60 punktu slazdā. Cīņā pret korupciju pietrūcis politiskās gribas

Latvijas rezultāts Korupcijas uztveres indeksā (KUI) 2025. gadā, salīdzinot ar 2024. gadu, paaugstinājies par vienu punktu, atkārtoti sasniedzot 60 punktus jeb 2023. gada līmeni. Pēdējo 10 gadu laikā Latvijas rezultāts ir svārstījies robežās no 55 līdz 60 punktiem, neuzrādot izaugsmi un atpaliekot no Eiropas Savienības (ES) vidējā rādītāja – 64 punktiem –, kas ir arī Nacionālajā attīstības plānā līdz 2027. gadam ietvertais mērķis. Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs Latvijas rādītājus novērtē kā “stabilu izaugsmi ilgtermiņā un līdzvērtīgu izaugsmi ar Lietuvu un Igauniju”. Kāds ir jūsu vērtējums? Ko Latvijas jaunākais rezultāts KUI vēsta jums, korupcijas pētniekiem?

“Delna” (turpmāk – Delna) Latvijas rezultātu vērtē kontekstā ar Baltijas valstīm un ES. Runājot kopumā par Baltijas valstīm, var teikt, ka situācija nav krasi mainījusies arī kaimiņos, proti, Igaunija, tāpat kā pērn, ieguvusi 76 punktus, Lietuva – 65 punktus, kas ir par diviem punktiem vairāk nekā aizvadītajā gadā. Līdz ar to Latvija kārtējo reizi KUI atrodas zemāk par saviem kaimiņiem.

Skatoties Baltijas valstu rezultātus ilgākā laikposmā, kopš 2012. gada visām trim valstīm fiksējams ievērojams kāpums: Igaunijai +12 punkti, Latvijai +11 punkti, Lietuvai +11 punkti.

Izaugsmes ziņā Latvijas rezultāts ir līdzvērtīgs kaimiņu sasniegtajam, un to ir būtiski uzsvērt.

Turklāt kopš 2012. gada 13 ES valstīm rezultāts ir pazeminājies, bet tikai septiņām tas ir paaugstinājies. Starp šīm valstīm ir trīs Baltijas valstis, Čehija, Grieķija, Itālija un Īrija.

Kāpēc Latvijas rādītājs stagnē?

Lai Latvija izrautos no stagnācijas cīņā pret korupciju un pietuvinātos ekonomiski augstāk attīstīto valstu rādītājiem KUI, lielākoties pietrūkst politiskās gribas.

Redzams, ka korupcijas apkarošana un atklātība nav lēmumu pieņēmēju prioritāšu augšgalā.

Taču tā nevajadzētu būt. Jāatceras, ka korupcija apdraud arī citu pieņemto lēmumu īstenošanu jebkurā no jomām.

Latvijai labāks sniegums KUI ir vērtējumos, kas apskata valsts demokrātijas un pārvaldības kvalitāti, regulējumu esamību publiskā sektora godprātības stiprināšanai, piemēram, interešu konfliktu pārvaldībā, publisko iepirkumu sistēmas pārredzamībā, ētikas regulējumā, pilsoniskās līdzdalības iespējās, tiesu varā u. c.

Zemāks vērtējums ir avotos, kas apkopo uzņēmēju viedokli un sniedz ekspertu vērtējumu par uzņēmējdarbības vidi valstī, publisko līdzekļu apgūšanu.

Delnas ieskatā tas ir “sarkanais karogs” un vedina domāt, ka pieņemtie likumi praksē ne vienmēr darbojas un uzņēmēji, iespējams, veic “neoficiālus maksājumus”, un publiskie līdzekļi tiek novirzīti privātam labumam.

Saistībā ar domu, ka KUI rezultāta straujākai uzlabošanai trūcis politiskās gribas, – vai ir kāds izskaidrojums, kāpēc tik ilgstoši, mainoties valdībām un Saeimas sasaukumiem, tās pietrūcis? Rekomendācijas taču ir zināmas, Delna tās sniedz ik gadu.

