Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) informatīvajā apskatā “Demogrāfija, 2025” norādīts, ka aizvadītā gada sākumā Latvijā dzīvoja 1,85 miljoni iedzīvotāju. Salīdzinot ar 2024. gadu, iedzīvotāju skaits samazinājies par 1,0% jeb 18,4 tūkstošiem.
Savukārt provizoriskie dati liecina, ka 2025. gadā piedzimuši 11 637 bērni, kas ir par 1250 jaundzimušajiem jeb 9,7% mazāk nekā 2024. gadā.
2025. gada sākumā Latvijas iedzīvotāju vidējais vecums bija 43,4 gadi. Turklāt vērojams – katru gadu iedzīvotāju vidējais vecums pakāpeniski pieaug.
Tāpat palielinās cilvēku ar invaliditāti skaits valstī, tostarp bērnu daudzums, kuriem tiek noteikta invaliditāte. Proti, no 2018. līdz 2024. gadam kopējais personu ar invaliditāti skaits pieaudzis par 15,4%. Ņemot vērā, ka Latvijas iedzīvotāju skaits samazinās, palielinās personu ar invaliditāti īpatsvars kopējā iedzīvotāju daudzumā, t. i., no 9,9% 2018. gadā līdz 11,8% 2024. gadā.
Pamatojoties uz statistikas datiem, veselības ministrs Hosams Abu Meri rosinājis apvienot Veselības un Labklājības ministrijas. Viņa ieskatā sabiedrības novecošanās apstākļos īpaši būtiski nenodalīt veselības un sociālo komponenti. Tāpat arī maija sākumā notikušajā sanāksmē “Baltijas politikas dialogs” Baltijas valstu veselības ministri un nozares eksperti pieminēja nepieciešamību ciešāk integrēt veselības un sociālo aprūpi.
LV PORTĀLS JAUTĀ
Kā vērtējat veselības un labklājības jomas ciešāku sadarbību politikas līmenī, tostarp apvienojot abas atbildīgās ministrijas?
Nepieciešami ātri un precīzi lēmumi, nevis ilgstoša birokrātiska pašpārbūve
Līga Leitāne
Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pētniece
FOTO: Toms Grīnbergs, LU
No pirmā acu uzmetiena Veselības un Labklājības ministriju konsolidācija šķiet racionāla: viena ministrija varētu koordinēt cilvēka ceļu no slimības profilakses līdz sociālajai reintegrācijai. Taču Latvijas apstākļos jautājums nav tikai par administratīvajām ērtībām. Tas ir jautājums par to, vai valsts nepastiprinās jau tā trauslās veselības aprūpes sistēmas ievainojamību.
Veselības aprūpe Latvijā patlaban neatrodas stabilā reformu konsolidācijas posmā – tā funkcionē izdzīvošanas režīmā. Tādēļ ministriju apvienošanas ideja jāvērtē daudz piesardzīgāk nekā tikai formāla pārvaldes racionalizācija.
Nenoliedzami, šādai reformai būtu vairāki potenciāli ieguvumi. Pirmkārt, tā teorētiski ļautu veidot daudz vienotāku cilvēkkapitāla politiku. Pašlaik veselības sistēma ārstē slimību, turpretī labklājības sistēma nodarbojas ar tās sociālajām sekām – invaliditāti, darbnespēju, aprūpi, asistenta pakalpojumiem, rehabilitāciju un atgriešanos darba tirgū.
Šīs jomas bieži vien darbojas kā atsevišķi tuneļi, kuros cilvēks pārvietojas no vienas institūcijas uz otru, sastopoties ar birokrātiju, gaidīšanu un koordinācijas trūkumu.
Vienota pārvaldība varētu mazināt pārrāvumus, radot secīgu politiku: profilakse, ārstēšana, rehabilitācija, sociālā aprūpe un darbspēju atjaunošana kā vienas sistēmas posmi.
Otrkārt, apvienošana dotu iespēju centralizēt daļu administratīvo funkciju. Personālvadība, juridiskais nodrošinājums, iepirkumi, datu analītika, informācijas tehnoloģijas un Eiropas Savienības fondu administrēšana ir jomas, kur dubultošanos teorētiski varētu samazināt. Tas dotu zināmu ietaupījumu valsts pārvaldē un efektīvāku datu apriti starp medicīnisko un sociālo sektoru.
