšanai. Lai šo izvērtējumu veiktu korekti, pirmais solis ir skaidri identificēt akta mērķi un pārbaudīt tā leģitimitāti.9 Administratīvā akta mērķis izriet no piemērojamās tiesību normas un attiecīgā normatīvā akta sistēmiskā konteksta; tātad vispirms jāņem vērā paša normatīvā akta formulētais vai no tā loģiski atvasināmais likuma mērķis. Leģitimitātes pārbaude nav formāla: iestādei jānoskaidro, vai paredzētais mērķis ir saderīgs ar Satversmi un vispārējiem tiesību principiem (tiesiskums, samērīgums lietderības apsvērumu izpratnē, vienlīdzība, caurskatāmība), kā arī ar augstāka juridiskā spēka normām (tai skaitā Savienības tiesībām un starptautiskajām saistībām). Ja tiek ierobežotas pamattiesības, tad mērķim jāiekļaujas Satversmes 116. pantā atzīto leģitīmo mērķu tvērumā, bet īpašuma un saimnieciskās brīvības ierobežojumu gadījumā – jāsaskan ar Satversmes 105. pantā ietverto aizsardzības sistēmu.
Jāatšķir deklarētais mērķis no faktiskā (patiesā) mērķa.
Aiz šķietama “sabiedriskā labuma” aizsega nedrīkst slēpt šauras grupu intereses vai administratīvo ērtumu.
Ja iestāde rīcības brīvību izmanto citiem mērķiem, nekā likumdevējs to piešķīris, vai izmanto to nepamatoti, tad šī rīcība kvalificējama kā ļaunprātīga rīcības brīvības izmantošana (pilnvarojuma mērķa novirze), kas rada akta prettiesiskumu ratione materiae. Līdz ar mērķa identificēšanu iestādei jāpamato arī mērķa sasniegšanas nepieciešamība konkrētajā telpiskajā un laikā ietvertajā situācijā: nepieciešamība nevar balstīties vienīgi abstraktās atsaucēs uz “drošību” vai “sabiedrisko kārtību”, bet tai jābūt pamatotai ar konkrētiem un pārbaudāmiem faktiem, risku izvērtējumu un no tā secinātu neatliekamību vai steidzamību.
Nepieciešamības izvērtējumā ietilpst pienākums veikt atbilstošu faktu noskaidrošanu (izpēti) un pierādījumu nostiprināšanu. Iestādei jāsagatavo pietiekams empīrisks pamats, uzrādot faktiskās situācijas intensitāti un apmēru, cēloņsakarību starp konstatētajām parādībām un plānoto iejaukšanos, kā arī risku attīstības prognozi bez iejaukšanās. Jo būtiskākas tiesības vai tiesiskās intereses tiks skartas un jo lielāki publiskie resursi tiks izlietoti, jo augstākam jābūt nepieciešamības slieksnim un jo stingrākam – pierādījumu standartam. Nepieciešamības analīzei jāaptver arī laika dimensija: paredzētā pasākuma ilgums un pārskatīšanas mehānismi (ex ante noteikts beigu termiņš, regulārs ex post izvērtējums), kā arī teritoriālais tvērums, lai iejaukšanās nepārsniegtu objektīvi vajadzīgo.
Neatņemama nepieciešamības pārbaudes sastāvdaļa ir normatīvo instrumentu atbilstības izvērtējums: iestādei jānoskaidro, vai mērķa sasniegšanai piemērotāks nav cits tiesiskais regulējums vai speciālākas pilnvaras (lex specialis), kuru hipotēze precīzāk aptver identificēto risku profilu. Ja mērķis pēc būtības attiecas uz citu tiesību institūtu (piemēram, nacionālās drošības vai sabiedriskās kārtības aizsardzību, nevis konkrētas normas hipotēzē noteiktu nelikumības fenomenu), tad izvēlētais pilnvarojums nedrīkst tikt “aizņemts” tikai tādēļ, ka tas ir ērtāks vai ātrāk piemērojams. Pretējā gadījumā tiek pārkāpts mērķa atbilstības princips un iestājas ultra vires risks.
