Sociālo darbinieku skaits ir mazāks, nekā likumā paredzēts, un darbs notiek paaugstinātā noslodzē. Lai varētu strādāt sociālajā dienestā, jāizpilda augstas izglītības prasības, taču speciālistu atalgojums ir zems.
Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā ir aktualizēts fakts – sociālo darbinieku trūkst, atalgojums ir zems, un par preventīvo darbu var teikt, ka tas ir ļoti nozīmīgs, taču praktiski neiespējams.
Sociālā darba speciālisti ir: sociālais darbinieks, sociālais aprūpētājs, sociālās palīdzības organizators un sociālais rehabilitētājs.
Lai nodrošinātu iedzīvotāju vajadzību profesionālu izvērtēšanu un kvalitatīvu sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības sniegšanu, katrā pašvaldībā jābūt vismaz vienam sociālā darba speciālistam uz katriem tūkstoš iedzīvotājiem. Tā paredzēts Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā.
Statistika rāda, ka šī likuma prasība 2023. gadā tikusi nodrošināta tikai 77% apmērā.
Sociālā darba speciālistu skaits, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, valstī ir samazinājies, deputātiem uz negatīvo tendenci norādīja Labklājības ministrijas (LM) Sociālā darba un sociālās palīdzības politikas departamenta direktore Ilze Skrodele-Dubrovska.
Situācija reģionos atšķiras. Šajā ziņā vissliktāk klājas Rīgas plānošanas reģionā, kurā procentos pret 1000 iedzīvotājiem ir zemākais skaits – 53% – sociālo darbinieku (no likumā noteiktā skaita).
Savukārt likumā “norma” par sociālo darbinieku skaitu ir pārsniegta Latgales reģionā un ļoti tuvu prasības izpildei ir Zemgales reģions.
Šo statistiku ietekmē arī tas, ka sociālajā dienestā var ietilpt struktūrvienības – sociālās aprūpes centri –, tad sociālo darbinieku skaits ir lielāks.
Lai izpildītu likuma prasības, sociālajos dienestos vajadzētu strādāt vēl 428 speciālistiem.
LM veiktajā aptaujā sociālie dienesti norādījuši, ka vakantas ir 148 speciālistu vietas. “Secinājām, ka dienestos realitātē pat nav izveidotas amata vietas,” skaidro I. Skrodele-Dubrovska. “Ko darbinieku trūkums nozīmē sociālajiem dienestiem? To, ka darbi tiek pārdalīti esošajiem speciālistiem, kuri strādā paaugstinātā noslodzē. Tas rada izdegšanas risku un ir arī šķērslis jauna preventīvā sociālā darba attīstībai.”
Par to, kā šis apstāklis ietekmē ikdienas darbu, stāsta Tukuma novada Sociālā dienesta direktore Ina Balgalve: “Ģimenes atbalsta nodaļā visas vietas ir aizpildītas, bet darbā ir puse speciālistu, jo cilvēki slimo, viņu bērni slimo, ir atvaļinājumi, mācības. Tādējādi ar pilnām amatu vietām visu gadu strādājam 50% režīmā.”
LM pētījums apliecina, ka ilgstoši neaizpildītās vakances, darba pienākumu pārdalīšana esošajam personālam un darbs paaugstinātā noslodzē palielina darbinieku izdegšanas risku, kā arī ir šķērslis jaunu sociālo pakalpojumu un preventīva sociālā darba attīstībai pašvaldībās.
Komisijas sēdē vairāki sociālajā darbā pieredzējuši praktiķi vērsa uzmanību tieši uz preventīvo darbu, jo ir atzīts: tiek dzēsti ugunsgrēki, risinātas krīzes situācijas un nav iespēju veltīt laiku prevencijai.
Latvijas Sociālo darbinieku biedrības valdes vadītājas vietnieks Mārtiņš Moors uzsver prevencijas nozīmi sociālajā darbā, skaidrojot, ka nepieciešams “prognozēt, kā var attīstīties situācija, ja mēs to nerisināsim, un meklēt cēloņus šā brīža nevēlamajiem notikumiem”.
Sociālo dienestu sniegtie dati liecina, ka 2023. gada februārī viena līmeņa sociālā darbinieka alga valstī svārstījās plašā diapazonā: no 880 eiro (Krāslavas novadā) līdz 1796 eiro (Ropažu novadā).
