Kā Ukrainā notiek civiliedzīvotāju apziņošana par gaisa apdraudējumu

Kā Ukrainā notiek civiliedzīvotāju apziņošana par gaisa apdraudējumu?

Ukrainā ir aplikācija, kas īpaši paredzēta paziņošanai par gaisa trauksmi, bet, ja arī to neizmanto, tāpat, atrodoties apdraudētajā teritorijā, telefonā pienāk skaļa ziņa par gaisa trauksmi (šūnu apraide). Paziņojumā norādīts, ka jādodas uz patvertnēm, jāpaliek iekštelpās. Daudzās pilsētās vienlaikus var būt arī balss apziņošana – skaļruņos tiek ziņots par gaisa apdraudējumu.

Ukrainā ir pieejamas arī citas aplikācijas, kur var redzēt detalizētāku informāciju, piemēram, kāda veida drons lido. Ziņas tiek izplatītas arī čatu grupās.

Sumos ir liela čata grupa, kurā cilvēki piereģistrējas un ātri saņem svarīgu informāciju, piemēram, ka kaut kur bijis sprādziens. Bieži vien čatu grupās ir arī militāristi, kuriem atļauts tur izpaust noteiktu informāciju.

Lai gan informāciju mēģina nodot caur dažādiem kanāliem, tomēr ir ļoti svarīgi, lai iedzīvotāji saņemtu valsts sniegtās ziņas un viņu rīcībā būtu vajadzīgās aplikācijas.

Arī Ukrainā mēdz gadīties, ka trauksmes paziņojums atnāk tikai pēc tam, kad uzlidojums jau ir noticis, – redzi šahedu aizlidojam, dzirdi sprādzienu un tikai tad saņem informāciju par gaisa apdraudējumu. Kara apstākļos tādas kļūdas mēdz būt.

Kāda ir reakcija, saņemot paziņojumu par apdraudējumu?

Gaisa trauksmes laikā ir vietas, kas tiek slēgtas, piemēram, bankas, no lielveikaliem (īpaši tādās lielajās pilsētās kā Kijivā) cilvēkus izdzen ārā un aicina doties uz patvertnēm, jo orki apzināti mērķē uz civilo infrastruktūru, līdz ar to lielveikals ir “militārais objekts”. Īpaši bīstamās situācijās cilvēku organizētība ir patiešām apbrīnojama, piemēram, vienu reizi, kad kļuva zināms, ka mūsu virzienā lido raķete (par to var uzzināt agrāk nekā par dronu), cilvēki spēja stundas laikā saorganizēties, lai evakuētos.

Jāsaka gan, ka cilvēki Ukrainā ir noguruši, piemēram, Harkivā uzbrukumi un gaisa trauksme ir gandrīz visu laiku, nereti tas notiek naktī. Cilvēki dienā ir strādājuši, tomēr jāceļas un, piemēram, no dzīvokļa, kas atrodas 24. stāvā, jādodas uz pagrabu. Bērni no Ukrainas brauc uz Latviju, lai piedalītos nometnēs, un dažkārt tie bērni, kuriem telefonā ir konkrētās aplikācijas, pat esot Latvijā, saņem paziņojumus par Ukrainā radušos gaisa trauksmi. Tāpēc ir panākta vienošanās, ka nometnēs telefoni netiek lietoti vispār vai tikai noteiktos laikos, jo bērni ir aizbraukuši zem mierīgām debesīm atpūsties, bet paziņojumi rada trauksmi.

Kopumā cilvēkiem Ukrainā nav problēmu ar to, kā viņus informē, – paziņojumi nav par skaļu, jo atšķirībā no Latvijas viņi dzīvo reālos kara apstākļos. Vienlaikus jāteic: ja kādam skaļie brīdinājumi traucē, tad tas ir egoisms. Ja vienam tie traucē gulēt, otram var izglābt dzīvību. Jājautā: vai miegs var būt svarīgāks par dzīvību? Jābūt sasaistei ar realitāti un jāreaģē atbilstoši situācijai, proti, ir gaisa trauksme, un tu redzi, ka lido raķete vai drons, – nevis stāvi pie loga, skaties un filmē, bet ej slēpties (logus un durvis aizveram un attālināmies no tiem, ejam uz pagrabu, ievērojam “divu sienu” principu).

Vai Latvijā cilvēki ir pietiekami informēti par nepieciešamo rīcību apdraudējuma gadījumā?

Mani ļoti satrauc tas, kas notiek Latvijā. Mēs atrodamies blakus Krievijai un Baltkrievijai, mēs esam NATO ārējā robeža, tādēļ nav pieļaujams, ka neesam informēti! Manuprāt, civilā apmācība Latvijā ir aizkavējusies, turklāt noderīgās informācijas masu medijos ir par maz vai arī tā ir pārāk virspusēja.

