2023. gada 16. augustā aprit simts gadu, kopš stājās spēkā Valsts kontroles likums un Valsts kontrole no formālas de facto 1918. gada 2. decembrī dibinātas institūcijas kļuva par de iure neatkarīgu, koleģiālu Latvijas augstāko revīzijas iestādi, kuras darbība ir nostiprināta valsts konstitūcijā – Satversmē. Ieskatoties Valsts kontroles izveides un tās regulējuma vēsturē, redzams, ka tā būtiski ietekmējusi Latvijas valsts pārvaldes attīstību un domāšanas veidu gan pirms 100 gadiem, gan pēc valsts neatkarības atjaunošanas, kad daudzas demokrātiskai valsts iekārtai raksturīgas funkcijas bija jāmācās no jauna.
Latvijas Pagaidu valdībai cīnoties par faktisko valsts neatkarību, paralēli norisinājās arī darbs pie valsts institucionālās izbūves. Viena no valsts pārvaldes iestādēm, kas uzsāka darbu līdz ar Latvijas valsts dibināšanu, bija Valsts kontrole.
Formāli iestāde tika izveidota īsi pēc Latvijas valsts proklamēšanas 1918. gada 2. decembrī, kad, apstiprinot Pagaidu valdības sastāvu, tajā tika iekļauts arī pirmais valsts kontrolieris Eduards Viktors fon Rozenbergs (1878–1954).1
Valsts kontrolieris sākotnēji strādāja kopā ar Pagaidu valdības ministriem un piedalījās Pagaidu valdības sēdēs kā pilnvērtīgs loceklis ar balsstiesībām.
Līdz ar to sākotnēji valsts kontrolieris bija piederīgs izpildvarai un tika pielīdzināts ministram, vienlaikus atrodoties ārpus pagaidu likumdevēja – Latvijas Tautas padomes –, raksta vēsturniece Guna Zariņa.
|
Publikācijas daļa par Valsts kontroles vēsturi starpkaru periodā balstīta vēsturnieces Gunas Zariņas pētījumā par Valsts kontroli, kas atklāj daudz jauna ne tikai par Valsts kontroles darbību un attīstību, bet arī ļauj ieskatīties valsts pārvaldes darba ikdienā Latvijas valstiskuma pirmajos divos gadu desmitos.
Publikācija ir brīvpieejā Valsts kontroles mājaslapā >>
|
Vēsturniece arī norāda, ka ne Pirmajā pagaidu konstitūcijā, ko pieņēma Latvijas Tautas padome un kas bija spēkā no 1918. gada 18. novembra līdz 1920. gada 1. jūnijam, ne Otrajā pagaidu konstitūcijā, ko pieņēma Satversmes sapulce un kas bija spēkā no 1920. gada 1. jūnija līdz pat 1922. gada 7. novembrim, Valsts kontrole vai kāda tai pēc funkcijām līdzīga iestāde nebija atsevišķi pieminēta.
Tomēr izpratne par šādas institūcijas nepieciešamību bija.
|
Valsts kontroles mērķis un nozīme pirmo reizi pieminēta Latvijas Pagaidu valdības (trešā Ministru kabineta) deklarācijā, ko Pagaidu valdības vadītājs Kārlis Ulmanis nolasīja Latvijas Tautas padomes sēdē 1919. gada 8. decembrī.
“Valsts kontrole.
Sevišķi jāuzsver, ka, lai varētu radīt valsts dzīvei drošus pamatus un šos pamatus uzturēt arī nākotnē, tad visās valsts nozarēs jāpieturas pie visstingrākā taupības principa, it īpaši pārvaldes izdevumos. Protams, ar to nav teikts, ka ierēdņu algas nedrīkstētu būt tādas, kas nodrošina eksistenci, – tas pavedinātu viņus tikai uz blakus ieņēmumu meklēšanu, bet jāskatās stingri uz to, ka lai katrā iestādē kalpotu tikai nepieciešami vajadzīgais ierēdņu skaits, no kuriem katrs pilnā mērā darītu savu pienākumu.