Lai ieskicētu politiskās gribas trūkumu, minēšu vienu situāciju. 2022. gada 13. oktobrī 13. Saeima pieņēma Interešu pārstāvības atklātības likumu, ko plašāk zina kā Lobēšanas likumu. Tas stājās spēkā 2023. gada 1. janvārī un nosaka kārtību, kā Latvijā notiek interešu pārstāvība. Likuma mērķis ir nodrošināt interešu pārstāvības procesa atklātību. Lai to sekmīgāk īstenotu, bija plānots, ka no 2025. gada 1. septembra darbosies Interešu pārstāvības reģistrs, taču tagad termiņš ir pagarināts līdz 2028. gada 1. septembrim. 

Kā iemeslu lēnai likuma iedzīvināšanai lēmumu pieņēmēji Saeimā min ar reģistru ieviešanu saistītās augstās izmaksas.

Tomēr Delnas skatījumā ir virkne lietu, ko lēmumu pieņēmēji varētu darīt jau tagad.

Piemēram, atklāt savus kalendārus, sniedzot priekšlikumus likumprojektiem, papildus norādīt, ar ko ir notikušas diskusijas par priekšlikumu saturu, jo tas ne vienmēr ir nolasāms likumprojekta anotācijā. Proaktīva rīcība no lēmumu pieņēmēju puses būtu signāls tam, ka publiskā pārvalde atbalsta atklātību un likuma iedzīvināšanu. 

Cik lielā mērā sabiedrības uztvere par korupciju Latvijā sakrīt ar reālo situāciju?

Jāpatur prātā, ka ir cilvēki, kuri tiešā veidā saskārušies ar korupciju – izmantojuši pazīšanos vai devuši “kukuli” apmaiņā pret kādu publisko pakalpojumu – un zina kādu, kas to ir darījis. Vienlaikus ir arī cilvēki, kuri iespaidojas no publiskajā un mediju vidē esošās informācijas un automātiski pieņem, ka valstī valda korupcija, un ikvienu valdības neveiksmi uztver kā korupcijas gadījumu, lai gan juridiski tas drīzāk atbilst sliktai pārvaldībai, nevis korupcijai.

Korupcijas uztvere sniedz priekšstatu par to, ko sabiedrība domā par korupcijas izplatību un valsts spēju to ierobežot.

Diemžēl korupciju tās slēptās dabas dēļ ir praktiski neiespējami novērtēt pilnībā, taču to var mēģināt darīt ar korupcijas uztveri.

Kurās jomās Latvijā patlaban ir vislielākie korupcijas riski?

Starptautiskā pretkorupcijas organizācija Transparency International un Delna augstākos korupcijas riskus paredz nozarēs, kur ir liels finansējums.

Publiskie iepirkumi ir viena no jomām Latvijā, kur pastāv korupcijas un negodprātīgas rīcības risks.

Regulāri publiskajā telpā nonāk informācija par karteļiem un iespējamu negodprātīgu rīcību valsts un ES finansējuma apguvē. 

Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera, Konkurences padome, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB), Delna un Latvijas Drošības un aizsardzības industrijas federācija vienoti nupat paziņojuši, ka publisko iepirkumu sistēmas reforma piedāvātajā redakcijā ievērojami samazina atklātību un konkurenci, radot pamatotas bažas par publisko līdzekļu godīgu un efektīvu izlietošanu. Kādas īsumā ir galvenās problēmas?

Vispirms vēlos uzsvērt, ka Delna atbalsta publisko iepirkumu sistēmas reformu un aicina tās virzītāju – Finanšu ministriju – ceļā uz publisko iepirkumu efektivitāti nepazaudēt atklātību. Grozījumi Publisko iepirkumu likumā1 tādā redakcijā, kādā tie tika pieņemti otrajā lasījumā 2026. gada 26. februāra Saeimas kārtējā sēdē, faktiski paredz izslēgt tā dēvēto “mazā iepirkuma” regulējumu, nosakot, ka publisko iepirkumu procedūras pasūtītājiem būs jāveic no ES sliekšņa – 5 538 000 eiro publiskajiem būvdarbu līgumiem un 143 000 eiro publiskajiem piegādes un pakalpojumu līgumiem. Tas nozīmē, ka pasūtītāji pēc saviem ieskatiem vai atbilstoši savai iekšējai kārtībai, ja tāda tiks apstiprināta, varēs veikt “mazos iepirkumus” līdz ES slieksnim, bet sabiedrība par pasūtītāja rīcību uzzinās tikai apkopotā veidā un pēc līguma noslēgšanas, tātad post factum.

Ko darīt?