Valsts un pašvaldību institūciju amatu katalogā sociālais darbinieks ir ierindots trijās amata mēnešalgu grupās – 8., 9. un 10. grupā.
61% sociālo dienestu darbinieku zemākais noteiktais atalgojums nesasniedza mēnešalgu grupas minimumu. Savukārt 85% sociālo dienestu vecāko sociālo darbinieku zemākais noteiktais atalgojums nesasniedza mēnešalgu grupas minimumu.
Tiesa, salīdzinot ar 2022. gadu, 2023. gadā visos reģionos alga ir pieaugusi, Kurzemes reģionā visvairāk – par 21% (vidējā alga bruto – 1238 eiro), zemākais pieaugums bijis Rīgas reģionā – 7% (1345 eiro).
Darbinieku rotācija ir ārkārtīgi izteikta, uzsver Latvijas Sociālo darbinieku biedrības valdes priekšsēdētāja Ventspils Sociālā dienesta vadītāja Una Lapskalna-Alksne. Un pēdējos gados ir novērojams, ka valsts sektorā strādājošajiem sociālajiem darbiniekiem ir ievērojami lielāks atalgojums nekā pašvaldību sociālajos dienestos.
Atalgojuma atšķirība ir milzīga – līdz pat 700 eiro.
Uz to norāda arī deputāte Alīna Gendele, paužot neizpratni par to, kāpēc tik ļoti atšķiras valsts sociālās aprūpes centra (SAC) un pašvaldību SAC darbinieku darba samaksa.
To saprot visi. “Ja atalgojums nav labs, bet darba apjoms ir liels, nav motivācijas strādāt,” vērtē Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) Pašvaldību pārraudzības nodaļas vecākā eksperte Ilona Puide.
Savukārt komisijas vadītājs Andris Bērziņš, atgādinot, ka šo speciālistu darba devējs ir pašvaldība, kurai arī jālemj par atalgojuma lielumu, interesējās, kā šo problēmu risināt un kādu palīdzību var sniegt ministrijas.
Ministrija nevar pašvaldībām norādīt, kādam jābūt sociālo darbinieku atalgojumam. Tas ir pašvaldības ziņā.
Šo jautājumu var iekļaut ministriju – gan LM, gan VARAM – ikgadējās sarunās ar pašvaldībām, skaidro VARAM vecākā eksperte Agnese Pabērza-Draudiņa.
Ja darbiniekam ir maza alga, viņš ir izdedzis, viņam ir pārslodze, tad to visu izjūt klients, uzskata deputāte Ramona Petraviča, kura ir saņēmusi iedzīvotāju sūdzības par sociālajiem darbiniekiem.
Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) padomniece veselības un sociālajos jautājumos Ilze Rudzīte informēja, ka noteiktais mēnešalgas minimālais līmenis sociālajiem darbiniekiem ir jāsasniedz 2027. gadā.
Pašvaldības iespējas maksāt ir atkarīgas no tās budžeta, kuru ietekmē arī vajadzība izpildīt dažādas likumu normas, tostarp par minimālās algas paaugstināšanu, kas prasa lielus līdzekļus, situāciju raksturo I. Rudzīte.
Situācija uzlabojusies, kad pirms Saeimas vēlēšanām (2022. gadā) valsts piešķīra mērķdotāciju – piemaksas sociālajiem darbiniekiem –, bet tā bija tikai vienu gadu.
“Sociālais darbs nav prioritāte dažādos līmeņos – ne tikai atsevišķās pašvaldībās, bet arī nacionālā līmenī,” vērtē I. Rudzīte.
Valsts kancelejas Cilvēkresursu politikas departamenta konsultante Laila Ruškule skaidro, ka ar 2027. gada 1. janvāri pašvaldībām jānodrošina atalgojums atbilstoši Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumam. “Pašvaldībai arī solidāri jāskatās, lai atlīdzība vienmērīgi pieaugtu ne tikai administrācijai, bet arī konkrētiem speciālistiem, tai skaitā sociālajiem darbiniekiem. Atlīdzības sistēmas skala ļauj algas palielināt gana lielā amplitūdā. Jā, ir jāiegulda darbs, izstrādājot nolikumu, jāskatās, kādus kritērijus piemēro, bet iespējas ir pietiekami lielas.”