Ar kara beigšanos varēs samazināt arī kara, apgādības un satiksmes resoru pārejošos, ar kara apstākļiem radītos izdevumus.
Kontroles uzdevums būs arī stingri uz to lūkoties, ka visi resori noteikti turas viņiem piespriesto kredītu un apstiprināto budžetu robežās.”2 |
Ilustrēts žurnāls. 1920. gada 1. jūnija izdevums, Nr. 2. Attēlā: Latvijas Republikas Ministru kabinets. Ap galdu ceturtais no kreisās – valsts kontrolieris Pauls Mincs.
Arī vēlāk “Satversmes sapulces deputātu vidū nebija ne mazāko šaubu par šādas institūcijas nepieciešamību”, norāda Satversmes VII nodaļas “Valsts kontrole” komentāru autori Ringolds Balodis un Edvīns Danovskis.3
To apliecināja arī debates Satversmes sapulcē, kas attiecībā uz Valsts kontroli galvenokārt skāra tikai tās neatkarības jautājumu.
Valsts kontroles kā institūcijas būtisks aspekts ir neatkarības princips. Tas tika nostiprināts 1922. gada 15. februāra Satversmē, kas stājās spēkā 1922. gada 7. novembrī, uz pirmo sēdi sanākot 1. Latvijas Republikas Saeimai, un uz tās balstītajā Likumā par Valsts kontroli, kas stājās spēkā 1923. gada 16. augustā.
Līdz ar to par Valsts kontroles kā neatkarīgas iestādes sākumu ir uzskatāms tieši 1923. gada 16. augusts.
Līdz tam brīdim Valsts kontrole bija pakļauta izpildvarai un tās darbs tika organizēts, līdzīgi kā citās institūcijās, balstoties uz tieši vai daļēji pārņemtiem tiesību aktiem, kas regulēja pēc funkcijām līdzīgu iestāžu darbu Krievijas impērijā.
Valsts kontroles regulējums Satversmes sapulces dalībnieku vidū plašas diskusijas neraisīja, tomēr bija viedokļi, ka Valsts kontrolei jābūt Saeimas padotībā (piemēram, to aizstāvēja sociāldemokrāts Fēlikss Cielēns).
Taču virsroku guva Satversmes komisijas vairākuma viedoklis, ko pauda Satversmes projekta viens no referentiem Jānis Purgalis: “Valsts kontrole, tāpat kā tiesa, ir tas aparāts, ar kuru mēs uzturam spēkā savu tiesisko iekārtu. Te nav runa par kaut kādu politisku kontroli, kuru izdara Saeima. Te ir runa par tiesisko kontroli. Šī kontrole ir izdarāma pilnīgi neatkarīgi no parlamenta. [..] Ar likumu par budžetu ir noteikta kārtība, kā pārskati, kā norēķini par budžetu ir iesniedzami parlamentam. No parlamenta atkarājas pieņemt norēķinus vai nepieņemt. Atzinumu, bezpartejisku un objektīvu atzinumu dod valsts kontrolieris, nevis tādu atzinumu, kāds varbūt patiktos parlamenta vairākumam, bet tādu, kā to prasa objektīvās kontroles kārtība.”4
Komisijas vārdā referents J. Purgailis argumentēja nepieciešamību nodrošināt Valsts kontrolei neatkarību arī pirms trešā lasījuma: “Kontrole var tikai tad darboties ar panākumiem, ja viņa atbild likuma priekšā; bet ja viņa atbild Saeimas priekšā, tad viņa ir atkarīga no Saeimas. Tas ir nepareizs princips, jo mūsu kontrolieriem ir jābūt, tāpat kā tiesnesim, pilnīgi neatkarīgiem.”5
Satversmes sapulces 1922. gada 15. februārī pieņemtā valsts pamatlikuma VII nodaļā tika noteikts:
“87. pants. Valsts kontrole ir neatkarīga koleģiāla iestāde.
88. pants. Valsts kontrolierus ieceļ un apstiprina amatā tādā pat kārtībā, kā tiesnešus, bet tikai uz noteiktu laiku, kurā viņus var atcelt no amata vienīgi uz tiesas sprieduma pamata. Valsts kontroles iekārtu un kompetences nosaka sevišķs likums.”