Korupcijas risku novēršanas kontekstā kritiski nozīmīgs ir ne tikai tas, cik bieži pārkāpumi tiek izmeklēti, bet arī tas, kurā iepirkuma procesa brīdī uzraudzība vispār ir iespējama un var ietekmēt turpmāko rīcību. KNAB, norādot par korupcijas risku vadību iepirkumos, uzsver, ka būtiskākie riski rodas tieši iepirkuma sagatavošanas un norises posmos – pirms līguma noslēgšanas –, kad atklātība kalpo kā preventīvs mehānisms.

Atklātība ir visiedarbīgākais korupcijas mazināšanas pasākums.

Publiskums rada psiholoģisku barjeru un reputācijas risku (“vai esmu gatavs šo lēmumu skaidrot publiski”), kas savukārt attur no neētiskas vai prettiesiskas darbības, vēl pirms tā kļūst par korupcijas gadījumu un tiek izmeklēta.

Delna aicina paredzēt atklātības prasības “mazajiem iepirkumiem”, norādot iepirkuma priekšmetu un tā aprakstu, līgumcenu, nosakot piedāvājuma iesniegšanas termiņu ne mazāk kā 10 dienas, CPV kodu, tehnisko specifikāciju un atbildīgās personas vārdu, uzvārdu un kontaktinformāciju, tāpat arī sniegt ziņas, kas tika uzaicināts piedalīties “mazajā iepirkumā”. Lai veicinātu konkurenci, mudinām dot iespēju iesniegt savus piedāvājumus tiem pretendentiem, kas sākotnēji netika uzaicināti piedalīties “mazajā iepirkumā”. Minēto informāciju var publicēt Elektronisko iepirkumu sistēmā vai kādā platformā. 

Saeimas darba kārtībā ir arī jautājums par kriminālatbildības ieviešanu attiecībā uz konkurences pārkāpumiem. Delna ilgstoši ir iestājusies par to, taču Igaunijas pieredze liecina un Konkurences padome norāda, ka administratīvais process ir efektīvāks un pilnveidojams. Kā pamatojat Delnas nostāju?

Cenu sarunāšana publiskajos iepirkumos un negodīgas konkurences prakse, kas izpaužas arī kā aizliegtas vienošanās, tostarp karteļu veidošana, ir nopietns šķērslis vienādiem noteikumiem uzņēmējdarbībai Latvijā. Tas ir arī viens no nopietnākajiem konkurences tiesību pārkāpumiem iepirkumos.

Delna vairākkārt ir aicinājusi noteikt kriminālatbildību fiziskajām personām par karteļu veidošanu. Pašreizējā sistēma, kurā sodus maksā tikai uzņēmumi, neaptur noziedzīgu shēmu veidošanu.

Kāda ir korupcijas uztveres saistība ar sabiedrības vēlmi iesaistīties trauksmes celšanā?

Redzam, ka trauksmes cēlēji publiskajā sektorā galvenokārt ziņo par amatpersonu prettiesisku darbību, pārkāpumiem publisko iepirkumu jomā, izvairīšanos no nodokļu samaksas.2 Šie pārkāpumi nav identificējami kā korupcija.

Kādas ir biežākās problēmas, ar kurām saskaras trauksmes cēlēji Latvijā? Kas būtu pilnveidojams trauksmes celšanas sistēmā?

Delna ir novērojusi, ka cilvēki neuzticas iekšējai trauksmes celšanas sistēmai, kā iemeslu minot bailes no identitātes atklāšanas un pret viņiem vērstajām negatīvajām sekām, tādēļ biežāk izvēlas neziņot vispār.

Nākotnē jāizvērtē iespēja celt trauksmi arī anonīmi, kas Delnas ieskatā varētu uzlabot uzticību un trauksmes cēlēju aktivitāti.

Svarīgi ir izglītot sabiedrību un veicināt tās izpratni par trauksmes celšanas nozīmi iedzīvotāju interešu aizsardzībā, kā arī padarīt trauksmes celšanu krietni vienkāršāku.

Līdz šim par trauksmes celšanas jautājumu koordinēšanu Latvijā atbildējusi Valsts kanceleja. Izmaiņas regulējumā paredz, ka trauksmes celšanas kontaktpunkts no 1. marta ir KNAB. Kā to vērtējat? Vai KNAB kā represīva iestāde neatturēs cilvēkus ziņot?

