FOTO: Freepik.
Iedzīvotāju sociālā aprūpe sešu gadu laikā ir kļuvusi divreiz dārgāka, un turpmāk tai būs nepieciešams arvien lielāks finansējums. Problēma pastāv visā Eiropā, taču Latvijā iedzīvotāji ir nevienlīdzīgā situācijā, arī vērtējot sociālās aprūpes pakalpojumu pieejamību. Naudas trūkst jau tagad. Kā pakalpojumus finansēt turpmāk un kurš par tiem maksās, – jānosaka valstij. Plašā pētījumā ir izstrādāti četri iespējamie modeļi. Labklājības ministrijai kāds no variantiem jāizvēlas izskatīšanai un pieņemšanai valdībā.
Sociālās drošības sistēma paredz atbalstu cilvēkiem, kuri nespēj par sevi parūpēties vecumdienās, invaliditātes gadījumā.
Pašreizējā situācija analizēta, prognozes atspoguļotas un risinājumi piedāvāti no Eiropas Sociālā fonda finansētā pētījuma–izvērtējuma “Par ilgtermiņa sociālās aprūpes finansēšanas modeļiem un priekšlikumiem ilgtspējīga finansēšanas modeļa ieviešanai”.
Darba mērķis bija caurskatīt, kāds pašreiz ir nodrošinājums ar sociālajiem pakalpojumiem, kāds ir to finansējums un kādi var būt risinājumi ilgtermiņā, iepazīstinot ar darbu, Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā uzsvēra pētījuma projekta vadītāja Alina Dūdele.
Sociālās aprūpes pakalpojumi tiek nodrošināti ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās jeb sociālās aprūpes centros (SAC), ko ierasti dēvējam par pansionātiem, kā arī dzīvesvietā – tā ir aprūpe mājās, dienas aprūpes centri, grupu mājas un atelpas brīdis (īslaicīgs sociālās aprūpes pakalpojums, kas tiek sniegts institūcijā vai mājoklī personai ar funkcionāliem traucējumiem, lai aprūpes procesā aizstātu mājsaimniecībā dzīvojošas personas viņu prombūtnes laikā).
Pakalpojumu saņēmēji ir bērni un personas darbspējas vecumā ar funkcionāliem traucējumiem, pensijas vecuma iedzīvotāji.
Latvija sociālajai aprūpei tērē tikai 0,5% no iekšzemes kopprodukta (IKP).
Salīdzinājumā Nīderlande un Zviedrija soc. aprūpei tērē vairāk nekā trīs procentus. Eiropas Savienības (ES) vidējais rādītājs ir 1,7%.
Pēc ES prognozēm mūsu valsts iespēja palielināt attiecīgo finansējumu netiek vērtēta optimistiski, norāda A. Dūdele. Nākotnē tas varētu sasniegt 0,8% no IKP.
Ilgtermiņa aprūpes pakalpojumi lielā mērā saistīti ar iedzīvotāju skaitu mērķa grupās, proti, kāds būs iedzīvotāju skaits pensijas vecumā, pēc pensijas vecuma un cik būs bērnu ar invaliditāti.
Iedzīvotāju skaits Latvijā samazinās. No 2018. līdz 2023. gadam Latvijā zaudēti 2,7% iedzīvotāju. Neliels iedzīvotāju skaita pieaugums bijis tikai Rīgas reģionā.
Valstī sarūk bērnu skaits, bet pieaug iedzīvotāju daudzums virs darbspējas vecuma. Iedzīvotāju vecuma struktūra savukārt nosaka, kādi sociālie pakalpojumi pašvaldībās jānodrošina. Piemēram, sociālie pakalpojumi Mārupes pašvaldībā, kur pārsvarā dzīvo jaunās ģimenes ar bērniem, atšķiras no tiem, kas pieejami Latgales novadā.
Pētnieki konstatējuši, ka ne visas pašvaldības izvērtējuma grupās nodrošina ilgstošas sociālās aprūpes pakalpojumus. Aprūpes pakalpojums mājās pieejams visās pašvaldībās, turpretī citi, kā, piemēram, dzīve institūcijā, dienas aprūpes centrs un atelpas brīdis, ne visur tiek piedāvāti.
Pakalpojumu apjomā uz 1000 iedzīvotājiem pastāv ievērojamas atšķirības: Zemgales reģionā tie ir 22, Rīgas reģionā – 19, bet pārējos – 15 un mazāk.
