Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze!
Augsti godātais Ministru prezidenta kungs!
Augsti godātais Veismaņa kungs!
Ministri, deputāti, diplomātiskā korpusa pārstāvji un, pats galvenais, – represētie!
Godātie klātesošie!
Šodien šeit, Rīgā, pie Okupācijas muzeja, pie Vēstures taktīlas, mēs atzīmējam traģisku gadskārtu – 85 gadus kopš komunistiskā režīma īstenotajām represijām. Mēs to darām šeit, Rīgā, bet to dara daudzviet Latvijā.
Daudzviet Latvijā, daudzviet mūsu valstī tika izvesti cilvēki. Gan mazi bērni, gan vīri un sievas, gan sirmgalvji. Cilvēki, kuru vienīgais noziegums bija tas, ka viņi bija Latvijas patrioti. Tādā veidā Staļina režīms centās iznīcināt mūsu tautas ziedu – uzņēmējus, inteliģenci, cilvēkus, kas godprātīgi strādāja un stiprināja neatkarīgu Latviju. Latviju, kura tika okupēta. Latviju, kuras brīvību Staļins centās iznīcināt uz visiem laikiem. Un to varēja izdarīt tikai tad, ja tiek iznīcināta tauta un tās labākie priekšstāvji.
Mēs nezinām, kāda būtu mūsu valsts, ja šādu represiju nebūtu. Bet mēs zinām vienu – ja nebūtu okupācijas, mūsu valsts būtu labāka un stiprāka. Tas ir mūsu uzdevums – veidot mūsu valsti stipru, labklājīgu un noturīgu. Noturīgu pret jebkādiem draudiem.
Un tieši šodien, kad mēs atzīmējam 85 gadus kopš represijām, mēs redzam, ka starptautiskais stāvoklis ir ļoti sarežģīts, ka pie mūsu valsts robežām ir savilkušies melni mākoņi. Tādēļ tieši tagad ir būtiski atcerēties tos notikumus. Jo ne tikai totalitāri režīmi nogalina – arī klusums nogalina. Klusums nogalina atmiņas. Un, ja nav atmiņu, tad nav sajūtas par to, kas ir jāsargā, kas ir piedzīvots un no kā noteikti ir svarīgi izvairīties.
Pirms neilga laika šodien Rīgas pilī es tikos ar Sibīrijas bērniem – nu jau sirmgalvjiem, bet tobrīd, kad notika represijas, pavisam maziem bērniem vai tiem, kas dzimuši Sibīrijā. Viņu atmiņu stāsti ir ļoti skarbi. Viņu atmiņas ir tās, kurās ir jāieklausās, jo bez tām mēs nevarēsim adekvāti novērtēt arī tos draudus, kas šobrīd nāk no austrumiem.
Lai kādi mēs būtu ikdienā, lai kāda būtu mūsu politiskā vai ideoloģiskā pārliecība, lai ko mēs ik pa brītiņam viens par otru domātu – šis ir tas brīdis, kad atceroties mums ir jāvienojas kopīgam mērķim, vienīgajai sarkanajai līnijai. Un tā ir mūsu valsts brīvība un neatkarība. Viss pārējais ir otršķirīgs. Viss pārējais var tikt atrisināts. Bet par mūsu valsts drošību, neatkarību un brīvību pastāvēt varam tikai mēs paši kopā ar mūsu sabiedrotajiem.
Es gribu teikt lielu paldies represēto biedrībai par to, ko jūs darāt ikdienā. Es gribu teikt lielu paldies visiem klātesošajiem represētajiem par to, ka jūs atgādiniet par mūsu tautas traģiskajām vēstures lappusēm un ka jūs neesat ne salauzti, ne padevušies. Jūs esat tie, kas stiprina mūsu tautas gribu pretoties jebkādiem, arī negaidītiem izaicinājumiem.
Gan šodien, gan jebkuru dienu iestāsimies par mūsu valsts brīvību un neatkarību, iestāsimies par mūsu tautas spēku un gribu!
Lai Dievs svētī Latviju!
