Paredzēts noteikt vienotu sociālo pakalpojumu minimālo grozu visās pašvaldībās.
FOTO: Zane Bitere, LETA.
Lai nodrošinātu līdzvērtīgu sociālo pakalpojumu pieejamību reģionos, daudzi sociālie pakalpojumi visām pašvaldībām pakāpeniski būs jānodrošina vienādā minimālajā apmērā.
Iedzīvotājiem obligāti nodrošināmo sociālo pakalpojumu veidi novadu un valsts pilsētu pašvaldībās un ieviešanas nosacījumi (minimālie standarti) ir iekļauti Labklājības ministrijas sagatavotajos Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma grozījumos, ko 16. jūlijā apstiprināja valdība. Likumprojekts vēl jāizskata un jāpieņem Saeimā.
Minimālajā grozā jeb minimālajā standartā iekļaujamie pasākumi tiks nosaukti likumā, paredzot, ka pašvaldībai ir pienākums nodrošināt noteiktus sociālos pakalpojumus šādām personu grupām:
Sociālo pakalpojumu pieejamība Latvijas pašvaldībās atšķiras.
Daļa pašvaldību jau patlaban nodrošina šos sociālos pakalpojumus, bet daļa – tikai dažus no tiem, norādīts grozījumu anotācijā.
Lai mazinātu teritoriālās atšķirības sociālo pakalpojumu pieejamībā, ir jāpanāk vienota pašvaldību izpratne par saviem pienākumiem pret pašvaldības iedzīvotājiem sociālo pakalpojumu jomā.
Minimālo pakalpojumu grozā iekļauti par primāriem uzskatāmie pakalpojumi: aprūpe mājās cilvēkiem ar dažādiem funkcionēšanas traucējumiem, krīzes centrs, grupu māja cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem u. c.
Šobrīd datu ievade pašvaldības lietotajā informācijas sistēmā tiek noteikta ar iekšēju regulējumu, līdz ar to ne par visiem piešķirtajiem un izmaksātajiem sociālās palīdzības pabalstiem, sociālajiem pakalpojumiem un citu materiālo atbalstu, ko sociālais dienests ir izmaksājis atbilstoši pašvaldības saistošajiem noteikumiem, informācija tiek uzkrāta digitālā un strukturētā veidā.
Ar likuma grozījumiem pašvaldībām tiks paredzēts pienākums datus uzkrāt digitālā, strukturētā veidā, lai šos datus varētu nolasīt mašīnlasāmā formātā un nodot Labklājības ministrijas pārvaldītajai Valsts sociālās politikas monitoringa informācijas sistēmai.
Šim nolūkam likumprojekts paredz 11. pantu papildināt ar 10. punktu un noteikt, ka pašvaldībai ir pienākums nodrošināt datu ievadi par personām un mājsaimniecībām piešķirtajiem un izmaksātajiem sociālās palīdzības pabalstiem, sociālajiem pakalpojumiem un citu materiālo atbalstu, ko sociālais dienests ir izmaksājis atbilstoši pašvaldības saistošajos noteikumos noteiktajam.
Sociālajā darbā ar bērniem un jauniešiem, kuriem jau ir izveidojušās uzvedības problēmas, tiks paplašināti atbalsta pasākumi, piemēram, ar sociālā mentora iesaisti un sociālas rehabilitācijas programmām, kas vērstas uz cēloņu risinājumiem, tā panākot bērna uzvedības maiņu.
Ir iecerētas mērķētas sociālās rehabilitācijas programmas, kurās bērna uzvedības problēmas tiek risinātas kompleksi, multidisciplināri ar dažādiem pakalpojumu veidiem un iesaistot dažādu jomu speciālistus, tajā skaitā atkarību ārstēšanai.
Lai motivētu personas, kuras saņem specializētās darbnīcas pakalpojumu, turpināt attīstīt darba prasmes un radīt produktus, likumprojektā ir paredzētas specializētās darbnīcas pakalpojuma sniedzēja tiesības izmaksāt klientiem stipendiju.
Sociālo pakalpojumu saņemšana ir brīvprātīga un tiek nodrošināta, ja persona ir izteikusi vēlmi pēc sociālā pakalpojuma vai piekritusi to saņemt.
Likums noteic klienta pienākumu līdzdarboties, kā arī klienta vai viņa apgādnieka pienākumu samaksāt par saņemto sociālo pakalpojumu.
Praksē, piemēram, biedrībai “Latvijas Samariešu apvienība”, kas vairāk nekā 20 Latvijas pašvaldībās nodrošina aprūpi mājās, nākas saskarties ar gadījumiem, kad klients nelīdzdarbojas pakalpojuma saņemšanā vai nemaksā pašvaldības noteikto līdzmaksājumu.
Piemēram, klients neielaiž aprūpētāju savā dzīvesvietā, nenovērš agresīvu mājdzīvnieku apdraudējumu aprūpētājam, nesniedz informāciju par došanos projām uz ilgāku laiku no pastāvīgās dzīvesvietas u. tml. vai arī ilgstoši nemaksā pašvaldības noteikto līdzmaksājumu. Tas pakalpojuma sniedzējam rada zaudējumus, kuru atgūšana ir ilgstošs un neefektīvs process, kā arī kavē pakalpojumu sniegšanu citām personām, izklāstīts anotācijā.
Šobrīd likums neparedz pašvaldībai vai sociālo pakalpojumu sniedzējam iespēju pārtraukt pakalpojuma sniegšanu gadījumos, kad klients bez objektīva iemesla nepilda savus pienākumus.
Likumprojektā ir iekļauta norma, nosakot, ka gadījumos, kad klients vai viņa apgādnieks nesadarbojas ar pakalpojuma sniedzēju vai nepilda noslēgto vienošanos un nepastāv objektīvi apstākļi, kuru dēļ klients nevar izpildīt vienošanos vai nav iespējama līdzdarbība, pašvaldības sociālais dienests var pieņemt lēmumu par mājas aprūpes izbeigšanu.
Ņemot vērā, ka visas pašvaldības nevarēs uzreiz nodrošināt obligātos sociālos pakalpojumus, atsevišķu pakalpojumu izveidošanai ir vajadzīgs pārejas periods, norāda LM.
Dienas aprūpes centra pakalpojumu, atelpas brīža pakalpojumu (institūcijā vai mājoklī), specializētās darbnīcas pakalpojumu un sociālo mentoru sociālās rehabilitācijas pakalpojuma ietvaros paredzētais ieviešanas termiņš ir 2026. gada 1. janvāris, savukārt ģimenes asistenta pakalpojumam – 2028. gada 1. janvāris, sociālās rehabilitācijas programmām – 2029. gada 1. janvāris. Līdz tam pašvaldība šos sociālos pakalpojumus var nodrošināt sev piešķirtā budžeta ietvaros.
Nosakot, kādi sociālie pakalpojumi ir obligāti jāsniedz novadu un valsts pilsētu pašvaldībās, iedzīvotājiem tiks nodrošināta līdzvērtīgu sociālo pakalpojumu pieejamība reģionos un ieviesti līdzvērtīgi nosacījumi sociālo pakalpojumu saņemšanā. Pašvaldībās, kurās līdz šim netika nodrošināti visi sociālo pakalpojumu minimālajā grozā iekļautie pakalpojumi, pakalpojumu klāsts un to pieejamība iedzīvotājiem pakāpeniski palielināsies, uzskata LM.