Tādējādi secināms –, lai gan iedzīvotāju struktūra pēc vecuma valstī ir diezgan līdzīga, sociālo pakalpojumu pieejamība dažādu pašvaldību iedzīvotājiem izteikti atšķiras.
Labklājības ministrijas (LM) Sociālo pakalpojumu un invaliditātes politikas departamenta direktors Aldis Dūdiņš Zemgales novados pieejamo pakalpojumu plašāku klāstu skaidro ar lielo deinstitucionalizācijas (DI) projektu izvērtējuma gados. Zemgales plānošanas reģions bijis ļoti aktīvs DI ieviešanā, izveidojot jaunus pakalpojumus DI projektā.
Arī budžeta izdevumi ilgstošas sociālās aprūpes pakalpojumiem reģionos ir atšķirīgi. Kopumā pašvaldības tērē ap 3% no sava budžeta.
Sociālās aprūpes pakalpojumu izmaksu pieaugums sešu gadu laikā bijis straujš – divas reizes. Izmaksas par vienu pakalpojuma vienību palielinājās no 1166 eiro 2018. gadā līdz 2354 eiro 2023. gadā.
Valstī izmaksas pieauga vidēji par 102%, tostarp Rīgā – par 115%, Kurzemē – par 52%, Latgalē – par 24%, Vidzemē – par 53%, Zemgalē – par 35%.
Pakalpojuma vienības izmaksas starp reģioniem būtiski atšķiras. Vislielākais izmaksu pieaugums ir Rīgas reģionā. Rīgā tās ir par 10–20% augstākas nekā vidēji Latvijā. Savukārt Kurzemē sasniedz tikai 60% no valsts vidējā līmeņa, Latgalē – 76%, Vidzemē – 56%, Zemgalē – 63%.
Izdevumu pieaugumu sociālajā aprūpē galvenokārt ietekmē personāla atlīdzība, kas pakalpojumu nodrošināšanā veido ievērojamu daļu.
Patlaban valstī nav vienota standarta, kurā tiktu noteikts, piemēram, cik aprūpējamo varētu būt uz vienu pakalpojumu sniedzēju.
Sociālās aprūpes pakalpojumu sniedzēji ir spiesti iekļauties pašvaldību iespēju budžetā. Pamatojoties uz to, tiek veidota pakalpojumu struktūra, nodrošināts tik daudz personāla, cik var atļauties no budžetā paredzētā.
Atbildot uz deputātu jautāto, kāpēc Latgales pašvaldībās izdevumu pieaugums bijis vismazākais (24%), A. Dūdiņš skaidroja, ka DI laikā pakalpojumi tika nodrošināti no Eiropas fondu līdzekļiem pēc vienas vienības izmaksu principa. Tāpēc nevarēja būt atšķirību. Tās sākās, kad Eiropas piešķirtie naudas līdzekļi (114 miljoni eiro) deinstitucionalizācijai beidzās.
LM valsts sekretāra vietniece Elīna Celmiņa akcentē, ka atšķirības izmaksās ietekmē arī jaunie pakalpojumi. To vairāk ir Rīgā un Pierīgā, un, piemēram, atelpas brīdis un dienas aprūpes centrs ir dārgi pakalpojumi.
Izmaksu segšanā vislielākais pieaugums bijis klientu finansējumam, kā arī pašvaldībām, kuras konkrētos pakalpojumus apmaksā, ja iedzīvotāji vai viņu tuvinieki nespēj norēķināties par sociālajiem aprūpes pakalpojumiem.
Minētajos gados (pētījums aptver laikposmu no 2018. līdz 2023. g.) izdevumi par ilgstošas aprūpes pakalpojumiem visvairāk palielinājušies klientiem – par 256%. Valsts izdevumi pieauga par 69%, pašvaldību – par 164%, tuvinieku – par 85%, citu avotu – par 19%.
Tas, ka iedzīvotāju nodrošināšana ar pakalpojumiem atšķiras, valstī rada nevienlīdzības problēmu, uzsver A. Dūdele.
Visās valstīs pieaug vajadzība pēc attiecīgajiem pakalpojumiem. Citu valstu pieredze ataino: jo vairāk valsts iesaistās, jo lielāks iedzīvotājiem ir pakalpojumu nodrošinājums.
Latvijā publiskie resursi ir ierobežoti, tāpēc lielu slogu uzņemas piederīgie.
Tam ir sociālekonomiskas sekas, jo darbspējīgie iedzīvotāji tiek “izrauti” no darba tirgus, kam savukārt ir negatīva ekonomiskā ietekme.
