Skats uz Rīgas namu jumtiem.
FOTO: Paula Čurkste, LETA.
Šajā apskatā LV portāls ik nedēļu apkopo informāciju par jaunākajiem likumprojektiem, kurus likumdevējs – Saeima – lēmis nodot izskatīšanai komisijās.*
21. maijā Saeima izskatīšanai Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā nodeva likumprojektu “Grozījumi likumā “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju”.
Piedāvāto izmaiņu mērķis ir novērst situācijas, kurās privatizēto dzīvokļu īpašnieki nevar iegūt īpašumā dzīvojamajai mājai funkcionāli nepieciešamo zemi, ja tā atrodas valsts vai pašvaldības un privātpersonas kopīpašumā un tās sadalīšana nav iespējama vai kopīpašnieks nepiekrīt reālai zemes sadalei. Tādējādi tiks novērsti normatīvie šķēršļi zemes un būves nedalāmības principa īstenošanai.
Kā paskaidrots likumprojekta anotācijā, šobrīd pastāv situācijas, kurās privatizēto dzīvokļu īpašniekiem nav reālas iespējas iegūt īpašumā dzīvojamajai mājai funkcionāli nepieciešamo zemesgabalu, ja tas atrodas kopīpašumā starp valsti vai pašvaldību un privātpersonu un ja reāla zemesgabala sadale nav iespējama.
Saskaņā ar likuma “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” (turpmāk – Privatizācijas likums) 7.¹ pantu valsts vai pašvaldības zemes domājamās daļas var nodot privatizācijai tikai pēc zemesgabala sadalīšanas. Tomēr ne visos gadījumos to ir iespējams izdarīt, kā arī kopīpašnieks var nepiekrist reālai zemes sadalei.
Arī Piespiedu dalītā īpašuma privatizētajās daudzdzīvokļu mājās izbeigšanas likuma 3. panta trešā daļa nosaka: ja valstij vai pašvaldībai piederoša vai piekrītoša zeme sakrīt vai daļā sakrīt ar daudzdzīvokļu dzīvojamajai mājai atbilstoši dzīvojamo māju privatizāciju regulējošajiem normatīvajiem aktiem noteikto funkcionāli nepieciešamo zemesgabalu, tad piespiedu dalīto īpašumu izbeidz saskaņā ar Publiskas personas mantas atsavināšanas likumā vai Privatizācijas likumā noteikto kārtību.
Tādējādi dzīvokļu īpašniekiem nav iespējams izpirkt privātpersonai piederošās kopīpašuma daļas no zemesgabala arī Piespiedu dalītā īpašuma privatizētajās daudzdzīvokļu mājās izbeigšanas likumā noteiktajā kārtībā.
Proti, šobrīd dzīvokļu īpašniekiem nav tiesiska pamata kļūt par īpašniekiem zemesgabalam, kas atrodas publiskā un privātā kopīpašumā, un faktiski tiek liegtas viņu tiesības iegūt zemi zem savas dzīvojamās mājas īpašumā, atšķirībā no citiem dzīvokļu īpašniekiem, kuri, privatizējot dzīvokli, ir ieguvuši īpašumā arī attiecīgas domājamās daļas no zemes. Iepriekšminētais apstāklis apgrūtina pilnvērtīgu nekustamā īpašuma izmantošanu un apsaimniekošanu, paskaidrots anotācijā.
Likumprojekts paredz izteikt Privatizācijas likuma 7.¹ panta otro daļu jaunā redakcijā un papildināt to ar trešo, ceturto un piekto daļu, nosakot rīcību gadījumos, kad reāla zemes sadale nav iespējama vai kopīpašnieks tai nepiekrīt (arī nesniedz viedokli par piedāvāto zemes sadales projektu). Šādos gadījumos privatizācijas objekts ietvers arī domājamo daļu no valsts vai pašvaldības īpašumā esošajām zemesgabala domājamām daļām.
Papildus piedāvātās izmaiņas noteic, ka citiem kopīpašniekiem nav pirmpirkuma tiesību uz šīm domājamajām daļām un ka tās nav patstāvīgs nekustamā īpašuma objekts: tās nav atdalāmas vai atsavināmas atsevišķi no dzīvokļa īpašuma.
2026. gada 21. maijā Saeima izskatīšanai Juridiskajā komisijā nodeva likumprojektu “Grozījums Administratīvā procesa likumā”, kura mērķis ir pārcelt likuma pārejas noteikumu 26. punktā noteiktā 112.2 panta piemērošanu uz 2027. gada 31. maiju.