Jāpiebilst, ka Satversmes sapulces pieņemtais Valsts kontroles tiesiskais pamats nav ticis mainīts līdz pat šodienai.
Likums par Latvijas Republikas Satversmes spēkā stāšanos un ievešanu paredzēja, ka Satversmes 87. pants stājas spēkā vienlaikus ar sevišķa likuma par Valsts kontroli izdošanu.
Šāds likums tika pieņemts Saeimas II sesijas 39. sēdē 1923. gada 17. jūlijā. Valsts prezidents to izsludināja 1923. gada 2. augustā, un tas stājās spēkā pēc divām nedēļām – 16. augustā.
Likumā tika nostiprināti jau Satversmē iekļautie pamatprincipi – Valsts kontrole ir neatkarīga un koleģiāla iestāde, kura izdara valsts mantas stāvokļa un apgrozījumu revīziju.
Valsts kontroles darbība netika attiecināta uz Saeimu.
Galvenais Valsts kontroles uzdevums bija raudzīties, lai “valsts līdzekļu ievākšana, to izlietošana un vispār rīcība ar valsts mantu būtu likumīga, lietderīga un pareizi izvesta”.
Šai nolūkā likumā paredzēja, ka Valsts kontrolei tiek iesūtīti valsts iestāžu norēķini un citas pieprasītas ziņas un dokumenti. Valdības un pašvaldību iestādēm, kā arī privātuzņēmumiem un personām, kuru rīcībā atradās valsts manta vai kuras saņēma pabalstus no valsts līdzekļiem, bija jāuzrāda Valsts kontroles priekšstāvjiem informācija par grāmatvedību (“savas grāmatas un dokumenti”), jāsniedz paskaidrojumi.
Likumā tika noteiktas Valsts kontroles revidentu tiesības nopratināt amata un privātpersonas, sūtīt savus priekšstāvjus kā padomdevējus citām koleģiālām valsts iestādēm, kuras lēma par saimnieciskiem jautājumiem.
Valsts kontrole. Ilustrētais žurnāls. Nr. 46. 1923. gada 16. novembrī. Piezīme: attēls neatspoguļo Valsts kontroles darbinieku skaitu. 1919. gada jūlijā Valsts kontrolē strādāja 42 darbinieki, 1920. gada janvārī – jau 142. Pirms iestādes reorganizācijas 1921. gada nogalē darbinieku skaits bija pieaudzis līdz 337, savukārt pēc reorganizācijas tas tika samazināts līdz 210. Pēc 1925. gada pavasarī pieņemtā Likuma par Valsts kontroles štatiem, kas ar nelielām izmaiņām bija spēkā līdz valsts okupācijai 1940. gada vasarā, iestādes darbinieku skaits būtiski nemainījās. Piemēram, 1926. gadā – 223, bet 1939. gadā – 229 (avots: Zariņa, G. “Latvijas Valsts kontrole starpkaru periodā”. 14.–15. lpp.).
Likums noteica Valsts kontroles sastāvu – Valsts kontrolieris, Valsts kontroles padome, Revīzijas departamenti, kas sastāvēja no kolēģijas, revidentiem un viņu palīgiem, kanceleja –, tās darbību, kā arī pieņemto lēmumu pārsūdzēšanas kārtību.
