NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
Lidija Dārziņa
LV portāls
12. augustā, 2020
Lasīšanai: 12 minūtes
5
5

Sabiedrībai ir jābūt gatavai maksāt par labu sociālās aprūpes darbu

FOTO: Freepik

Latvijas sabiedrība noveco, nereti mūža nogalē veciem ļaudīm vajadzīga ilgstoša aprūpe, daudzi sirgst ar garīgām slimībām, un arī apgādnieki ir dažādi. Daudzi saviem nevarīgajiem tuviniekiem meklē aprūpes iespējas un skaišas, ka valsts, pašvaldība un dienesti slikti par viņiem gādā.

īsumā
  • Vidējā bruto samaksa sociālajā aprūpē ir tikai divas trešdaļas no vidējās algas ekonomikā.
  • Sociālajā aprūpē privātā sektora līdzdalība ir maza, jo šo pakalpojumu saņēmēji lielākoties ir sabiedrības nabadzīgākā daļa.
  • Sagaidām, ka par mazu naudu saņemsim kvalitatīvu aprūpi saviem tuviniekiem, kas ievietoti pansionātos vai tiek aprūpēti mājās.
  • Veselības aprūpē un sociālajā aprūpē strādājošajiem ir jāatbilst augstām prasībām, taču finansiāli darbs ir vismazāk apmaksāts.
  • Klienti kļūst “smagāki”, pasliktinās aprūpējamo veselības stāvoklis, jo tās vairs nav kā senāk sirmās māmiņas, kas pašas ar sevi tiek galā: tie ir cilvēki ar demenci.

Jau būs pagājis pusgads, kopš ikdienas ziņu plūsmā neiztrūkstoša ir koronavīrusa tēma. Savukārt nabadzības tēmu šogad aktualizēja tiesībsarga uzvaras Satversmes tiesā, kura vairākos tiesību aktos noteikto palīdzību mazu ienākumu saņēmējiem atzina par neatbilstošu Satvermei. Tiesa nostājās trūcīgo pusē. Tas nozīmē, ka sabiedrībai dāsnāk jāpiedalās trūcīgo cilvēku atbalstīšanā.

Apgādniekiem nav laika

Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums nosaka sociālās aprūpes pakalpojumu  pasākumu kopumu. Tie paredzēti to cilvēku pamatvajadzību apmierināšanai, kuriem ir objektīvas grūtības aprūpēt sevi vecuma vai funkcionālo traucējumu dēļ, un ietver pakalpojumus dzīvesvietā un ilgstošas sociālās aprūpes institūcijās.

LV portāls publikācijā, kā saņemt tuviniekam aprūpi mājās, skaidroja, kādas ir likuma prasības un kādi soļi veicami, lai šo pakalpojumu saņemtu pašvaldībā, cik tas maksā un kas par to maksā.

Vairākām pašvaldībām tika arī vaicāts, kādas ir galvenās sociālā darba problēmas.

Daugavpils pilsētas pašvaldības iestādes “Sociālais dienests” sabiedrisko attiecību un e-pakalpojumu speciāliste Marina Gorkina izstāstīja, ka mājas aprūpe tiek risināta ar sociālā dienesta starpniecību, proti, birojs “Aprūpe mājās” ir sociālā dienesta struktūrvienība. Maksa par pakalpojumu ir 4,17 eiro stundā. Pakalpojumu sniedz aprūpētāji, un sociālais dienests ar katru aprūpētāju noslēdz darba līgumu un veic samaksu par paveikto darbu.

Sociālā joma pastāvīgi ir jāattīsta, un darba gaitā rodas dažādas problēmas, norāda M. Gorkina. Daugavpils Sociālā dienesta speciālisti uzsver lielākās problēmas, kādas ir saskatītas, sniedzot šo pakalpojumu:

  • klientu skaits pieaug (sabiedrība noveco, palielinās klientu skaits ar garīgiem traucējumiem);
  • apgādnieki bieži ir ārpus pilsētas un ārpus valsts un nevēlas iesaistīties vecāku problēmu risināšanā. Sociālā darba speciālistiem nav iespējams atrast apgādniekus un piesaistīt tos līdzdarboties vecāku aprūpē;
  • jaunie speciālisti apgūst sociālā darba speciālistu profesijas, bet reti kurš izvēlās to turpināt praksē.

Iedzīvotāju sastāvs brīdina domāt par nākotni

Rīgai gatavojoties pašvaldības vēlēšanām, galvaspilsētas Labklājības departaments šovasar rīkoja diskusijas par ēnas cilvēkiem un nabadzību un par šo cilvēku problēmām, kā arī par tiem, kas viņiem palīdz, kam tas ir darbs, – par sociālās aprūpes darbiniekiem.