Visbeidzot, nepieciešamības izvērtējums ietver arī procesuālo garantiju nodrošināšanu. Iestādei jāizpilda motivācijas pienākums, skaidri un saprotami izklāstot mērķi, faktisko pamatojumu, izmantotos datus un analītiskos secinājumus, jāievēro objektivitātes un vienlīdzīgas attieksmes princips, jārespektē tiesiskās paļāvības aizsardzība un jānodrošina saprātīga sabiedrības informēšana un, ciktāl to pieļauj apstākļi, līdzdalība. Tikai šādā kārtā nepieciešamības secinājums iegūst juridisku pamatojumu un var kalpot par stabilu pamatu turpmākajiem lietderības apsvērumu testa posmiem – piemērotības, vajadzības un atbilstības izvērtējumam.
Kad administratīvā akta mērķis ir noskaidrots, jāturpina ar tā vajadzības izvērtējumu: vai konkrētās situācijas apstākļos mērķa sasniegšana tiešām prasa iejaukšanos. Nepieciešamības intensitāte ir atkarīga gan no tā, vai lēmums ierobežo kādas personas vai personu grupas tiesības vai tiesiskās intereses, gan arī no tā, vai lēmums piešķir labumu. Jo būtiskākas tiesības vai intereses tiek ierobežotas, jo augstākam jābūt nepieciešamības slieksnim. Tāpat lēmuma nepieciešamības izvērtējumā nozīme piešķirama arī resursu aspektam: ja akta izpilde prasa ievērojamus finanšu vai personāla resursus, tad nepieciešamībai jābūt attiecīgi augstākai. Citiem vārdiem sakot, jāvērtē gan lēmuma nepieciešamība sabiedrībai, gan nepieciešamība privātpersonai, gan arī tas, vai mērķis nevar tikt sasniegts citādi – ar mazāku iejaukšanos vai mazākiem resursiem.
Ja tiek konstatēts, ka mērķa sasniegšana ir vajadzīga, tad iestādei jāizraugās piemērotākais līdzeklis.
Piemērotība nozīmē atbilstību efektivitātes principam un prasa pierādāmu cēloņsakarību starp izvēlēto līdzekli un mērķi: pieņemot attiecīgo lēmumu, mērķis tiktu sasniegts vai vismaz objektīvi veicināts. Šeit netiek pieļauti abstrakti apgalvojumi par “drošības uzlabošanu vispār”; vajadzīga racionāla, datos balstīta saikne starp pasākumu un konkrēto risku profilu, kuru tiesību norma ļauj adresēt. Pat ja līdzeklis ir piemērots, iestādei jāpamato, ka nav pieejams tikpat efektīvs, bet pamattiesībām mazāk apgrūtinošs risinājums. Šī izvērtēšana nevar būt formāla; tai jābūt saturiskai, salīdzinošai un jāietver reālu alternatīvu analīze. Ja mazāk ierobežojoši instrumenti eksistē un var sasniegt mērķi ar samērīgāku iejaukšanos, tad iestādei jāizvēlas tie.
Noslēdzošais elements ir atbilstība šaurā nozīmē, kas ietver līdzsvara vērtējumu starp iejaukšanās intensitāti un sasniedzamo sabiedrisko labumu, kā arī mērķa atbilstību pilnvarojumam. Iestādei jāpierāda, ka personas tiesību ierobežojums ir saprātīgā proporcijā ar sagaidāmo ieguvumu tieši tajā riska dimensijā, kuru attiecīgā tiesību norma paredz risināt, un ka pasākums netiek izmantots citiem, ar pilnvarojuma hipotēzi nesaderīgiem mērķiem. Pretējā gadījumā iestājas mērķa neatbilstība un rīcības brīvības ļaunprātīga izmantošana, kas ved pie akta prettiesiskuma.
Pat ja hipotētiski pieņemtu, ka pasākums plašākas drošības izpratnē varētu tikt uzskatīts par zināmā mērā piemērotu, tas nekādā veidā neatbrīvo iestādi – Ministru kabinetu – no lietderības apsvērumu testa turpmākajiem posmiem: nepieciešamības, vajadzības un atbilstības pārbaudēm. Nepieciešamība prasa pārliecinoši pierādīt, ka mērķa sasniegšanai nav pieejams tikpat efektīvs, bet pamattiesībām mazāk apgrūtinošs līdzeklis.
Anotācijā skaidri norādīts, ka alternatīvie risinājumi nav izvērtēti10, ka līdzsvars starp sabiedrisko labumu un radīto kaitējumu nav analizēts un ka ex post rezultativitātes izvērtējums nav paredzēts.