Administratīvā procesa likuma (APL) 112.2 pants nosaka elektroniskās lietas (e-lietas) pamatnoteikumus, savukārt APL pārejas noteikumu 26. punkts šobrīd paredz, ka līdz 2026. gada 31. maijam tiesa nepiemēro minētā panta pamatnoteikumus, izņemot gadījumus, kad lietvedības kārtošana e-lietas formā ir iespējama un lietderīga.
|
Administratīvā procesa likums 112.2 pants: (1) Administratīvajā procesā tiesā lietvedību kārto elektroniskajā lietā (turpmāk – e-lieta) tiesu informatīvajā sistēmā, un tajā sagatavo, augšupielādē un glabā ar administratīvo lietu saistītos dokumentus. (2) Prasība pēc paraksta ir izpildīta, ja e-lietas portālā vai tiesu informatīvajā sistēmā izveidotais vai pievienotais dokuments ir parakstīts ar elektronisko parakstu Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 23. jūlija regulas Nr. 910/2014 par elektronisko identifikāciju un uzticamības pakalpojumiem elektronisko darījumu veikšanai iekšējā tirgū un ar ko atceļ direktīvu 1999/93/EK 3. panta 10. punkta izpratnē. (3) Tiesas vai tiesneša nolēmumu, ko pieņem atsevišķa procesuāla dokumenta veidā, paraksta ar drošu elektronisko parakstu. (4) Papīra formā sagatavotos dokumentus pārvērš elektroniskā formā, un to atvasinājumus apliecina ar parakstu, ievērojot šādus noteikumus:
(5) Dokumentam, kas šā panta ceturtajā daļā noteiktajā kārtībā pārvērsts elektroniskā formā glabāšanai elektroniskā vidē, ir tāds pats juridiskais spēks kā oriģinālajam dokumentam. |
Kā norādīts likumprojekta anotācijā, galvenais uzdevums – pāreja uz elektronisku komunikāciju un elektronisku materiālu apriti – praksē ir nodrošināts un ieviests:
“Dokumenti ir pieejami elektroniski un pievienoti Tiesu informatīvajā sistēmā (TIS), papīra formā saņemtos vai radītos dokumentus ieskenē, pievieno sistēmā un apliecina ar eZīmogu. Nolēmumus paraksta ar drošu elektronisko parakstu, savukārt atsevišķas darbības vai dokumentus var apstiprināt ar t. s. sistēmas parakstu. Savukārt lietas dalībnieki e-lietas portālā var iesniegt pieteikumus vai citus dokumentus un iepazīties ar lietas materiāliem. Tādējādi TIS papildinājumi ir izstrādāti, testēti un ieviesti produkcijas vidē, nodrošinot to pilnvērtīgu funkcionēšanu un pieejamību lietotājiem.”
Vienlaikus testēšanas un ieviešanas laikā sistēmas lietotāji ir identificējuši atsevišķas papildu vajadzības. Šie uzlabojumi tiek ieviesti paralēli jau šobrīd pieejamajiem pamatprocesiem, neapturot sistēmas izmantošanu. Uzklausot tiesu pārstāvju viedokļus un Tiesu administrācijas sniegto informāciju par uzlabojumu ieviešanas termiņiem, secināms, ka ir lietderīgi pagarināt likumā noteikto pārejas perioda termiņu par vienu gadu, lai nodrošinātu iespēju tiesām pielāgoties izmaiņām lietas kārtošanas procesā, paskaidrots anotācijā.
Šā gada 21. maijā Saeima izskatīšanai Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā nodeva likumprojektu “Grozījumi Autortiesību likumā”, kura mērķis ir nodrošināt tiesisko skaidrību par skatuves mākslas darba autoriem.
Kā norādīts anotācijā, šobrīd skatuves mākslas darbu režisori nav tiešā veidā minēti Autortiesību likumā ne kā autori (autortiesību subjekti), ne izpildītāji (blakustiesību subjekti): “Līdz šim Kultūras ministrija, ņemot vērā Vācijas pieredzi, Autortiesību likuma tiesisko regulējumu iztulkoja tādā veidā, ka skatuves mākslas darbu, tostarp teātra iestudējumu, režisori ir uzskatāmi par lugas vai dramatizējuma izpildītājiem (tāpat kā aktieri).”
Likumprojekts paredz izdalīt skatuves mākslas darba autorus atsevišķi, nosakot, ka tie ir dramaturgi, režisori, scenogrāfi, kostīmu mākslinieki, horeogrāfi, attiecīgajam skatuves mākslas darbam radīta muzikāla darba (ar tekstu vai bez tā) autori, kā arī citas personas, kas radošās darbības rezultātā devušas savu ieguldījumu darba tapšanā.
|
Uzzini vairāk par plānotajām izmaiņām Kultūras ministrijas informācijā → |
Tāpat ar grozījumiem tiks precizēts Autortiesību likumā ietvertais regulējums par galīgajiem civiltiesiskās aizsardzības līdzekļiem, lai nodrošinātu tā pilnīgāku atbilstību Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa direktīvai 2004/48/EK par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu.
