FOTO: Evija Trifanova, LETA.
Publiskajā apspriešanā nodota iecere mainīt un vienkāršot atsevišķu sociālo pakalpojumu piešķiršanas un īstenošanas kārtību. Izmaiņas paredz, ka personas ar garīga rakstura traucējumiem dažus sociālos pakalpojumus varētu saņemt bez psihiatra atzinuma. Tāpat iecerēts pārskatīt funkcionālo spēju slieksni aprūpes pakalpojumu piešķiršanai un ļaut aprūpes centriem piesaistīt valsts apmaksātus audiologopēdus.
Izmaiņas iekļautas grozījumos Ministru kabineta (MK) noteikumos Nr. 138 “Noteikumi par sociālo pakalpojumu saņemšanu”, kas līdz 18. martam nodoti publiskajā apspriešanā.
Plānotajos MK noteikumu Nr. 138 “Noteikumi par sociālo pakalpojumu saņemšanu” grozījumos iecerēts atteikties no prasības par psihiatra atzinuma nepieciešamību, personai ar garīga rakstura traucējumiem piesakoties aprūpes mājās, dienas aprūpes centra vai specializētās darbnīcas pakalpojumiem.
Šobrīd spēkā esošais regulējums noteic, ka personai ar garīga rakstura traucējumiem jebkura sociālā pakalpojuma saņemšanai sociālajā dienestā jāiesniedz arī psihiatra atzinums. Taču Labklājības ministrija (LM) grozījumu anotācijā norāda, ka ne visos gadījumos persona atrodas regulārā psihiatra uzraudzībā, turklāt, lai saņemtu psihiatra pakalpojumu, jāgaida rindā. Tādējādi nereti rodas sarežģījumi minētā atzinuma saņemšanai, kas savukārt kavē arī nepieciešamā sociālā pakalpojuma piešķiršanu.
Tomēr psihiatra iesaiste joprojām būs vajadzīga, ja persona vēlēsies saņemt pakalpojumu grupu mājā (dzīvoklī), pusceļa mājā, īslaicīgās sociālās aprūpes pakalpojumu, atelpas brīža pakalpojumu, pansijas pakalpojumu vai pakalpojumu ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā. Tādā gadījumā psihiatram būs jānorāda informācija par ieteicamo terapiju. Minētais attiektos arī uz bērnu ar garīga rakstura traucējumiem no četru gadu vecuma, ja viņam nepieciešams pakalpojums ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā.
Pašreizējais regulējums paredz, ka sociālos pakalpojumus nevar saņemt persona, kurai ar tiesas lēmumu noteikts medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis.
Vienlaikus anotācijā paskaidrots, ka Nacionālais psihiskās veselības centrs līdz 2025. gada 1. oktobrim veiksmīgi īstenojis pilotprojektu, kurā personai, kam noteikta piespiedu ārstēšana, sniegta iespēja to nodrošināt ambulatori. Ambulatorās ārstēšanas posmā klientam noteikti stingri pienākumi – regulāras vizītes, terapijas līdzestības uzraudzība, piemēram, konkrētos gadījumos ķīmiski toksikoloģiskās analīzes un terapeitisko medikamentu monitorēšana.
“Ja klients savus pienākumus izpilda, nav pamata liegt viņam saņemt nepieciešamos sociālos pakalpojumus, ja viņa dzīvesvietas pašvaldība tos nodrošina. Ja persona saņem viņas vajadzībām atbilstošu sociālo pakalpojumu, iespējams novērst pakalpojumu saņemšanas pārrāvumus (ja klients ir bijis sociālo pakalpojumu saņēmējs), stabilizēt vai uzlabot sociālo funkcionēšanu,” norādīts anotācijā.
Sociālos pakalpojumus joprojām plānots nepiešķirt, ja personai ar tiesas lēmumu noteikti medicīniska rakstura piespiedu līdzekļi ar ievietošanu stacionārā (psihiatriskajā vai speciālajā psihiatriskajā slimnīcā).
Līdz šim regulējums nenoteica stingru kārtību, kā, pieprasot sociālo pakalpojumu, pašvaldība veic materiālā stāvokļa izvērtēšanu, ja apgādnieks un klients ir deklarēti dažādās pašvaldībās.
“Klienta deklarētās dzīvesvietas pašvaldības sociālais dienests var apgādnieka deklarētās dzīvesvietas sociālajam dienestam iesniegt pieprasījumu izvērtēt konkrētās personas maksātspēju vai pieprasīt informāciju par atbilstību trūcīgas mājsaimniecības statusam, vai arī lūgt pašu apgādnieku vērsties savas deklarētās dzīvesvietas pašvaldības sociālajā dienestā, lai tas izvērtētu viņa maksātspēju,” pausts anotācijā.
Turpretī plānotie grozījumi paredz, ka turpmāk, ja apgādnieks un persona nedzīvo vienā pašvaldības teritorijā, materiālā stāvokļa izvērtēšanu veiks apgādnieka deklarētās dzīvesvietas sociālais dienests un nodos izvērtējumu tās pašvaldības sociālajam dienestam, kas pieņem lēmumu par pakalpojuma piešķiršanu.
Patlaban saskaņā ar noteikumiem aprūpes pakalpojumu var saņemt arī gadījumā, ja personai pašaprūpes spējas ir traucētas tikai viena procenta apjomā (1. aprūpes līmenis tiek noteikts, sākot no 99% aprūpes spēju).
Anotācijā uzsvērts, ka persona, kurai ir 99% pašaprūpes spēju, ir pilnībā spējīga par sevi parūpēties. Tādējādi piedāvāt šādai personai aprūpes pakalpojumu ir nelietderīgi, turklāt tas var radīt pašvaldībām nepamatotu finansiālo slogu.
Līdz ar to iecerēts, ka 1. aprūpes līmeni varētu noteikt, sākot no 90% pašaprūpes spēju. Ja klienta funkcionālo spēju apjoms pārsniedz 90%, aprūpes līmenis netiek noteikts.
Saskaņā ar noteikumiem ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas pakalpojuma sniegšanā no valsts budžeta līdzekļiem var piesaistīt logopēdu.
Anotācijā skaidrots, ka ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās atrodas personas ar smagām pamata diagnozēm, tostarp klienti ar komunikācijas un rīšanas (prebisfāgijas) traucējumiem. Šādu klientu aprūpei nepieciešami ārstnieciski pasākumi, kurus atbilstoši normatīvajiem aktiem drīkst nodrošināt tikai audiologopēds.
Ievērojot minēto, grozījumi paredz aprūpes centriem pēc savas izvēles un iespējām piesaistīt logopēdu vai audiologopēdu.
Grozījumi arī paredz atteikties no Atbalsta intensitātes skalas izmantošanas. Anotācijā norādīts, ka tas ir ASV izveidots izvērtēšanas instruments, kas primāri paredzēts personu ar intelektuālās attīstības traucējumiem vērtēšanai.
Saskaņā ar anotācijā pausto šobrīd ir pieejami citi aprūpes līmeņa noteikšanas veidi, turklāt attiecīgās skalas izmantošanas tiesību laiks Latvijā ir beidzies. Ņemot vērā skalas izmantošanas augstās izmaksas un to, ka skalu Latvijā prot izmantot neliels speciālistu skaits, par lietderīgu uzskatīta atteikšanās no Atbalsta intensitātes skalas izmantošanas.
|