Interesanti, ka, piemēram, departamentu kolēģijām, kuras veidoja departamenta priekšsēdētājs un kolēģijas locekļi (kopā ne vairāk kā sešas personas), uzdevums bija izskatīt un pārbaudīt revīziju rezultātus, kā arī tiesības:
Piemēram, vēsturniece G. Zariņa ir atradusi dokumentu, kurā Valsts kanceleja paziņo Valsts kontrolei par Ministru kabineta sniegto atļauju Iekšlietu ministrijai ņemt kredītu Aleksandra Grīna romāna “Dvēseļu putenis” iegādei, lai papildinātu Latvijas Aizsargu organizācijas bibliotēku. Valsts kontrolei papildus tika nosūtīta detalizētāka informācija par kopsummu veidojošajām komponentēm un izdevuma iegādes nepieciešamību, “ņemot vērā minētās grāmatas lielo nozīmi militāri–patriotiskā audzināšanā”. Valsts kontroles kolēģijai iebildumu pret šādiem izdevumiem nebija.6
Valsts kontroles pārstāvis bija klātesošs arī, piemēram, kādā Žūpības apkarošanas fonda sēdē 1927. gada 20. janvārī, kurā kopā ar Iekšlietu ministrijas un Izglītības ministrijas ierēdņiem tika lemti jautājumi par pabalstiem 18 300 latu vērtībā. Tie tika piešķirti pretalkohola priekšlasījumiem, laikrakstu un žurnālu abonēšanai, lasītavu ierīkošanai un citām dažādām pozīcijām alkohola lietošanas apkarošanai. Savukārt priekšlikums par Žūpības apkarošanas fonda līdzekļiem segt tautas nama būvniecības izdevumus tika atzīts par neatbilstošu.7
Valsts kontrolieris (no 1923. gada 13. novembra līdz 1934. gada 1. jūlijam) Roberts Ivanovs 1928. gadā, atskatoties uz Valsts kontroles darbības desmit gadiem, uzsvēra, ka “likuma burta ievērošana vēl nedod valstij pietiekošas garantijas valsts mantas lietderīgai un pareizai izlietošanai”. “Likumības jēdziens neaptver lietderības jēdzienu, tāpat lietderības jēdziens – pareizības jēdzienu. Zināma summa var būt likumīgi izdota, bet ne lietderīgi. Tāpat zināmu summu var likumīgi un lietderīgi izlietot, pašu operāciju izdarot nepareizi, atkāpjoties no budžeta plāna utt. Visos līdzīgos gadījumos Valsts kontrolei jāaprēķina ar šādu rīcību cēlušies zaudējumi.”8
Revīziju veikšanas kārtību detalizētāk noteica reglaments, kas paredzēja arī iepriekšējās revīzijas. Šādas revīzijas laikā Valsts kontrolei bija tiesības, pirmkārt, sagatavot slēdzienus par subjekta iesūtītajiem dokumentiem, kas atspoguļoja plānoto rīcību ar valsts materiālo vērtību kopumu, otrkārt, pārbaudīt iestāžu dažāda veida izmaksu dokumentus, pirms tajos norādīto summu apmaksas, treškārt, piedalīties iestāžu sēdēs un komisijās, kurās tiek apspriesti saimnieciska rakstura jautājumi vai arī tādi jautājumi, pie kuru realizācijas palielinātos valsts izdevumu apmērs. Iepriekšējās revīzijas mērķis bija “aizkavēt un novērst nepareizu un nepārdomātu projektu izvešanu, neizdevīgu līgumu noslēgšanu un nepareizu vai nelikumīgu maksājumu izdarīšanu, tā pasargājot valsts kasi no nelikumīgiem un nevajadzīgiem izdevumiem”.9
Tiesa, kā atzīst vēsturniece G. Zariņa, kontrolējošās iestādes noraidošs priekšrevīzijas slēdziens nebija saistošs revidējamajai iestādei, un tā varēja turpināt iesākto. Šādos gadījumos iestādes attiecīgās darbības tika pārbaudītas pēcrevīzijā.
Pēcrevīzija bija viens no Valsts kontroles revīzijas veidiem, kuru veicot, tika sagatavots revīzijas slēdziens par jau notikušām darbībām ar valsts materiālo vērtību kopumu.