Turklāt būtiskākais – anotācijā un pievienotajā pamatojumā nav sniegti dati un informācija, kas ļautu konstatēt nesamērīgi lielu nelikumīgu valsts robežas šķērsošanas vai tās mēģinājuma gadījumu skaitu Latvijas Republikas valsts robežas likuma 35.1 panta pirmās daļas izpratnē. Netiek definēts “nesamērīguma” etalons, nav identificēts salīdzināmais periods un bāzes līmenis, nav parādīta kvantitatīva dinamika, kas tieši sasaistītu nelikumīgās šķērsošanas intensitāti ar izvēlēto iejaukšanos, kā arī nav izklāstīts, kādēļ citādi pieejamie statistiskie rādītāji būtu uzskatāmi par pietiekamiem, lai iestātos minētās normas hipotēze. Līdz ar to jau sākotnējā posmā trūkst faktu, kas pamatotu pilnvarojuma piemērojamību.
Tajā pašā laikā mazāk ierobežojošu, mērķprecīzāku instrumentu spektrs ir acīmredzams un iestādei bija jāizvērtē: riska analīzē balstīta pasažieru neregulāro pārvadājumu ar autobusiem iepriekšēja pieteikšana un obligātu pasažieru manifestu iesniegšana ar mērķētu papildu pārbaudi; neregulāro pārvadājumu regulēšana ar atļauju režīmu un pastiprinātu uzraudzību; resursu palielināšana tieši “zaļās robežas” uzraudzībai; mērķēti, laikā un maršrutos diferencēti ierobežojumi, balstīti risku analīzē; kā arī procedurāli izņēmumi neatliekamiem humāniem braucieniem. Neizvērtējot šos risinājumus, vajadzības posms nav izturēts, jo nav sniegts pamatojums, kādēļ vispārējs un pakārtots aizliegums būtu vienīgais vai labākais līdzeklis mērķa sasniegšanai.
Atbilstības posmā (līdzsvara vērtējums šaurā nozīmē) jānosver iejaukšanās intensitāte pret normatīvi relevanto sabiedrisko labumu. Pasažieru neregulāro pārvadājumu aizliegums būtiski ietekmē pārvietošanās brīvības praktisko īstenošanu – kaut arī formāli neatceļ izceļošanas tiesības – un tieši ierobežo komercbrīvību konkrētā tirgus segmentā. Ja kumulatīvais labums tiek pamatots galvenokārt ar rindām pie robežkontroles punktiem un vispārēji formulētiem pretizlūkošanas riskiem likumīgas šķērsošanas laikā, bet nav pierādāmas ietekmes uz nelikumīgās šķērsošanas mazināšanu vai tās atklāšanas spējas palielināšanu, tad līdzsvara punkts nosveras par labu individuālajām brīvībām. Tādā konstelācijā atbilstība šaurā nozīmē nav izpildīta, jo iejaukšanās “cena” pārsniedz ar to sasniedzamo labumu tieši tajā riska dimensijā, ko aptver analizētā likuma 35.1 panta hipotēze.
Tādējādi datu trūkums par nesamērīgi lielu nelikumīgas robežas šķērsošanas vai tās mēģinājumu skaitu liedz konstatēt pašas normas hipotēzes iestāšanos; līdz ar to pilnvarojuma piemērošana nav pamatota.
Pat ja šis sākotnējais defekts tiktu ignorēts, iestāde nav veikusi ne vajadzības, ne atbilstības saturisku pārbaudi un nav izvērsusi alternatīvu analīzi. Šo iemeslu dēļ attiecīgais vispārējais administratīvais akts neiztur lietderības apsvērumu testu un ir atzīstams par prettiesisku ratione materiae.
Izvērtējums rāda, ka Latvijas Republikas valsts robežas likuma 35.1 panta piemērošanas priekšnoteikums – nesamērīgi liels nelikumīgu valsts robežas šķērsošanas vai to mēģinājumu skaits – nav ticami konstatēts un empīriski pamatots. Anotācijā nav ne “nesamērīguma” etalona, ne salīdzināmā perioda, ne kvantitatīvas dinamikas, kas ļautu secināt, ka iestājusies normas hipotēze. Tā vietā pamatojums balstīts likumīgu pasažieru neregulāro pārvadājumu plūsmas pieaugumā, robežkontroles noslodzē un pretizlūkošanas/vervēšanas riskos, kas, lai arī var būt drošībpolitikas ziņā nozīmīgi, nav identiski iepriekš minētā likuma 35.1 panta pirmās daļas tvērumā paredzētajam nelikumības fenomenam. Šāda kvalifikācijas nobīde rada pilnvarojuma mērķa novirzes risku un noved pie ratione materiae prettiesiskuma.
