Iespēja Saeimas deputātiem balsojumā atturēties tika paredzēta gan 1923. gadā, gan 1929. gadā pieņemtajā Saeimas kārtības rullī. 

Kā iepriekš LV portālam norādījis politologs Jānis Ikstens, iemesls, kāpēc ne tikai Latvijā, bet arī citur pastāv šāda triju balsojuma iespēju kārtība, viņaprāt, ir tas, ka politikā izskatāmie jautājumi nav tikai bināri, melnbalti, atbildami ar “jā” vai “nē”: 

“Ir pietiekami daudz nianšu, nostāju, alternatīvu risinājumu, attiecībā uz kuriem var nebūt iespējams ieņemt tikai pozīciju “par” vai “pret”. Iespēja atturēties balsojumā arī ļauj politiskajām partijām manevrēt, izmantot to kā taktisku instrumentu politikas veidošanas procesā, kas ir saprotami un atbalstāmi un dažkārt ļauj izvairīties no grūti atrisināmām situācijām. 

Satversmes un Saeimas kārtības ruļļa pamatlicēji saskatīja to, ka ir svarīgi, lai lēmumi tiek pieņemti ar iespējami lielāku deputātu atbalstu. Proti, lai lēmums būtu pieņemts, balsīm “par” ir jābūt vairāk nekā “pret” un “atturas” kopā. Tas ir vērsts uz to, lai nebūtu tādu dīvainu balsojumu, kuros, piemēram, 80 deputāti atturas, 11 nobalso “par”, deviņi “pret” un lēmums skaitās pieņemts. 

Lemjot par izskatāmajiem jautājumiem, ne vienmēr deputātam ir iespējams pateikt tikai “jā” vai “nē”. Ja būs kādi pietiekami diskutabli jautājumi, kuros deputāts būs spiests ieņemt vienu vai otru radikālu pozīciju, viņš daudzos gadījumos izvēlēsies vienkārši nebalsot, nepiedalīties balsojumā, tādējādi ietekmējot arī iespējas nodrošināt kvorumu. Atturēšanās daudzos gadījumos var kalpot kā aicinājums uz turpmākām diskusijām; to izslēdzot, politika Latvijā tiktu padarīta vēl plakanāka, nekā tā ir šobrīd.” 

Proti, J. Ikstens vismaz 2020. gadā, kad Saeimas Juridiskā komisija, skatot likumprojektu “Grozījumi Saeimas kārtības rullī”, 19. februārī ar nelielu balsu pārsvaru atbalstīja deputātu Artusa Kaimiņa un Alda Gobzema atsevišķi iesniegtos priekšlikumus par klātesošiem balsošanā uzskatīt tikai tos deputātus, kuri balsojuši “par” vai “pret”, atturēšanās balsojumus neieskaitot Saeimas kvorumā, bija pret atturēšanās balsojuma izņemšanu no Saeimas kārtības ruļļa. 

Papildus norādām, ka arī 2017. gadā sabiedrība bija savākusi nepieciešamo parakstu skaitu un Saeimā iesniegusi iniciatīvu likvidēt iespēju Saeimas deputātiem balsojumā atturēties. 

Vienlaikus iniciatīvai likvidēt iespēju Saeimas deputātiem balsojumā atturēties vienmēr ir bijuši arī piekritēji ar pamatotu argumentāciju. 

Piemēram, A. Kaimiņš 2020. gadā savu priekšlikumu pamatoja ar to, ka šāda kārtība maldina sabiedrību par deputāta patieso nostāju pret priekšlikumu, par kuru jābalso: “Līdz ar to nepieciešams dzēst iespēju balsojumā atturēties. Ja deputāts dažādu iemeslu dēļ nevēlas paust skaidru nostāju “par” vai “pret” attiecīgo priekšlikumu, viņam ir iespēja nepiedalīties balsošanā, tādējādi neietekmējot balsu sadalījumu.” 

Savukārt A. Gobzems tolaik norādīja, ka atturēšanās no balsošanas ir pretrunā ar Saeimas locekļa pamatuzdevumu – pieņemt lēmumus. 

Arī sabiedrība par atklātību “Delna” 2020. gadā aicināja Saeimas deputātus atbalstīt šo iniciatīvu. Biedrība tolaik atgādināja, ka viena no valstiski svarīgākajām situācijām, ko ietekmējis atturēšanās balsojums, bija 2011. gada maija Saeimas balsojums par piekrišanu kratīšanas izdarīšanai 10. Saeimas deputāta Aināra Šlesera dzīvesvietās. Par kratīšanu nobalsoja 35 deputāti, pret – 7, nebalsoja – 4, bet atturējās 37. Kaut arī balsu “par” bija vairāk nekā “pret”, kratīšana netika veikta, un prezidents Valdis Zatlers, reaģējot uz to, ierosināja Saeimas atlaišanu. 

Plašāk ar viedokļiem par iniciatīvu likvidēt iespēju Saeimas deputātiem balsojumā atturēties var iepazīties LV portāla publikācijās: 

• Vai liegt iespēju Saeimas deputātam balsojumā atturēties?
• Vai liegt iespēju deputātiem atturēties balsojumos