Vēl viens Valsts kontroles revīzijas veids bija faktiskā revīzija. To veicot, kontroles iestādei bija tiesības, pirmkārt, “uz vietas” pārliecināties par valsts materiālo vērtību kopuma stāvokli un atbilstību dokumentiem, kā arī pareizu un drošu tās uzturēšanu, otrkārt, veikt revidējamās iestādes darbības vai atsevišķu tās darbības elementu pārbaudi un ievākt revīzijas veikšanai nepieciešamos datus, treškārt, nopratināt amatpersonas un privātpersonas, ceturtkārt, piedalīties iestāžu sēdēs un komisijās, kurās tika apspriesti saimnieciska rakstura jautājumi.10
Attēls no žurnāla “Dzelzceļnieks”, 1931. gada 15. jūnijs, Nr. 12, kurā redzams, kā lokomotīvju daļas darbinieks un Valsts kontroles pārstāvis mēra ūdens daudzumu lokomotīves tenderī, izmēģināšanu uzsākot Rīgas I stacijā. Kā vēsta izdevums, pirms katras ogļu iegādes mašīnu direkcija pārbaudīja izmēģinājuma braucienā ar lokomotīvi piedāvāto ogļu marku tvaika ražošanas spējas, lai iegūtu datus ogļu cenu salīdzināšanai (Periodika.lv).
Likums par Valsts kontroli arī paredzēja –, ja, veicot revīziju, tika konstatēts, ka valsts līdzekļi izmantoti nelikumīgi, nelietderīgi vai kā citādi neatbilstoši, departamenta kolēģijai bija tiesības noteikt uzrēķinus – atmaksu par valstij radītajiem zaudējumiem.
Valsts kontroles departamentu kolēģijām bija arī tiesības:
Vienlaikus likums paredzēja arī ierobežojumu, ka revīzijas iestādes uzliktos uzrēķinus par nelietderīgiem tēriņiem nepiedzen, ja pret to iebilst Ministru kabinets, kas šādu praksi arī aktīvi piekopis, vēsta G. Zariņa.
Piemēram, Valsts kontroles neatkarīgās darbības pirmajos desmit gados (no 1923. līdz 1933. gadam) Ministru kabinets bija dzēsis uzrēķinus 1 263 412,44 latu vērtībā, visvairāk dzēšot Finanšu ministrijai (597 281,21 lats) un Kara ministrijai (241 642,7 lati) noteiktos uzrēķinus.
Pašas Valsts kontroles padomes un kolēģijas dzēstie vai bez piedzīšanas atstātie uzrēķini aplūkotajā laika periodā bija 2 415 560,7 lati.
Savukārt pēc Valsts kontroles uzrēķina desmit gadu laikā veiksmīgi tika piedzīti un Valsts kasē atmaksāti 3 735 573,99 lati.
Revidējamās iestādes līdz 1933. gada 1. novembrim nebija atmaksājušas noteiktos uzrēķinus 2 416 172,18 latu vērtībā.11
Valsts kontroles aktivitātes interesēja arī presi. Piemēram, 1935. gada 23. oktobrī laikrakstā “Pēdējā brīdī” vēstīts, ka, pārbaudot Rīgas galvenās pasta ēkas pārbūves norēķinu dokumentus, Valsts kontrole konstatējusi, ka uzņēmējam pārmaksāts par citiem darbiem un ēkas fasādes pārveidošanu. Par to Valsts kontroles kolēģija Satiksmes ministrijai bija noteikusi uzrēķinu 5 816,14 latu apmērā.
Valsts amatpersonas un uzņēmēji, kuri cenšas “izlocīties” no valsts kontroles iestāžu paskaidrojumu pieprasījumiem, allaž bijis arī iedvesmas avots jokiem.
Piemēram, 1923. gadā žurnālā “Svari” tika publicēta karikatūra par atgadījumu Liepājas pasažieru stacijā, kur no materiālu apgādības kancelejas pēkšņi nozudušas jeb “aizlaidušās” kādas koku zāģētavas grāmatas un aktis, kuras 12. un 13. martā bijušas paredzētas Valsts kontroles caurlūkošanai. Līdzīgs gadījums turpat esot noticis 1921. gadā, kad materiālu apgādei īsi pirms kontroles nozuduši grāmatvedības žurnāli jeb grāmatas par Skrundas tilta materiāliem.
“Brīnumi Liepājā”.
Žurnāls “Svari”, 1923. gada 23. marts, Nr. 11.