Lietderības apsvērumu tests netiek izturēts nevienā no posmiem. Nepieciešamības posmā iestādei trūkst pārliecinoša pamatojuma, ka vispār ir jāiejaucas tieši ar šāda veida vispārēju aizliegumu; piemērotības posmā nav pierādītas racionālas cēloņsakarības starp izvēlēto līdzekli un nelikumīgās šķērsošanas mazināšanu vai atklāšanas spējas pastiprināšanu; vajadzības posmā nav izvērtēti mazāk ierobežojoši, mērķprecīzāki risinājumi; atbilstības posmā iejaukšanās intensitāte nav saprātīgā līdzsvarā ar sasniedzamo labumu tieši normas hipotēzes aptvertajā riska dimensijā.
Konstitucionāli raugoties, rīkojums būtiski skar pārvietošanās brīvības īstenošanu un komercbrīvību, taču nepierāda, ka izvēlētā iejaukšanās ir vajadzīga un piemērota tieši tam leģitīmajam mērķim, ko pilnvarojums paredz risināt.
Līdz ar to nav nodrošināta ne “ar likumu paredzētības” materiālā kvalitāte, ne “nepieciešamība demokrātiskā sabiedrībā” Latvijas Republikas Satversmes izpratnē. Rezultātā rīkojums kvalificējams kā vispārējs administratīvais akts, kas nav tiesiski pamatots: tas izmanto speciālo robežapsardzības režīmu mērķim, kuru šī pilnvarojošā hipotēze neaptver, un to dara bez lietderības apsvērumu testa saturiskas izturēšanas.
Tiesiskās skaidrības un labas pārvaldības interesēs nepieciešams vai nu atteikties no iecerētā vispārējā aizlieguma, vai arī to rekonstruēt atbilstoši tiesību sistēmas prasībām:
Kamēr šie priekšnoteikumi nav izpildīti, rīkojuma projekts ir atzīstams par prettiesisku un atceļamu kā mērķim neatbilstošs un iejaukšanās intensitātē nepamatots administratīvais akts.
1 Satversmes tiesas 2016. gada 21. oktobra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2016-03-01 10. punkts.
2 Satversmes tiesas tiesneses Daigas Rezevskas 2017. gada 2. novembra atsevišķo domu lietā Nr. 2016-14-01 3. punkts.
3 Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Sagatavoja autoru kolektīvs Dr. iur. Jautrītes Briedes zinātniskajā redakcijā. Rīga, Tiesu namu aģentūra, 2013, 34.–36. lpp.
4 Rīkojuma projekts Nr. 24-TA-2758. 2025. Pieejams: https://tapportals.mk.gov.lv/legal_acts/b822536b-2f2b-414a-8643-f99d3e7f6a5f# [aplūkots 18.08.2025.].
5 Rīkojuma projekta Nr. 24-TA-2758 anotācija. 2025. Pieejams: https://tapportals.mk.gov.lv/annotation/0fdc6669-eaf0-4c82-9f0e-db3f7005ae4a [aplūkots 18.08.2025.].
6 Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Sagatavoja autoru kolektīvs Dr. iur. Jautrītes Briedes zinātniskajā redakcijā. Rīga, Tiesu namu aģentūra, 2013, 634. lpp. Paine F. J. Vācijas vispārīgās administratīvās tiesības. Vācijas Administratīvā procesa likums. Rīga, Tiesu namu aģentūra, 2002. 63. lpp.
7 Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Sagatavoja autoru kolektīvs Dr. iur. Jautrītes Briedes zinātniskajā redakcijā. Rīga, Tiesu namu aģentūra, 2013, 638. lpp.
8 Turpat, 638. lpp.
9 Turpat, 639.–643. lpp.
10 Rīkojuma projekta Nr. 24-TA-2758 anotācija. 2025. Pieejams: https://tapportals.mk.gov.lv/annotation/0fdc6669-eaf0-4c82-9f0e-db3f7005ae4a [aplūkots 18.08.2025.].
