Tiesībsarga biroja uzdevumā 2024. gada vasarā tika veiktas divas aptaujas: “Personu ar invaliditāti aptauja par personu ar invaliditāti tiesībām Latvijā” un “Latvijas iedzīvotāju aptauja par cilvēku ar invaliditāti tiesībām”. Aptaujās tika noskaidrots arī personu ar invaliditāti dzīves kvalitātes novērtējums.
Aptaujājot personas ar invaliditāti, tika secināts, ka pieaudzis to cilvēku skaits, kuri uzskata, ka viņu dzīves kvalitāte ir pasliktinājusies. Turpretī Latvijas iedzīvotāju vidū galvenokārt dominēja uzskats, ka personu ar invaliditāti dzīve pēdējo piecu gadu laikā ir nedaudz uzlabojusies. Jāpiebilst, ka šajā jautājumā gandrīz tikpat liela sabiedrības daļa sniedza atbildi “grūti pateikt” un “nav mainījusies”.
Tiesībsarga birojs: sliktāk savu dzīves kvalitāti vērtē gados vecāki respondenti
Tiesībsarga biroja Diskriminācijas novēršanas nodaļas socioloģe Dace Cālīte LV portālam skaidro, ka Tiesībsarga biroja uzdevumā veikto pētījumu dati precīzāk izprotami, tuvāk aplūkojot sociāli demogrāfiskās grupas abās aptaujās.
Socioloģe stāsta, ka personu ar invaliditāti aptaujas par dzīves kvalitāti rezultāti korelē ar respondentu vecuma grupu un funkcionālo traucējumu veidu. Iegūtie dati liecina, ka respondenti vecuma grupā virs 60 gadiem biežāk nekā vidēji norādījuši, ka viņu dzīves kvalitāte pēdējo piecu gadu laikā ir pasliktinājusies, kas varētu būt saistīts ar veselības problēmu saasināšanos, ierobežotu mobilitāti un sociālo izolāciju.
Turpretī respondenti līdz 40 gadu vecumam negatīvu vērtējumu snieguši ievērojami retāk, kas, iespējams, saistāms ar jaunākās paaudzes spēju būt elastīgākiem, labāk pielāgoties tehnoloģiskajiem un sociālajiem jaunievedumiem, kā dēļ ir pieejamākas izglītības un darba iespējas, norāda socioloģe.
Analizējot funkcionālo traucējumu veidus, socioloģe D. Cālīte vērš uzmanību uz to, ka biežāk nekā vidēji par dzīves kvalitātes pasliktināšanos norādījušas personas ar redzes traucējumiem, ilgstošām cita veida saslimšanām un kustību traucējumiem.
Respondenti ar dzirdes traucējumiem biežāk nekā vidēji norādījuši, ka viņu dzīves kvalitāte ir uzlabojusies.
Tas, kā skaidro socioloģe, varētu liecināt par efektīvākiem atbalsta mehānismiem cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem (piemēram, uzlabotām tehnoloģijām: dzirdes aparātiem, subtitrēšanu) un labāku iekļaušanos sabiedrībā.
Sabiedrībā negatīvāks viedoklis cittautiešiem un cilvēkiem ar zemāku izglītību
D. Cālīte LV portālam uzsver, ka sabiedrības vērtējuma dati skatāmi saistībā ar respondentu izglītību un tautību.
Aptaujas rezultāti liecina: jo augstāks bijis respondenta izglītības līmenis, jo pozitīvāk tika vērtētas dzīves kvalitātes izmaiņas personām ar invaliditāti.
“Respondenti ar augstāku izglītību var būt vairāk informēti par sociālajiem projektiem, likumdošanas izmaiņām un iespējām, kas paredzētas personām ar invaliditāti. Pretēji tam, personu ar zemāku izglītības līmeni atbildes var norādīt uz informācijas trūkumu vai mazāku izpratni par personu ar invaliditāti situāciju,” pauž D. Cālīte.
Savukārt, analizējot vērtējuma atšķirības dažādu tautību vidū, secināts, ka latvieši biežāk par cittautiešiem saskata personu ar invaliditāti dzīves kvalitātes uzlabošanos pēdējo piecu gadu laikā.