Valsts kanceleja rūpējās par Trauksmes celšanas likuma iedzīvināšanu un visus šos gadus bija galvenais kontaktpunkts trauksmes celšanas jautājumos, sniedza atbalstu gan trauksmes cēlējiem, gan trauksmes celšanas kontaktpersonām valsts pārvaldes iestādēs. Taču jānorāda, ka Valsts kanceleja nav uzskatāma par neatkarīgu institūciju, jo atrodas Ministru prezidenta tiešā pakļautībā. Šādas institūcijas atzīšana par atbildīgo trauksmes celšanas jomā Eiropas kontekstā ir reti izplatīta prakse, un tas neatbilst labas pārvaldības piemēriem. Tādējādi trauksmes celšanas kontaktpunkta funkciju nodošana neatkarīgai institūcijai – KNAB – vērtējama pozitīvi.

Skatoties trauksmes celšanas ziņojumu statistiku (2024. gadā saņemti 409 iesniegumi), redzams, ka visbiežāk iesniegumi adresēti KNAB, Valsts policijai, Valsts darba inspekcijai, Valsts ieņēmumu dienestam un īpaši liels skaits – Valsts kontrolei.

KNAB vēsturiski ir izveidojusies pamatīga pieredze darbā ar ziņojumiem, tai skaitā trauksmes celšanas ziņojumiem. Būtībā vairums trauksmes cēlēju ziņojumu ir piekritīgi KNAB, tāpat tajā izveidota atsevišķa ziņošanas sistēma, proti, tiešsaistes ziņošanas platforma (nodrošinot arī iespēju ziņot anonīmi), mobilā lietotne “Ziņo KNAB” un uzticības tālrunis. Līdz ar to var teikt, ka KNAB rīcībā ir instrumenti, lai veicinātu trauksmes celšanas kultūru Latvijā, – jāspēj tikai to izdarīt.

Ko vēl būtu vērts uzsvērt saistībā ar grozījumiem Trauksmes celšanas likumā?

Tie paredz paplašināt trauksmes cēlēju kontaktpunkta pienākumus, tostarp nodrošināt mācības kontaktpersonām un atbildīgajām personām trauksmes celšanas jomā, uzraudzīt citām kompetentajām iestādēm pārsūtīto trauksmes cēlēju ziņojumu izskatīšanu, ja nav skaidri nosakāma kompetentā institūcija, kā arī pārbaudīt un uzraudzīt, vai tiek ievērots regulējums.

Ar grozījumiem plānots noteikt, ka trauksmes cēlēja ziņojumu varēs iesniegt ne tikai cilvēks, kas ir darba tiesiskajās attiecībās, bet arī persona, kura par pārkāpumu uzzinājusi, veicot kādu pienākumu, piemēram, atrodoties praksē, esot pašnodarbinātajam, valdes vai padomes loceklim, izpildot pakalpojuma līgumu, un kurai šīs informācijas sniegšanas dēļ varētu tikt radītas nelabvēlīgas sekas.

Cik lielā mērā Latvijas sabiedrība ir gatava akceptēt pieeju, ka trauksmes celšana ir uzskatāma nevis par stučīšanu, bet pilsonisko atbildību? Kas ir lielākais šķērslis domāšanas maiņai?

Sabiedrības uztveri saistībā ar korupciju lielākoties veido informācijas pieejamība un labās prakses atspoguļojums publiskajā vidē un medijos.

Jo vairāk būs pieejami stāsti par veiksmīgiem trauksmes celšanas gadījumiem, kuri rezultējušies ar pārkāpumu konstatēšanu, novēršanu un personu saukšanu pie atbildības, jo lielāka būs sabiedrības uzticība trauksmes celšanas mehānismam. Tas sekmēs arī trauksmes celšanas kultūru. Delna regulāri atgādina, ka svarīgi ir izglītot sabiedrību par trauksmes celšanas būtību – iedzīvotāju interešu aizsardzību.

1 Likumprojekts “Grozījumi Publisko iepirkumu likumā” (Nr. 1035/Lp14). Pieejams šeit.

2 Trauksmes celšana un trauksmes cēlēju aizsardzība. Pārskats par 2024. gadu. Valsts kanceleja. Rīga, 2025. Pieejams šeit.