Zinot, kas notiek pierobežā, kad Ukrainas spēki atkāpjas, un ko orki dara ar civiliedzīvotājiem, mani satrauc, vai vientuļie pensionāri un citi cilvēki, kuriem ir kādi izaicinājumi – garīgi vai fiziski –, ir informēti par to, kas jādara, kad pastāv apdraudējums (ne tikai militārais). Vai atbildīgie dienesti ir viņus apsekojuši, runājuši ar viņiem, skaidrojuši?

Jāsaprot, ka daudzi vecāka gadagājuma cilvēki izmanto “podziņu” telefonus, bet, piemēram, iestājoties karam, telekomunikācijas būs viens no pirmajiem mērķiem. Vai ir skaidrs, kā mēs viņus sasniegsim?

Ja miera laikos nav paveikts šis “mājas darbs”, tad nav jābrīnās, ka, saņemot ziņu par apdraudējumu, cilvēki nereaģēs vai domās, ka tas uz viņiem neattiecas.

Es kā kristiete apzinos, ka var tikt jautāts: kāpēc Dievs pieļāva, ka mana ģimene vai kaimiņi tika nogalināti? Bet Dievs jau to nepieļāva! Cik reižu jūs brīdināja? Cik reižu lidoja droni, bet jūs uzskatījāt, ka uz mums tas neattiecas? Tas ir nopietni – šie mazie brīdinājumi mums dod laiku, jo karadarbība notiek tepat blakus un mēs nekad pilnīgi droši nevaram zināt, ko domā vai kā rīkosies pretinieks. Ir tikai pieņēmumi un ekspertu viedokļi, tomēr neviens nezina, kas Putinam var ienākt prātā rīt vai parīt.

Mēs neesam gatavi. Man šķiet, ka cilvēki to redz. Savukārt atrunas pēc tam vairs nepalīdz, jo zūd uzticība. Taču par atbildīgo dienestu darbību nedrīkst būt nekādu šaubu! Latvijas iedzīvotājiem jau gadsimtiem bijis jāizdzīvo, un mūsos mīt spīts un pretestība. Esam gudra tauta, tomēr cilvēki neko nedarīs, ja nebūs uzticēšanās, tādēļ tā jāiegūst. Katrai darbībai un arī bezdarbībai ir sekas, par kurām jāuzņemas atbildība. Tā kā, iestājoties militārajam apdraudējumam, militāristi būs tie, kuri noteiks, kas jādara, viņiem sevi jāpierāda.

Kas būtu tas, ko vajadzētu izdarīt?

Jābūt vismaz elementārām zināšanām, kas ir noderīgas krīzes situācijās, piemēram, par pirmās palīdzības sniegšanu vai rīcību ķīmiskā uzbrukuma gadījumā. Saprotams, ka Nacionālie bruņotie spēki (NBS) nevar visus apmācīt, jo nav resursu, tāpēc šis lauciņš jāaizpilda citām iestādēm, ministrijām, Zemessardzei, žurnālistiem un jāiesaista brīvprātīgie.

Latvijā ir brīnišķīgi un gudri cilvēki, kas var sniegt noderīgas zināšanas un palīdzēt, bet vajag mācēt viņus “paņemt” un novirzīt pareizajā virzienā.

Ukrainā ļoti palīdz brīvprātīgo darbs, jo valsts kara apstākļos ar visu netiek galā. Piemēram, ir sertificēti paramediķi, kas brauc pa visu valsti un apmāca civiliedzīvotājus. Arī tas, ka cilvēki jūtas iesaistīti, ir ļoti būtiski.

Līdzīgi kā Ukrainā, vajadzētu veidot televīzijā, internetā un radio raidījumus vai īsus, pamācošus video, kur svarīgākās lietas tiek izstāstītas vienkāršā valodā, lai cilvēki tās uztvertu. Piemēram, zināšanas par asins apturēšanu noder ne tikai kara gadījumā, bet arī ikdienā. Svarīgi, ka jaunieši tiek apmācīti skolās, jo, ja ir laba apmācība, viņi var ievērojami palīdzēt. Tas mani kā mediķi uztrauc.

Tāpat jāparūpējas, lai katrā mājā būtu bukleti par rīcību krīzes situācijās.