Protams, vienmēr šķiet, ka pie lielākajiem blēžiem revidenti nemaz nebrauc, tikai – pie mazākajiem.
Žurnāls “Svari”, 1931. gada 18. septembra izdevums, Nr. 36.
|
Plašāka karikatūru kolekcija pieejama Valsts kontroles mājaslapas sadaļā, kas veltīta iestādes simtgadei “100 gadi kontrolspēka” >> “Karikatūras”.
|
Valsts pārvaldes organizācijas pirmajos mēnešos un gados Valsts kontrolei bija svarīgs uzdevums panākt centrālu valsts grāmatvedību, saskaņotus resoru norēķinus, lai varētu sastādīt pārskatus par kopējiem valsts ieņēmumiem un izdevumiem.
Atskatoties uz Valsts kontroles darbības pirmsākumiem, R. Ivanovs rakstīja: “Arī citos resoros lielākā daļa ierēdņu bija iesācēji, kas agrāk valsts iestādēs nebija darbojušies un nebija pazīstami ne ar budžeta saimniecību, ne kases vienības principu. Katra iestāde iekārtoja grāmatvedību un darbību pēc saviem subjektīviem ieskatiem, jo rokasgrāmatu un vadošu instrukciju nebija. Savus ieņēmumus resori neiemaksāja valsts kasē, bet izlietoja tekošu izdevumu segšanai, bieži pārkāpjot atvēlēto kredītu robežas, kādēļ nebija iespējams gūt kaut cik pareizu ainu par Valsts kases stāvokli. [..] Lai saskaņotu valsts iestāžu grāmatvedību, Valsts kontrolei nācās stāties pie budžeta klasifikācijas izstrādāšanas un kases vienības principa ieviešanas.”12
Valsts kontroles I departaments.
Foto no: “Latvijas Republika desmit pastāvēšanas gados. Rakstu krājums.” Galv. red.: Bīlmanis, A. Rīga: Golts un Jurjans, 1928, 72. lpp. Piezīme: 1928. gadā Valsts kontrolē bija 224 darbinieki (avots: Zariņa, G. “Latvijas Valsts kontrole starpkaru periodā”. 14.–15. lpp.).
Valsts kontroles II departaments.
Foto no: “Latvijas Republika desmit pastāvēšanas gados. Rakstu krājums.” Galv. red.: Bīlmanis, A. Rīga: Golts un Jurjans, 1928, 72. lpp.
1923. gada likums “Par Valsts kontroli” paredzēja Valsts kontroles tiesības piedalīties resoru komisijās saimniecisku jautājumu izlemšanā kā padomdevējiem.
Turklāt Valsts kontrolierim bija noteikts pienākums sniegt ikgadējus pārskatus Saeimai par iepriekšējā gada budžeta faktisko izpildi, kā arī dot atsauksmes par valsts līdzekļu ievākšanu, izlietošanu un rīcību ar valsts mantu.
“Visdzīvāko dalību Valsts kontrole ņem budžetu apspriešanā starpresoru komisijā Finanšu ministrijā, Ministru kabineta un Saeimas budžeta komisijā,” rakstīja R. Ivanovs.
Tāpēc, atskatoties uz Valsts kontroles darbību pirmajos pastāvēšanas gados, īpaši izcelta tās loma kā padomdevējam un bieži vien pat kā kompromisa figūrai valsts budžeta pieņemšanas sarunās, secinājusi vēsturniece G. Zariņa.
Vērtējot paveikto desmit gados, valsts kontrolieris R. Ivanovs 1928. gadā rakstīja: “Salīdzinot pirmos valsts pastāvēšanas gadus ar tagadni, varam konstatēt lielu progresu. Pirmajos gados gandrīz nevienā iestādē nebija kārtīgu norēķinu, pat pietiekošu dokumentu par valsts [līdzekļu] izlietošanu. [..] Dokumenti, norēķini, līgumi utt. sastādīti tik trūcīgi un nenoteikti, ka grūti norēķināties ar trešām personām. Valsts intereses šais dokumentos ir ievērotas ļoti maz. [..] Šo veco lietu nokārtošanai pat bija jāizdod speciāls likums (1927. gada 15. jūnija likums par Valsts kontroles uzrēķinu dzēšanu un revīzijas izbeigšanu), ar ko visas šās lietas, ja viņās nav krimināla rakstura nodarījumu pazīmes, amnestējamas, un tālāka revīzija par laiku no valsts nodibinājuma līdz 1922. gada 1. aprīlim izbeidzama.