Galīgos tiesiskās aizsardzības līdzekļus autortiesību vai blakustiesību pārkāpuma gadījumā šobrīd paredz gan Civilprocesa likuma 250.17 pants, gan Autortiesību likuma 69. panta pirmā daļa. Norādītās normas par pieejamajiem galīgajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem nav ne gramatiski, ne saturiski identiskas, lai gan pēc būtības regulē vienu un to pašu jautājumu, teikts anotācijā. Tādējādi arī šajā jomā nepieciešami precizējumi Autortiesību likumā.
Piemēram, likumprojekts paredz noteikt:
Šā gada 21. maijā Saeima izskatīšanai Juridiskajā komisijā un Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā (atbildīgā) nodeva likumprojektu “Grozījumi Valsts kontroles likumā”, kas paredz, ka ar nākamo gadu Valsts kontrole varēs veikt finanšu revīziju arī Saeimā.
Šobrīd Valsts kontroles likuma 46. panta otrā daļa noteic, ka Valsts kontrole neveic revīziju Saeimā.
Likumprojekta iesniedzēji, atsaucoties uz vairākām publikācijām medijos, norāda, ka praksē kontrole pār Saeimas tēriņiem un vispār par Saeimas darbību atbilstību likumam ir vāja:
“Šobrīd pastāvošā iekšējā kontrole nevar pilnībā aizstāt neatkarīgu un profesionālu ārējo revīziju. Saeimā nav nodrošināta tāda pati caurspīdīguma pakāpe, kāda pastāv attiecībā uz citām valsts institūcijām.
Vairākos gadījumos Saeimas finanšu izlietojums, piemēram, deputātu dzīvesvietas un viesnīcu izdevumu kompensāciju sistēma, Saeimas autoparka un transporta izdevumi, Saeimas ēku remontu un pārbūvju izmaksu pieaugums, reprezentācijas un administratīvie izdevumi, administratīvie izdevumi ārkārtas situāciju laikā, ir raisījis sabiedrības un mediju pamatotu kritiku par lietderību un saimnieciskumu.”
Šobrīd Saeimas finanšu un saimnieciskās darbības uzraudzību veic Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisija, kas sniedz ieteikumus konstatēto trūkumu novēršanai. Savukārt Saeimas gada finanšu pārskata revīziju veic konkursa kārtībā izvēlēts zvērināts revidents, kurš komisijai iesniedz ziņojumu par revīzijā konstatēto. Pamatojoties uz šīs revīzijas rezultātiem, komisija sniedz atzinumu Saeimas Prezidijam.
Kā paskaidrots anotācijā, komisijas īstenotā kontrole pēc savas būtības ir iekšēja parlamentārā paškontrole: “Saeima faktiski nav pakļauta neatkarīgai ārējai revīzijai tādā apjomā un objektivitātes līmenī, kādu piemēro Valsts kontrole publisko līdzekļu izmantotājiem.”
Likumprojekta iesniedzēji uzsver: arguments, ka Valsts kontrole, revidējot Saeimas finanses, pārkāptu varas dalīšanas principu, nav pamatots, jo varas dalīšanas princips neaizliedz savstarpēju kontroli:
“Valsts kontroles veiktā revīzija neiejauktos Saeimas politiskajā gribā, neierobežotu parlamenta likumdošanas brīvību, bet vērtētu, vai Saeimas līdzekļi ir izlietoti pamatoti un taupīgi.”
Likumprojekts paredz, ka Valsts kontroles pienākums veikt finanšu revīziju Saeimā stāsies spēkā 2027. gada 1. janvārī. Proti, piedāvātās izmaiņas sāktu piemērot ar 2027. gadu, sagatavojot revīzijas ziņojumu par konsolidēto saimnieciskā gada pārskatu par 2026. gadu.
Saeima 21. maijā izskatīšanai Juridiskajā komisijā (atbildīgā) un Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā nodeva arī saistošu likumprojektu “Grozījumi Saeimas kārtības rullī”, lai tiktu saskaņotas tiesību normas, ieviešot Valsts kontrolei pienākumu veikt finanšu revīziju arī Saeimā.
Likumprojektu iesniedza Saeimas deputāti Linda Liepiņa, Maija Armaņeva, Ilze Stobova, Ričards Šlesers, Kristaps Krištopans.
Saeima 21. maijā nodeva izskatīšanai komisijām arī šādus likumprojektus:
* Lai jaunie likumi vai to grozījumi stātos spēkā, Saeimai tie jāskata trijos lasījumos. Ja likumprojektam ir noteikta steidzamība, tad parlaments to skata divos lasījumos. Sekot līdzi likumprojektu izskatīšanai iespējams, atverot publikācijā norādīto saiti uz likumprojektu Saeimas tīmekļvietnē.