Treškārt, daudz ciešāka kļūtu profilakses un sociālo determinantu sasaistīšana. Nabadzība, bezdarbs, vientulība, atkarības, nepietiekams uzturs un zema veselībpratība tieši ietekmē sabiedrības veselības rādītājus. Apvienota ministrija spētu uz minētajiem jautājumiem skatīties nevis kā uz divu resoru atsevišķām problēmām, bet vienu kopēju valsts cilvēkkapitāla zaudējumu.
Tomēr ieguvumi, lai cik teorētiski pievilcīgi, saduras ar skarbo realitāti Latvijā, proti, naudas visam nepietiek, un veselības aprūpe šajā konkurencē jau patlaban ir vājākā pozīcijā.
Labklājības joma pārvalda ievērojami lielākas sociālo maksājumu plūsmas: pensijas, invaliditātes pabalstus, ģimeņu atbalsta mehānismus, sociālo aprūpi, nodarbinātības instrumentus. Tās ir politiski ārkārtīgi jūtīgas izmaksu pozīcijas, kuru samazinājums vai pat stagnācija izraisa sabiedrības tūlītēju reakciju. Savukārt investīcijas veselības aprūpē ir dārgas, tehnokrātiskas un bieži nesniedz politiski ātru atdevi. Slimnīcu tarifu paaugstinājums vai onkoloģijas finansējuma pieaugums elektorātam nav tik laikus redzams kā pensiju indeksācija vai ģimenes pabalstu pieaugums.
Tas nozīmē, ka apvienotajā superministrijā rastos nevis harmonija, bet iekšējā cīņa par resursiem. Tajā hroniski nepietiekami finansētā veselības nozare var kļūt par vienu no vairākām konkurējošām programmām, nevis atsevišķu politiski aizstāvētu valsts prioritāti.
Šis risks nav teorētisks. Latvijā veselības nozarei jau šobrīd vajadzīgs koncentrēts politiskais lobijs valdības iekšienē. Nepieciešams ministrs, kura vienīgais uzdevums ir cīnīties par mediķu atalgojumu, slimnīcu tīkla reformu, tarifu pārrēķinu, rindu mazināšanu un investīcijām infrastruktūrā.
Ja ministram paralēli būtu jārisina jautājumi saistībā ar pensiju indeksāciju, bērnu pabalstiem, sociālo aprūpi, nodarbinātības politiku un invaliditātes sistēmu, veselības jomas aspekti neizbēgami zaudētu fokusu.
Turklāt bieži piesauktais administratīvais ietaupījums, visticamāk, būtu vairāk simbolisks nekā fiskāli nozīmīgs. Ministriju centrālais aparāts ir tikai neliela daļa no kopējā publisko izdevumu apjoma.
Lielākā nauda neatrodas ministriju kabinetos, bet pakalpojumu finansēšanā, slimnīcās, pabalstos un sociālās apdrošināšanas sistēmā.
Tādēļ pat veiksmīga administratīvā konsolidācija nespētu ģenerēt tos simtus miljonus eiro, kas nepieciešami veselības aprūpes strukturālai atveseļošanai.
Jāņem vērā arī “reformas cena”. Divu lielu ministriju apvienošana nozīmētu ne tikai departamentu sapludināšanu, bet arī likumu pārrakstīšanu, padotības iestāžu pārkārtošanu, budžeta programmu integrāciju, IT sistēmu savietošanu un ilgstošu iekšēju pārvaldības pārdali. Tādas reorganizācijas parasti aizņem vairākus gadus. Tieši šajā laikā veselības aprūpes sistēmai nepieciešami ātri un precīzi lēmumi, nevis ilgstoša birokrātiska pašpārbūve.
Līdz ar to galvenais jautājums nav, vai Veselības un Labklājības ministrijas tehniski var apvienot. Tehniski var. Svarīgākais jautājums: vai Latvija to var atļauties tieši tagad, kad veselības aprūpes sistēma nav nostiprināta, bet joprojām cīnās par elementāru funkcionālo kapacitāti. Atbilde, visticamāk, ir skeptiska.