Šis pirmā laikmeta norēķināšanās haoss un valstij nodarītie zaudējumi izskaidrojami lielākā daļā ar likumu, noteikumu un iestrādājušos darbinieku trūkumu, kā arī zināmā mērā ar atbildības sajūtas trūkumu mūsu jaunos valsts darbiniekos, kuriem nebija nekādu tradīciju un piedzīvojumu [pieredzes]. [..].”
[..] Liels panākums mūsu valsts izbūvē ir budžeta disciplīnas ieaudzināšana valsts darbiniekos. Pirmajos valsts pastāvēšanas gados mums nebija ne budžeta likuma, ne budžeta kā tāda. Laba daļa darbinieku neizprata, ka bez budžeta nevar saimniekot.”13
Taču, revidējot 1928./1929. saimniecības gada izdevumus, Valsts kontrole konstatēja, ka teju visi valsts galvenie resori (ministrijas) nebija pārkāpuši Valsts budžeta likumā noteiktos izdevumu summu apmērus. Ar laiku samazinājās arī Valsts kontroles uzrēķinu apmērs.
Jāpiebilst, ka Valsts kontrole turpināja darboties arī pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma 1934. gada 15. maijā līdz 1940. gadam.
Ja 1918. gadā, sākot veidot valsts pārvaldes aparātu, Valsts kontroles izveide bija viens no pirmajiem lēmumiem, tad salīdzinoši grūtāk ar revīzijas institūcijas izveidi jeb, precīzāk, tās darbības atsākšanu veicās pēc Latvijas valstiskuma atjaunošanas.
Satversmes VII nodaļai veltītajos komentāros tā autori Ringolds Balodis un Edvīns Danovskis secina, ka citādi arī nav varējis būt, jo, atgūstot neatkarību, Latvijas likumdevējam tobrīd bija vien padomiskā Tautas kontroles pieredze (LPSR darbojās Tautas kontrole, kas būtiski atšķīrās no Valsts kontroles pilnvaru apjomā un izveidošanas pamatmērķī, jo tā pārbaudīja komunistiskās partijas direktīvu izpildi un sekoja piecgades plānu izpildei).14
Piemēram, Latvijas Republikas Augstākās Padomes 1991. gada 20. jūnijā pirmajā lasījumā atbalstītajā likumprojektā “Pamatlikums pārejas periodam” Valsts kontrole pat nebija pieminēta, lai gan tajā tika paredzēts, ka parlaments akceptē izpildvaras svarīgāko amatpersonu kandidatūras, tai skaitā, piemēram, Radio un televīzijas komitejas priekšsēdētāju. Tas skaidri liecina, ka sākotnēji atjaunotajā valstī šāda institūcija netika uztverta nopietni.15
1991. gada augusta notikumi būtiski mainīja šo attieksmi. 1991. gada 21. augustā tika pieņemts konstitucionālais likums “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, de facto pasludinot pilnīgu Latvijas neatkarības atjaunošanu, kuras valstisko statusu nosaka 1922. gada 15. februāra Satversme (tai skaitā VII nodaļa par Valsts kontroli).
Tomēr līdz pilnvērtīgas Valsts kontroles darbības nodrošināšanai vēl bija tāls ceļš ejams. 1991. gada 17. decembrī tika pieņemts likums “Par Valsts kontroli”, nosakot, ka Valsts kontroli izveido Latvijas Republikas Augstākā Padome, kurai Valsts kontrole ir tieši pakļauta. Likums neatbilda starptautiskajām augstāko kontrolējošo institūciju nostādnēm, un institūcijas statuss arvien bija neskaidrs, radot konfliktsituācijas.16
Nespējot vienoties un grozīt 1991. gadā pieņemto likumu, 1993. gada 28. oktobrī tas tika atcelts un tā vietā pieņemts likums “Par 1923. gada 2. augusta likuma “Par Valsts kontroli” atjaunošanu”.
