FOTO: Paula Čurkste, LETA.
Par uzturēšanos ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā, ko bieži dēvē par sociālās aprūpes centru vai pansionātu, cilvēkam ir jāmaksā. Ievietojot tuvinieku pansionātā, nereti tiek uzdoti jautājumi – vai par uzturēšanos pansionātā ir jāmaksā klientam, viņa bērniem vai citiem radiniekiem? Vai un kāda ir pašvaldības finansiālā līdzdalība pakalpojuma nodrošināšanā? Skaidro Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu un invaliditātes politikas departamenta direktors ALDIS DŪDIŅŠ.
Vispirms jāuzsver, ka atbilstoši Latvijā izveidotajai sociālās drošības sistēmai sociālās aprūpes pakalpojumu sniedz tā pašvaldība, kurā persona ir deklarēta.
Ilgstošas sociālās aprūpes nepieciešamība nav ietverta sociālās apdrošināšanas sistēmā kā viens to tiem riskiem (piemēram, bezdarbs, invaliditāte, maternitāte, pensija), par kuriem ikviens strādājošais dzīves laikā veic sociālās apdrošināšanas iemaksas, lai brīdī, kad tas vajadzīgs, saņemtu maksājumu no sociālās apdrošināšanas sistēmas.
Tādējādi maksa par ilgstošas sociālās aprūpes pakalpojumu institūcijā primāri jāsedz no cilvēka ienākumiem.
Ja pilngadīga persona tiek ievietota institūcijā, tad viņai par pakalpojumu ir jāmaksā 85% no savas pensijas (iekaitot piemaksu), pabalstiem vai citiem ienākumiem. Pēc samaksas par minēto pakalpojumu personas rīcībā ir jāpaliek ne mazāk kā 15% no viņai izmaksātajiem Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras maksājumiem. To nosaka un regulē Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums.
Ja klientam nav noteikts trūcīgas personas statuss vai ja viņa ienākumi un uzkrājumi nav pietiekami, lai samaksātu pilnu pakalpojuma cenu, tad par pakalpojumu ir jāmaksā viņa apgādniekam.
Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma izpratnē apgādnieks ir persona, kurai saskaņā ar likumu vai tiesas nolēmumu ir pienākums rūpēties par savu laulāto, bērniem vai vecākiem. Mazbērniem nav uzlikts pienākums maksāt par sociālajiem pakalpojumiem. Turklāt pieaugušo bērnu pienākumu uzturēt savus bērnus un vecākus nosaka arī Civillikums.
Apgādnieks ir atbrīvojams no samaksas par sociālo pakalpojumu, ja viņam noteikts trūcīgas personas statuss vai ja ir pierādīts, ka vecāks, kurš saņem aprūpes pakalpojumu sociālās aprūpes centrā, nav rūpējies par bērnu. Par pierādītu tiek uzskatīts tāds fakts, kas apstiprināts ar tiesas lēmumu.
Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu var saņemt divos veidos.
Pirmkārt – ar pašvaldības iesaistīšanos pakalpojuma nodrošināšanā. Šajā gadījumā pakalpojuma saņemšanas kārtību nosaka speciāli Ministru kabineta noteikumi, un te nepieciešams gan personas iesniegums, gan ārsta atzinums, gan arī cilvēka dzīvesvietas sociālā dienesta vērtējums par personas sociālo situāciju un atzinums par pakalpojuma piešķiršanu, kas balstīts uz personas fizisko un garīgo spēju novērtējumu un aprūpes līmeņa noteikšanu (pakalpojumu institūcijā var saņemt tad, ja ir noteikts 3. vai 4. aprūpes līmenis).
Šajā situācijā tiek vērtēta arī personas un viņas apgādnieku maksātspēja. Ja klients un apgādnieks nespēj samaksāt par pakalpojumu, tad tā izmaksas tiek segtas no pašvaldības budžeta.
Ministru kabineta noteikumi arī regulē kārtību, kādā tiek veikta samaksa par sociālo pakalpojumu. Līdzekļi, kas pēc pakalpojuma samaksas paliek apgādnieka ģimenes rīcībā, nedrīkst būt mazāki par summu, kura aprēķināta, reizinot valstī noteikto minimālo algu ar koeficientu. Par vienas personas ģimeni šis koeficients ir 1, par katru nākamo apgādnieka ģimenes locekli – 0,5. Taču pašvaldība atbilstoši savām finansiālajām iespējām var noteikt klientam citu, labvēlīgāku samaksas kārtību.
Otrkārt, pakalpojumu var saņemt privātā ceļā (bez sociālā dienesta iesaistes), slēdzot ar pakalpojuma sniedzēju divpusēju līgumu vai līgumu ar vairākiem iesaistītajiem, piemēram, apgādniekiem. Šādā gadījumā par pakalpojumu tiek maksāts atbilstoši noslēgtā līguma nosacījumiem.
Vairākas pašvaldības, piemēram, Rīgas un Tukuma pašvaldība, ir noteikušas klientam labvēlīgākus sociālo pakalpojumu samaksas nosacījumus, tostarp pilnībā atbrīvojot apgādniekus no samaksas par sociālajiem pakalpojumiem. Dažas pašvaldības ir noteikušas lielāku naudas summu, kam jāpaliek apgādnieka rīcībā pēc sociālā pakalpojuma samaksas. Līdz ar to, ja persona vai apgādnieks nespēj samaksāt par pakalpojumu institūcijā, tad ir jāvēršas pašvaldības sociālajā dienestā ar lūgumu izvērtēt ienākumus un veikt līdzmaksājumu no pašvaldības budžeta.
Jāpiebilst, ka Labklājības ministrija šī gada martā ir noslēgusi līgumu ar organizāciju, kas izstrādās priekšlikumus par ilgtermiņa sociālās aprūpes finansēšanas modeļiem, jo gan pašvaldības, gan pakalpojumu sniedzēji un saņēmēji uzskata, ka pašreizējā kārtībā vajadzīgas izmaiņas. Pēc pētījuma rezultātu saņemšanas notiks diskusijas par pētījumā izvirzītajiem izmaiņu priekšlikumiem un varēs sagatavot piedāvājumu tiesiskā regulējuma izmaiņām, kas jāapstiprina Ministru kabinetā.