Sociālās palīdzības saņemšanai ir noteikti minimālie ienākumu sliekšņi, kas piesaistīti ienākumu mediānai, un tas ir viesis skaidrību mājsaimniecībām par tiesībām pretendēt uz pašvaldības atbalstu.
Vajadzētu ar likumu noteikt arī sociālo darbinieku atlīdzības minimumu, jo redzam, ka tas darbojas dažādās nozarēs un acīmredzot nav cita varianta – nacionālā līmenī jānosaka minimālais standarts, kas obligāti izpildāms visās pašvaldībās, rosina M. Moors: “Sociālo darbinieku darba apstākļu uzlabošanas, atalgojuma palielināšanas rezultāts ir sasniedzamais mērķis – klientiem tiek nodrošināta labāka aprūpe. Jo atalgojums tiešā veidā ir saistīts ar darba kvalitāti. Tas attiecas arī uz tiem speciālistiem, kas ienāk nozarē kā studenti, kā jauni darbinieki.”
Likums noteic, ka par sociālo darbinieku var strādāt tikai tad, ja ir iegūta noteikta izglītība.
Sociālā darba studentiem valsts nodrošina budžeta vietas – gan bakalaura, gan maģistra programmās, pašreiz – 176 studējošajiem. Liela daļa tomēr neaiziet strādāt profesijā, bet izvēlas citu darbu.
Dažas pašvaldības piešķir stipendijas sociālā darba studentiem, sniedz atbalstu studiju apmaksai, slēdzot trīspusējus līgumus ar augstskolu un studējošo.
I. Skrodele-Dubrovska teic: pašvaldību vadītāji ir secinājuši, ka, ieguldot gan sociālā darba atalgojumā, gan atbalstā, tiek saņemts daudz mazāk sūdzību no iedzīvotājiem, jo lielu daļu viņu rūpju un problēmu uzņemas risināt sociālais dienests.
U. Lapskalna-Alksne, komentējot augstās izglītības prasības šiem speciālistiem, uzskata, ka izglītības iestādēm būtu jāmaina apmācības forma, jo “strādājošam vecākam, it īpaši bieži tās ir “solomammas”, nav iespējams iegūt attiecīgo izglītību. Lai tiktu uz skolu, piemēram, Liepājas augstskolā, jāņem no darba brīva nedēļa, atvaļinājums uz sava rēķina, jādomā, kur šajā nedēļā atstāt bērnu”.
Savukārt I. Balgalve ieteic padomāt par to, ka budžeta vietas vajadzētu piešķirt arī tiem, kas mācās neklātienē, jo tas ir lietderīgāk, ja cilvēks studē, turpinot strādāt, nekā studē un pēc tam pazūd.
Deputāti rosināja Labklājības ministrijai iespējami drīz likumā noteikt iespēju, ka par sociālo darbinieku var strādāt jau 3. kursa studenti.
Jaunie speciālisti vispār nenāk strādāt, atzīst U. Lapskalna-Alksne. “Ventspilī 10.–12. klases skolēnus uzaicinājām uz sociālo dienestu. Izstāstījām, ar ko nodarbojamies, un jautājām, ar kādiem nosacījumiem viņi būtu gatavi strādāt pie mums. Saņēmām, lūk, šādas atbildes: atalgojumam jābūt vismaz 3000 eiro, vajag kabinetu, kurā ir darba zona un atpūtas zona, asistentus, mašīnu ar šoferi, lai, braucot uz apsekošanu pie ģimenēm, pašam nav jāsēž pie stūres. Tāpat viņi grib psihoterapiju un ģimenes psihoterapiju, jo uzskata, ka šāds darbs ietekmē arī ģimeni.” Protams, tas ir retorisks jautājums, vai tās ir adekvātas prasības vai skaisti sapņi, bilst U. Lapskalna-Alksne.
Katrā ziņā jaunieši, uzzinot, kas sociālajā dienestā jādara, bijuši pārsteigti, ka daži darbinieki saņem mazāk nekā 1000 eiro “uz papīra”.
Pašvaldības sociālā palīdzība ietver pamata pabalstus (garantētā minimālā ienākuma (GMI) un mājokļa pabalsts) un papildu sociālās palīdzības pabalstus (atsevišķu izdevumu segšanai, krīzes situācijās). 2023. gadā GMI pabalstu saņēma vairāk nekā 33 tūkstoši, mājokļa pabalstu – gandrīz 80 tūkstoši mājsaimniecību.