2002. gada 9. maijā tika pieņemts jauns Valsts kontroles likums, kas šobrīd regulē neatkarīgas koleģiālas augstākās revīzijas (audita) iestādes darbību Latvijā. Likuma pirmajā pantā noteikts, ka Valsts kontrole veic revīzijas atbilstoši Latvijas Republikā atzītiem starptautiskiem revīzijas standartiem un ir pakļauta vienīgi likumam.
“Valsts kontroles darbība līdz šim ir augsti vērtēta. Domāju, ka tā būs arī turpmāk, jo tā ir institūcija, kas nodrošina ne tikai tiesiskas valsts esamību, bet arī labas pārvaldības principa darbību Latvijā,” tā savu komentāru par Satversmes VII nodaļu pamatlikumam veltītajā žurnāla “Jurista Vārds” filmā “Atver Satversmi” noslēdz Latvijas Universitātes profesors, Dr. iur. Ringolds Balodis.
1 Latvijas Tautas padomes politiskā platforma. Latvijas Tautas padomes sēdes. Nr. 1. 18.11.1918. Latvijas Tautas Padome. Satversmes Sapulces izdevums. Rīga: 1920, 6.–7. lpp.
2 Latvijas Pagaidu valdības deklarācija. 08.12.1919. Grām.: Latvijas Republikas Pagaidu valdības sēžu protokolos, notikumos, atmiņās, 1918–1920. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2013, 771. lpp.
3 Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VI nodaļa. Tiesa. VII nodaļa. Valsts kontrole. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskajā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2013, 178. lpp.
4 Latvijas Satversmes Sapulces stenogrammu izvilkums (1920–1922). Latvijas Republikas Satversmes projekta apspriešana un apstiprināšana. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 489. lpp.
5 Turpat, 863. lpp.
6 Zariņa, G. Latvijas Valsts kontrole starpkaru periodā. 18. lpp. Pieejams: https://www.lrvk.gov.lv/lv/par-mums/valsts-kontrole/100-gadi-kontrolspeka/gunas-zarinas-raksts.
7 Turpat, 19. lpp.
8 Ivanovs, R. Valsts kontrole. Grām.: Latvija desmit gados. Latvijas valsts nodibināšanas un viņas pirmo desmit gadu darbības vēsture. Jubilejas komisijas izdevums. Rīga: 1928. gada 18. novembris, 373. lpp.
9 Zariņa, G. Latvijas Valsts kontrole starpkaru periodā. 17. lpp.
10 Turpat, 19. lpp.
11 Zariņa, G. Latvijas Valsts kontrole starpkaru periodā. 24. lpp. Pieejams: https://www.lrvk.gov.lv/lv/par-mums/valsts-kontrole/100-gadi-kontrolspeka/gunas-zarinas-raksts.
12 Ivanovs, R. Valsts kontrole. Grām.: Latvija desmit gados. Latvijas valsts nodibināšanas un viņas pirmo desmit gadu darbības vēsture. Jubilejas komisijas izdevums. Rīga: 1928. gada 18. novembris, 368. lpp.
13 Turpat, 376.–377. lpp.
14 Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VI nodaļa. Tiesa. VII nodaļa. Valsts kontrole. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskajā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2013, 178. lpp.
15 Turpat, 182. lpp.
16 Turpat, 183. lpp.
1922. gada 15. februārī Satversmes sapulce pieņēma Latvijas Republikas pamatlikumu – Satversmi.
Tā stājās spēkā 1922. gada 7. novembrī, uz pirmo sēdi sanākot 1. Saeimai.
Uzzini vairāk >>
Vienkārši par konstitucionālā ranga aktiem >>
Filma "Atver Satversmi"
Žurnāls "Jurista Vārds" – 51 eseja par Latvijas konstitūciju