Cita starpā Ukrainā iedzīvotājiem telefonos nāk ne tikai informācija par gaisa trauksmi, bet arī ziņas no policijas ar atgādinājumiem, ka okupanti veic prettiesiskas darbības, un lūgumiem cilvēkus neiesaistīties un nesniegt nekādu informāciju, un ziņot par to policijai. Okupanti apzināti meklē iedzīvotājus, kas ir kādā riska grupā, piemēram, jauniešus vai personas ar sarežģītu finansiālo situāciju, un izsaka viņiem kārdinošus piedāvājumus. Dažreiz attiecīgā ziņa no policijas cilvēku sasniedz īstajā brīdī.

Nozīmīga ir arī pašvaldību iesaiste civilās aizsardzības organizēšanā. Zināms, ka pašvaldībām ir daudz pienākumu, tādēļ, iespējams, vajag lielāku valsts atbalstu, jo katras vietvaras situācija var būt atšķirīga kaut vai finansējuma ziņā. Es nezinu, kādas programmas šobrīd ir izstrādātas, bet jāteic, ka jēga ir tikai tad, ja tas, kas uzlikts uz papīra, ir spējīgs darboties arī praktiski.

Tomēr visa atbildība ir ne tikai valstij. Arī mums pašiem jāpadomā, ko labu varam izdarīt sev, valstij vai vismaz kaimiņam.

Piemēram, parūpēties, lai pagrabs būtu labā stāvoklī, padomāt par krājumiem (sagādāt ūdeni vismaz nedēļai, ēdienu, kas nav īpaši jāgatavo, gaismas avotus, kas darbojas bez elektrības). Tas ir būtiski ne tikai kara laikā, bet arī laikapstākļu izraisīto krīžu gadījumā. Apziņa, ka esi sagatavojies, palīdz arī emocionāli. Vispār tagad ir labs brīdis, lai iepazītos ar kaimiņiem! Zinu, ka latviešiem patīk distance, taču nevajag vienmēr būt labākajiem draugiem, lai viens otru pieskatītu. Ukrainā tieši tā sadarbība daudzviet notiek – apzina kaimiņus, saprot, kuram ir labāks pagrabs, visi tur sanes savas lietas un krīzes situācijā zina, kurp doties.

UZZIŅAI

Ja ir saņemta informācija par iespējamu gaisa apdraudējumu, ko rada bezpilota lidaparāti, svarīgi ir to neignorēt un rīkoties atbilstoši situācijai, ievērojot atbildīgo iestāžu (piemēram, Nacionālo bruņoto spēku (NBS), Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD), Valsts policijas (VP), Aizsardzības ministrijas, Iekšlietu ministrijas, pašvaldības u. c.) sniegtos norādījumus, jo nepieciešamā rīcība ir atkarīga no tā, kāds apdraudējums pastāvēs.

Seko līdzi aktuālajai informācijai vietnē 112.lv, kā arī Nacionālo bruņoto spēku un Valsts policijas tīmekļvietnēs!

Kā rīkoties, ja atrodies apdraudētajā teritorijā:

• iekštelpās:

  • bez kavēšanās slēpies vietās, kur starp tevi un ēkas ārpusi ir vismaz divas sienas, aizver logus un durvis;
  • dzirdot sprādziena troksni, paliec iekštelpās, netuvojies logiem vai durvīm;
  • telpas atstāj tikai pēc atbildīgo dienestu paziņojuma saņemšanas vai ne ātrāk kā pēc 10 minūtēm no pēdējā sprādziena brīža, pārvietojies, izvērtējot pārvietošanās maršruta drošību;

• ārā:

  • uz tuvāko patvēruma vietu (piemēram, pagrabu, ēkas pazemes stāvu, pazemes stāvvietu vai eju) vai patvertni dodies tad, ja izmantotajā agrīnās brīdināšanas sistēmā ir norādīts, ka nepieciešams turp doties (patvēruma vietu mēģini izvēlēties tālāk no militāriem vai stratēģiskiem objektiem);
  • ja atrodies apdraudētajā teritorijā un brauc ar automašīnu, tad izvērtē situāciju un turpini pārvietoties līdz drošai vietai vai arī apstājies un dodies prom no ceļa, vajadzības gadījumā meklē patvērumu.

• ja ieraugi nokritušu bezpilota lidaparātu vai tā atliekas:

  • netuvojies un nepārvieto to;
  • atkāpies no notikuma vietas vismaz 100 metru attālumā;
  • zvani uz 112 un informē par aizdomīgiem nokritušiem bezpilota lidaparātiem.

Svarīgi:

• ja neatrodies apdraudētajā teritorijā, tad sazinies ar saviem draugiem, radiem un paziņām, kuri atrodas apdraudētajā teritorijā, un pārliecinies, ka viņi ir informēti!