Pastāv risks, ka pārejas periodā svarīgu jautājumu risināšana tiks palēnināta
Latvijas Sociālo darbinieku biedrība
Uzskatām, ka mērķtiecīgāka abu nozaru plānošana un koordinēta praktiskā sadarbība neapšaubāmi varētu sniegt ieguvumus gan speciālistiem, gan pakalpojumu saņēmējiem.
Vienlaikus, vērtējot ministriju iespējamo apvienošanu, primāri nepieciešams skaidri definēt šīs ieceres pamatojumu, proti, kāpēc tāda reforma ir vajadzīga, kādi konkrēti mērķi ar to tiks sasniegti, kādā termiņā tas notiks. Tikpat būtiski ir noteikt sagaidāmos praktiskos rezultātus, kas kalpotu kā atskaites punkts reformas izvērtēšanai.
Praksē novērojamas situācijas, kur veselības aprūpes pakalpojumu nepietiekamība un nepieejamība vai laikus paveiktu darbību trūkums rada ievērojamas sekas sociālajai jomai. Piemēram, Latvijā pieaug personu ar invaliditāti skaits, kā arī pieprasījums pēc sociālās aprūpes pakalpojumiem, t. sk. “pēcslimnīcu” periodā. Lai gan vairums sociālo pakalpojumu klientu ir arī pacienti ar nozīmīgām veselības problēmām, veselības aprūpes finansējums viņu vajadzību nodrošināšanai sociālajos pakalpojumos netiek sistemātiski novirzīts. Var teikt, ka lielākā daļa sociālo pakalpojumu klientu no veselības aprūpes sistēmas perspektīvas ir “parasti” pacienti, kā rezultātā viņu specifiskās aprūpes vajadzības netiek ņemtas vērā, nodrošinot veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību.
Pozitīvi vērtējams, ka Ministru kabineta apstiprinātais Plāns ilgtermiņa aprūpes pakalpojumu pieejamības un attīstības veicināšanai 2024.–2029. gadam paredz izstrādāt ilgtspējīgu finansēšanas modeli, kas ietver arī veselības aprūpes jomas finansiālu atbildību par pacientiem sociālās aprūpes sistēmā.
Tomēr šobrīd praksē veselības aprūpes sistēma nepietiekami uzņemas atbildību par savas nozares problēmu sekām, kas tiek pārnestas uz sociālo sektoru.
Šādā kontekstā ministriju apvienošana teorētiski varētu veicināt lielāku atbildības sadali un resursu integrāciju, ja vien aktuālie jautājumi tiktu mērķtiecīgi risināti. Tomēr esošajā praksē vērojama arī pretēja tendence, piemēram, daļa sociālās apdrošināšanas iemaksu (1%) tiek novirzītas veselības aprūpes finansēšanai, kamēr sociālās drošības nozare no minētā finansējuma tiešu ieguvumu nesaņem.
Papildus jāņem vērā, ka institucionāla apvienošana pati par sevi ir sarežģīts un laikietilpīgs process. Pastāv risks, ka pārejas periodā, kas var ieilgt, politikas veidošana un svarīgu jautājumu risināšana tiks palēnināta, jo galvenā uzmanība būs vērsta administratīviem un personāla reorganizācijas aspektiem. Jebkura reorganizācija vai institucionāla apvienošana ir saistīta ar papildu izmaksām, un tās var uzskatīt par pamatotām tikai tad, ja ilgtermiņā tiek sasniegts būtisks valsts pārvaldes uzdevumu efektivitātes uzlabojums, sekmējot veselības un sociālo pakalpojumu savstarpējo koordinētību un pieejamību.
Cilvēki ar invaliditāti nereti cieš no tā, ka atbildība ir sadalīta starp vairākām institūcijām
Iveta Neimane
Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas “SUSTENTO” politikas koordinatore
FOTO: Edijs Pālens, LETA
Mūsuprāt, jomu apvienošana varētu būt pamatota, ja tā palīdzētu mazināt pašreizējo atbildības sadrumstalotību. Invaliditāte ir starpnozaru jautājums. Tā ietver gan veselības aprūpi, diagnostiku, ārstēšanu un rehabilitāciju, gan sociālos pakalpojumus, ienākumu atbalstu, asistenta pakalpojumu, tehniskos palīglīdzekļus, nodarbinātību, izglītību un līdzdalību sabiedrībā.