Latvijā ir zems dzimstības līmenis, iedzīvotāju sastāvs noveco, līdzi mainās arī sabiedrības vajadzības: pieaug pieprasījums pēc veselības un sociālās aprūpes pakalpojumiem. Līdzīgi ir arī citās Eiropas Savienības valstīs, par statistikā balstīto realitāti atgādināja Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) finanšu un nodokļu eksperts Jānis Hermanis.

Latvijas mājsaimniecības kļūst mazākas, taču vienlaikus tajās pieaug veco un vientuļo ļaužu īpatsvars. No mājsaimniecībām pērn vien 17,1% bija tādas, kurās ir tikai viena persona vecumā no 65 gadiem.

Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati par veselības stāvokļa pašnovērtējumu rāda, ka gandrīz puse iedzīvotāju vecumā virs 75 gadiem to vērtē kā sliktu un ļoti sliktu. Šajā ziņā aina Latvijā ir sliktāka nekā citās Eiropas Savienības valstīs.

Veselības un sociālās aprūpes nozare ir viens no lielākajiem darba devējiem valstī, kopējais nodarbināto skaits ir vairāk nekā 70 000, veselības aizsardzībā strādā divas trešdaļas, 8000 cilvēku strādā sociālajā aprūpē ar izmitināšanu, vēl 16 000 – sociālajā aprūpē bez izmitināšanas.

Veselības aizsardzībā, salīdzinot ar sociālo aprūpi, ir daudz lielāka privātā sektora iesaiste, kur šie pakalpojumi ir kvalitatīvāki, dārgāki, pieejami maksātspējīgajai sabiedrības daļai, kas ir darbspējas vecumā, norāda eksperts. Sociālajā aprūpē privātā sektora līdzdalība ir samērā maza, jo šādu pakalpojumu saņēmēji lielākoties ir sabiedrības nabadzīgākā daļa.

Atšķiras arī atalgojums. Pēc CSP datiem, vidējā bruto samaksa veselības aizsardzībā ir augstāka nekā vidēji ekonomikā, savukārt sociālajā aprūpē tā ir tikai divas trešdaļas no vidējās algas ekonomikā. Ja ir zemas algas, grūtāk piesaistīt personālu un veikt paaudžu nomaiņu, secina J. Hermanis.

Klients nav turīgs

Latvijā sociālā palīdzība un sociālie pakalpojumi ir pašvaldību autonomā funkcija. Un to lielākoties finansē publiskais sektors. Tā ir atšķirība no veselības aprūpes, kur ir daudzi pakalpojumi, par ko cilvēki maksā paši, uzsver arī Rīgas domes Labklājības departamenta Sociālās pārvaldes priekšnieks Mārtiņš Moors. Tam ir arī objektīvs pamats – sociālā dienesta vidējais klients ir maksātnespējīgs, jo tas ir vecs cilvēks ar vidējo pensiju apmēram 370 eiro.

Latvijā sociālā joma kā nozare sāka veidoties tikai 90. gados. Pasaules banka Latvijai rekomendēja panākt, lai sociālajā jomā darbojas arī nevalstiskās organizācijas un privātais sektors.

Rīgas sociālajā sistēmā iekļaujas un sociālos pakalpojumus sniedz vairākas organizācijas: Latvijas Sarkanais krusts, Latvijas Samariešu apvienība, SIA “Mājas aprūpe”, SIA “Aprūpes birojs” u. c. Tie ir pakalpojumu sniedzēji, kas izpilda Rīgas pašvaldības pasūtījumu – ar līgumiem, iepirkumiem.

Pagājušajā gadā Rīgā sociālos pakalpojumus sniedza 7 pašvaldības iestādes, 48 nevalstiskās organizācijas, 57 privātpersonas, 35 valsts/citu pašvaldību iestādes. Kopā tie ir ap 4000  cilvēkiem.

Augstas prasības mazatalgotajiem

Sociālo pakalpojumu sniedzējiem likums nosaka augstas prasības, arī sabiedrība sagaida ļoti kvalitatīvus sociālos pakalpojumus, taču vienlaikus sociālā darba publiskais finansiālais novērtējums ir zems, uz pretrunu norāda M. Moors.

Sociālajam darbiniekam nepieciešama otrā līmeņa profesionālā augstākā vai akadēmiskā izglītība sociālajā darbā vai karitatīvajā sociālajā darbā. Sociālā darbinieka pienākums ir identificēt un izvērtēt klienta sociālo situāciju un problēmas, organizēt klienta problēmu risināšanas procesu. Atalgojums – 850 eiro mēnesī.

Aprūpētājam pansionātos pietiek ar pamatizglītību. Viņam jāaprūpē – jāēdina, jāmazgā, jāapģērbj utt. – veci cilvēki un cilvēki ar invaliditāti, demenci. Atalgojums ir 610 eiro mēnesī.