Izvērtējumā izstrādāti četri modeļi, kā ilgtermiņā nodrošināt sociālās aprūpes pakalpojumus.
Tā kā pašreiz ir izteikta reģionālā nevienlīdzība, rūpīgi jāpārdomā pašvaldību un valsts mijiedarbība pakalpojumu nodrošināšanā, norāda pētnieki.
Tas paredz, ka valsts uzņemtos galveno atbildību par ilgtermiņa sociālās aprūpes finansēšanu. Pašvaldībām attiecīgā funkcija tiktu noņemta. Atdodot to valstij, iedzīvotājiem tiktu nodrošināta vienlīdzīga piekļuve visiem pakalpojumiem. Tas ļautu noteikt vienādus kvalitātes kritērijus, arī izmaksas. Protams, kopā ar šo funkciju pašvaldībām būtu jāatsakās no līdzekļiem, ko tās patlaban saņem no izlīdzināšanas fonda.
Šis modelis paredz personas atbildību parūpēties par vecumdienām un citām iespējamajām situācijām dzīvē. Lai minēto īstenotu, varētu ieviest ilgtermiņa sociālās aprūpes obligāto apdrošināšanu visiem iedzīvotājiem. Finansiālā aspektā tas nozīmē, ka ikvienam cilvēkam darba dzīves laikā būtu jāmaksā noteikts procentu skaits, piemēram, trīs procenti, no atlīdzības ienākumiem. Tas starp iedzīvotājiem nodrošinātu arī solidaritāti.
Konkrētajā modelī tiktu piemērota dalīta finansēšanas atbildība starp valsti, pašvaldību un personu.
Tā piedāvājumā ņemts vērā, ka sociālā aprūpe ir cieši saistīta ar veselības aprūpes pakalpojumiem, kuri pašlaik institūcijās tiek nodrošināti izteikti atšķirīgā kvalitātē. Tie būtu veselības aprūpes pakalpojumi, kurus institūciju klienti saņem savā dzīvesvietā – pansionātā. Atbildība par finansēšanu tiktu noteikta visām iesaistītajām pusēm, taču pakalpojumus paplašinātu. Turklāt arī šajā modelī vislielākā atbildība būtu personai, iesaistoties obligātajā apdrošināšanā.
Ilgtermiņa aprūpes pakalpojumi jāfinansē no vairākiem avotiem, secināts izvērtējumā.
Prognozes regulāri jāaktualizē, izmantojot datus par iedzīvotāju novecošanos, darba tirgu un tautsaimniecības attīstību.
Pētnieku vērtējumā veselības un sociālās aprūpes integrētais modelis visprecīzāk atbilst klientu kompleksajām vajadzībām un veido sabalansētu, finansiāli noturīgu ilgtermiņa aprūpes finansēšanas mehānismu, balstoties uz vairākiem savstarpēji papildinošiem avotiem. Tādā gadījumā var noteikt arī vienotas prasības pakalpojumu kvalitātei un to pieejamība neatšķirtos, ņemot vērā dzīvesvietu. Svarīgi arī tas, ka paredzēta personas iesaiste caur obligāto apdrošināšanu.
Secinājumos minēta arī tuvinieku līdzdalība finansēšanā, bet tai jābūt apzinātai izvēlei, nevis pienākumam bez alternatīvas.
Piemēram, mājoklis var kalpot kā finanšu resurss ilgtermiņa sociālās aprūpes nodrošināšanai. Tādu pieeju izmanto arī citas valstis. Tomēr ar laiku tas varētu radīt problēmas, jo sabiedrībā, iespējams, tiktu izdomāti varianti, kā no konkrētā pienākuma izvairīties.
Visos modeļos varētu ieviest arī brīvprātīgo apdrošināšanu, kas patlaban neeksistē. Turpretī privātā apdrošināšana varētu būtiski papildināt pakalpojumu kopējo finansējumu.
E. Celmiņa informēja, ka šā gada otrajā pusē izskatīšanai valdībā jāvirza konceptuālais ziņojums, kurā būs iekļauts viens vai divi no izstrādātajiem finansēšanas modeļiem. LM saskata, ka izšķiršanās varētu būt starp 3. un 4. modeli: “Taču tas nemaina situāciju un to, ka ilgstošai aprūpei nākotnē būs vajadzīgs arvien lielāks finansējums, un tieši minētā, visticamāk, būs apjomīgākā un sarežģītākā jautājumu daļa.”
