Kā mainījusies Satversme 100 gados – 15 grozījumi

Latvijas Republikas Satversmi citu pasaules valstu konstitūciju vidū unikālu dara arī fakts, ka tas ir vienīgais valsts pamatlikums, kas ticis atgriezts “tiesiskajā realitātē” pēc tam, kad tā darbība un piemērošana bija apturēta vairāk nekā piecdesmit gadu. Nevienā citā valstī līdzīgs konstitucionāls eksperiments nav veikts, norāda konstitucionālo tiesību eksperts Jānis Pleps.1

Balstoties uz Latvijas Republikas nepārtrauktības (kontinuitātes) doktrīnu, Augstākā padome ar 1990. gada 4. maija deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” daļēji atjaunoja Satversmes darbību visā Latvijas teritorijā. Tolaik gan valdīja uzskats, ka 1922. gada Satversme ir novecojusi un vairs neatbilst laika garam, tomēr itin drīz nostiprinājās pārliecība, ka tā atbilst mūsdienu konstitucionālajiem standartiem un “rakstīt” pilnīgi jaunu konstitūciju nav nepieciešams.

Tiesa, pēc Satversmes spēkā stāšanās pilnā apjomā (1993. gada 6. jūlijā, kad uz pirmo sēdi sanāca 5. Saeima – pirmā Satversmes noteiktajā kārtībā vēlētā Saeima pēc neatkarības atjaunošanas) tajā ir veikti vairāki būtiski konstitucionālas iekārtas pilnveidojumi. 14 no kopumā 15 Satversmes grozījumiem ir izdarīti pēc neatkarības atjaunošanas. Pirmās izmaiņas tika veiktas jau 1994. gada janvārī, samazinot vecuma cenzu no 21 līdz 18 gadiem, no kura pilsonis var vēlēt Saeimu.

Cilvēka pamattiesības un Latvijas valstiskuma mērķi

Starp būtiskākajiem jāmin Satversmes papildināšana ar VIII nodaļu “Cilvēka pamattiesības” 1998. gadā, valsts pamatos nostiprinot personas pamattiesības kā būtisku konstitucionālo vērtību (jāatgādina, ka 1922. gada 5. aprīlī Satversmes Sapulcei neizdevās panākt nepieciešamo balsu vairākumu, lai pieņemtu Satversmes II daļu, kas noteiktu pilsoņu tiesības un pienākumus).

Par būtisku Satversmes papildinājumu uzskatāma Satversmes ievada izvēršana 2014. gadā. Tajā ir fiksēti Latvijas valstiskuma mērķi, būtiskākie konstitucionālās iekārtas pamatprincipi, kā arī sabiedrības kopējās vērtības, uz kurām pamatojas Latvijas valstiskums.

Nozīmīgs Satversmes papildinājums ir Satversmes tiesas izveidošana 1996. gadā, ieviešot konstitucionālās kontroles institūtu, kas likumā noteiktās kompetences ietvaros izskata lietas par likumu atbilstību Satversmei. Satversmes tiesas nolēmumā sniegtā Satversmes interpretācija ir obligāta visām valsts un pašvaldību institūcijām (arī tiesām) un amatpersonām, kā arī fiziskajām un juridiskajām personām.

1998. gadā Satversmē tika nostiprināts latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statuss.

2003. gadā konstitucionāli tika leģitimēta Latvijas dalība Eiropas Savienībā, paredzēta kārtība, kādā Latvija starptautiskām institūcijām var deleģēt daļu no valsts institūciju kompetences, vienlaikus paredzot, ka dalība ES izlemjama tautas nobalsošanā.

2009. gadā Satversmē tika noteiktas ne mazāk kā vienas desmitās daļas vēlētāju tiesības ierosināt Saeimas atsaukšanu.

Grozījumiem pamatlikumā allaž plaša sabiedrības uzmanība

Plašāku sabiedrības uzmanību piesaistījuši vairāki Satversmes grozījumi. 2007. gadā no tās izslēgts 81. pants, kurš piešķīra Ministru kabinetam tiesības izdot noteikumus ar likuma spēku. Praksē šis pants gana bieži tika piemērots gadījumos, kad tam nebija nepieciešamā pamatojuma, kas noveda līdz referendumam. Piemēram, 2007. gada sākumā Aigara Kalvīša vadītais Ministru kabinets pieņēma un parlaments apstiprināja grozījumus ar valsts drošību saistītajos likumos, paredzot palielināt valdības politisko kontroli pār valsts specdienestiem un dot pieeju valsts noslēpumam Saeimas deputātu pilnvarotām personām. Toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga apturēja grozījumus un iedarbināja referenduma procedūru, to pamatojot ar draudiem valsts interesēm saistībā ar tā dēvēto oligarhu ietekmi. Nepietiekamas vēlētāju aktivitātes dēļ referendumu atzina par nenotikušu, tomēr valdošā koalīcija jau pēc referenduma iedarbināšanai nepieciešamo parakstu savākšanas minētos grozījumus atcēla. Pēc tam vairākkārt ir izskanējuši aicinājumi 81. pantu atjaunot ar pilnveidotiem kontroles mehānismiem, tai skaitā – lai stiprinātu valdības pilnvaras ārkārtējos apstākļos, kādus radījusi Covid-19 pandēmija, kuras dēļ parlamenta darbība bijusi ierobežota.

Arī 2014. gadā paplašinātais Satversmes ievads jeb preambula bija pamats vētrainām sabiedrības diskusijām. Strīdus raisīja vairāki jautājumi, īpaši par Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas priekšsēdētāja Egila Levita preambulas projektā ietverto jēdzienu “valstsnācija”, to attiecinot uz latviešiem. Asu diskusiju rezultātā šis jēdziens Satversmes ievadā netika iekļauts.

Tāpat diskusijas un strīdus saistībā ar laulības un ģimenes jēdziena interpretācijām raisījis jautājums, vai Satversmē nepieciešams definēt laulību kā savienību starp vīrieti un sievieti, 2005. gadā pamatlikumā ieviešot grozījumus, kas nosaka, ka “valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības”.

J. Plepa vērtējumā ne visi Satversmes grozījumi vērtējami kā konstitucionālās iekārtas kvalitatīvs pilnveidojums. Viņaprāt, atsevišķi grozījumi bijuši sasteigti un nepārdomāti, kā arī populistiski.2

1 Pleps, J. Latvijas valsts konstitucionālie pamati. Latvija un latvieši. Akadēmiskie raksti. I sējums. Rīga: Latvijas Zinātņu akadēmija, 2018.

2Turpat, 92. lpp.