Esošajā sistēmā cilvēki ar invaliditāti nereti cieš no tā, ka atbildība ir sadalīta starp vairākām institūcijām.
Nepilnības veselības aprūpē vai laikus nepieejama rehabilitācija var radīt sekas, kas pēc tam jārisina labklājības sistēmai. Savukārt sociālā atbalsta trūkums var pasliktināt cilvēka veselību un palielināt nepieciešamību pēc veselības aprūpes. Tāda pieeja nav efektīva ne cilvēkam, ne valstij.
Iespējamais ieguvums no apvienošanas būtu vienotāks skatījums uz cilvēka dzīves situāciju kopumā.
Viena atbildīgā institūcija varētu labāk plānot politiku, finansējumu un pakalpojumu pēctecību – no ārstēšanas un rehabilitācijas līdz ilgtermiņa atbalstam un neatkarīgai dzīvei sabiedrībā. Tas varētu uzlabot pakalpojumu pieejamību, mazināt administratīvo slogu un atrisināt problēmas situācijās, kad cilvēks tiek pārsūtīts no vienas sistēmas uz otru.
Vienlaikus apvienošanai ir būtiski riski. Lielākais no tiem – apvienotajā institūcijā viena joma varētu kļūt dominējoša. Īpaši jāuzsver risks, ka veselības aprūpes akūtās finanšu vajadzības varētu tikt risinātas uz labklājības nozares rēķina. Cilvēkiem ar invaliditāti tas nozīmētu sociālo pakalpojumu, asistenta atbalsta, tehnisko palīglīdzekļu, sabiedrībā balstītu pakalpojumu un citu līdzdalībai nepieciešamu atbalsta formu vājināšanos.
Tāpēc jebkura iespējamā apvienošana pieļaujama tikai tad, ja tiek skaidri garantēta veselības un sociālās politikas līdzvērtība.
Neredzam labu iemeslu apvienot abas ministrijas
Baiba Ziemele
Latvijas Pacientu organizāciju tīkla valdes priekšsēdētāja
FOTO: Edijs Pālens, LETA
Latvijas Pacientu organizāciju tīkla dalīborganizāciju viedokļi šajā jautājumā dalās. Kopumā mēs neredzam labu iemeslu apvienot abas ministrijas, ja tās jau tagad nespēj veiksmīgi sastrādāties iedzīvotāju vajadzību risināšanai. Turklāt apvienošana nozīmē papildu administratīvo resursu un laika tērēšanu, tādējādi vēl vairāk kavējot būtisko problēmu risināšanu.
Veselības ministrs skaidroja, ka tā nav tikai ideja par divu iestāžu apvienošanu, bet tiktu meklēti risinājumi, kā uzlabot ministriju sadarbību tajos aspektos, kuros to atbildības pārklājas un ir vajadzīga koordinēta rīcība, lai nodrošinātu iedzīvotājiem apsolītos pakalpojumus pietiekamā kvalitātē. Nav saprotams, kāpēc tas netiek darīts patlaban. Mūsuprāt, funkciju auditu un pārstrukturēšanu var veikt arī bez abu iestāžu un budžetu apvienošanas.
Veselības nozarē problēmas ir tik nopietnas, ka nebūtu prātīgi no tām novērst fokusu, koncentrējoties uz komandu saliedēšanu. Veselības jomai pieskaitot daļu labklājības nozares budžeta, tāpat netiktu atrisināts veselības budžeta ilgstošais “bads” un sasniegti starptautiski rekomendētie rādītāji.
Atsauces uz citu valstu pieredzi arī neatspoguļo realitāti Latvijā.
Ir daudzas citas jomas, kurās nav nepieciešamas mazas un mākslīgi izveidotas ministrijas; to funkcijas varētu pildīt citas institūcijas vai sliktākajā gadījumā – speciālie ministri. Veselības un labklājības jomas, lai arī cieši saistītas, nevar tikt apvienotas, jo katrai ir savi mērķi, kompetences un finansējums.