“Tādējādi iespējams secināt, ka valodas prasmes un kultūras konteksts veicina labāku informētību par pozitīvajām izmaiņām,” rezultātus komentē D. Cālīte.
Personu ar invaliditāti tiesību aizstāvji: birokrātija traucē uzlabot finansiālo stāvokli
Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas “Sustento” valdes priekšsēdētāja Gunta Anča LV portālam norāda, ka viens no būtiskākajiem faktoriem, kas ietekmē personu ar invaliditāti dzīves kvalitātes lejupslīdi, ir apgrūtinātā iespēja strādāt un pelnīt.
“Lai gan pastāv vairāki valsts mēģinājumi uzlabot nodarbinātības iespējas cilvēkiem ar invaliditāti, to praktiskā realizācija bieži vien nesasniedz mērķus,” stāsta G. Anča.
Viņa norāda, ka būtiskākās problēmas ir nepietiekams atbalsts pašnodarbinātībai un sarežģīti birokrātiskie procesi.
Arī juriste, sociālo tiesību konsultante Santa Survila uzsver, ka cilvēki ar invaliditāti, vēloties iekārtoties darbā, saskaras ar daudzām problēmām.
Vispirms, kā norāda S. Survila, darba tirgus pieaugošās prasības nereti cilvēkiem ar invaliditāti nav pa spēkam.
“Līdz ar lielākām prasībām potenciālajiem darbiniekiem, kad cilvēkiem tiek uzdots veikt vairāku darbinieku uzdevumus, cilvēki ar invaliditāti lielākoties nav spējīgi konkurēt darba tirgū,” paskaidro S. Survila.
Viņa stāsta, ka daļa personu ar invaliditāti cenšas iekārtoties darbā, izmantojot Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) organizēto subsidēto darbavietu iespēju. Taču S. Survilas ieskatā apgrūtinoša ir nepamatotā prasība vismaz trīs mēnešus būt bezdarbnieka statusā, lai pretendētu uz subsidēto darbavietu.
Turklāt projekta laikā cilvēks tiek nodarbināts tikai 6 vai 12 mēnešus.
Ja cilvēkam ar invaliditāti tomēr izdodas veiksmīgi iekārtoties darbā, tad tiek zaudēts pašvaldības atbalsts, piemēram, apmaksāta aprūpe mājās.
“Sākot strādāt, cilvēks nopelna iespēju apmaksāt sev aprūpi,” secina S. Survila. Tāpat viņas praksē bijuši arī gadījumi, kad cilvēki ar invaliditāti zaudē vietu rindā uz pašvaldības dzīvokli, jo, uzsākot darba attiecības, vairs nekvalificējas kā maznodrošinātie vai trūcīgie.
Sarežģītā vai bieži pat neiespējamā darbā iekārtošanās procesa dēļ daudzi cilvēki ar invaliditāti ir spiesti iztikt no pensijas un pabalstiem.
Taču G. Anča piebilst, ka pensijas un pabalsti nav pieauguši atbilstoši inflācijai valstī. Līdz ar to cilvēki, kuriem nav iespējams strādāt un nopelnīt, nereti ir spiesti līdzekļus specifiski paredzētiem mērķiem izmantot pamatvajadzību – piemēram, pārtikas un medikamentu – iegādei.
Labklājības ministrija: rezultātus ietekmē notikumi pasaulē
Labklājības ministrijas (LM) Sociālo pakalpojumu un invaliditātes politikas departamenta direktora vietniece Aiga Lukašenoka LV portālam norāda, ka ministrijas ieskatā abu aptauju dati par personu ar invaliditāti dzīves kvalitātes mērījumu atspoguļo kopējo sabiedrības situāciju, ko ietekmējusi Covid-19 pandēmija un karš Ukrainā.
“Katra iedzīvotāja spēja reaģēt uz dažādām krīzēm un tās pārvarēt atšķiras. Ņemot vērā, ka personas ar invaliditāti ir viena no sabiedrības grupām, kuras ir pakļautas augstākam nabadzības un sociālās atstumtības riskam, aptaujas rezultāti kopumā arī atspoguļo šīs piecgades tiešo ietekmi uz šo personu emocionālo un finansiālo kapacitāti korelācijā ar visas sabiedrības kopējo situāciju,” skaidro A. Lukašenoka.