Šo darbu pārsvarā izvēlas cilvēki ar misijas apziņu, varbūt arī kā pagaidu variantu darba meklējumos, secina M. Moors.

Bērnu aprūpes un audzināšanas iestādes audzinātājam ir nepieciešama augstākā izglītība, atsevišķos gadījumos – profesionālā vidējā izglītība. Audzinātājam jāplāno un jāorganizē bērnu un jauniešu ikdiana, jāattīsta intelekts un radošās spējas nodarbībās, mācībās un atpūtā. Audzinātāja atalgojums ir 580–610 eiro.

Savukārt medmāsai jāiegūst vidējā vai augstākā profesionālā izglītība un sertifikāts. Viņai jāvērtē klientu veselības stāvoklis, jāveic ārsta nozīmētas ordinācijas, ārstnieciskās manipulācijas, jāpiedalās klienta ārstēšanā. Par šo darbu alga ir 703 eiro mēnesī.

Tāds ir aprūpes darba novērtējums naudā iepretī sabiedrības pieņēmumam, ka par mazu naudu sagaidīsim kvalitatīvu aprūpi saviem tuviniekiem, kuri ievietoti pansionātos vai aprūpēti mājās un kuriem tiek sniegts arī emocionālais atbalsts.

Noveco ne tikai sabiedrība kopumā, šī tendence ir arī sociālā darba veicēju portretā. Labklājības departamenta pakļautības iestādēs raksturīgākais darbinieks ir piecdesmitgadnieks. “Lielākā daļa Rīgas sociālo darbinieku ir sievietes labākajos gados, aptuveni 50 gadus vecas,” paskaidro M. Moors.

Ilgstoši šo darbu nestrādā

2019. gadā Rīgas pašvaldības sociālās sistēmas institūcijās kopā vidēji mēnesī bija 69 vakances darbam ar klientiem, tostarp arī 28 sociālā darba speciālistu vakances.

To, cik liela nozīme ir atalgojumam, liecina šā gada situācija. Martā aprūpētājiem palielināja algu no 500 eiro uz 610 eiro. Gada sākumā bija 21,75 aprūpētāja vakance, savukārt jūlijā – vairs tikai piecas.

Personāla mainība gan ir dažāda: jo mazākas kvalifikācijas prasības, jo lielāka rotācija. Kopumā gadā nomainās 30–40% darbinieku. Specialitātēs, kurās nepieciešama augstākā izglītība, darbinieku mainība ir mazāka – 15%.

Taču vēl lielāka darbinieku mainība ir pansionātos. Kāpēc? Piemēram, pansionātā “Mežciems” darbinieku skaits nepalielinās, kaut gan klienti kļūst “smagāki”, pasliktinās klientu veselības stāvoklis, jo tās vairs nav kā senāk sirmās māmiņas, kas pašas ar sevi tiek galā: tie ir cilvēki ar demenci, situāciju raksturo M. Moors.

Sociālās pārvaldes vadītājs secinājumos uzsver, ka nevar atrisināt problēmu bez atalgojuma celšanas, un norāda arī uz citiem stimuliem, arī uz to, ka nepieciešama ilggadējo darbinieku motivēšana, ja naudas ir maz.

Diskusijā piedalījās arī politiķi, potenciālie pašvaldības deputāti, paužot savu redzējumu par to, kā būtu atalgojams sociālais darbs, kas būs nākamā domes sasaukuma ziņā.

Arī tāpēc biedrības “Latvijas Samariešu apvienība” direktors Andris Bērziņš par aprūpi mājās piebilda: šo pakalpojumu sniedzējiem ir limitēta alga 430 eiro, alga uz rokas ir 293 eiro. Un viss. Pat nav piemaksas par ceļā pavadīto laiku, nepienākas arī transporta biļetes “Rīgas satiksmē”. Šie darbinieki nestrādā pašvaldības sociālās aprūpes centros, un viņiem nav šī algas pielikuma – līdz 610 eiro: “Mēs kā pakalpojumu sniedzēji, aprūpējot dažādas cilvēku grupas, aicinātu neaizmirst arī šo darbinieku daļu, kas ir pakalpojumu sniedzēju grupā.”

Savas mācības sniedza arī Covid-19 krīzes mēneši, jo atklājās, kuras profesijas un kuri darbi ir svarīgi un kā tos novērtējam. “Ja mēs redzam, ka veselības aprūpē un sociālajā aprūpē strādājošie cilvēki ir morāli novērtēti, tad monetārā izteiksmē, pilnīgi pretēji, viņi vismazāk apmaksāti,” uz vēl vienu pretrunu norāda sociālantropologs, domnīcas “Providus” pētnieks Andris Šuvajevs, piebilstot: ir skaidrs, ka atalgojums ir efektīvs veids, kā nodrošināt šo profesiju prestižu.

Labs saturs
5
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU